informācija

Veltes Zentas Mauriņas 100.dzimšanas dienai

Ar Zentas Mauriņas likumīgās mantinieces Irenes Mellis laipnu atļauju apgāds “Daugava” laiž klajā izcilās kultūras filozofes un rakstnieces kopotos rakstus 15 sējumos. Jau iznākusi autobiogrāfiskās triloģijas pirmā grāmata “Tālā gaita” ar akadēmiķa Jāņa Stradiņa “Ceļa vārdiem” un 1955.gadā Upsalā pašas autores rakstīto ievadu pirmajam latviešu izdevumam (skat. “Latvijas Vēstneša” 13.marta numuru). Šī grāmata aptver laika posmu no agras bērnības līdz 1920.gadam, kad Zenta Mauriņa no Grobiņas pārceļas uz dzīvi Rīgā, lai mācītos augstskolā.

Triloģijas otrā grāmata “Iedrīkstēties ir skaisti” (1958) aptver neatkarīgās Latvijas gadus, kad Zenta Mauriņa studēja Latvijas Universitātē, ieguva filozofijas doktores grādu, kļuva par populāru lektori un rakstnieci, apceļoja vairākas Eiropas valstis, atrada sev dzīvesdraugu — rakstnieku un tulkotāju Konstantinu Raudivi (1909—1974). Trešajā grāmatā “Dzelzs aizbīdņi lūst” (1960) atainojas tas sarežģītais laikaposms rakstnieces un visas latviešu tautas dzīvē, kas sākās ar padomju okupāciju 1940.gadā un vēlāko vācu armijas ienākšanu, ebreju iznīcināšanu un citām ļaundarībām, kas rakstnieci noveda pie atziņas, ka fašisms un boļševisms ir šī gadsimta lielākie ļaunumi. 1944.gadā Zenta Mauriņa pamet dzimteni un dodas bēgļu gaitās. Neilgu laiku pavadījusi Vācijā, viņa 1946.gadā pārceļas uz kara neskarto Zviedriju un apmetas uz dzīvi universitātes pilsētā Upsalā, kur dzīvo līdz 1965.gadam, kad parceļas uz Bādkroicingeni, kur ir arī abu rakstnieku atdusas vieta.

Par dzīvi Zviedrijā un Vācijā vēsta četras grāmatas: “Trimdas traģika”, “Pasaules vārtos”, “Zemes dziesma” un “Manas saknes ir debesīs”.

Kā pastāstīja apgāda “Daugava” rīkotājdirektors filoloģijas doktors Viesturs Vecgrāvis, līdz 15.decembrim, kad atzīmēsim rakstnieces jubileju, paredzēts izdot visu triloģiju un, ja sevišķi labi veiksies, arī “Trimdas traģiku” — pirmo no Zviedrijas dienasgrāmatām.

“Visu patiesību neviens nevar pateikt, bet, kas pateikts, lai ir patiess”— šos Zentas Mauriņas vārdus viņas ilgo trimdas gaitu līdzgaitniece Irene Mellis izvēlējusies par moto savai grāmatai “Trīsdesmit divi gadi kopā ar Zentu Mauriņu”. Arī tā iznākusi “Daugavas” apgādā. Grāmatas dzimšanas dienas svētkos, kas 8.martā notika rakstnieku savienībā, piedalījas arī Irena Mellis kundze (respektējam viešņas pieņemto sava vārda un uzvārda rakstību, tāpat kā Raudives vēlēšanos dzirdēt savu vārdu ar īsu i, proti Konstantins). Irene Mellis dzimusi 1916.gadā bēgļu gaitās Krievijā, Kostromā. Pēc atgriešanās Latvijā beigusi Valda Zālīša pamatskolu un Rīgas pilsētas 2.ģimnāziju. Studijas Latvijas Universitātes Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē beigusi (1941) ar maģistres grādu. Universitātē iegūtās zināšanas noder trimdas gados Zviedrijā, uz kurieni I.Mellis dodas kopā ar vīru Otto Melli, latviešu mineralogu un petrogrāfu . Zviedru ģimnāzijā Stokholmā strādājusi par bioloģijas un ķīmijas skolotāju. Apmeklējot Zentas Mauriņas lekciju Upsalā, I.Mellis iepazinās ar rakstnieci un kļuva par viņas līdzgaitnieci gan Zviedrijā, gan Vācijā līdz pat Z.Mauriņas mūža beigām.

Savā otrajā Zviedrijas dienasgrāmatā “Pasaules vārtos” Zenta Mauriņa savu čaklo palīdzi raksturojusi kā ģiedru un pašaizliedzīgu cilvēku ar lielu gribasspēku, kā vienu no tām latviešu sievietēm, kas “klusi nāk, klusi iet, klusi durvis virina”.

Ar šādu gudru iejūtību un cildenu bijību Irene Mellis savā atmiņu grāmatā iekausējusi izsmeļošu faktu materiālu par mūsu kultūras dižgariem Zentu Mauriņu un viņas dzīvesbiedru Konstantinu Raudivi.

Sarīkojuma vadītājs Viesturs Vecgrāvis vilka paralēles ar lielā Gētes sekretāru vācu dzejnieku un literatūras kritiķi Johanu Pēteri Ekermani (1792—1854), kas vēlāk trīs sējumos izdeva “Sarunas ar Gēti pēdējos viņa mūža gados”. Arī Jānis Stradiņš atzina Ireni Mellis par tādu Zentas Mauriņas un arī Konstantina Raudives “ekermani”, kādu otru latviešu literatūrā pašlaik nemaz nevar atrast. Akadēmiķis atzinīgi vērtēja grāmatas saturu un arī izteiksmes formu:

— Šajā grāmatā ir gan šo divu ievērojamo cilvēku dzīves dzeja, gan proza. Gan laboratorija, gan, ja tā varētu teikt,— kukņa. Tā ir ar patiesīgu līdzdalību, lielu takta sajūtu un lielu ticamību rakstīta grāmata. Memuāru literatūrā autors bieži vien vairāk raksta par sevi, uz lietām un parādībām skatās tikai caur savu prizmu. Šai gadījumā Irenes kundze it kā izgājusi ārā no kadra, sevi viņa nepiemin, tikai vēro. No otras puses, viņa ir ļoti tuvu visam klāt kā īsti tuvs cilvēks, kas uz visu skatās ar lielu gaišumu, ar lielu labvēlību. Kaut gan es domāju, ar Zentu Mauriņu un Konstantinu Raudivi varbūt ne vienmēr bija viegli. Viņi jau nebija vienkārši cilvēki, varbūt vienu otru reizi jāpārdzīvo kāda pārestība. Ja nu kaut ko vēl varētu vēlēties, tad šai grāmatai noderētu zinātnisks komentārs. Darbība risinās Zviedrijā un Vācijā, tiek minēti daudzi nozīmīgi cilvēki, kā profesors Heinrihs Skuja, kā profesors Vedris, kurus mēs Latvijā mazāk pazīstam. Kaut neliels komentārs te palīdzētu. Tomēr grāmatiņa ir tik saturīga, tik patīkama un mīļa. Ar to mums Zenta Mauriņa un Konstantins Raudive noteikti kļūs tuvāki.

Arī filoloģijas doktore Ausma Cimdiņa par vienu no lielākajām atmiņu grāmatas vērtībām uzskata izcilā domātāju un rakstnieku pāra dubultportretu.

Vai nebija pārāk grūti garīgi un arī fiziski spraigo sadarbību ar Zentu Mauriņu savienot ar skolotājas darbu un ģimenes rūpēm? Mellis kundze, kas sarīkojuma dalībniekus apbūra ar savu sirsīgo smaidu, atjautīgo un bagāto valodu, šīs šaubas izkliedēja:

— Es varēju iedalīt tam laiku. To man bija iemācījusi pati Zenta. Ja laiku iedala, var daudz ko padarīt. Visas latviski iznākušās grāmatas ir man diktētas, manis pārrakstītas. Un ne vienu reizi vien. Jo rakstniece savus darbus slīpēja, laboja un atkal slīpēja. Ir nodaļas, kas pārrakstītas neskaitāmas reizes. Bet man tas sagādāja prieku. Biju laimīga palīdzēt lielā darbā. Turklāt tā man bija nabas saite ar Latviju, es nezaudēju savas garīgās latviskās mājas. Zenta Mauriņa nekad neatteicās no sava latviskuma. Zviedrijā, Vācijā, Holandē, Šveicē, tālajā Japānā — visur, kur iznākušas viņas grāmatas, viņu atzina un pieņēma kā latviešu rakstnieci. Arī mani viņa mācīja: “Esi patiesa, neaizmirsti, ka esi latviete, neatsakies no sava latviskuma!” Un bieži citēja vācu rakstnieku Hansu Karosu: “Kas ir pats savs atkritējs, tam neviens eņģelis nevar palīdzēt!” Un tā ir taisnība!

Grāmatas nobeigumā Irene Mellis citējusi abu rakstnieku atziņas, kas labi raksturo arī šī atmiņu stāstījuma noskaņu.

Konstantins Raudive: “Kopīgas grūtības, pārbaudījumi un ciešanas divus cilvēkus vieno daudz spēcīgākām un nesaraujamākām saitēm nekā pārpilnība, drošība un apmierinātība. Mums bijīgi jānoliecas līdzcilvēku netaisno ciešanu priekšā.”

Zenta Mauriņa: “Kas pazīst bijību, zina, ka skaistākās lietas par naudu nav pērkamas un dziļākās — nav vārdos izsakāmas. Bijība jāšķir no respekta. Respektu iedveš autoritātes un likumi, bijību — izauklē sirds. Ar pavēlēm to nevar panākt, tāpat kā nevienam nevar pavēlēt mīlēt.”

Gaiša bija arī sarīkojuma izskaņa. Uz Viestura Vecgrāvja jautājumu — diezin ko šādā brīdī teiktu Zenta Mauriņa? — Mellis kundze drastiski atbildēja: “Viņa teiktu: Irene, tu pasēdi! Es tagad runāšu!”

Zentas Mauriņas balsi glabā arī Irenes Mellis jaunā atmiņu grāmata, bet vistiešāk rakstniece mūs uzrunā savos darbos. “Tālās gaitas” “Ieskaņā”, kas rakstīta Upsala 1949.gadā, Zenta Mauriņa runā par prieku pēc garām, mokpilnām, smeldzīgām stundām nonākt pie tā “svētā, apcerīgā klusuma, kas mūs aizved pie sevis paša, pie sava es”.

“Mūsu iekšpasaules valstij nav robežu.” “Tālo gaitu” tautā izvadot, filoloģijas doktore Ausma Cimdiņa atgādina Jāņa Klīdzēja veltījumu Zentai Mauriņai 80. dzimšanas dienā, kas Astras apgādā Toronto publicēts ar virsrakstu “Gaismas dārzniece”. Rakstnieks tajā izteicis atziņu: “Viņa pieder pie tiem nedaudzajiem, kas savai tautai daudz vairāk devuši nekā no tās saņēmuši.” Piekrītot tam, literatūras zinātniece mudina ikvienu padomāt, “kā mēs pratīsim saņemt un novērtēt rakstnieces devumu un cik mēs būsim lepni, ka Zentas Mauriņas tālās gaitas sākums ir meklējams Latvijā un latviešu literatūrā”.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Par Latvijas diplomātiskajām aktivitātēm un diplomātiskajām aktivitātēm Latvijā Plāns

Ārvalstu vizītes:

26. — 27. marts

Rietumeiropas Savienības ģenerālsekretāra Hosē Kutiljēro ( Jose Cutileiro ) vizīte Latvijā.

3. — 4. aprīlis

Eiropas Savienības komisāra Hansa van den Bruka ( Hans van den Broek ) darba vizīte Latvijā.

6. — 7. aprīlis

EDSO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos Maksa van der Stūla ( Max van der Stoel ) vizīte Latvijā.

Vizītes ārvalstīs:

24. marts

Ārlietu ministra Valda Birkava vizīte Briselē (strukturētais dialogs).

13. — 16. aprīlis

Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa oficiāla vizīte Francijā.

16. — 17. aprīlis

Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa vizīte Vācijas Federatīvajā Republikā.

Ārvalstu vēstnieki:

Akreditācijas:

21. — 27. marts

Ukrainas ārkārtējā un pilnvarotā vēstnieka Viktora Mihailovska (angļu transkr. Viktor Mihayilovskiy ) akreditācijas vizītes.

24. — 27. marts

Indijas ārkārtējā un pilnvarotā vēstnieka Sušila Dubaja (angļu transkr. Sushil Dubey ) akreditācijas vizītes.

Informācija:

26. marts

Liepājas speciālās ekonomiskās zonas likuma prezentācija Latvijas Republikā akreditētajiem diplomātiskā korpusa pārstāvjiem.

Vienotais valsts protokola sekretariāts

Juris Kronbergs un Kurts Fridrihsons Maskavas vēstniecībā

Sestdien, 15. martā, Latvijas vēstniecībā Maskavā notika Jura Kronberga dzejas lasījumi un tika atklāta Kurta Fridrihsona izstāde. Izstāde sarīkota ar vēstniecības Kultūras institūta direktora Jāņa Anmaņa pūliņiem. Šīs kultūras akcijas dalībnieki bija vēstniecības svētdienas skolas audzēkņi, viņu vecāki un Maskavas latviešu sabiedrība.

Vēstniecības preses dienests

Bella Ahmaduļina Maskavas vēstniecībā

Vakar, 18.martā, Latvijas vēstniecībā Bella Ahmaduļina lasīja savu dzeju.

Vakara viesi bija Maskavā akreditētie diplomāti, valsts un sabiedriskie darbinieki, pazīstami Krievijas intelektuāļi.

Bella Ahmaduļina ir spilgta t.s. sešdesmitgadnieku paaudzes pārstāve, kura nesen izvirzīta Nobela prēmijai.

Vēstniecība šo tikšanos rīkoja kopā ar laikraksta “Moscow News” klubu.

Vēstniecības preses dienests

Par restaurācijas darbiem Rīgas pilī

Vakar, 18.martā, sākās Rīgas pils Triju zvaigžņu torņa dekoratīvās smailes demontāžas darbi, pēc kuras smaile tiks restaurēta tās sākotnējā izskatā, kā arī tiks atjaunota torņa smailes trīszvaigžņu kore. Pēc būvuzņēmēju firmas aprēķiniem torņa smailes restaurācijas darbi un tās uzstādīšana ilgs trīs mēnešus.

Arhitekta Eižena Laubes projektētais Triju zvaigžņu tornis priekšpils ziemeļaustrumu stūrī celts pils pēdējo lielo pārbūvju laikā (1938). Tā uzdevums bija nostiprināt nestabilos pamatus šajā daļā, un torņa apakšdaļā iebūvētajām kāpnēm bija jāsavieno pils 3.stāvs ar 4.stāvā jaunuzcelto viesību zāli. Vienlaikus tornim bija svarīga politiska simbola nozīme. “Mūsu Latvijai tāds simbols ir trīs zvaigznes, kas vainago mūsu valsts ģerboni,” vēl torņa celšanas laikā rakstīja E.Laube.

Triju zvaigžņu torņa augstums līdz pašai smailei ir aptuveni 60 m, tajā skaitā augšējās dekoratīvās metāla kontrukcijas daļa apmēram 7,5 m.

Laika gaitā torņa dekoratīvā smaile ir stipri izrūsējusi, un pēc Rīgas pils pārvaldes pasūtījuma arhitekta J.Gertmaņa biroja speciālisti veica tā tehnisko apsekošanu. Tika konstatēts, ka rūsas biezums dekoratīvās smailes metāla virsmām pārsniedz 10 mm, bet, nolobot rūsu, metāla biezums smailes konstrukcijām ir tikai 1—2 mm.

Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija izsniegusi atļauju torņa dekoratīvās smailes demontāžai. Darbu izpildīs Latvijā licencēta būvfirma “Nekustamā īpašuma aģentūra”.

Valsts prezidenta preses dienests