Un arī latviešiem radās sava nauda

Dr.hist. Kristīne Ducmane — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

Pirms 80 gadiem — 1920.gada 18.martā — Tautas padome pieņēma likumu par Latvijas rubli kā vienīgo maksāšanas līdzekli valstī

Pirms Latvijas valsts proklamēšanas 1918.gadā Latvijas teritorijā tirdznieciskajās un saimnieciskajās attiecībās likumīgs maksāšanas līdzeklis bija vācu reiha papīra markas un īpašās Ostbankas kases zīmes — ostrubļi un ostmarkas. Tomēr Vidzemē un Latgalē puslegāli galvenais maksāšanas līdzeklis joprojām, pat vācu okupācijas apstākļos, bija Krievijas cara laika kredītbiļetes, tāpat norēķinos daļēji izmantoja 1917.gadā izlaisto "domes naudu" un "kerenkas".

Tautas padome, proklamējusi valsti 1918.gada 18.novembrī, sākotnēji naudas lietām lielu vērību neveltīja, jo acīmredzot vēl nebija atrasts šī jautājuma risinājums.

Tika izstrādāts likumprojekts par valsts īstermiņa 5 procentu aizņēmumu, ko tad arī sarežģītajā finansu situācijā noteica Krievijas rubļos ("cara rubļos"). Turklāt tobrīd apgrozībā Latvijā bija "domes nauda" un "kerenkas". Visas Krievijas naudas boļševiku valdība izlaida neierobežotā daudzumā bez jelkāda seguma.

Gan Tautas padome, gan tauta vairāk uzticējās Krievijas "cara rubļiem", jo vēl labā atmiņā bija tas laiks, kad šī nauda bija stabila ar zelta segumu. Otrs uzticēšanās iemesls bija tas, ka Krievijas nauda bija oficiāla valsts nauda. Tātad 1918.gada beigās Latvijā naudas apgrozībā bija ostrubļi un ostmarkas, krievu "cara nauda", "domes nauda" un "kerenkas", kā arī Liepājas un Jelgavas pilsētas naudaszīmes. 1918.gada 11.decembrī finansu ministrs Kārlis Puriņš izdeva rīkojumu pieņemt pie parakstīšanās uz 5 procentu neatkarības aizņēmumu "cara rubļus", ostrubļus un "domes naudu" pēc šāda kursa: 1 cara rublis = 80 kap. ostnaudā = 1 rbļ.25 kap. domes naudā. Šis bija pirmais rīkojums, ar ko tika mēģināts regulēt naudas apgrozību Latvijas Republikā.

Trejādas svešas naudas izmantošana ar piespiedu maiņas kursu bija apgrūtinoša. Kursu attiecības bija atkarīgas no Krievijas un Vācijas ekonomiskajiem un politiskajiem apstākļiem, un Latvijas valdības spēkos nebija šos kursus regulēt.

Bet katra valdība var taču segt savus izdevumus arī ar savas naudas emisiju. Pagaidu valdība Liepājā 1919.gada 29.janvārī nolēma: "(..) izlaist Latvijas valsts kases zīmes, kuras būtu nodrošinātas ar visu valsts mantu un ienākumiem un pagaidām izpildītu naudas vietu. Valsts kases zīmes izdodamas rubļos un kapeikās — 1, 3, 5, 10, 50 kapeikās un 1, 3, 5, 10, 25, 100 un 500 rubļu vērtībā. (..) Pie visām maksāšanām līdz ar Latvijas naudu pieņemamas arī austrumu (ost) un krievu cara nauda pēc kursa : 1 Latvijas rublis = 1 ostrublim = 2 vācu markām = 1 rbļ.50 kap. krievu cara naudā."

Pagaidu valdība Liepājā paspēja izlaist tikai 25 rubļu nomināla kases zīmes. Naudas izlaišanu turpināja Andrieva Niedras marionešu valdība. Vēlāk arī šīs kases zīmes tika atzītas par likumīgām.

Reālā situācija lielinieku neieņemtajās valsts teritorijās 1919.gada pavasarī bija šāda: Ziemeļlatvijā dominēja krievu un igauņu papīrnauda, Kurzemē — vācu ostnauda. Valdība Brīvības cīņu apstākļos diezgan ilgi vilcinājās atzīt Latvijas rubli par vienīgo maksāšanas līdzekli valstī.

Likumprojektu par valsts kases zīmēm kā vienīgo maksāšanas līdzekli izstrādāja jau 1919.gada augustā, tomēr toreizējais finansu ministrs Roberts Erhards to nevirzīja tālāk. Viņš uzskatīja, ka līdz ar Latvijas rubļa pasludināšanu par vienīgo maksāšanas līdzekli ir jāizdod arī vispārējs likums par Latvijas naudas sistēmu. Turpmāk šajā sakarā izvērsās nopietnas diskusijas dažādās sanāksmēs, par ko liecina šo apspriežu garie protokoli. 1920.gada sākumā Ministru prezidents Kārlis Ulmanis kategoriski pieprasīja iesniegt likumprojektu par Latvijas rubli Tautas padomei. Finansu ministra vietas izpildītājs Zigfrīds Meierovics tieši pretēji R.Erhardam uzskatīja, ka likumu par naudu un naudas reformu var atlikt uz vēlāku laiku, kad ekonomiskais stāvoklis būs uzlabojies un jau būs radusies iespēja dibināt emisijas banku. Kamēr nav naudas apgrozību regulējoša aparāta, viņaprāt, likums par naudu būtu lieks. Vispirms vajadzēja tikt vaļā no ārzemju naudām, kas Latvijas rubli vilka uz leju. Tautas padomes loceklis Spricis Paegle vēl piebildis, ka no tām vajadzējis atbrīvoties jau iepriekšējā — 1919. — gada rudenī, tad pašu naudas kursa lejupslīde nebūtu tik jūtama.

Beidzot 1920.gada 18.marta sēdē Tautas padome pieņēma "Likumu par vienīgo maksāšanas līdzekli un agrāko līgumu un parādu nokārtošanu", kas noteica, ka vienīgais likumīgais maksāšanas līdzeklis Latvijā ir Latvijas nauda un valsts kases zīmes.

Diemžēl arī pēc šī likuma pieņemšanas pat valsts iestādes izvairījās izmantot darījumos Latvijas rubli. Piemēram, Apgādības ministrija turpināja iepirkt linus par cara rubļiem un pārdeva tos pret angļu sterliņu mārciņām. Zemkopības ministrija realizēja meža materiālus pret sterliņu mārciņām un amerikāņu dolāriem. Neapšaubāmi, privātie tirgotāji tāpat pagaidām ignorēja Latvijas rubli. Tikai sākot ar 1920.gada oktobri, Finansu ministrija sāka rūpīgi sekot līdzi tam, lai valsts iestādes ievēro noteikumus par Latvijas rubli kā vienīgo maksāšanas līdzekli.

Lai paātrinātu Krievijas naudas izzušanu no apgrozības, Finansu ministrija izdeva rīkojumu, ka tā valsts kasē apmaināma pret Latvijas rubli, maksājot 50 kapeikas par vienu cara rubli. Bet arī šis rīkojums neizskauda cara laika naudu no apgrozības. To ieveda gan bēgļi, kas atgriezās no Krievijas, gan pierobežas tirgotāji, to iegādājās veikli uzpircēji un izdevīgi pārdeva tālāk, galvenokārt uz Vāciju. Latvijas rubļa kursa krišanos veicināja tā plašās un vairākkārtējās emisijas: 1919. gadā pavisam emitēja 200 miljonus rubļu, bet 1920. gada 26. martā Tautas padome atļāva vēl izlaist jaunas Latvijas rubļa naudas zīmes 200 miljonu rubļu vērtībā. Tādējādi valdība nokļuva inflācijas spirālē. Tālāk sekoja emisijas ar norādi lietojumam:

linu un ādu iepirkšanai — 70 milj. rbļ.;

mežu izmantošanai — 50 milj. rbļ.;

lauksaimniecības un zvejniecības atjaunošanai un veicināšanai — 140 milj. rbļ.;

kūdras izmantošanai — 15 milj. rbļ.;

spirta monopola ieviešanai — 50 milj. rbļ.;

dzelzceļa ritošā materiāla iegādei — 70 milj. rbļ.;

rūpniecības un kuģniecības atjaunošanai — 105 milj. rbļ.

Visu atvēlēto emisiju kopsumma sasniedza 2520 miljonus rubļu.

Bet turpmāk emitēt naudu vairs nebija vajadzības, jo valdībai beidzot izdevās inflāciju apturēt. Līdz ar Latvijas rubļa pasludināšanu par vienīgo maksāšanas līdzekli tā kursa stabilizācijas nolūkā vienlaikus tika izdots rīkojums par Valsts zelta fondu, paredzot to valsts kases zīmju nodrošināšanai.

Svarīgs solis pretī Latvijas rubļa kursa stabilizēšanai bija ideālā zelta franka ieviešana 1921. gada 20. jūnijā, ko uzskatīja par papildinājumu pie 1920. gada 18. marta likuma. Šis papildinājums noteica, ka turpmāk darījumi slēdzami vienīgi Latvijas rubļos vai zelta frankos, bet tie, kas turpina slēgt darījumus ārzemju valūtā vai arī atteiktos maksājumus pieņemt Latvijas rubļos, būtu sodāmi ar naudas sodu līdz 3000 zelta frankiem vai cietuma sodu līdz vienam gadam, atsevišķi vai ar abiem sodiem kopā.

1921. gada rudenī Finansu ministrijas Kredīta departaments izstrādāja ceturto naudas likuma projektu, ko Ministru kabinets akceptēja 1922. gada 3. janvārī, nosaucot nacionālo valūtu par latu un tā vienu simtdaļu par santīmu. Satversmes sapulce tomēr ar šī likumprojekta pieņemšanu nesteidzās. Finansu ministrija, manīdama, ka likumprojekts iestrēdzis Satversmes sapulcē nevajadzīgās diskusijās, lūdza valdību paņemt to atpakaļ, un Ministru kabinets 1922. gada 3. augustā pieņēma "Noteikumus par naudu", ko izdeva 1919. gada 16. jūlija likumā noteiktajā kārtībā. Noteikumu pirmais pants noteica:

"Latvijas naudas sistēma pamatojas uz zeltu. Naudas vienība ir lats, kas satur divi miljoni deviņi simti trīs tūkstoši divi simti divdesmit seši miljondaļas (0,2903226) grama tīra zelta. Lats sadalās simts santīmos."

Tālāk sekoja emisijas bankas nodibināšana un pirmās pagaidu banknotes — 10 latu — izlaišana 1922. gada 2. novembrī ar attiecību 50 Latvijas rubļi = 1 lats.

Tā beidzās nepieciešamais Latvijas rubļa kā palīgnaudas posms ceļā uz stabilu nacionālo valūtu, lai tas jaunos vēsturiskos apstākļos atkal tiktu ieviests 1992. gada 4. maijā (apgrozībā no 7. maija) — šoreiz kā starpposms ceļā uz atjaunojamo latu. 1992. gada 5. martā, kad sākās piecu latu papīra naudaszīmes emisija, tika noteikts, ka tās vērtība atbilst 1000 Latvijas rubļiem (1 LVL = 200 LVR).

1919.gadā Rīgā izlaistās Latvijas valsts kases zīmes: 10 rubļi (mākslinieks V.Krūmiņš) un 100 rubļi (mākslinieks H.Grīnbergs)