Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas radio vakar, 16. martā

Intervija Latvijas radio 16. marta raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.07. Raidījumu vada žurnālists Aidis Tomsons

— Pirms mēs pieskaramies citiem jautājumiem, nedaudz par Latvijas televīziju, tātad par mūsu kolēģiem, kas ir nonākuši smagā finansiālā situācijā. Šīsdienas avīzēs ir publicēta atklātā vēstule. Viņi saka, ja nebūs finansējuma, tad var tikt slēgti daudzi, daudzi raidījumi vispār ciet.

A.Šķēle: — Jā, es minēto vēstuli lasīju avīzē, un acīmredzot nāksies vēlreiz pārlasīt un vērtēt katru rindu, kas tur ir rakstīts. Protams, man šķiet ļoti dīvaini, un tas ir jautājums vispirmām kārtām, manās acīs, par attiecīgās iestādes vadītāja kompetenci. Šā gada budžets trīs mēnešus tikai ir atvērts tai iestādei, bija rūpīgs darbs pie budžeta plānošanas, bija jāvērtē, kas ir jādara, ko ir iespējams finansēt, ko nevar, kā vajag pārkārtot lietas, kā tikt galā ar vecajiem parādiem.

Bija pirms budžeta apspriešanas arī pārrunas ar iestādes vadītāju, kuram faktiski bija lūgums tikai palīdzēt pārkreditēt vienu agrāk ņemtu kredītu, ko iestāde arī pārkreditējusi. Tā ka man tas šķiet dīvaini, ja trīs mēnešu laikā jau pēkšņi izrādās — ir tik fundamentālas problēmas, vai nu tā ir nespēja saplānot pareizi darbu, finansu līdzekļus, rēķināties ar reālu naudas plūsmu. Šeit gan dzirdu ļoti daudz un arvien vairāk komentārus no lietpratējiem, ka acīmredzot ne viss ir kārtībā arī ar reklāmas budžetiem, reklāmas naudām, ieņēmumiem, un tur acīmredzot prasīsies ļoti rūpīga un padziļināta izpēte, kas ir izdarīts, ko ir izdarījis konkrētās iestādes vadītājs, kāpēc iestāde ir tik smagā finansiālā stāvoklī.

— Ja mēs runājam par izpēti, tad, cik saprotu, Tjarves kungs jau faktiski ir uzrakstījis vai raksta lūgumu Valsts kontrolei arī tiešām veikt pārbaudi, lai viņš varētu parādīt, ka tur nav Latvijas televīzijas vainas.

A.Šķēle: — Nu, ja dzirdu, ka uzrēķini no Valsts ieņēmumu dienesta puses arī ir tuvu miljonam soda naudās, tad grūti man teikt, ka tie būtu radušies tāpat.

— Jebkurā gadījumā Valsts kontrole veiks to pārbaudi, un tad arī mēs varēsim veikt secinājumus.

A.Šķēle: — Protams, pilnīgi pareizi, un nedrīkstētu arī šeit būt nekādi varbūt pārsteidzīgi mani spriedumi, cik liela atbildība vai tur jau ir jārunā par pilnīgu ļaunprātību. Es sliecos domāt, ka tur varbūt jau jādomā par zemu profesionālo līmeni, zemu spēju strādāt kā vadītājam. Acīmredzot tas ir tas kliedzošākais. Vai tur ir ļaunprātības, protams, tas jāvērtē atsevišķi un varbūt jau vēlāk.

— Jā, vienīgais varbūt — ja viņi ir prasījuši jums to naudu, bet valsts vienkārši nedod. Mēs varam plānot, bet to jau beigās valdība izlemj, cik naudas iedot televīzijai.

A.Šķēle: — Protams, valdība galu galā piedāvā Saeimai apstiprināt budžetu, bet katram iestādes vadītājam saskaņā ar plānoto budžetu ir jāorganizē iestādes darbs no pirmās dienas, no kalendāra pirmās dienas. Un, piemēra pēc, ar Latvijas radio arī tāpat ir bijušas daudzas papildu prasības. Mēs, kā zināms, Latvijas radio papildus piešķīrām šā gada budžetā 200 tūkstošus latu tieši investīciju daļā, jo mums bija samērā skaidra pārliecība, precīzs uzskaitījums, kas ar to tiks darīts, kā tas notiks, un šobrīd no Latvijas radio vadītāja es martā neesmu saņēmis tādas vēstules un tādus paziņojumus, ka Latvijas radio nākammēnes, kā saka, izbeigsies. Nav bijuši tādi paziņojumi. Bet kā varēja gadīties otrai iestādei? Nu, man tas ir nesaprotami.

— Labi, tas ir cits temats. Ejam cauri visiem šiem jautājumiem, varbūt vispirms sašķirojot to, kas mums ir bijis. Pāris jautājumu no pagājušās reizes — telefona jautājumi. Valentīna Krūmiņa saka — kādreiz strādājusi "Laimā", viņai bijušas akcijas 1300 latu; kur viņa tās var realizēt un par cik? Ļoti praktisks jautājums.

A.Šķēle: — Katrai akciju sabiedrībai jārīkojas saskaņā ar akciju sabiedrības statūtiem. Ja tiek publiski kotētas akcijas biržā, tad, protams, jārealizē caur biržu. Slēgtās akciju sabiedrībās atbilstoši statūtiem vai nu var pārdot pa tiešo jebkuram citam brīvi izvēlētam jaunam vai esošam akcionāram, vai arī jānodod valdei tālākai realizācijai. Parasti slēgtās sabiedrībās ir divi šie risinājumi.

— Tā ka jāskatās. Tekla Groza jautā: ja viņa ir privatizējusi dzīvokli, kāpēc jāmaksā vēl īre?

A.Šķēle: — Nav jāmaksā īre, ja ir privatizēts dzīvoklis, bet jāmaksā ir tie izdevumi, kas saistās vispār ar ēkas uzturēšanu, kā, piemēram, par atkritumu aizvešanu, kopējo televīzijas antenu un tamlīdzīgām lietām.

— Un tagad, sagrupējot visus šos jautājumus, kurus mēs esam saņēmuši, varbūt vispirms par bibliotēku. Zane, Tautas partijas jaunbiedrs, jautā: godātais mūsu kabineta vadoni, tā vietā, lai piesaistītu naudu no starptautiskām organizācijām, jūs ejat vienkāršāko ceļu — apcērpat savu mīļo tautu. Vai jūs varat garantēt ar savu vārdu un amatu, ka nauda tiks izlietota tieši Gaismaspils celšanai?

A.Šķēle: — Protams, es domāju, ka tas būs jāgarantē ne tikai man, tas būs jāgarantē arī Saeimai, un tas ir mūsu pienākums, lai šeit nebūtu nekādu pārpratumu, nekādu blēdību ap šādu nacionālas nozīmes projektu. Vispār es nevaru iedomāties, kā varētu tādas arī veidoties. Bet varbūt par Nacionālo bibliotēku šis jautājums būtu jāskata nedaudz plašāk, un es gribētu šeit divās daļās uzreiz sadalīt šo jautājumu, sniedzot atbildi varbūt arī citiem jautātājiem. Pirmā jautājuma daļa ir — vai mums šāda bibliotēka vispār ir vajadzīga, vai mums vajag tādu vērienīgu projektu, vai mums ir vajadzīga pieejamība informācijai visās vidusskolās caur internetu, visās lauku bibliotēkās, vai mums ir vajadzīga konkrētā celtne, vai mums vajadzīga šī grāmatu glabātava. Un man jāsaka — parasti, kad šādi pajautā, tikai bez tās lietas, kur ņemsim naudu, tad gandrīz simtprocentīgi, nu, 95 procenti atbild: mums vajag. Tad jāsaprot — tātad mums arī vajadzēs par to maksāt. Ja mēs kaut ko gribam iegādāties, kaut ko gribam uzbūvēt, mums par to vajadzēs maksāt naudu. No kurienes šo naudu ņemt? Parasti saka — nekad nevajag to darīt uz tautas rēķina. Nevienu naudu, nevienu ēku nevajag būvēt, ne ceļus, ne bibliotēku, ne tīklus nevajag būvēt uz tautas rēķina. Tad man jājautā: kas tā ir par naudu, ko valsts iekasē: kas tā ir par naudu, kas ir valdībai pieejama — ar Saeimas akceptu — lai dalītu? Tā ir nauda, ko valsts ir paņēmusi vai nu no iedzīvotājiem, vai no uzņēmumiem, kas strādā valstī. Valstij nav un nevar būt citas naudas, jo tikai to naudu valsts sadala caur Budžeta likumu — to, ko ir paņēmusi, iekasējusi dažādu nodokļu, nodevu, maksas pakalpojumu veidā no iedzīvotājiem un no uzņēmumiem. Tātad ir pilnīgi jāsaprot mums visiem — ja bibliotēka tiks būvēta, tad tā nauda tiks paņemta no iedzīvotājiem un no uzņēmumiem. Kādā veidā — vai caur elektrību, vai caur īpašiem nodokļiem, vai caur tarifiem, vai caur kādiem aizņēmumiem, bet tā tiks paņemta tāpat no visas tautas un no visiem uzņēmējiem. Jautājums ir par to, vai var izdarīt kaut kā savādāk, vai var izdarīt tādā veidā, ka it kā šķiet, ka mēs kaut kur naudu esam paņēmuši no malas un nekādi neizjūtam. Mēs uzskatām: ja mēs sāktu izdomāt sarežģītākus nodokļus, mēs sāktu pielikt klāt kādiem nodokļiem, sāktu kādus iekšējus pārdalījumus, tad droši vien būtu daudz grūtāk izsekot šai naudai līdzi, kā tas notiks, ko mēs darīsim ar to. Šis ir varbūt šobrīd pats piedāvātākais, pirmā brīdī tāds pretrunīgs piedāvājums, bet ļoti skaidrs, ļoti precīzs, jo to var ļoti viegli un caurspīdīgi uzskaitīt. Un tikpat caurspīdīgi būs arī jāatskaitās. Un, lai nebūtu situācija, ka iesāk ko celt, pamatus ieliek un pēc tam kaut kā viss beidzas, tad šeit valdība ir piedāvājusi risinājumu, ka ēka tiek uzcelta faktiski trīs gadu laikā, ceturtā gadā jau tiek nodota, jau ir pārvākšanās notikusi, jau strādā viss projekts visā valsts teritorijā, bet šis finansējums lēnām — santīmu pa santīmam — sanāk kopā desmit, divpadsmit gadu laikā. Ja mēs dabūsim jebkādus dāvinājumus, pie kā arī nopietni strādāsim, tad mums vajadzēs mazāk iekasēt papildus šo maksājumu. Man vienmēr arī jautā: vai tas ir daudz vai maz — viena desmitdaļa no santīma? Un tad man jāsaka paldies arī tiem cilvēkiem, kas, pārspriežot to visu, saka: ziniet, tad, kad es aizeju maksāt uz banku rēķinu par elektrību, es to veidlapu par 6 vai 10 santīmiem nopērku; tad man neienāk prātā, vai tas ir daudz vai maz — viena veidlapa, ko es aizpildu, maksā aptuveni to. Šeit ir runa par to, ka mēnesī aptuveni arī iznāks vienam pensionāram apmēram 6 santīmi; četru cilvēku ģimenei, kas pastiprināti tērē elektrību varbūt vēl apkures vajadzībām, apmēram 40, maksimums 50 santīmi. Vai tas ir daudz vai maz — nu, tas vienmēr ir relatīvi. Bet es saku — tad, kad aizpildām bankā šo pārskaitījumu, mēs tur bez ierunām it kā samaksājam to summu, par ko runājām šobrīd. Tā ka šeit vairāk ir jautājums, es domāju, skatīties tālāk uz priekšu un saprast — ja mums to vajag, tad mums par to būs jāmaksā, un, ja mēs tādu vērienīgu projektu gribam izdarīt, tad tas jārealizē caurspīdīgi, ātri, tam jābūt saprotamam, labi uzskaitītam, labi vadītam, un jādod šis pienesums visai sabiedrībai.

— Runājot par to caurspīdīgumu, vairāki ir ierosinājuši publicēt visus šos skaitļus — kas, kur pārdod, ko, kādā veidā internetā, lai cilvēki zina, kā tā nauda iet.

A.Šķēle: — Jā, pilnīgi piekrītu, un mēs tā arī darīsim — to jau es Kabineta sēdē esmu pieteicis, kultūras ministre to zina, jo kultūras ministre būs acīmredzot kopumā atbildīgā ministre par šī projekta tālāko realizāciju, un mēs rūpēsimies par to, lai no pirmās dienas katrs tēriņš tiktu publiski pieteikts. Un es domāju, ka tur nav nekādu problēmu — internetā turēt elektroniski pieejamu šo informāciju. Ja jau visa tauta maksā, tad gadā vidēji katrs Latvijas iedzīvotājs samaksās aptuveni 50 santīmus, tas ir, dalot uz 2,4 miljoniem to, ko samaksās sabiedrība, tad lai viņi zina, kā šie no katra iedzīvotāja vidēji iekasētie 50 santīmi tiek izlietoti.

— Igors vēl zvana bet, ja augs elektrības cenas, pacelsies, piemēram, pārtikas cenas.

A.Šķēle: — Nepacelsies. Nepacelsies tāpēc, ka tur ir pietiekami nežēlīga konkurence, un neviens nav tādā monopolsituācijā, kā varbūt dažas sakaru kompānijas, kā, teiksim, "Latvijas dzelzceļš", kurš iedomājas, ka viņi, ja par 90 tūkstošiem latu gadā sadārdzinās elektrība, varēs nākt un terorizēt visu sabiedrību ar biļešu cenu pacēlumu. Mēs izskatīsim to vēlreiz rūpīgi, un esmu pārliecināts, ka kaut vai divu valdes locekļu saīsināšana no 12, man liekas, pašreiz esošiem jau dod 90 latu ekonomiju. Gandrīz esmu gatavs saderēt, būs jāpieprasa man ministram atsevišķs pārskats detalizēti par katra valdes locekļa tēriņu. Paskatīsimies, ko šīs kompānijas, teiksim, 12 valdes locekļi, notērē. Ja viņi var atļauties šādus paziņojumus, sākt šādā veidā sabiedrību iespaidot, ka 90 tūkstošu latu sadārdzinājuma pēc viņi taisās pacelt biļetēm cenas — nu, paskatīsimies. Kas attiecas uz lielajiem uzņēmējiem, tādiem uzņēmumiem, teiksim, pašu lielāko, kas patērē Latvijā elektroenerģiju, "Liepājas metalurgu" — rūpīgi iepazīsimies; es rīt braucu uz Liepāju, tikšos. Domāju, ka tur ir pietiekami daudz iespēju noregulēt jautājumu tā, ka šim uzņēmumam reāli faktiski nesadārdzināsies tarifs, bet būs iespējams piedalīties bibliotēkas finansēšanā. Vienkārši tā ir valsts atbildība par regulatora efektivitāti, par regulatora kvalitāti, par paša "Latvenergo" darba efektivitāti.

— Mums jāiet arī pie citiem jautājumiem, jo bibliotēka būs aktuāla arī citas reizes. Indra Jotika jautā: kāpēc Ministru kabineta šī gada 20.janvāra noteikumos par sertifikātu atdošanu politiski represētajiem teikts, ka atdos tikai pensionāriem, bet ne visiem?

A.Šķēle: — Jā, likums par privatizācijas sertifikātiem, konkrēti šī likuma 9.pants, nosaka, ka tiek dzēsti tiem, kas ir jau pensijā. Tātad ir attiecīgs likuma pants, pagājušā gada jūnijā Saeimā labots, nobalsots, un saskaņā ar šo labojumu un šo likumu Ministru kabinets arī veic dzēšanu.

— Tad tas ir taisnīgi?

A.Šķēle: — Kaut kādā ziņā, protams, var sākt šķirot, ka droši vien visi represētie būtu jāuzskata vienādi, bet mēs tai pašā laikā arī zinām, ka represēto statusu iespējams dabūt arī ļoti, ļoti gados jauniem, ja tie ir pirmās kategorijas mantinieki un tamlīdzīgi. Šeit ir bijusi likumdevējam doma atdot šo te morālo parādu kaut kādā proporcijā materiāli cilvēkiem, kas jau ir pensijā.

— Guntis Olejiņš (?) jautā: vai tiks sodīts ierēdnis Zamozdiks, kura paraksti arī figurē uz lepnās pirts izbūves dokumentiem? Tikai iznāk, ka Vītols viens vainīgs.

A.Šķēle: — Nē, nē, nu, par Vītolu šobrīd ir vienkārši skaidrs, visi viņa paziņojumi par nekā nezināšanu, nu, ir saprotams, kāpēc ir bijusi samērā politiskā uzvešanās, jo tā vaina ir konstatēta, Ministru kabinets ir atbrīvojis viņu no amata. Valsts kontrole veic padziļinātu izpēti Valsts kancelejā par daudzām pozīcijām, un atklājas vēl jaunas brīnumlietas, dažādas vasarnīcu apmaksas un tamlīdzīgi, kā lasām presē. Mēs ar visu iepazīsimies, un tās atbildīgās personas, par kurām būs slēdziens, tiks attiecīgi sodītas.

— Vai jūs esat painteresējies, cik daudz naudas valsts ir zaudējusi, paceļot akcīzes nodokli automašīnām?

A.Šķēle: — Jāsaka, ka jā. Pareizāk sakot, ne zaudējusi, bet acīmredzot būtu jāsaka — ko nav ieņēmusi. Tātad optimistiski bija aizdomājušies pirmo reizi, kad šo akcīzes nodokli mainīja, līdz pat 20 latiem ieņēmumu gadā. Cik es saprotu, šobrīd finansu ministrs rēķinās reāli ar kādiem 6 miljoniem latu gadā. Skaidri redzams, ka, pārlieku paceļot nodokļus, šie nodokļi neienāk, jo tad atrodas dažādi ceļi, kā tos legāli apiet, kaut vai tā, kā šobrīd tas notiek,— brauc Latvijā ar Lietuvas automašīnām, ar Lietuvas numuriem un tamlīdzīgi. Finansu ministrs un satiksmes ministrs tieši ar šo problēmu pašlaik strādā, un būs izmaiņas.

— Vai nodokļu likmju paaugstināšana ar atpakaļejošu datumu ir uzskatāma par uzņēmējdarbības veicināšanu?

A.Šķēle: — Nu nav, bet jāatzīst, ka tāds grēks šad tad vēl Latvijā ir redzams. Tas nav pareizi.

— Nav pareizi. Bet vai tas ir pareizi, ka Viļānu pagasta padomes priekšsēdis saņem 420 latus, ja visapkārt cilvēki ir bez darba?

A.Šķēle: — Jā, nu, tas gan ir jautājums, protams! Tas gan ir jautājums, cik konkrētā pagasta vadītājs saņem! Es domāju, pēc gada būs pašvaldību vēlēšanas, un Viļānu pagasta iedzīvotāji varēs novērtēt, vai šis vadītājs, kas saņem 400 latus, ir šo 400 latu vērts, ja tā var teikt, vai ir vajadzība vēlreiz atjaunot viņu amatā vai arī mainīs. Šeit jāsaprot, ka paši iedzīvotāji, viļānieši ir vēlējuši un pašiem arī ir dota iespēja lemt par nākamo vadītāju.

— Vairāki, kā Tomass Kuprijevs, šķiet, puisis, kuram 12 gadu, visu laiku jautā par Eiropas Savienību, un, viņaprāt, par to, ka nav pietiekami izskaidrots, viņa klasē daudzi nezina, kas tā tāda ir un kas tur notiek.

A.Šķēle: — Es varu tikai to saprast kā norādi gan valdībai, gan konkrēti izglītības ministram, Eiropas integrācijas birojam, ārlietu ministram, visām atbildīgajām personām rūpēties, lai skolās šis darbs būtu precīzāk veikts, lai būtu sniegta precīzāka informācija. It kā jau radio, televīzija un prese pietiekami daudz stāsta, arī attiecīgās sabiedriskās organizācijas brauc pa rajoniem, organizē diskusijas, katrā rajonā ir plānots, ka būs diskusija par un pret, kādi ir argumenti attiecībā uz Eiropas Savienību. Bet es to pieņemu kā norādi man, ka ir vairāk jāstrādā, lai mēs būtu informējuši savu sabiedrību, arī norāde Latvijas radio.

— Jānis Veļakovs (?) jautā: kā jūs vērtējat lata integrēšanos Eiropas valstu saimē?

A.Šķēle: — Tā ir neizbēgama, tā noteikti notiks. Latvijai kā mazai valstij tas būs izdevīgi, un tai pašā laikā mums būs jāsaprot, ka mēs zaudēsim vienu no suverenitātes atribūtiem — nacionālo valūtu. Tātad būs arī zaudējums, ka mums nebūs savu latu, ka mēs nevarēsim uz pieclatnieku paskatīties un teikt: redz, kur Repšes kunga paraksts un tas lats ir tikpat vērtīgs kā vakardien, nav palicis šodien nevērtīgāks, jā. Nu, tā tas ir, ar to jārēķinās.

— Tas ir mīnuss. Kādas, jūsuprāt, ir Latvijas uzņēmēju un uzņēmumu galvenās konkurences priekšrocības Eiropas Savienības tirgū?

A.Šķēle: — To nav tik daudz, lai mēs varētu runāt par kādām būtiskām konkurences priekšrocībām. Es negribētu teikt par kādu konkrētu uzņēmumu, lai nedomātu, ka es par kādu konkrēti runāju, slavēju vai nopeļu. Jāsaka, ka Latvijai ir zināmas priekšrocības, jo kopumā mums ir ļoti izdevīgs teritoriālais novietojums, līdz ar to mēs uz pakalpojumiem varēsim turpināt pelnīt. Tas ir tas vārds, ko Latvijā mēs sakām — tranzītpakalpojumi, noliktavu saimniecības pakalpojumi. Ļoti bagāti mēs esam ar mežiem. Tas nozīmē, ka mums būs jāiet tālāk uz padziļinātu mežu pārstrādi. Latvijas valdība ir pieņēmusi lēmumu, un ir jau sākušās reālas aktivitātes ar celulozes rūpnīcu. Notiks šī milzīgā, vērienīgā uzņēmuma celtniecība jau šīs Saeimas laikā. Tad tur papildus nāks konkurētspējīgs produkts. Un ir vēl viens komponents, par ko mēs neesam varbūt tik daudz domājuši, bet par ko pārliecināmies, ka esam spējīgi, — tas balstās uz mūsu cilvēku izglītību. Pieprasījums, teiksim, pēc informātikas speciālistiem ir tik milzīgs! Es gribētu, lai jūs tādā skaitlī ieklausītos: bagātā Vācija ar visām savām augstskolām un vidusskolām izjūt deficītu, katru gadu apmēram 30 tūkstošu programmētāju deficītu, un šobrīd ir izsludināta speciāla programma, kas aicina no ārzemēm cilvēkus braukt strādāt uz Vāciju tieši programmēšanas ziņā, sola zaļās kartes, brīvās uzturēšanās nosacījumus un tamlīdzīgi, jo viņiem ar visu to, ko viņi sagatavo, vēl arvien pietrūkst. Milzīgas iespējas mums tātad ir, un varbūt nevajadzēs mūsu cilvēkiem arī braukt prom, kā zināt, šos produktus var ražot teorētiski pat dzīvoklī, jā... Mēs varēsim to darīt, mums ir jādomā par mūsu augstāko izglītību, nevis atražojot esošo proporciju, kādā veidā tās specialitātes tiek gatavotas, bet jādomā jau par to, ko pieprasa pasaule, kaimiņu valstis.

— Varbūt tas sasaucas ar nākamo jautājumu, Zigmunds Bīvers jautā: kādēļ Latvijā netiek attīstīta informācijas tehnoloģija kā, piemēram, Igaunijā?

A.Šķēle: — Nē, nē. Mēs esam šobrīd ļoti, ļoti konkurētspējīgi. Teiksim, pagājušajā valdības sēdē valdība pieņēma diezgan vēsturisku lēmumu. Mums jau ir saslēgti vienotā informācijas tīklā pieci galvenie reģistri. Kabineta noteikumi nosaka, ka no Latvijas iedzīvotāja vairs nevarēs pieprasīt neviens tās ziņas, ko var atrast citā reģistrā; vairs nebūs jāskraida no vienas iestādes, lai aiznestu izziņu uz otru iestādi, ja tie dati ir jau kaut vienā valsts reģistrā. Jāsaka, ka šādu megareģistru nav daudzās Eiropas Savienības valstīs, jo katra ministrija vai katra iestāde viņiem veidojas pēc saviem principiem. Latvijā mums ir izdevies to visu caur vienotu informātikas programmu, kāda tiek realizēta, veidot saskaņotu. Mēs ejam ļoti, ļoti straujiem soļiem uz priekšu.

— Visbeidzot vēl uz vienu jautājumu mēs varētu atbildēt. Kā jūs domājat, kad Latvija varētu gūt pirmo peļņu no Baltijas jūrā esošās naftas vai naftas ieguves procesa iegulās?

A.Šķēle: — Jāsaka, ka šajā ziņā es esmu tāds diezgan liels pesimists. Labi, lai Dievs dod, ka es kļūdītos, bet man šķiet, ka tuvāko desmit gadu laikā nevajadzētu rēķināties ar nekādiem nopietniem atklājumiem un nopietnu naudu. Ja tas tā notiks, nu tad vienkārši Latvijai būs ļoti, ļoti veicies. Mēs, protams, darām tur darbu, valdība ir strādājusi, ir apzināti šie visi iespējamie potenciālie iegulu rajoni. Tagad tiks izsludināts starptautisks konkurss, lai mēs to ļautu izpētīt, un tad pēc šīs izpētes spriedīs, vai var notikt rūpnieciskā ieguve. Bet saprotiet, lai noliktu vienu platformu jūrā, kā mēs redzam filmās šīs šelfā izbūvētās naftas ieguves platformas, maksā 500 miljonus dolāru. Viena platforma vien.

— Paldies, visiem tiem, kas esat rakstījuši! Es saprotu, ka uz daudziem jautājumiem vēl nav atbildēts. Atbildes noteikti arī atnāks jums kaut vai pa "e-mail", tiem, kuriem mēs neesam spējuši publiski atbildēt. Rakstiet vēstules uz radio — tie, kam nav pieejas internetam. Mēs visas vēstules nodosim premjeram.

A.Šķēle: — Man arī jāsaka paldies, man tik daudz pienāk jautājumu, man jau ir divi darbinieki fiziski, lai mani izjautātu, lai spējam sagatavot atbildes. Bet tas ir labi. Tas ir labi, kamēr man jautā, acīmredzot vēl es esmu.

— Acīmredzot, ja jautā, tas nozīmē, ka patiešām cer sagaidīt no jums atbildes. Studijā bija Ministru prezidents Andris Šķēle.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā