SARUNAS. INTERVIJAS

“Lai izvirzītos partijas, kuras ir gatavas atbildību uzņemties ne tikai šodienai, bet arī tālākvirzībai”

Valsts prezidents Guntis Ulmanis — vakardienas, 17.marta, sarunā Latvijas Valsts radiofonā

Jautājums: — Sāksim sarunu vispirms par jūsu tikšanos ar Stalbes zemniekiem. Viņi gatavojas 15. aprīlī iesaistīties vienā no akcijām, lai panāktu savu prasību ievērošanu, pensiju pielīdzināšanu, izdevīgu kredītpolitiku un tā tālāk. Vispirms — kā jūs kā Valsts prezidents attiecaties pret šīm zemnieku prasībām, vai jūs varētu sekmēt to izpildi?

Guntis Ulmanis: — Labdien, cienījamie radioklausītāji! Tik tiešām pagājušās nedēļas nogalē mēs pabijām vienā no pagastiem — Stalbes pagastā, pabijām dažās zemnieku sētās un pienotavā, tikāmies ar cilvēkiem. Un pamats jau ir būtībā ļoti vienkāršs — katrs pavasaris vienmēr nāk ar savu rūpi. Un ir jau pagājuši pāris pavasari, ja ne visi trīs, kad zemnieki samērā mierīgi ir sākuši sēt un art, un ecēt, un gatavoties atkal intensīvai vasarai un rudenim. Šogad ir pienākušas kritiskas ziņas, un es principā atbalstu to objektivitāti, konkrēti runājot par vienu nozari — piensaimniecību, rādītāji ir kļuvuši ļoti kritiski. Zemniekam nav iespējams ražot un realizēt savu produkciju, vienlaicīgi arī uzturēt, pabarot, sakopt savu sētu, savu ģimeni, kā arī veidot paplašinātu atražošanu. Tieši tāpēc es domāju, ka šīs sarunas starp zemniekiem un valdību ir ļoti laikā un vietā, un Stalbē mēs daļēji visus šos priekšlikumus izskatījām.

Protams, zemniekiem bija zināma vilšanās, jo mēs ar Dilbas kungu, zemkopības ministru, norunājām, ka neko nesolīsim. Un šeit ir interesanta psiholoģija. Es, pārbraucis no tikšanās, domāju, ka tomēr šis tas ir jāpasola, jo cilvēks, kādreiz saņemot šos solījumus, saņem arī zināmu daļu optimisma un cerības. Ja viņam kā toreiz varbūt diezgan konkrēti un atklāti pasakām, kāda ir pašreizējā situācija, bez liekiem solījumiem, ir kaut kāda zināma vilšanās. Laikam jau tāda ir cilvēku attieksme, un tādi mēs visi esam — gribam, lai mums kaut ko no pašas bērnības līdz sirmam vecumam vienmēr mazlietiņ pasola.

Bet šinī gadījumā tuvākajā laikā notiks Zemkopības ministrijas analītisks darbs, tas jau notiek šobrīd. Un es domāju, ka nebūtu par sliktu arī valdībai tikties ar zemnieku pārstāvjiem, lai izrunātu šos astoņus punktus. Es negribētu varbūt tos skart, svarīgi ir tas, ka šobrīd mums nav ko apvainot šai situācijā, jo pienotavas, ja tā varētu teikt, pieder zemniekiem un govis arī pieder zemniekiem, un šeit ir noslēgts process. Šī situācija ir izveidojusies tāpēc, ka pēdējos gados ir ļoti padārdzinājušās visas dzīves sfēras, bet pārdot par augstāku cenu šo pienu nav iespējams, jo iedzīvotāju pirktspēja diemžēl pēdējos gados ir kritusies. Un tirgus, Rietumu vai Austrumu tirgus, šobrīd praktiski vienāds, tos baro bagātīgās subsīdijas, kas tiek dotas lielākajai daļai valstu. Latvijā šo subsīdiju gandrīz nav, tāpēc Latvijas zemkopji šobrīd nav konkurēt spējīgi ar produkciju, kas nāk no citām zemēm un no kaimiņu valstīm. Jautājums, ko jūs man uzdevāt — vai es atbalstu šo zemnieku prasību? Jā, es atbalstu šo zemnieku prasību tādā ziņā, ka tā ir konkrēti un lietišķi jāizskata un jāpieņem lēmumi, kas ļautu laukiem un mūsu zemkopjiem tālāk mierīgi strādāt.

Jautājums: — Līdz ar to varētu teikt tā, ka ir noteiktas zināmas sfēras, kurās valsts faktiski nevar risināt šos jautājumus, kuri jārisina pašiem zemniekiem.

Guntis Ulmanis: — Šeit ir daļa jautājumu, kas ir jārisina pašiem zemniekiem, un daļa jautājumu, kas ir jādara valdībai ar saviem lēmumiem.

Jautājums: — Acīmredzot vajadzētu lielāku izskaidrošanu.

Guntis Ulmanis: — Nē, šeit nevajag izskaidrošanu, šeit vajag konkrētu, reālu darbību, jo ir pieaugušas cenas visiem enerģētikas avotiem, ir pieaugušas cenas visiem materiāliem, ir pieaugušas cenas minerālmēsliem, ir pieaugušas cenas izejvielām, un pārdošanas cenas nav tik strauji augušas. Un man jautā: nu, prezident, tu apskatīji pašu labāko saimniecību Stalbē, kāpēc tu nebrauci uz sliktāko? Es apskatīju labāko saimniecību un redzēju, ka tā nostrādājusi ar zaudējumiem 1996. gadā, tad es saprotu, ka sliktākajām saimniecībām iet vēl daudz sliktāk un daudz bēdīgāk.

Es negribētu šobrīd runāt par to, ka katram zemniekam ir jāatbild arī par to, kāds viņš īstenībā ir, cik viņš ir gudrs, cik viņš ir profesionāls, cik labi viņš prot savus līdzekļus izmantot, cik bieži viņš iedzer un cik bieži viņš atpūšas, kā viņš skatās uz jautājumiem, kas nav saistīti tikai ar aršanu, sēšanu un pļaušanu, un ir zemnieka atbildība, tāpat kā tā ir visas mūsu valsts atbildība. Visbeidzot, kāda starpība — vai šo jautājumu risina pagasta līmenī vai jārisina valdības līmenī. Vienalga, jārisina Latvijas attīstības līmenī.

Jautājums: — Līdz ar to varētu teikt, ka prasības ir pareizas, tās ir jārisina, bet jūs varētu aicināt tomēr protesta akciju nerīkot.

Guntis Ulmanis: — Es domāju, ka protesta akcija — tā ir tāda pātagas pavicināšana vai kādas raķetes vai kaut kāda iebiedēšana, tas nav līdzeklis, kā atrisināt problēmu. Jā, protams, ja mēs galīgi nereaģēsim un zemnieks redz, ka lauki iet postā, tad ir jāsit dūre pa galdu. Jau piektdienas vakarā ar Zemkopības ministriju izanalizējām diezgan nežēlīgi visu šo situāciju, un ļoti daudzi momenti ir skaidri, kuri prasa risinājumu. Jo pamatjautājums ir tāds: visās valstīs lauki, zemnieki ir jāatbalsta ar valstisko politiku. Vai to mēs spējam konsekventi darīt no gada gadā, vai mēs to pametam kā tādu vienreizēju dāvanu, pieņemsim, šinī gadījumā desmit miljonu vērtībā, kas zemniekus šobrīd neapmierina. No vienas puses, tas būtu stimuls zemniekiem labāk strādāt, no otras puses, tā ir mūsu atbildība, ka neiznīks Latvijas lauki.

Jautājums: — Jūs varat teikt, ka nesolāt, tomēr acīmredzot tā nebūs vienreizēja dāvana.

Guntis Ulmanis: — Mazlietiņ ir jāsola, tanī gadījumā, ka es noteikti šai problēmai sekošu un ka mēs par šīm lietām runāsim gan Zemkopības ministrijā, gan valdībā.

Jautājums: — Paldies! Nākamais jautājums. Vairāku partiju pārstāvji šobrīd ir pauduši savu viedokli, ka viņi nepiekrīt tam, ka Latvijā nav tāda politiska spēka, kas varētu uzņemties politisku atbildību valstī, un faktiski arī pausts jau, ka zemtekstā ir doma par jaunas partijas nepieciešamību. Kā jūs uzskatāt?

Guntis Ulmanis: — Nu, zemteksts, lai katrs pats to risina, prezidents strādā to likumu un tā zvēresta ietvaros, ko viņš ir devis uz šo laika periodu, un, kā jau jums zināms, es nekādās partijas aktivitātēs nepiedalos, tāpēc visi zemteksti varētu attiekties, es nezinu, uz ko, bet ne uz mani. Bet tas ir labi, ka partijas domā, ka tās var uzņemties politisko atbildību, lai pierāda praksē, lai pierāda ar savu darbību uz 7. Saeimas vēlēšanām, lai pierāda ar savu stratēģisko pozīciju.

Braucot uz Dāniju, mēs runāsim ne par 2—3, 5 gadiem, mēs runāsim par periodu, kas ir daudz ilgāks. Un es gribētu redzēt Latvijā partiju, kura spētu iekarot iedzīvotāju simpātijas un atbalstu vismaz 30 procentu apjomā kaut vai no Saeimas kopējā lieluma. Un partiju, kura spētu izvirzīt Latvijas attīstības stratēģiju, šo 10—20 gadu periodu. Es komentēju, starp citu, vēlēšanu rezultātus, un, runājot par partiju pašreizējo situāciju, es to daru, vēlēdams partijām apņēmību, darbu un enerģiju, lai tās spētu praksē pierādīt, ka viņu vārdi ir patiesi.

Jautājums: — Tātad 30 procenti varētu būt viens no šiem kritērijiem, kas varētu...

Guntis Ulmanis: — Nu, tas ir tā, teiksim, cipars, kas jau vieš cerības. Protams, ir valstis, kurās kāda partija iegūst 50—60 procentus. Bet šobrīd, kad partijas spēj iegūt tikai padsmit procentus un tie ir viņu “augstākie griesti” un augstākais kritērijs, tad nevaram runāt, ka kāda no partijām ir gatava izvirzīt savu politisko līderi, kurš varētu vadīt valdību, un partijas uzņemties atbildību par procesiem valstī. Un tas ir labi, ka piecas sešas partijas spēj apvienot spēkus, lai šos procesus virzītu, bet mūžīgi tā nevar iet.

Un katrā gadījumā mēs nedrīkstam dzīvot situācijā, kad, katru rītu pamostoties, jādomā, kura partija atkal ir izstūmusi kādu krēslu citai partijai no apakšas ārā un kas notiks rīt, parīt un aizparīt. Tāpēc es tomēr gribētu, lai partijas konsolidētos, kļūtu spēcīgākas un izvirzītos partijas, kuras ir gatavas atbildību uzņemties ne tikai šodienai, bet arī tālākvirzībai.

Jautājums: — Vērojot procesus kā politiķis, kā jūs vērtējat — kad varētu notikt šāds konsolidācijas process?

Guntis Ulmanis: — Es domāju, ka uz 7. Saeimu šādas tādas kustības notiks.

Jautājums: — Ko jūs domājat par LSDSP ierosinājumu atlaist Saeimu?

Guntis Ulmanis: — Es esmu daudzreiz par šo izteicies, un es neesmu nekad nopietni domājis par to, ka vajadzētu atlaist Saeimu. Tas ir pārāk nopietns jautājums, lai tik vienprātīgā veidā, kā man viens otrs to ierosina, es to pieņemtu.

Jautājums: — Bojāra kungs jums pārmet drīzāk, teiksim tā, viņš sniedz informāciju par līdzekļu izsaimniekošanu Rīgas pils restaurācijai un interesējas — vai tad jūs to nezināt?

Guntis Ulmanis: — To veic Finansu ministrija ar saviem attiecīgiem uzņēmumiem. Un, ja tur ir kādas nelikumības, tad lai viņi soda, tiesājas un pārbauda un pieņem mērus, bet katrā ziņā Finansu ministrijas un pakļauto organizāciju un pils pārvaldes saimnieciskajā darbībā es tik tiešām nekādā veidā nejaucos.

Jautājums: — Saeimas komisijās diskutē šobrīd par kārtības maiņu, kādā varētu piešķirt pilsonību par īpašiem nopelniem. Tur ir viens no noteikumiem, kurš varētu būt diezgan plaši diskutējams — ka to varētu noteikt Valsts prezidents, nevis Saeima, kā tas ir līdz šim. Kāda ir jūsu attieksme pret to?

Guntis Ulmanis: — Labs jautājums. Man liekas, ka mēs esam tādu sportisku sacensību pašreiz Saeimā izveidojuši: kuram dot un kuram nedot pilsonību. Un, tikko kā komanda kaut kur iekļūst pirmā simtniekā pasaules kādā sacensību gaitā, tā mēs jau tūlīt ar lielu pompu gribam ārkārtas veidā sniegt pilsonību. Es domāju, ka tas nerada pārliecību par pilsonības nozīmīgumu un nopietnu attieksmi. Tai pašā laikā ir piešķirta pilsonība ļoti atzītiem un patiesiem Latvijas patriotiem, par to nav nekādu šaubu. Es vēlu Saeimai turpināt šo meklējumu darbu un lai viņi pieņemtu tos pareizos lēmumus. Es esmu gatavs tos pildīt.

Jautājums: — Ja Saeima uzticēs, jūs to darīsit?

Guntis Ulmanis: — Jā, es pagaidām neesmu ierosinājis piešķirt nevienam ārkārtas ceļā pilsonību, un, ja man tas būs jādara, tad es kā amatpersona, kas nav saistīta ne ar kādiem politiskiem spēkiem un nepārstāv nekādus politiskos spēkus, nepārstāv arī nekādus politiskos grupējumus, atsevišķus sabiedrības slāņus, es šim jautājumam, protams, pieietu ļoti nopietni.

Jautājums: — Runājot par pilsonības likumu — kā jūs vērtējat runas par to, ka varbūt vajadzētu to pārskatīt?

Guntis Ulmanis: — Tas strādā, strādā pilsonības likums, ir pagājuši tikai pāris gadi, un laiks rādīs, vai ir vajadzīgi kādi papildinājumi, vai nav. To mēs visu redzēsim.

Jautājums: — Jā, Dānijas vizīte jums ir priekšā. Varbūt vairāk par to.

Guntis Ulmanis: — Jā, nu tā ir ļoti mīļa, ļoti laba, ļoti draudzīga vizīte un, ja ir kādreiz prieks kaut kur doties, tad, es domāju, katram latvietim ir prieks doties uz Dāniju. Nav daudz tādas vizītes, kuras palikušas atmiņā no senākiem gadiem, kā Dānijas karalienes vizīte 1992. gadā Latvijā, kad visa Rīga un Latvija dzīvoja līdzi un kad mēs pirmo reizi mācījāmies un uzņēmām augstus viesus. Un domāju, ka varējām uzņemt tā laika amatpersonas ļoti apzinīgi, ļoti labā līmenī un ar lielu skanējumu pat Eiropas mērogā. Nu jāturpina šis process, un pēc dažām dienām mēs tiksimies ar Dānijas karalieni, ar Dānijas visām augstākām amatpersonām, tas ir ļoti karsts laiks, kad iet diskusijas par Eiropas Savienības paplašināšanos, par NATO paplašināšanos. Faktiski ne tik daudz par šīm organizācijām, bet par to, kāds liktenis var piemeklēt Eiropas valstis, Eiropas dažādus reģionus. Mūs, protams, interesē Baltijas valstis, tāpēc šai kontekstā Klintona iespējamā vizīte Eiropā un tikšanās ar Jeļcinu, Dānijas aktivitātes Baltijas atbalstam — šī vizīte būs ļoti, ļoti sasprindzināta. Un ir trīs galvenie virzieni. Mūsu divpusējās attiecības gan ekonomikā, gan politikā, gan ideoloģijā, gan kultūrā un mākslā pašreiz ir ļoti labas, es aicinu līdzi gan biznesa pārstāvjus, gan valdības pārstāvjus, gan, protams, masu medijus, lai šīs aktivitātes vēl vairāk paplašinātu.

Otrs jautājums ir par to, kādi mēs izskatāmies Eiropas kontekstā, ko mēs varam darīt, lai garantētu Eiropas drošību. Savā pamatrunā Dānijas Ārpolitikas institūtā es runāšu par mazo valstu lomu globālu procesu attīstībā, šinī gadījumā Eiropā un ne tikai Eiropā. Ir starpība, kāda bija situācija pēc Otrā pasaules kara un kāda ir tagad; kāda bija lielo valstu, lielvaru loma tajā laikā un kādas ir lielvaru un mazo valstu attiecību proporcijas šajā situācijā. Un es nevaru nerunāt par tām bažām, ko izjūt Baltijas valstis, vērojot, ka Baltijas valstis var tikt atstātas ārpus Eiropas aktīvākajiem procesiem, procesiem, kas garantē drošību, un tikt pakļautas kādai iespaidu sfērai, kas mums atgādina Jaltas garu. Es, protams, ar šo Jaltas garu tik tiešām domāju garu, jo gan attiecības, gan attieksme, gan pieredze ir kļuvusi daudz savādāka. Taču kompromisa meklējumi starp Krieviju un Amerikas Savienotajām Valstīm dara mūs stipri uzmanīgus, un mēs gribētu, lai šīm sarunām būtu daudz atvērtāks, atklātāks raksturs, jo mēs ticam saviem patiesajiem draugiem — Amerikas Savienotajām Valstīm, kuras ir ieinteresētas reģionālajā drošības politikā un meklē attīstību tā, lai arī Krievija netiktu atstumta malā un netiktu izolēta, netiktu apvainota, sadusmota, kā viņi paši izsakās. Lai arī mums tas reizēm liekas dīvaini, jo mēs zinām parasti, kas beidzas ar šiem jēdzieniem “sadusmoti vai apvainoti”, un mūs nevar arī atstāt vienaldzīgus šie procesi, kas risinās ap PSRS šķietamo jeb bijušo, esošo robežu atjaunošanu, kurā Baltijas valstīm var būt paredzēta atkal tā pati loma, kas bija paredzēta daudzus, daudzus gadus atpakaļ.

Tie ir ļoti nopietni jautājumi, un Dānija ar lielu izpratni pret šiem jautājumiem vienmēr attiekusies, atbalstīdama mūsu iestāšanos NATO. To viņi dara arī šodien, atbalstīdami mūsu iestāšanos Eiropas Savienībā. Es gribētu sevišķi izmantot šo situāciju un arī klausītājiem teikt, ka Dānija ir viena no valstīm, kura ieguldījusi vislielākos materiālos līdzekļus Latvijas valsts attīstībā, gan veicinot kultūras procesus, gan veicinot ražošanu, gan veicinot politoloģiju, mācību procesus, gan arī dodot iespēju mūsu militārajām personām apgūt pieredzi un mācību pēc NATO principiem, kā tas ir nepieciešams, un vēl daudzi jautājumi. Protams, es apmeklēšu arī kādu no lauku fermām Dānijā, jo mani šinī situācijā ļoti interesē tieši tie skaitļi, cipari, attiecības, kā jūtas dāņu fermeris šajā pavasarī, jo man ir ļoti spilgtā atmiņā dažas dienas atpakaļ, kā jūtas Latvijas fermeris.

Jautājums: — Jūs runājāt par šīm karstajām attiecībām, kādas ir, un arī minējāt, ka Dānija, faktiski Ziemeļvalstis, ir paudušas diezgan lielu atbalstu Latvijai. Vai šī vizīte varētu kaut ko vēl mainīt pozitīvā virzienā un cik daudz?

Guntis Ulmanis: — Es domāju, ka ļoti daudz. Ļoti daudz, jo, redziet, ar valstīm, tāpat kā ar cilvēkiem, vai nu ir draugi un viens otru atbalsta, bieži tiekas un aprunā visus šos procesus un visas šīs ieceres, pēc tam seko arī darbi, vai arī draugi ir tikai šķietami — šad tad uzraksta viens otram pa vēstulei vai izdara pa kādam formālam telefona zvanam, un tas ir viss.

Šī tikšanās būs lietišķa saruna ar Dānijas valdību, gan ar pozīciju, gan opozīciju, gan ar Dānijas lielākajām partijām un, protams, ar karalieni par to, kā tālāk veidot attiecības un kā šo atbalstu izteikt vēl vairāk. Jāsaka, ka Dāniju un Latviju saista ne tikai tīri pragmatiskas attiecības, mums ir viena jūra, mēs esam abas dzintarzemes un ļoti arī lepojamies ar šiem jēdzieniem, viena un otra, un mums ir arī ļoti līdzīga vēsture, un, ja mēs paskatāmies uz mūsu mentalitāti, uz mūsu uzskatiem, uz mūsu mīlestību, uz mūsu naidu, tad ir apmēram tie paši principi un tās pašas attiecības. Un Dānija, tāpat kā Islande, jau no pašām pirmajām dienām izvēlējās tieši Latviju, varbūt mazlietiņ plašākā kontekstā Baltiju, un savu uzticību un atbalstu viņi nekad nav lieguši. Un mans uzdevums ir vispirmām kārtām aizbraucot pateikties par to, kas ir izdarīts, un pēc tam runāt par lietišķo attiecību tālāko turpinājumu.

Izklāstā, pēc raidījuma “Pusdiena” radio žurnālistam Aidim Tomsonam, 17.martā pulksten 12.30.