Sarunas, PROBLĒMAS

“Lauki ir un paliek mūsu pamatu pamats”

Par Valsts prezidentu Gunti Ulmani un zemkopības ministru Robertu Dilbu Cēsu rajonā

Piektdien, 14. martā, Valsts prezidents Guntis Ulmanis un zemkopības ministrs Roberts Dilba bija darba vizītē Cēsu rajonā. Vizītes mērķis — iepazīties ar zemnieku problēmām, apskatīt zemnieku saimniecības un piensaimnieku kooperatīvo sabiedrību, tikties un uzklausīt zemnieku domas par procesiem lauku rajonos, kā arī kopīgi ar Zemkopības ministrijas speciālistiem pārrunāt procesus lauksaimniecībā un censties rast izeju no krietni sarežģījušās situācijas Latvijas laukos. Visu vizītes laiku viesus pavadīja Cēsu rajona padomes priekšsēdētājs Māris Niklass, kurš pārzina sava rajona dzīvi, un atbildēja uz jautājumiem, kas interesēja viesus un žurnālistus.

Vispirms Valsts prezidents un zemkopības ministrs devās uz Valtera Dambes zemnieku saimniecību “Kalnmuiža”. Šī ir viena no stabilākajām zemnieku saimniecībām Stalbes pagastā, un Valters Dambe kopā ar sievu Lilitas kundzi šeit saimnieko jau kopš 1992. gada. “Kalnmuižā” bieži tiek rīkoti semināri un zemnieku saieti, jo, kā uzskata Valters Dambe, zemniekiem jāturas kopā.

Saimniecībā pamatnodarbošanās ir piena lopkopība, taču pat tik stabilā saimniecībā, kurā ir 25 slaucamas govis un 50 jaunlopi, jāsāk meklēt papildu ienākuma avoti. Tādēļ saimnieks domā nodarboties arī ar gaļas lopkopību un sezonas laikā palīdz ar savu tehniku kaimiņu saimniecībām. Pagājušais gads saimniecībai nav ļāvis gūt gaidīto peļņu, jo līdzekļi ieguldīti saimniecības paplašināšanā. Valtera Dambes nodoms ir paplašināt ražošanu līdz mirklim, kad saimniecība sasniegs 10 procentu rentabilitāti. Diemžēl cenu kāpums — gan nodokļi, gan no mūsu valsts neatkarīgais sadārdzinājums — diezin vai ļaus šo nodomu tik ātri īstenot. Valters Dambe iepazīstināja viesus ar savas saimniecības grāmatvedības datiem, un saruna skāra gan valsts subsīdiju sistēmu, infrastruktūru, attiecības kooperatīvo sabiedrību iekšienē, akcīzes nodokļa atmaksāšanas sistēmu, mežizstrādi un ļoti nopietnu problēmu laukos — izglītību.

— Laukos ir gudro galvu trūkums,— teica Valters Dambe . — Skolotājus laukos noturēt ir grūti, un bēdīgi, ka daudzi zemnieki bērnus vairs nespēj sūtīt skolā.

Valsts prezidents Guntis Ulmanis teica, ka normālā, attīstītā valstī neviens no zemnieka neprasa milzīgi lielu izpratni visos politiskajos un makroekonomikas jautājumos. Galvenais — lai zemnieks mācētu pareizi apstrādāt zemi un iegūt kvalitatīvu galaproduktu. Pārējos jautājumus vajadzētu atrisināt izveidotām struktūrām. Diemžēl situācija Latvijas laukos ir tālu no vēlamās, tādēļ zemniekam šobrīd jāspēj orientēties daudzos un dažādos jautājumos. Un diezin vai problēma ir tikai tā, ka mums trūkst gudru zemnieku. Tādēļ valdībai ir jāmeklē ceļi un jāizveido laukos sistēma, kas zemniekiem palīdzētu.

Straupes piensaimnieku kooperatīvajā sabiedrībā “Straupe” valdes priekšsēdētājs Imants Balodis un meistars Arnis Lazdiņš, kurš ir viens no labākajiem sviesta meistariem valstī, parādīja viesiem uzņēmumu un sniedza pārskatu par uzņēmuma darbību. “Straupe” ražo vairāk nekā 10 produkcijas veidus, arī Latvijā pazīstamo un iecienīto augstākā labuma (25%) sviestu. Sabiedrībai piena piegādātāju netrūkst. Lielāko daļu piena — vairāk nekā 30 procentu — sabiedrība saņem no 19 lielsaimniecībām, tajā skaitā arī no abām pagasta paju sabiedrībām. Pienu sabiedrībā nodod arī Valters Dambe. Saimniecībā strādā nepilni piecdesmit strādājošo, un vidējā darba alga ir salīdzinoši augsta. Sabiedrība iepērk jaunas iekārtas un paplašina sortimentu, domāts arī par visas produkcijas sertificēšanu. Izmaksas, protams, ir lielas, arī saviem piegādātājiem sabiedrība maksā vairāk nekā vidēji valstī, taču jautājums ir — vai tomēr nevajadzētu palielināt iepirkuma cenu.

Valdes priekšsēdētājs ir pārliecināts, ka piena pārstrādei netrūks arī nākamos gadus, taču zemkopības ministrs Roberts Dilba uz šādu atbildi nogrozīja galvu. Protams, tehnoloģija ir jāuzlabo, bet — vai tas ir darāms uz ražotāju, zemnieku rēķina? Vai jaunās iekārtas sevi atmaksās, ja strauji kritīsies pārstrādājamā piena daudzums — tas varētu arī notikt, jo zemnieki piena ražošanu uzskata par nerentablu un daudzi ( arī lielie ražotāji) nolēmuši šai nodarbei atmest ar roku. Arī Guntis Ulmanis vaicāja, vai pašreizējā līdzekļu sadale ir korekta attiecībā pret piena ražotājiem un vai tomēr nevajadzētu pārskatīt līdzekļu sadales principus. Imants Balodis teica, ka diemžēl galvenie piena piegādātāji ir dažu govju īpašnieki, no kuriem lielākajai daļai nav pilnīgi nekādas intereses par ražošanu. Tādēļ arī sabiedrības īpašnieku vidū ( to ir pavisam 268) nav vienprātības, un kooperatīva darbības viens no pamatprincipiem — viens biedrs, viena balss — ne vienmēr aizstāv lielāko piegādātāju intereses kopsapulcēs. Valsts prezidentu interesēja arī piena kvalitāte un tās noteikšana, kā arī produkcijas pašizmaksas lietas.

Dienas otrajā pusē Valsts prezidents Guntis Ulmanis un zemkopības ministrs Roberts Dilba tikās ar Stalbes pagasta zemniekiem. Stalbes pagasta vecākā Sofija Zambāre īsumā iepazīstināja viesus ar saimniecisko un sabiedrisko dzīvi 160 kvadrātkilometru lielajā pagastā, kurā dzīvo 1463 iedzīvotāji. Pagastā gandrīz nav ražošanas, darbavietas iedzīvotājiem dod tikai divas paju saimniecības, piensaimnieku kooperatīvā sabiedrība, trīs gateri, seši veikali, divas skolas, feldšeru punkts. Darbu apkārtējiem sezonas laikā nodrošina arī 224 zemnieku sētas, bet 163 ģimenēm ir piemājas saimniecības. Pagastā puse iedzīvotāju ir darbspējīgā vecumā, pārējie ir bērni, pensionāri un invalīdi. Pagastā ir ļoti neattīstīta infrastruktūra, daudzi iedzīvotāji, kas dzīvo attālākās vietās, jūtas aizmirsti, bērni nereti pat netiek līdz skolai, dzīves līmenis ir zems, un pagastam nav līdzekļu, lai palīdzētu. Tādēļ lauku cilvēki jūtas nesaprasti, atstumti un lieki. Sofija Zambāre teica, ka Valsts prezidents ir ļoti gaidīts, jo tieši laukos ir latviešu tautas nākotne, tomēr bezcerībā iestigušie lauku iedzīvotāji visdrīzāk gan teikšot skarbus vārdus.

Valsts prezidents Guntis Ulmanis teica, ka viņš visvairāk uztraucies jūtas, runājot ar lauku iedzīvotājiem. Vissmagāk ir, skatoties zemnieku acīs, nespēt atbildēt uz visiem jautājumiem un lūgumiem. Tāpēc deputāti un valdības locekļi tik kautrīgi braucot uz lauku rajoniem, jo tieši laukos visā pilnībā ir redzamas situācijas, kādas valda Latvijā, kā jūtas katrs cilvēks, katrs bērns, katrs pensionārs un invalīds. To atspoguļo arī katra sēta, māja un Latvijas zeme, kas ir dzīvs organisms, par kura pastāvēšanu ir jācīnās un jādomā, kura dzīvotspēja ir jānodrošina. Tas ir arī Valsts prezidenta pienākums un atbildība. Tādēļ, akcentēja Valsts prezidents, ir jāredz, kas notiek valstī, lai, saliekot redzēto un uzzināto kopā, varētu atrast pareizo ceļu.

Lauki ir un paliek pamatu pamats, un Latvijas lauki nedrīkst kļūt par tuksnesi vai nepārredzamu “kokvilnas” lauku. Bet vēlēšanās atdzīvināt zemi un dzīvot savā sētā, savā pagastā ir jāizrāda pašiem zemniekiem. Nevar tikai gaidīt no politiķiem, no ministriem, ir pašiem jārosās un pašiem jānodrošina sava valsts ar saviem produktiem. Ja paši to nespēsim, tad Latvijas tirgu ātri vien piepildīs preces no attīstītajām kaimiņzemēm. Tādēļ nedrīkst tikai gaidīt, tādēļ pašiem jāstrādā un jādomā, kā un ko labāk paveikt. Ne tikai ražošanā, arī kultūrā un latviskās identitātes saglabāšanā. Tādēļ arī ar izpratni jāuzņem izglītības reforma, jārēķinās, ka būs no darba jāatlaiž slikti ārsti, slikti ierēdņi, lai vairāk samaksātu tiem, kas savu darbu veic labi. Un tāpat arī sava vieta jāizcīna tiem zemniekiem, kas prot un grib strādāt bez lieka trokšņa un savstarpējā kara. Diemžēl daudzi negrib strādāt, un arī bezdarbnieki nemaz neizmanto ar lielu sajūsmu ikkatru iespēju nopelnīt. Tādēļ nevajag vainot tikai valdību, bet apskatīties, vai kaut kur nav arī pašu vainas. Valdības mainās, bet lauki un cilvēki tajos paliek, teica Guntis Ulmanis. Prezidents uzsvēra, ka galvenais ir mācīties, sūtīt bērnus studēt, lai būtu izglītoti cilvēki, kas varēs veidot mūsu nākotni.

Zemkopības ministrs īsos vārdos iepazīstināja pagasta iedzīvotājus ar situāciju lauksaimniecībā, stāstīja par subsidēšanas principiem, par kredītgarantijas fondiem un atbildēja uz zemnieku jautājumiem. Viņš vēlreiz atgādināja, ka laiki, kad “no augšas” deva norādījumus, kam un ko darīt, ir beigušies. Zemniekiem pašiem jāsamazina produkcijas pašizmaksa un jādomā, ar ko visizdevīgāk katrā konkrētā situācijā nodarboties. Ministrs akcentēja, ka valstij ir vajadzīgs piens un valstij ir vajadzīgi graudi, tādēļ nevajag gaidīt, bet censties nodrošināt pašiem savu Latviju ar augstvērtīgiem produktiem.

Zemniekus uztrauca tas, ka šobrīd nav iespējams izdzīvot saimniecībām, kas savu attīstību sāk no nulles: nav iespējams skolot bērnus, nav nekādas perspektīvas, ar pliku strādātgribēšanu vien, bez iespējām dabūt normālus kredītus cilvēki grimst galējā bezcerībā. Pamirst pagastu nomales, un jebkāda interese par globālām norisēm pazūd ikdienas rūpēs par degvielu, par gaidāmo sēju, pat par to, ko vilkt bērniem mugurā, sūtot tos uz skolu. Pilnīgi nesaprotama zemniekiem šķiet Saeimas darbošanās tukšgaitā, un vēl jo smagāk kļūst, apzinoties, ka šo Saeimu ir vēlējusi pati tauta. Lauciniekus neapmierina pašreizējā akcīzes nodokļa atmaksāšanas kārtība, un Roberts Dilba teica, ka viņš darīs visu, lai šo kārtību mainītu zemniekiem labvēlīgākā veidā. Veterinārā dienesta speciālistus uztrauc situācija, ka aizvien vairāk zemnieku sāk likvidēt lopus, nevis regulāri pārbaudīt un ārstēt savu ganāmpulku — tā iznāk lētāk. Viņi nespēj samaksāt visu, kas viņiem jāmaksā par veterināro speciālistu pakalpojumiem. Taču veterinārārsti nedrīkst atļauties atbalstīt vispārēju likvidācijas politiku valstī. Zemniekus ļoti uztrauc vispārējā transporta apdrošināšana un arī tas, ka daži uzņēmumi, piemēram, “Vidzemes labība”, joprojām nav norēķinājušies par pagājušā gada ražu. Lauku iedzīvotājus neapmierina arī pašreizējā teritoriālās reformas gaita. Un vēl zemnieki teica — lai Dievs dod prātu valdības vīriem - lai bērniem laukos būtu iespējas mācīties, lai pastāv mazās lauku skolas.

Tikšanās ar Zemkopības ministrijas speciālistiem Valsts prezidentam bija Krimuldas pagasta zemnieka Viestura Liepiņa saimniecībā. Šeit ar firmas “Alfa Laval Agri” atbalstu ir ierīkota mācību klase zemniekiem, kuri nodarbojas ar piena lopkopību. Regulāri tiek rīkoti semināri, zemnieki apgūst slaukšanas prasības, mācās aprūpēt jaunās iekārtas, runā par piena kvalitātes jautājumiem un pārspriež piensaimniecības problēmas.

Zemkopības ministrs Roberts Dilba iepazīstināja Valsts prezidentu ar ministrijas reorganizācijas rezultātiem un uzsvēra, ka vadošie speciālisti pārsvarā ir gados jauni, bet jau pieredzējuši un ārvalstu praksi apguvuši cilvēki. Domāts, ka ministrijas darba stils būs vērsts uz to, lai jau laikus paredzētu sarežģījumus lauksaimniecībā un iespējami ātri tos novērstu. Guntis Ulmanis dalījās pārdomās par vizītes gaitā redzēto un kopīgā diskusijā rosināja zemkopības speciālistus rast risinājumu problēmām laukos. Tā kā sarunas ar zemniekiem un uzņēmējiem skāra galvenokārt piensaimniecību, tad arī šajā sarunā piedalījās Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības valdes priekšsēdētājs Aigars Kalvītis un citi vadošie speciālisti. Piensaimnieki atgādināja, ka, iestājoties Eiropas Savienībā, Latvijas ražotāji vairs nesaņems eksporta subsīdijas, taču tajā pašā laikā tās sev pilnībā saglabā Pasaules tirdzniecības organizāciju veidojošās valstis. ZM valsts sekretāra vietniece Irina Pilvere īsumā stāstīja par Eiropas valstu subsidēšanas sistēmas principiem un salīdzināja pašreiz esošo subsīdiju lielumu. Proti, ja Eiropas zemnieks saņem 800 ASV dolāru par hektāru, tad Latvijas zemniekam subsīdija ir 20 ASV dolāru par hektāru. Roberts Dilba piebilda, ka pašlaik vēl lauksaimniecība nesaņem likumā noteiktos 3 procentus no valsts budžeta. ZM valsts sekretārs Jānis Lapše teica, ka pārstrāde tomēr ir un paliek galvenā joma, kas nodrošina jebkuru ienākumu jebkurai lauksaimniecības nozarei. Uz jautājumu, kā risināt piensaimniecības problēmas, Aigars Kalvītis atbildēja: “Acīmredzot jāsāk piena kombinātu optimizācija, citu ceļu pagaidām mēs neredzam.” Guntis Ulmanis piebilda, ka viņa prezidentūras laikā acīmredzot tiks nojaukts tas, ko Latvijā cēla Kārļa Ulmaņa laikā, — pienotavas un skolas. Arī viņš pašlaik neredzot citu ceļu, kā izkļūt no izveidojušās situācijas valstī. Budžets ir tik liels, cik liels tas ir, un atņemt vienam, lai iedotu un balstītu tikai vienu vai divas nozares, nav saprātīgi. Ne katrs laukos var būt zemnieks. Mūsu valstī nav izveidojusies šķira — zemes saimnieks. Tādu saimnieku, kas zina, ko vajag valstij, ir tikai daži.

Atbildot uz “LV” jautājumu par sajūtu, tiekoties ar zemniekiem, Guntis Ulmanis teica:

— Domāju, katram cilvēkam ir savs liktenis. Vienalga, kas ar viņu notiek, viņam ir jātiek galā. Arī prezidentam ir jāuzklausa smagas, traģiskas un nepatīkamas lietas, jāmeklē risinājums. Zemnieki ir novesti līdz lielam sasprindzinājuma stāvoklim, to es arī jutu.

— Vai jūs vēl domājat doties uz lauku rajoniem?

— Jā.

— Vai jūs redzat šajā lauku problēmu ritenī vietu, no kuras varētu sākt uzlabot situāciju?

— Nepamatoti būtu cerēt uz liekām naudām. Jāstrādā pie sistēmas sakārtošanas — pie nodokļu sakārtošanas, pie parādu atdošanas zemniekiem par piegādāto produkciju. Jāmēģina palīdzēt zemniekiem, radot apstākļus, it īpaši tehniskajā apgādē. Tāpat ministrijai jāuzņemas drosme pateikt zemniekiem, ka visi graudi valstī tiks nopirkti, jo arī ministrijai jāuzņemas risks. Nedrīkst risku uzņemties tikai zemnieks un pārstrādātājs. Daļa no ražotāju riska jāuzņemas arī valdībai, šajā gadījumā Zemkopības ministrijai, kas pārstāv valdību. Pašreiz nav vienādas svara kategorijas starp birokrātisko aparātu un ražotāju, kas riskē un atbild ar savu māju, laukiem, bērniem, ar savu dzīvi. Ierēdņu aparātam pagaidām ir pārāk maza atbildības izjūta. Varbūt kopā ar mani zemnieku priekšā vajadzēja nostāties arī tiem ierēdņiem, kuri pieraduši atrunāties un jūtas labi savā ierēdņa vietā, ne par ko neatbildot.

— Šodien galvenokārt runāja par legālo biznesu, par nodokļu maksājumiem, par mums visiem redzamo un atļauto lietu sakārtošanu. Vai līdztekus nevajadzēja runāt arī par nelegālo biznesu, jo daudz preču par lielām naudas summām valstī ieplūst kontrabandas ceļā? Nesakārtojot robežas un atļaujot ieplūst nelegālo preču masai, diezin vai īsta kārtība radīsies...

— Mēs šodien paši sev devām iespēju izprast situāciju. Mums bija atklāta saruna ar ražotājiem, pārstrādātājiem un ministrijas speciālistiem. Šis brauciens man bija svarīgs, lai es nebūtu “kantora žurka”, bet lai redzētu norises valstī. Šodien par nelegālo biznesu nerunājām, jo tam nebijām gatavojušies, tas nebija mūsu mērķis. Taču par kontrabandu ir jārunā, un par to ir jārunā attiecīgā kompānijā. Diezin vai mafijas darboņi ar mums vēlēsies par to diskutēt - kā šodien, pie sarunu galda. Varbūt tas arī būtu iespējams, visādā ziņā jāmēģina to darīt. Citas valstis to ir pierādījušas, bet mums, lai šādu mērķi sasniegtu, vajag valstī spēcīgākas struktūras.

— Paldies par sarunu!

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības nozares redaktore