Saeimas priekšsēdētājs: starp Palangu un Pekinu

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Svētdien, 16.martā, Saeimas delegācija, ko vada Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis, devās gandrīz nedēļu ilgā oficiālā vizītē uz Ķīnas Tautas Republiku. Pusstundu pirms izlidošanas uz tālo Pekinu Alfreds Čepānis lidostā “Rīga” preses konferencē vispirms informēja par paredzamo šīs vizītes norisi un tās mērķiem:

— Jau pirmdien, 17.martā, es tikšos ar Visķīnas Tautas pārstāvju sapulces priekšsēdētāju, arī ar vienu no viņa vietniekiem. Pēc tam mūsu delegācijai būs tikšanās ar kādu no Pekinas pilsētas vadītājiem. Vienu vakaru mēs dosimies uz Ķīnas Nacionālo operu. Ieplānota arī ekskursija uz Lielo Ķīnas mūri. Būtu grēks, uzturoties Ķīnā, to neredzēt. Apmeklēsim vienu no tipiski ķīniskām ražotnēm, iespējams, termosu rūpnīcu. Un tad no Pekinas brauksim uz Nankinu — uz Suna Jatsena dzimteni. Apskatīsim viņa mauzoleju, tiksimies ar Nankinas pilsētas un Nankinas provinces vadītājiem. Arī Nankinā paredzēts kāda uzņēmuma apmeklējums. Visbeidzot, no Nankinas dosimies uz Šanhaju, no turienes atkal ieradīsimies Pekinā. Šanhajā arī būs tikšanās ar vietējo pilsētas un apgabala vadību. Un tad dosimies atpakaļceļā uz Rīgu caur Frankfurti.

Esmu paņēmis līdzi uz Ķīnu trīs biznesa projektus, kas ir apstiprināti Ķīnas Ārējo ekonomisko sakaru ministrijā un Latvijas Ekonomikas ministrijas savstarpējās sarunās. Viens no projektiem attiecas uz kokskaidu plātņu ražošanu pēc kādas ļoti modernas tehnoloģijas. Tur Ķīnas puse ir gatava investēt ap 6 miljoniem dolāru. Uzņēmums atradīsies Pārdaugavā. Ar šo projektu nodarbojas firma “Baltline”. Cits projekts, kam es mēģināšu gūt atrisinājumu ekonomisko sakaru ministrijā, paredz palielināt jaudu Ķīnas kuģu līnijai, kas nāk no Hamburgas uz Rīgu, bet tālāk preces pa dzelzceļu iet uz Krieviju. Īsi sakot, tas skar Ķīnas tirdzniecību ar Krieviju. Bet, lai pieaugtu tās apjomi, man kā tirdzniecības ostas pilnvarniekam ir šādi tādi plāni. Mēs esam pārrunājuši to lietu un konstatējuši, ka varētu palielināt Ķīnas kravu plūsmu no Eiropas uz Krieviju caur Rīgu. Un tad ir vēl viens biznesa projekts par kopīga uzņēmuma izveidošanu un Ķīnas tirdzniecības nama atvēršanu — arī Pārdaugavā. Tie ir galvenie jautājumi, ko es gribētu Ķīnā diezgan konkrēti risināt.

Protams, būs arī runa par turpmākajiem abu valstu parlamentu sakariem. Tas ir tradicionāli. Mūsu delegācijā ir Saeimā nodibinātās Ķīnas un Latvijas parlamentārās sadarbības grupas vadītājs Oļģerts Dunkers, Saeimas sekretārs Imants Daudišs, Saeimas deputāts profesors Viktors Kalnbērzs, līdzi dodas arī Saeimas Kancelejas direktors Māris Steins un mans palīgs ārlietās Rets Plēsums. Svētdien, 23.martā, mēs agriezīsimies Rīgā.

Arī šoreiz tā iznāks, ka pāris dienās gan Valsts prezidents, gan Saeimas priekšsēdētājs vienlaikus būs ārpus Latvijas teritorijas. Ulmaņa kungs, kā zināms, 18.martā, dosies uz Dāniju. Taču, kad savulaik Satversmi un citus likumus izstrādāja un pieņēma, brauca ar automobili vai zirgu. Bet tagad mums abiem — man un Ulmaņa kungam — nav nekādu problēmu sazināties tajā minūtē, kad tas ir vajadzīgs. To mēs esam pārrunājuši. Arī šoreiz. Trešdien, 12.martā, bija Nacionālās drošības sēde, kurā mēs nospriedām, ka tomēr abi brauksim. Un cerēsim, ka neviens apvērsumu neiztaisīs, arī Kreituses kundze. Viņa par to visvairāk baidījās.

Pēc tam, atbildot uz “LV” jautājumu, Alfreds Čepānis pastāstīja arī par piektdien, 14.martā, Palangā notikušo tikšanos ar Lietuvas Seima priekšsēdētāju Vītautu Landsberģi — par tās gaitu un rezultātiem:

— Runājām par ļoti daudzām lietām. Sarunas ilga sešas stundas, nevis divas, kā šur tur izskanējis. Tas pirmkārt. Otrkārt, mēs parakstījām kopīgu dokumentu, ko nosaucām par komunikē. Tajā atspoguļoti tie jautājumi, par kuriem abi ar Landsberģa kungu runājām. Un jautājumu loks bija tāds. Pirmais — starpparlamentāro sakaru nostiprināšana abu valstu parlamentu prezidiju un komisiju līmenī, dažādu frakciju sadarbība.

Otrais — Lietuva ļoti vēlas pēc iespējas drīzāk nospraust jūras robežu. Arī mēs, saprotams, to vēlamies. Un, tā kā dienu iepriekš, 13.martā, notika sarunas starp Latvijas un Lietuvas pārstāvjiem par šo jūras robežu, Landsberģis uz Palangu atbrauca jau ar konkrētu priekšlikumu, ko atbalstīja arī mūsu puse. Proti, vispirms ir jānosaka jūras robeža saskaņā ar starptautiski atzītām normām un citiem kritērijiem, kas šādos strīdīgos gadījumos visā pasaulē ir pietiekami labi un perfekti izstrādāti. Tātad mums vajadzētu vadīties no starptautiskajās tiesībās atzītās prasmes. Tikai tad, ja apakšā atradīsies nafta — ko tā īsti vēl neviens nav izpētījis —, par tās apguvi, ieguvi un izmantošanu runāsim atsevišķi. Domāju, ka tā ir saprātīga pieeja. Tā mēs arī vienojāmies. Protams, praktiskie jautājumi būs jārisina valdību izveidotajām komisijām.

Ļoti intensīvi Landsberģa kungs iestājās arī par gaisa telpas kontroles sistēmas noteikšanu. Lieta tāda, ka ir civilā un ir militārā gaisa telpas robežkontrole. Un tā, sevišķi militārā, ir saglabājusies vēl no tiem laikiem, kad šeit bija padomju karaspēks. Lietuvas pusi neapmierina fakts, ka tai, ņemot vērā iespējamo jūras robežu ar Latviju un Kaļiņingradas apgabalu, iznāks tāds trīsstūrveida ķīlis, kur Lietuvai nebūtu brīvas izejas uz gaisa telpu. Tādēļ Lietuvas puse grib šo militāro gaisa telpas kontroles tehniku izvietot nevis Rīgā, bet Viļņā.

Amerikāņi ir apsolījuši diezgan lielas investīcijas visu triju Baltijas valstu gaisa telpas kontroles nodrošināšanas aparatūrai. Es nezinu šo summu, bet tā esot diezgan liela. Un amerikāņiem ir vienalga, kur šī aparatūra tiek izvietota — Tallinā, Rīgā vai Viļņā. Bet, protams, loģiskāk būtu, ja tā atrastos vidū. Lai vienlīdz labi tā varētu raudzīties gan uz ziemeļiem, gan uz dienvidiem. Bet, ja Lietuvai pāri neiet tik daudz starptautisko aviolīniju, cik iet pāri Latvijai, un līdz ar to Lietuva saņem mazāk naudas par šo gaisa telpas iznomāšanu aviolīnijām, tad, protams, Lietuvas puses intereses šajā ziņā ir saprotamas. Mēs vienojāmies, ka šos jautājumus risinās mūsu aizsardzības ministrijas un speciālisti. Tas tika atspoguļots arī komunikē.

Runājām par “Via Baltica” projekta īstenošanas iespējām. Lietuva šogad jau ir atvēlējusi projekta īstenošanai diezgan lielu naudu. Arī Polija esot ļoti ieinteresēta šī projekta “Via Baltica” attīstībā. Vienojāmies ar Landsberģa kungu, ka, apstiprinot Latvijas valsts budžetu 1998.gadam vai arī 1999.gadam, arī mēs mēģināsim kādu reālu summu iestrādāt šajā projektā. Taču arī šis jautājums vispirms ir risināms valdībai. Bet abu pušu, kā saka, birokrāti vienbalsīgi atbalstīja projekta īstenošanas ideju.

Bija runa par to, kā mēs Latvijā varētu liberalizēt mūsu likumdošanu attiecībā uz Lietuvas pilsoņu un lietuviešu izcelsmes cilvēku uzturēšanos, viņu pilsoņtiesībām un cilvēktiesībām šeit, Latvijā. Daudz tādu cilvēku nav — nedaudz pāri tūkstotim. Runa ir par tiem lietuviešiem, kas reiz ir dienējuši padomju armijā un demobilizējušies no tās. Tagad viņiem tiek piemērotas tādas pašas likumdošanas normas kā jebkuram citam bijušajā PSRS armijā dienējušajam cilvēkam.

Lietuvieši lūdza Latvijas pusi izskatīt jautājumu par ģeoloģiskās izpētes karšu nodošanu Lietuvai. Tās ir kartes, kuras izgatavoja PSRS laikā kāda ģeoloģiskās izpētes pārvalde, kas, sākot ar 60. gadiem, pētīja iespējamos naftas lauku Kurzemē un pēc tam arī jūras šelfā. Tās kartes esot palikušas te, Latvijā, un Landsberģis gribētu ar tām iepazīties.

Par mūsu virzību uz Eiropas Savienību un NATO. Norunājām tā. Ne no Lietuvas puses, ne no Latvijas puses nebūs nekādu politiskās greizsirdības izpausmju, ja Lietuva savā ceļā uz Eiropas Savienību un NATO izrausies priekšā Latvijai, savukārt lietuvieši neliks šķēršļus, ja Latvijai piepeši būtu satriecoši panākumi šajā ziņā. Vienojāmies arī, ka lietuvieši informēs mūs, Latvijas parlamentu, par savām aktivitātēm, veidojot attiecības ar Polijas parlamentu.

Kāpēc līdz šim stipri aizkavējusies Latvijas un Lietuvas jūras robežas jautājuma noregulēšana? Man šķiet, ka tur daudzas tehniskas lietas nav atrisinātas. Tas pirmkārt. Un, tā kā šīs tehniskās lietas nav atrisinātas, daži politiķi valdības un parlamenta līmenī to ir ņēmuši ļaunā un nostājušies nevajadzīgā pozā. Ak, ja jūs tā, tad mēs šitā. Un tas ir traucējis. Ja atmestu tās ambīcijas, kuru, manuprāt, Lietuvas pusei ir bijis vairāk nekā Latvijas pusei, jautājumu varētu atrisināt. Kā prakse rāda, tagad tā lieta risināsies ātrāk. Kā es sapratu, lietuviešus pašlaik mazāk interesē nafta, bet vairāk gan gaisa telpas koridors, kas iet pāri Lietuvai.

Mintauts Ducmanis,

“LV” Saeimas un valdības lietu redaktors

Komunikē par Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētāja Alfreda Čepāņa un Lietuvas Republikas Seima priekšsēdētāja Vītauta Landsberģa tikšanos 1997.gada 14.martā Palangā

Divu valstu parlamentu priekšsēdētāji, tikdamies 1997.gada 14.martā Palangā, kopīgi secināja, ka abu šo valstu parlamentu sadarbība var sekmīgi papildināt Baltijas asamblejas darbību. Šajā nolūkā viņi sekmēs Latvijas Saeimas un Lietuvas Seima turpmākās sadarbības paveidu meklējumus.

Abi vadītāji apstiprināja, ka viņu valstu centieni pievienoties Eiropas Savienībai un NATO balstās uz vispāratzītajām tiesībām un brīvībām, ko nevar ierobežot nekāds ārējais diktāts.

Abu valstu parlamentu priekšsēdētāji apsprieda:

— iespēju pārvarēt Krievijas pretošanos, ja kaut viena Baltijas valsts saņemtu ielūgumu piedalīties pārrunās par līdzdalību NATO agrāk nekā otra valsts;

— gaisa un ūdens teritoriju sadali Baltijas jūrā starp Latviju un Lietuvu, lai lēmuma pieņemšana pamatotos nevis uz līniju, ko noteikusi bijušā okupācijas valsts, bet gan tikai uz starptautiskajām tiesībām un taisnīgumu;

— Lietuvas vēlēšanos, lai Latvija iepazīstinātu otru pusi un nodotu Lietuvai kopš padomju laikiem Rīgā palikušo ģeoloģisko pētījumu materiālus par Baltijas jūras šelta eksistenci, kas attiecas uz ģeogrāfijas paralēlēm no Lietuvas robežām līdz jūras dzelmēm;

— projekta “Via Baltica” būtību, aplūkojot tā stratēģisko, politisko un ekonomisko nozīmīgumu;

— nepieciešamību lietišķi izskatīt attiecīgās Latvijas un Lietuvas starpvalstu nolīgumu kopuma būtību laikposmā starp Pirmo un Otro pasaules karu.

Lietuvas parlamenta priekšsēdētājs izteica vēlēšanos, lai Latvijā dzīvojošo lietuviešu konkrētās civilās un sociālās problēmas tiktu risinātas vislielākās labvēlības garā.

Latvijas parlamenta priekšsēdētājs pauda viedokli par to, lai Lietuvas parlamenta sakaru pastiprināšanās gaitā ar Polijas parlamentu Latvijas parlaments saņemtu pastāvīgu informāciju.

Abas puses ar izpratni uzklausīja viena otru un nonāca pie secinājuma, ka augstāk minēto jautājumu risinājumā ir nepieciešams straujāks progress, un apņēmās veicināt šādu attīstību.

Alfreds Čepānis, Vītauts Landsberģis,

Latvijas Republikas Lietuvas Republikas

Saeimas priekšsēdētājs Seima priekšsēdētājs

“Latvijas Vēstneša” (M.Ģeibāks) tulkojums