Latvijas valsts pamatrūpe — Likums par valsts drošību un Nacionālās drošības koncepcija

Piektdien, 11. aprīlī, notika Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas un Nacionālās drošības komisijas kopīga sēde. Tajā piedalījās arī Valsts prezidents Guntis Ulmanis, Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis, aizsardzības ministrs Andrejs Krastiņš, ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš, Satversmes tiesas priekšsēdētāja v.i. Aivars Endziņš, Satversmes aizsardzības biroja direktors Lainis Kamaldiņš, Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Māris Riekstiņš un citas valsts amatpersonas. Darba kārtībā bija viens jautājums — likuma par valsts drošību izstrādāšana.

Pēc slēgtās sēdes vairāki tās dalībnieki informēja par nolemto un izteica savu viedokli par topošo likumu par valsts drošību.

Kā zināms, šā gda 17.februārī Valsts prezidents Guntis Ulmanis nosūtīja vēstuli Saeimas priekšsēdētājam Alfredam Čepānim, kurā ierosināja izstrādāt likumu, kas paredzētu valsts drošības plānošanas kārtību, varas un pārvaldes institūciju kompetenci un pienākumus nacionālās drošības koncepcijas izstrādāšanā un realizēšanā, kā arī citu ar nacionālo drošību saistītu jautājumu tiesisku regulēšanu.

Piektdien, 11.aprīlī, notika apvienotā Aizsardzības un Iekšlietu komisijas un Nacionālās drošības komisijas sēde, kurā piedalījās arī Valsts prezidents. Valsts prezidents detalizēti iepazīstināja deputātus ar savu viedokli, kādēļ ir vajadzīgs iepriekšminētais likums un kādi pamatjautājumi tajā būtu jārisina, lai noteiktu Nacionālās drošības koncepcijas, kā arī citu valstij svarīgu koncepciju mehānismu un tiesisko statusu.

Valsts prezidents aicināja izveidot darba grupu, piedāvājot iesaistīt darbā ne tikai Saeimas deputātus, bet arī Valsts prezidenta deleģētus pārstāvjus, un pauda ieienteresētību, lai darbs pie likuma izstrādāšanas būtu saskaņots.

Valsts prezidenta ierosinājumi tika vispusīgi apspriesti. Vairākums deputātu izteica atbalstu idejai par likuma izstrādāšanu. Sēdes nobeigumā, deputātiem balsojot, tika pieņemts lēmums uzsākt darbu pie likuma izstrādāšanas, kā arī tika izveidota darba grupa.

Valsts prezidents Guntis Ulmanis:

— Abu komisiju kopīgajā sēdē mums bija ļoti interesantas pārrunas. Pamatjautājums, kam mēs pieskārāmies, bija par to, vai mūsu valstī pastāv nacionālās drošības politika. Tās pamatā vajadzētu būt likumam par nacionālo drošību un nacionālās drošības koncepcijai. Šodien tika pieņemts lēmums izstrādāt likumu par nacionālo drošību. Darba grupai, ko šodien izveidoja, tika uzdots divu nedēļu laikā sagatavot principiālus priekšlikumus. Pēc tam jau būs jāķeras klāt pie konkrētā darba. Likuma izstrādāšanā piedalīsies gan Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisija un Nacionālās drošības komisija, gan īpašā darba grupa, gan Valsts prezidents. Rezultātā Saeimā tiks iesniegts šis likumprojekts.

Abām komisijām jau esam iesnieguši nelielu projektu. Likumā, pirmām kārtām, vajadzētu noteikt, kādi dokumenti ir jāizstrādā, lai vispār varētu runāt par nacionālo drošību, kāda atbildība par nacionālo drošību jāuzņemas dažādām valsts institūcijām, kādiem atskaites punktiem jābūt attiecībā uz nacionālās drošības nosacījumu izpildīšanu vai nepildīšanu. Tālāk ir jautājums par Valsts prezidenta, Ministru kabineta un Saeimas konkrēto atbildību. Tie būtu tie pamatjautājumi likumā. Likumam jānosaka, kā veidojama nacionālā drošība, jānosaka tās koncepcija. Nacionālās drošības likumam jāaptver it visi jautājumi, kas saistīti ar valsts drošību — ar aizsardzības spēkiem, Iekšlietu ministriju, tautsaimniecību, valsts politiku. Nav tādu jautājumu, kas neskartu nacionālo drošību.

Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs Kārlis Jūlijs Druva:

— Tikko izveidotajā darba grupā ir pārstāvji no gandrīz visām ministrijām, arī no Nacionālās drošības padomes. Šobrīd darba grupu vada Nacionālās drošības padomes sekretārs Zaļkalna kungs. Nākamajā sēdē mēs papildināsim darba grupu ar Saeimas deputātiem — gan no Aizsardzības un iekšlietu komisijas, gan no Nacionālās drošības komisijas. Pašlaik darba grupai uzdots divu nedēļu laikā izstrādāt pamatvirzienus un šī jaunā likuma sagatavošanas plānu. Un acīmredzot prasīsim, lai darba grupa periodiski ziņo par darba gaitu abām Saeimas komisijām. Ceram, ka likumu varēs izstrādāt ne pārāk ilgā laikā, un tad tas tiks virzīts tālāk uz Saeimas sēdi. Šobrīd vēl grūti pateikt, kad tieši likuma projekts tiks apstiprināts pirmajā lasījumā. Manuprāt, to varētu sagatavot nepilnu divu mēnešu laikā, varbūt pat drīzāk. Bet vispirms jāredz darba plāns. Jo, iespējams, līdz ar to būs jāizdara attiecīgi grozījumi virknē citu likumu. Piemēram, varbūt būs jāizņem daži punkti no valsts aizsardzības likuma un citiem likumiem, kuros tiek skartas attiecīgās sfēras.

Katrā ziņā mēs likumprojektu virzīsim uz priekšu, cik vien ātri iespējams, jo visi vienojāmies par to, ka šāds likums jau ir diezgan aizkavējies.

Diez vai šo dokumentu varēs uzskatīt par “jumta likumu”. Kaut gan tas noteiks visu pamatdokumentu izstrādāšanas gaitu — piemēram, drošības koncepcijas, varbūt pat aizsardzības koncepcijas un citu koncepciju sagatavošanu un virzību. Varētu pat daļēji iestrādāt šajā likumā vispārējo valsts drošības koncepciju.

Likums vajadzīgs, lai sakārtotu mūsu valsts drošības jautājumus. Šobrīd pastāvošā valsts drošības koncepcija pieņemta pirms pāris gadiem — Māra Gaiļa valdības laikā. No šīs koncepcijas atkarīga dažu citu principiālu dokumentu sagatavošana. Faktiski nav stingra pamata visam pārējam. Tāpēc, manuprāt, šis jautājums ir pietiekami nopietns un aktuāls.

Aizsardzības ministrs Andrejs Krastiņš:

— Mans viedoklis ir tāds, ka likumam par valsts drošību pielikumā noteikti ir jābūt nacionālās drošības koncepcijai. Tāpat kā likumam par valsts budžetu ir pievienota vesela pielikumu grāmata. Likumam jānosaka valsts drošības politika, turklāt obligāti tajā precizējama dažādu valsts pārvaldes struktūru un resoru kompetence un atbildība. Pats likums būs neliela apjoma. Bet tā pielikumam — konceptuālajai daļai — jābūt pietiekami izvērstai.

Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas loceklis Ģirts Valdis Kristovskis:

— Manuprāt, šobrīd mūsu valstī parlamentārā demokrātija drošības jautājumos ir izkropļota. Nav precīzi sadalīti pienākumi starp Valsts prezidentu, Ministru kabinetu, Saeimu un valsts drošības institūcijām. Ārkārtējās situācijās neviens konkrēti neatbild par paveikto un veicamo.

Šis jautājums mūsu valstī nav sakārtots jau kopš divdesmitajiem gadiem. 1990. gadā atsākot veidot neatkarīgas valsts drošības sistēmu, balstījās uz likumiem, kas pieņemti autoritārā režīma apstākļos, kad Kārlis Ulmanis veica gan Valsts prezidenta, gan Ministru prezidenta funkcijas. Līdz ar to tālaika izkropļojumi vēl tagad ir izjūtami. Tagad ļoti lēni veidojas izpratne par nacionālās drošības organizāciju un administrēšanu. Šis process ir ļoti smags, bet tajā pašā laikā objektīvs. Vismaz ir panākta izpratne par to, ka situācija ir jānoregulē.

Bet vēl, manuprāt, būs diezgan daudz pretrunu, nosakot atbildības un pienākumu sadalījumu starp valsts galvenajām varām. Piemēram, pašlaik Valsts prezidents vada Nacionālās drošības padomi, lai gan saskaņā ar Satversmi viņš ir tikai bruņoto spēku augstākais vadonis. Tajā pašā laikā augstākā izpildvara — Ministru kabinets — šo sfēru neregulē. Bet tas būtu tieši Ministru kabineta uzdevums — gādāt par valsts drošību. Tā tas ir daudzās valstīs. Eiropā parasti valsts prezidentam ir visai maza ietekme aizsardzības un drošības jautājumos. Viņam lielākoties ir piešķirtas gluži reprezentatīvas funkcijas ārlietās.

Likumam precīzi jānodala visas funkcijas starp valsts augstākajām institūcijām. Lai nebūtu pārpratumu vai izvairīšanās no atbildības. Bet parlamentam jārealizē kontrole pār bruņotajiem spēkiem un valsts drošību. Diemžēl šodien tā nenotiek.

Valsts prezidenta preses dienests

un Mintauts Ducmanis,

“LV” Saeimas un valdības lietu redaktors

Satversmes tiesas priekšsēdētāja v.i. Aivars Endziņš, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Andrejs Panteļējevs, Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs Kārlis Jūlijs Druva; Valsts prezidents Guntis Ulmanis un aizsardzības ministrs Andrejs Krastiņš; Ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš un Satversmes aizsardzības biroja direktors Lainis Kamaldiņš. Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”