Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par prokurora ikdienu un bērnības sapni (turpinājums). Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 13.03.1997., Nr. 72 (787) https://vestnesis.lv/ta/id/29664

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ar "Latvijas Vēstneša" ziņu un svēteļa svētību

Vēl šajā numurā

13.03.1997., Nr. 72 (787)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

intervijas. sarunas

Par prokurora ikdienu un bērnības sapni

Biruta Ulpe, Latvijas Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgo lietu izmeklēšanas nodaļas virsprokurore, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

Domājams, ka šī mēneša beigās pirmstiesas izmeklēšanu šajā lietā ar astoņiem apsūdzētajiem varēs pabeigt.

— Vai jūs izjūtat arī kādu gandarījumu, teiksim, pēc profesionāli paveikta darba, taisnīga tiesas sprieduma?

— Mūsu nodaļa nevar lepoties ar daudzām pabeigtām lietām, jo, kā jau teicu, tās visas ir apjomīgas, ļoti sarežģītas. Pagājušajā gadā nosūtījām uz tiesu bijušā enerģētikas valsts ministra Ekonomikas ministrijā Andra Krēsliņa krimināllietu, un viņu notiesāja. Līdzīgi bija ar Latvijas Krājbankas Arējās ekonomiskās pārvaldes priekšnieka Ivara Lindes lietu. To nosūtījām uz Rīgas Centra rajona tiesu. Pirms dažām dienām uz Rīgas apgabaltiesu aizceļoja 87 sējumi krimināllietā, kas ierosināta pret OMON kaujiniekiem. Šīs lietas izmeklēšanā lielu darbu paveica Gunārs Liepiņš. Tiesa gan, daudzi apsūdzētie vairs nedzīvo Latvijā, tāpēc viņu krimināllietas izdalītas un paliek mūsu uzskaitē, ir izsludināta viņu meklēšana.

— Kā zināms, valstu robežas noziedzībai nav šķērslis, īpaši — pēdējos gados. Vai Ģenerālprokuratūrai ir sadarbība ar kolēģiem citās valstīs?

— Protams, bez izmeklēšanas iestāžu un prokuratūras sadarbības iegūt vajadzīgos materiālus vairākās lietās nāktos ļoti grūti. Mums ir veiksmīga sadarbība ar Lietuvu un Igauniju, no Krievijas un dažām citām valstīm gan varētu vēlēties lielāku atsaucību. Piemēram, “Bankas Baltija” nauda negodīgu darījumu rezultātā iegūlusi ārzemju bankās, taču ziņas par to ne vienmēr varam iegūt, jo noguldījumi tiek uzskatīti par banku noslēpumu.

Reketa un kontrabandas lietu izmeklēšanā valstu sadarbība ir auglīgāka, jo tāda rakstura likumpārkāpumi ir gan mūsu kaimiņvalstīs, gan citur. Noziedznieku izdošana pašlaik balstās uz līgumiem. Kad Saeima ratificēs starptautiskās konvencijas, kurām Latvija šajos jautājumos pievienojusies, izmeklētāju darbs kļūs krietni auglīgāks.

— Ko jūs varat teikt par Valsts kontroles pārbaužu materiāliem, kas iesūtīti Ģenerālprokuratūrai? Vai kāda no šīm lietām nonākusi līdz tiesai?

— Valsts kontrole iesāka šo “Lata International” pārbaudi, kuru mēs turpinājām. Kā jau teicu, lietu drīz pabeigsim, un sūtīsim uz tiesu. Arī citās prokuratūras nodaļās ir vēl vairāki VK pārbaužu materiāli, piemēram, par “Latvijas kuģniecību”. Taču Valsts kontroles materiāli bieži vien prasa papildu pārbaudes, papildu revīzijas, dokumentu analīzi, tātad — ne tikai laiku, bet arī līdzekļus, kaut vai samaksai par audita veikšanu.

— Ar kādiem darbarīkiem mūsdienās strādā prokurori? Vai viņu rīcībā ir diktofoni, datori, mobilie telefoni...

— Tas ir paradoksāli, taču galvenais darbarīks joprojām ir un paliek pildspalva. Aizdomās turētā vai apsūdzētā liecības mēs bieži vien lēnām un glīti pierakstām ar roku. Nodaļā it tikai viens dators, divi diktofoni. Mobilie telefoni mums nav nemaz tik ļoti nepieciešami, būtu jau labi, ja katra prokurora dzīvoklī būtu parastais telefons, taču ne visiem ir pat tie. Materiālā puse nav spoža, un tas var ietekmēt darba tempu, bet godprātību, es ceru, tas neietekmē.

— Kāds ir jūsu viedoklis par nāvessoda atcelšanu mūsu valstī, par ko sabiedrība diskutē?

— Mans uzskats ir nepārprotams: pašreizējā situācijā nāvessodu atcelt nedrīkst. Es neesmu pārliecināta, ka visi, kas apelē pie humānisma, aicinot atteikties no nāvessoda, ir piedalījušies kaut vai vienā tiesas prāvā, kur izskata slepkavības lietu, redzējuši nogalinātā piederīgos, viņu sejas un viņu acis. Nezin kāpēc mēs biežāk aizstāvam apsūdzēto, atceramies tikai viņa tiesības, bet piemirstam upurus un viņu tuviniekus.

— Paldies par sarunu! Lai pietiek izturības!

Rita Belousova,

“LV” nozares redaktore

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!