Uz grauda — labības lietas

Graudu audzētāju, glabātāju un pārstrādātāju kooperatīvo sabiedrību savienības 6. kongresā

Latvijas graudu audzētāji spēj saražot nepieciešamo daudzumu pārtikas labības. Tomēr joprojām trūkst lopbarības graudu. Pērn, piemēram, tika ievākts par 83 000 tonnu miežu mazāk nekā 1998. gadā. Ir prognozes, ka būs ievērojams lopbarības labības iztrūkums. Ministru kabinetā jau akceptēts un nodots tālākai izskatīšanai Saeimā likumprojekts, kas paredz samazināt ievedmuitas tarifus miežiem un auzām no 25 līdz 5 procentiem. Tādējādi Latvijā importētu aptuveni 30 000 tonnu lopbarības graudu, tas arī kompensētu lopbarības graudu deficītu.

Ko darīt, lai valstij netrūktu ne maizes labības, ne lopbarības, lai valdībai turpmāk nebūtu jālemj par ievedmuitas samazināšanu importa graudiem? Uz šiem un citiem sasāpējušiem jautājumiem trešdien, 15. martā, atbildi meklēja Graudu audzētāju, glabātāju un pārstrādātāju kooperatīvo sabiedrību savienības 6. kongresa dalībnieki.

Olavs Legzdiņš, Graudu savienības valdes priekšsēdētājs, atzīmēja, ka kongresa mērķis nav tikai analizēt padarīto, bet izstrādāt konstruktīvu darbības plānu šim un nākamajam gadam.

Pašlaik vienlīdz grūtā situācijā ir gan Zemgales, gan Vidzemes graudu audzētāji, tāpēc viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir izstrādāt un īstenot koncepciju, lai palielinātu zemnieku ieņēmumus šajā sektorā.

Lauksaimnieka ienākumus kopumā veido saražotās produkcijas cena un papildu kompensācija, kas garantē šo ienākumu. Latvijas zemnieks ir it kā gatavs darboties brīvā tirgus apstākļos, taču līdzās strādā Eiropas valstu zemkopji, kuri saņem apjomīgu atbalstu par sējuma hektāru, kā arī ievērojamas eksporta subsīdijas. Skaidrs, ka mūsu zemniekiem ir grūti konkurēt šādos apstākļos. Tāpēc graudu audzētāji izteikuši priekšlikumu, ka arī Latvijas zemniekiem ir jāsaņem šie kompensācijas maksājumi par apsētiem hektāriem. Tas ļautu daudzām saimniecībām attīstīties un pilnveidot ražošanas iespējas. Nav noslēpums, ka valstī pastāv arī neuzskaitīts labības tirgus, nav zināmi precīzi graudu apjomi. Arī tā ir viena no problēmām, ko varētu veiksmīgi atrisināt, ja saņemtu subsīdijas par sējuma hektāru. Zemnieki būtu ieinteresēti visu saražoto produkciju pārdot legāli. Turklāt šāda iespēja palielinātu ienākumus ne tikai ražotājiem, bet arī graudu malējiem un maizes cepējiem. Izveidota darba grupa, kas izstrādā kompensācijas maksājumu ieviešanas kārtību, tā ir gatava pamatot, ko šis process reāli dotu valstij un ko — zemniekam.

Tikpat būtisks jautājums ir saimniecisko struktūru sakārtošana, lai labības cenas nebūtu atkarīgas tikai no pārstrādātāju viedokļa vien.

Graudu savienības padomes priekšsēdētājs Miervaldis Krotovs ziņojumā par paveikto uzsvēra, ka viens no organizācijas uzdevumiem ir veicināt rentablu specializēto saimniecību veidošanu Latvijā, tādējādi paaugstinot konkurētspēju graudkopības nozarē. Aizvadītais gads lauksaimniecībā kopumā bija neveiksmīgs, to daļēji ietekmēja klimatiskie apstākļi. Tajā pašā laikā arī ekonomiskie nosacījumi bija nelabvēlīgi. M.Krotovs atzīmēja, ka augstās graudu izmaksas neatbilda noteiktajai graudu cenai. Pēc valsts graudu intervences cenu nosaukšanas graudu cenām vajadzēja kļūt augstākām. Diemžēl tā nenotika, tās bija zemākas par valsts intervencē noteiktajām. Tāpat neveidojās sadarbība starp graudu ražotājiem un pārstrādātājiem, netika slēgti līgumi par lopbarības graudu piegādi. Tā rezultātā daudzi zemnieki atteicās no labības audzēšanas, jo nevarēja paredzēt izaudzētā noietu. Ražotājiem nav iespējams ņemt aizdevumus ar normāliem kredītprocentiem. Arī šī iemesla dēļ saimniecībās trūkst apgrozāmo līdzekļu, nevar sasniegt augstas ražas un samazināt produkcijas pašizmaksu.

Pēdējos gados strauji samazinājušās sējumu platības. 1997. gadā tika apsēti 480 tūkstoši graudaugu hektāru, 1999. gadā — tikai 419 tūkstoši hektāru. Krietni sarucis arī labības kopievākums. Latvijas lauksaimniekiem ir jāapzinās, ka ne visos reģionos iespējams sasniegt vienlīdz augstas ražas. Skaidrs, ka pārtikas labību visvairāk un visveiksmīgāk audzēs Zemgales pusē, pārējo reģionu prioritāte — lopkopības attīstība, lopbarības graudu audzēšana.

M.Krotovs bija gandarīts par veiksmīgo sadarbību ar Zemkopības ministriju. Graudu audzētāji piedalījušies vairāku svarīgu dokumentu sagatavošanā, piemēram, 2000. gada subsīdiju programmas izstrādē, kā arī Ministru kabineta noteikumu par tirgus intervenci labības tirgū sagatavošanā. Graudu savienība piedalās informācijas biroja izveidē. Šeit interesenti varēs saņemt atbilstošu informāciju par situāciju citās lauksaimniecības nozarēs, arī aktuālākās ziņas no Eiropas Savienības.

Jau Graudu savienības 5. kongresā tika nolemts izveidot tirdzniecības organizāciju, kas graudus iepirktu no savienības biedriem, būtu starpnieks starp ražotāju un pircēju. Meti šim uzdevumam ir likti, taču par tā izpildi jādomā arī turpmāk. Pašlaik Latvijā veiksmīgi darbojas vairākas šādas tirdzniecības organizācijas ar zināmu ārzemju kapitāla daļu. M.Krotovs izteica pieņēmumu, ka arī pārtikas graudu audzēšana, līdzīgi kā tas jau šogad notiks ar cukurbiešu audzēšanu, tiks kvotēta.

— Mums nav problēmu izaudzēt pārtikas un lopbarības labību, taču mēs nekad nekļūsim par lielu graudaudzētāju valsti, kas eksportēs saražoto. Vispirms ir jānodrošina savas valsts vajadzības, jādara viss, lai gūtu pienācīgus ienākumus un vēl vairāk attīstītu ražošanu, — teica M.Krotovs.

Zemkopības ministrs Aigars Kalvītis atzīmēja Zemkopības ministrijas un sabiedrisko organizāciju veiksmīgo sadarbību.

A.Kalvītis: — Šī sadarbība ir nesusi augļus. Nereti pašpārvaldes organizāciju ieteikumi sekmējuši pareizu lēmumu pieņemšanu. Lielākais panākums — ar budžeta grozījumiem izdevās panākt pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likuma izmaiņas. Tagad graudu audzētājiem, tāpat kā cukurbiešu audzētājiem, būs iespējas PVN maksāt pa daļām. Aizvadītais rudens bija pirmais Latvijā, kad ražas novākšanas laikā netika ievesti importa graudi, neļaujam bez vajadzības to darīt, kamēr nav nopirkta mūsu zemnieku produkcija. Ir jādomā par to, lai palielinātu jaunās ražas graudu cenu. Tikšos ar zemnieku pašpārvaldes organizācijām, lai pārrunātu, kā realizēt graudu intervenci 2000. gadā. Ir jāizšķiras — vai veiksim 1998. gada politisko tirgus intervenci, kurai nebija nekādu ekonomisko apsvērumu, vai to, kāda darbojās pērn no 1. novembra un kuras cena tobrīd bija augstāka par tirgus cenu. Iespējams, ka izvēlēsimies to modeli, kas darbojas citos regulētos tirgos: kad labības cena krītas zem noteiktā minimuma, valsts iejaucas un izpērk no tirgus lieko graudu daudzumu, tādējādi panākot graudu cenas stabilizāciju. Tā būs grūta diskusija. Šomēnes ir jāizvēlas taktika, kā nodrošināt veiksmīgu 2000. gada ražas realizāciju.

Zemkopības ministrija nav negatīvi noskaņota pret hektāra subsīdiju ieviešanu, taču šis jautājums rūpīgi jāapspriež. Šim nolūkam nepieciešami lieli naudas resursi. Latvijā tiek apsēts ap 400–500 tūkstošu hektāru zemes. Lai samaksātu par katru hektāru Ls 20, hektāra subsīdijām vajadzēs ap 10 miljoniem latu. Lauksaimniecības subsīdijām ik gadu tiek piešķirti aptuveni 18 miljoni latu no valsts budžeta. 10 miljoni latu no tiem graudu audzētājiem — tas nebūtu korekti attiecībā uz citu lauksaimniecības nozaru pārstāvjiem.

Bet arī no valsts puses jāveic mājasdarbs — jāveido sistēma, kas kontrolētu šīs sējuma platības. Pašlaik šāda uzskaites sistēma nav izveidota. Ja šogad to izveidosim, iespējams, nākamajā gadā būsim gatavi hektāra kompensācijas maksājumiem. Arī Zemkopības ministrijai ir daudz vieglāk izmaksāt šādas subsīdijas nekā izstrādāt sarežģītu subsīdiju nolikumu. Ar pašpārvaldes organizāciju pārstāvjiem runāšu par nepieciešamību veikt grozījumus lauksaimniecības likumā, tajā jāiestrādā arī jautājums par akcīzes nodokļa kompensāciju. Martā tas ir jānolemj, lai Saeima līdz vasaras brīvdienām labotu šo likumu.

SIA "Latvijas šķirnes sēklas" direktors Valdis Dzenis informēja par citu valstu pieredzi hektāra subsīdiju ieviešanā. Piemēram, igauņi to dara jau trīs gadus. 1998. gadā zemnieki par hektāru maksāja Ls 16,92, 1999. gadā — Ls 17,05, šogad maksās Ls 9,88. Nosacījums — sējumu platība nedrīkst būt mazāka par 5 hektāriem. Savukārt Eiropas Savienība kompensācijas par hektāru nosaka, to diferencējot atbilstoši reģionam. Vispirms tiek noteikta subsīdija par 1 tonnu produkcijas — Ls 28. Pēc tam, sareizinot to ar ražību, tiek aprēķināta hektāra subsīdija. ES par hektāru maksā Ls 183. Subsīdijas tiek izmaksātas no 16. oktobra līdz 31. decembrim. Pēc veiktajiem aprēķiniem, Latvijā būtu jāmaksā subsīdijas apmēram par 250 tūkstošiem hektāru sējumu platībām. Lai gan tiek apsēts vairāk, tomēr ne visi sējumi atbilst prasībām, piemēram, ar sertificētu sēklu apsēj aptuveni 50 procentus hektāru, tāpat Latvijā ir 19 procentu saimniecību, kurās apsēj mazāk par 5 hektāriem, 33 procentu saimniecību apsēj mazāk par 10 hektāriem. Līdz ar to rodas daži ierobežojumi. Ja maksātu Ls 20 par katru apsēto hektāru (250 tūkstošu ha platībā), būtu nepieciešami aptuveni 5 miljoni latu. Tie dotu vidēji 1 santīma pieaugumu par 1 kilogramu graudu. Kartupeļu audzētāji pārliecinājās, ka, subsidējot kilogramu par 0,1 santīmu, bija iespējama pat neliela peļņa. V.Dzenis ierosināja, ka Zemkopības ministrijā būtu jāalgo cilvēks, kas strādātu ar šiem jautājumiem.

Māris Kļaustiņš, Saldus rajona Ezeres pagasta "Krastmaļu" zemnieks, uzskata, ka subsīdiju nolikumā ir jāizstrādā konkrēti nosacījumi, lai varētu saņemt maksājumus par sējuma hektāru.

M.Kļaustiņš: — Taisnīgāk būtu, ja maksātu par to, ko katrs ir izaudzējis uz šī hektāra. Jāņem vērā arī sējumu stāvoklis, ražība. Strādājot savā saimniecībā, esmu novērojis, ka ražas starpība viena pagasta blakus esošos laukos ir ļoti liela. Tāpēc visiem nevar būt vienādi subsidēšanas noteikumi. Saņemot subsīdijas, tiktu sakārtotas daudzas lietas, kas pašlaik atrodas pašplūsmā — netiek uzskaitīti ražošanas apjomi, notiek nelikumīga tirdzniecība, prece nenonāk īstajā vietā. Mani uztrauc arī graudu kvalitātes noteikšanas kritēriji. Nododot graudus valsts intervencē, ir skaidri kvalitātes nosacījumi, taču pārstrādes uzņēmumi nereti nosaka atšķirīgas kvalitātes prasības.

Jānis Dzenis , Aizkraukles rajona Kokneses pagasta zemnieku saimniecības "Kalnavoti" zemnieks, SIA "Aizkraukles grauds" valdes priekšsēdētājs, iestājas par sakārtotu graudaudzēšanu valsts mērogā:

— Graudu savienības stratēģijas pamatā vairs nav tikai labības ražošanas pašizmaksas samazināšana. Tagad strādājam pie tā, kā palielināt ieņēmumus zemnieku saimniecībās. Nereti zemnieks ir gatavs pārdot graudus par jebkuru cenu, tāpēc tiek izstrādātas dažādas programmas, kuru mērķis ir veicināt korektas līgumattiecības starp ražotāju un pārstrādātāju. Ir jāslēdz ilglaicīgi realizācijas, nevis glabāšanas līgumi. Kas attiecas uz izdevīgu cenu — tas ir dialogs ar pārstrādes uzņēmumiem.

J.Dzenis ir viens no griķu programmas līdzautoriem un vadītājiem. Tās ietvaros izdevies izveidot veiksmīgu sadarbību ar akciju sabiedrību "Rīgas dzirnavnieks", kas gatava pieņemt daudz lielākus apjomus griķu, nekā saražots. Tas nozīmē, ka griķu programmai ir labas turpmākās izredzes. Jāatzīmē, ka apmēram 95 procentus griķu ražošanu kontrolē Graudu savienība. Tā spēja pārstrādātājiem noteikt savu cenu — Ls 120 par tonnu, jo lētāk griķus saražot nav iespējams. Protams, pārstrādātāji bija izvēles priekšā — vai pirkt vietējo zemnieku preci vai ievest to no ārzemēm, bet dārgāku — Ls 160 par tonnu.

Šāda vienošanās starp ražotāju un pārstrādātāju ir jāpanāk arī labības sektorā.

Augusts Brigmanis, Tukuma rajona Pūres pagasta zemnieku saimniecības "Priedule" vadītājs, Latvijas Sēklaudzētāju asociācijas prezidents, ir pārliecināts, ka kompensācijas maksājumus par sējuma hektāru iespējams veikt jau šoruden. Finansējums šim mērķim varētu būt no vēl neizmantotās "Sapard" programmas līdzfinansējuma vairāk nekā 3 miljoni latu.

A.Brigmanis: — Pirms Saeimas vēlēšanām aptuveni šāda summa tika izlietota ziemāju sējumu subsidēšanai, tad nevajadzēja uztraukties ne par administrēšanu, ne uzskaites sistēmas trūkumu. Ja tagad būtu gaidāmas vēlēšanas, finanses noteikti atrastos. Šajā situācijā ir vajadzīga apņemšanās. Vispirms jāgaida vasara, kad būs skaidrs par "Sapard" likteni, līdz tam jāizstrādā konkrēti nosacījumi, lai saņemtu valsts atbalstu. Tie jādara zināmi zemniekiem.

Valsts akciju sabiedrības "Lauksaimniecības tirgus intervences aģentūra" ģenerāldirektors Juris Spručs, uzklausot graudu audzētāju dažādos viedokļus, atzina, ka tirgus intervence jau pirmsākumos bijis politisks lēmums, tā nekad nav bijusi ekonomiska kategorija. Tāpēc ir jānodala ekonomiskās kategorijas no politikas un emocijām.

— Nepiekrītu tam, ka intervences cena ir tas kritērijs, kurš veido tirgus cenu. Intervences cena ir tā pati politiskā cena, zemākā cena, par kuru tiek garantēta graudu nopirkšana. Turklāt nekādu tiešu iespaidu uz tirgus cenu tā neatstāj, — teica J.Spručs. Runājot par "izkropļoto" tirgu, J.Spručs uzsvēra, ka tirgū ir piedāvājums un pieprasījums, pārdevēji un pircēji. Patlaban diemžēl lielākā daļa esot pircēji, mazāk — pārdevēju. Pēc J.Spruča teiktā, pēdējā pusgada laikā tirgus intervences aģentūra labību nav pārdevusi par cenu, kas zemāka par intervencē noteikto. Tas iespējams ar nosacījumu, ja ir graudu iztrūkums. Starp citu, lieli graudu uzkrājumi — apmēram 30 miljoni tonnu — ir ES valstīs. Tuvākajos piecos gados tie var pieaugt līdz 50 miljoniem tonnu.

Latvijas Graudu audzētāju, glabātāju un pārstrādātāju kooperatīvo sabiedrību savienības 6.kongresā tika nolemts visdrīzākajā laikā izstrādāt priekšlikumus, kā ieviest kompensācijas maksājumu modeli par platības hektāru, savukārt labības ražotājiem — ieteikumus audzēt vispiemērotākos graudaugus konkrētai audzēšanas zonai, ņemot vērā graudu tirgus pieprasījumu.

Kongresa delegāti bija vienisprātis par to, ka jāturpina attīstīt sadarbības ekonomisko modeli "saimnieciskā struktūra — reģionālā organizācija — graudu savienība".

Vairākas zemnieku prasības attiecas arī uz Saeimu un valdību. Piemēram, graudu audzētāji vēlas, lai tiktu atjaunota Lauku attīstības konsultatīvās padomes darbība pie Ministru kabineta.

Līdz maijam valdībai ir jāpieņem noteikumi par tirgus intervenci labības tirgū, nosakot arī graudu iepirkuma intervences cenu. Tas ir pamats normāla graudu tirgus mehānisma nodrošināšanai. Savukārt Zemkopības ministrijai izteikta prasība kardināli mainīt subsīdiju nolikumu augkopības nozarē, paredzot subsīdijas vienīgi un tikai kā kompensācijas maksājumus par hektāru (minimums — Ls 20/ha), kā arī attiecīgus ierobežojumus un nosacījumus maksājumu saņemšanai. Tāpat izteikta vēlme turpināt 2000.gadā kompensācijas maksājumus rapša un griķu kultūrām — Ls 20 par hektāru. Graudu savienība uzskata, ka valsts graudu intervencē jāiepērk tikai graudu pārpalikumi no tām zemnieku saimniecībām, kuras spēj pierādīt, ka pieteiktais graudu daudzums konkursam uz valsts graudu intervenci ir apmēram 30% no nerealizēto graudu apjoma. Zemkopības ministrijai, izsniedzot labības importa licences, jāpārbauda, vai licences pieprasītājs ir iepriekš slēdzis labības iepirkuma līgumus ar vietējiem graudu ražotājiem.

Dagnija Muceniece — "Latvijas Vēstnesim"