PROBLĒMAS. REFERĀTI

LZA viceprezidents prof. Jānis Stradiņš:

Sēlijas zeme un Sēlijas ļaudis

Kāpēc mēs šodien runājam par Sēliju?

Latvijas Zinātņu akadēmijas sēdi Jaunjelgavā ir rosinājuši trīs notikumi. Pirmais — atskats uz “Sēļu gada” (1995./96.g.) paveikto un Sēlijas kultūrvēstures iztirzājums vispār. Otrkārt, Jaunjelgavas pilsētas dibināšanas 350 gadi. Treškārt, Sēlijas novada reģionālā identitāte iecerētās administratīvi teritoriālās reformas skatījumā.

Vispirms gribētos sveikt jo sirsnīgi Jaunjelgavu un tās iedzīvotājus. Kad Kurzemes hercoga Frīdriha (slavenā hercoga Jēkaba tēvabrāļa) atraitne Elizabete Magdalēne, mirušā vīra piemiņu godinādama, 1647.gadā atjaunoja karā izpostīto tirdzniecības apmetni Daugavas krastā, viņa deva tai tiesības, ģerboni, policijas noteikumus, materiālu pabalstu un jauno pilsētu nosauca par Frīdrihštati. Pilsētiņa attīstījās Daugavas tirdzniecības dēļ, kaut arī bieži cieta no plūdiem un ugunsgrēkiem. Līdz ar to tā tikusi dēvēta par Lubu Jelgavu, Jelgaviņu, Jaunrīgu (ebrejiski — Nairī) — mīļam bērnam jau daudz vārdu —, te mitis daudz vācu birģeļu, vēlāk ebreji un, dabiski, arī latvieši, līdz I pasaules karam gan mazākumā. No Jaunjelgavas un apkārtnes nākuši vairāki ievērojami latviešu un cittautiešu kultūras darbinieki, piem., izcilais vēsturnieks akadēmiķis Jānis Zutis, tēlotājas ģeometrijas profesors Jēkabs Vītols, profesors Vilis Skārds, profesors Maksis Šacs–Aņins, Pastēra institūta profesors Maksis Šēns, akadēmiķa mediķa Pētera Gērkes dzimta. Kādu laiku Jaunjelgavā mitinājās arī nākamā profesora Paula Stradiņa ģimene, jo tēvs Jānis tur turēja alus bodi, bet drīz vien Stradiņi atgriezās dzimtajā Viesītē (Eķengrāvē). Ja Jaunjelgava vēsturiski cieši saistīta ar Daugavas ūdensceļu un tirdzniecību, plauka sakaru dēļ ar Poliju, Lietuvu, Baltkrieviju, tad tās apkaime — uz rietumiem un dienvidiem — saistīta ar lauku un mežu kopšanu, un tā tad ir Sēlija vai Augškurzeme (Augšzeme).

Sēlijas jēdzienā ir vairākas puses. Tas ir senās sēļu cilts izplatības areāls Latvijā un Lietuvā. Tas ir etnolingvistiks novads, kultūrvēsturisks novads ar vairāk vai mazāk izteiktu sēlisku mentalitāti. Bet tas ir arī potenciāls administratīvi teritoriāls veidojums — novads vai apriņķis — starp Daugavas kreiso krastu un Lietuvu, par ko mēģināšu runāt mazliet tālāk. Teritoriāli šie trīs jēdzieni var sakrist, bet var arī nesakrist.

Ja runājam par Sēliju kā seno sēļu zemi, tad liecības par to var dot arheologi un senvēsturnieki, kurus papildina valodnieki, folkloristi un etnogrāfi. Sēļi ir viena no četrām baltu ciltīm (latgaļi, zemgaļi, kurši un sēļi), kuras, asimilējot arī somugriem piederīgos lībiešus, ir veidojuši latviešu nāciju. Sēļi ir vismazāk izpētītā senlatviešu cilts, par kuru vismazāk ziņu hronikās un senajos dokumentos. Par sēļu izplatību un etnoģenēzi pirmie ir izteikušies valodnieks un etnogrāfs Augusts Bīlenšteins, lietuvju valodnieks Kazimirs Būga, arheologs Eduards Šturms, vācu vēsturnieks Valters Ekerts, vēlākos laikos — arī valodnieki Marta Rudzīte, Maija Poiša un Krišjānis Ancītis, arheologi Elvīra Šnore, Anna Zariņa, Jānis Urtāns, etnogrāfs Saulvedis Cimermanis, antropoloģe Rita Grāvere un vairāki citi pētnieki, sintētisku skatījumu uz Sēlijas problēmu mēģinājis dot šī referāta autors. Jaunākie dati kopumā ietverti žurnāla “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis” 1996. gada 4./5. numurā, tāpat kā Vaidas Villerušas sastādītā grāmata “Sēļu zeme” (1995).

Pēc zinātnieku domām, sēļi ir arhaiska baltu cilts, kura pieredzēja ziedu laikus 2.—4.gs. pēc Kristus dzimšanas. Latviju sēļi varētu būt sasnieguši ap mūsu ēras sākumu, varbūt pat ejot citu ceļu nekā pārējās baltu ciltis. Sākotnēji tie ieņēmuši prāvāku Latvijas un arī Lietuvas daļu nekā tagadējo Augšzemi vien, pletušies uz augšu gar Aivieksti, līdz pat Alūksnei. Krietni vēlāk, 6.gs. pēc Kr. dz. Latvijas teritorijā ienāca cita, lielāka austrumbaltu cilts — letgaļi, kuru ekspansijas gaitā sēļi no Daugavas labā krasta izspiesti vai asimilēti. Turpmāk abas ciltis dzīvoja kaimiņos, gūstot daudzas kopējas kultūras un sadzīves iezīmes, kuru dēļ senos sēļus un latgaļus dažkārt aplūko kopīgi. Daži valodnieki sēļu nosaukumu saista ar ūdens tecēšanu (selēti, salti — lēni tecēt), tiek minēts kādā senā romiešu kartē iezīmēta upe — “Fluevus Selianus”, kas varētu būt bijusi Daugava. Konstantīns Karulis Sēlijas vārdu saista ar senindoeiropiešu “selos” — ezers, purvs, tātad, sēlis būtu ezeriem bagāta un purvaina apvidus iedzīvotājs, kas itin kā atbilstu novada topogrāfijai.

Sēlijas novads, kāds tas izskatījās vācu krustnešu invāzijas un “Livonijas Hronikas” sacerēšanas laikā, 13.gs. sākumā, Daugavas labo krastu vairs neaptver, toties jo dziļi iesniedzas Lietuvā. “Livonijas hronikā” minētā Sēļu pils ( Castrum Selonorum ) bijusi lietuvju sirotāju patvēruma vieta, tādēļ bīskaps Alberts ar kristītiem lībiešiem un letgaļiem 1208.gadā to ieņēmis, licis sēļiem kristīties un atteikties no biedrošanās ar lietuvjiem. Īsu laiku pastāvējusi Sēlijas bīskapija. Ar 1255.—1261.gadiem datēti t.s. Mindauga dāvinājuma akti, ar kuriem Lietuva atsakās no šīm sēļu zemēm. Kaut arī vismaz dažus no aktiem vēsturnieki uzskata par viltojumiem teokrātiskās Livonijas valdītāju savstarpējo strīdu regulēšanai, tomēr tie neapšaubāmi pauž Sēlijas seno saistību ar Lietuvu. Tālāko gadsimtu gaitā Sēlija kā sevišķs novads no vēstures aprites pamazām izzūd, tomēr saglabājot savdabību un zināmu mežonību, kā to lasām sēļa Aleksandra Grīna romānā “Zemes atjaunotāji” (1939).

Bez šī senvēsturiskā aspekta Sēlija traktējama arī kā spilgts kultūrvēsturisks novads, ar savu īpatnību, mentalitāti, ko daiļliteratūrā pārstāv Jānis Jaunsudrabiņš, Jānis Akurāters, Aleksandrs un Jānis Grīni, Jānis Veselis, Jānis Vainovskis, Fallijs (Konrāds Bullāns), Alberts Kalve, mūzikā — Pēteris Barisons un Arvīds Žilinskis, kultūrvēsturē arī Aleksandrs Dauge, Mārtiņš Bruņenieks, Alfreds Goba, Alberts Prande, Alma Ancelāne, brāļi K. un V. Ancīši. Cilvēku mentalitāti ir veidojusi tāda lēnīga, zaļa, taču pauguraina, piemīlīga ainava, arī samērā daudzās hercoga, vēlāk kroņa teritorijas, tātad mazāka pakļautība muižniekiem, arī divas līdzās pastāvošas konfesijas — luterānisms un katolicisms, kurām vēl pievienojas Jēkabpils un Jaunjelgavas pareizticīgie un vecticībnieki, jo aktīvas ebreju kopienas, Daugavas plostnieki no Baltkrievijas. Novadā izteikts ir multikultūru elements. Nepiemirsīsim arī vācu mācītāju K.Fīrekera (Neretā) un G.Manceļa (Vallē), bet it īpaši Stenderu dzimtas tiešo ietekmi, viņi te dzimuši un darbojušies paaudzēm. Sūnākstē tapusi “Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas” (1774, 1796) un Sēlpils prāvesta G.F.Stendera veidoti daudzi citi latviešu laicīgās literatūras sacerējumi.

“Dabiskā savdabība ar šekspīriskām drāmām un traģēdijām”, — tā raksturo Sēliju Zalvē dzimušais dzejnieks Imants Auziņš.

Šiem momentiem jāpievieno zināma nošķirtība, atstumtība, “Sēlijas elēģija”. Mežos ieaudzis, šis Latvijas novads 20.gs. atradies itin kā atstatus no modernizācijas tendencēm Latvijā, infrastruktūra, ceļi te veidojušies gausi, mazais bānītis bijis neefektīvs. Novada vidienē nav lielāku centru — Ilūkste un arī Jaunjelgava kā apriņķa centri vai nu pēc I, vai II pasaules kara pārstājuši funkcionēt. Gan Daugavpils, gan Jēkabpils novadu savā ziņā vilkušas uz Latgales pusi, darbojušās centrifugāli. Padomju iekārtas pēdējos gados kultūrvēsturiskais Sēlijas novads izrādījies sadalīts starp 4 administratīviem rajoniem: Daugavpils, Jēkabpils, Aizkraukles un pat Ogres rajonu (Birzgales pagasts), tādēļ zudusi kopības, reģionālās identitātes sajūta, ja tāda vispār bija tā īsti paguvusi izveidoties. Turklāt seno sēļu teritoriju lielākā daļa jau agrāk nonākusi (vai palikusi) Lietuvas sastāvā, un bijušo sēļu pēcteči lietuvizējušies.

Par sēļu reģionālo indentitāti Latvijā sāka runāt jau pirmās tautas atmodas laikā, kad etnogrāfs, Rīgas Politehnikuma ķīmijas students Skruzīšu Mikus publicēja aprakstu “Sēļi — Kurzemes Augšgala senči” (1889) un pirmajai Latvijā dibinātajai latviešu studentu korporācijai (Rīgas Politehnikumā) 1880.gadā tika dots vārds “Selonija”, šķiet, no Jēkabpils skolas nākušā literāta un sabiedriskā darbinieka Puriņu Klāva ierosmē. Latvijas neatkarības laikā par Sēliju runāja nedaudzi lokālpatrioti — inženieris un rakstnieks Rihards Ērglis, Jānis Veselis, Aleksandrs (Jēkabs) Grīns.

Padomju režīma gados novada bagātās kultūrvēsturiskās un etnogrāfiskās tradīcijas tikpat kā netika pieminētas. To atdzīvināšana sākās tikai “trešās atmodas” laikā, 1989.gadā, kad tika dibināts Rīgas Sēļu klubs, kad pamazām sāka veidoties vietējo latviešu pašapziņa, novada piederības izjūta, pateicoties Jēkabpils, Neretas, Ilūkstes, Bebrenes, Viesītes, Gārsenes, Saukas un citu šī novada centru vadītāju un kultūrdarbinieku rosmēm. Spēcīgu ierosmi deva Latvijas Kultūras fonda 1995.gada maijā — jūnijā izsludinātā krāšņā un rosinošā “Sēļu nedēļa”, kura ar vietējo aktīvu līdzdalību pārtapa “Sēļu gadā”. Šī gada ietvaros notika vairāki sēļu saieti Ilūkstē, Bebrenē, Viesītē, plaši tika atzīmētas izcilo novadnieku atceres dienas (Jāņa Akurātera simtdivdesmitgade, Aleksandra Grīna simtgade, Paula Stradiņa simtgade, Jāņa Veseļa simtgade, Pētera Nomala simtdivdesmitgade, kas, tavu brīnumu, visas “iekrita” Sēļu gada laikā!). Ilūkstē 1995.gada 15.decembrī tika dibināta Sēlijas asociācija, kur man ir tas gods būt par pagaidu priekšsēdētāju, bet docents Dr. Sigizmunds Timšāns uzņēmies galvenā koordinatora — viceprezidenta pienākumus. Sācis darboties Sēļu kultūras nams Viesītē, kura izveidošanā enerģiskais Viesītes domes priekšsēdētājs Jānis Dimitrijevs ielicis pārcilvēciskas pūles. Nobeigumam tuvojas Krustpils skaistā pils kompleksa izveidošana Jēkabpils novada muzejam. Šogad ir Jāņa Jaunsudrabiņa simtdivdesmitgade, tiek domāts par dižākā sēļu rakstnieka mirstīgo atlieku pārvešanu dzimtenē. Ar prieku jāatzīmē, ka Sēlijas atdzimšanas idejas gūst atbalsi arī tālumā, piemēram, Austrālijā, īpaši studentu korporācijas “Selonija” aprindās, kurai dots Sēlijas vārds un kura šogad svin savu krāsu atsegšanas 100–gadu jubileju. Šodien mēs te sveicam Selonijas pārstāvi G.Saivu. Bet vēl pacilājošāks ir apstāklis, ka Sēlija arvien dziļāk iespiežas vietējo cilvēku — novadpētnieku, skolēnu apziņā (par ko liecina arī šodienas pasākums), gūst rezonansi Latvijas presē (“Latvijas Vēstnesī”, “Lauku Avīzē”, “Neatkarīgajā Rīta Avīzē”), radio, televīzijā.

1996.gada 25. maijā Viesītes sēļu namā notika Sēļu gada noslēguma pasākums līdz ar LZA izbraukuma sēdes nobeigumu un II Sēlijas sarunām. Tur pieņēma Sēļu gada noslēguma dokumentu — tā ir rīcības programma nākotnei. Tur, piemēram, ierakstīts, ka būtu jāuzšuj Sēlijas zaļibaltisarkanais karogs, jāizveido novada simbolika, ģerbonis (par to runājam jau 10 gadus!), jāaktivizē Sēlijas kā vienota kultūrvēsturiska novada apzināšana, atdzīvināšana un popularizēšana, jāveic priekšdarbi I Sēlijas kongresa organizēšanai 1999. gadā. Sadarbojoties ar Latvijas Kultūras fondu un Latvijas Zinātņu akadēmiju, ir domāts par īpašas kultūrvēsturiski ekonomiskas “Sēlijas programmas” iedibināšanu, kas savā ziņā varētu būt radniecīga “Lībiešu krasta” programmai. Sēlija ir visai īpatnējs, nepelnīti novārtā pamests un piemirsts Latvijas novads, kur vēl daudz neizpētīta un neizkopta, ko samērā maz skārusi pēckara gadu industrializācija un sveštautiešu imigrācija, kur tikpat kā nav bijušas PSRS kara bāzes un kur vide lielākoties ir ekoloģiski tīra. Te varētu veidoties otra “Latvijas Piebalga”, jauks kultūrvēstures un tūrisma reģions.

Saprotams, novada kultūrvēsturiskā atdzimšana nav atraujama no novada ekonomiskās attīstības. Šajā ziņā Sēlija pagaidām pieskaitāma Latvijas “depresīvajiem” rajoniem ar augstu bezdarba līmeni, samērā vāji attīstītu ražošanu (situāciju varētu mainīt lielā celulozes kombināta celtniecība, ja tādu izlemtu būvēt pie Jēkabpils), nepietiekamu infrastruktūru, viesnīcu, modernu ceļu tīklu. Tas ietekmē daudzu vietējo cilvēku domāšanu, attieksmi pret vietējām tradīcijām, kultūrvēsturi, dara viņus apātiskus, inertus.

Šādos apstākļos mums ir jāizvērtē Sēlijas nākotne, Sēlijas reģionālā identitāte iecerētās teritoriālās reformas kontekstā. Šai reformai, kas, principā runājot, varētu būt pozitīvs faktors Latvijas valsts reorganizācijā un eiropeizācijā, ir daudz un dažādu pušu, par to jau pamazām sāk raisīties diskusijas, par visiem tās aspektiem nejūtos kompetents runāt. Taču dažas problēmas vēlētos izvirzīt te apspriešanai.

Pirmkārt, reformas gaitā saimnieciskās būšanas būtu jāsaista ar kultūrvēsturiskajām, respektējot (vismaz — zināmā mērā) vēsturisko ģeogrāfiju un ieveidojušās novadu teritorijas. Latvijas Republikas Satversmes 3.pants nosaka, ka “Latvijas teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale”. Ja Latviju tagad iecerēts sadalīt tieši četros apriņķos, tad iedzīvotāju apziņā jaunais dalījums neizbēgami asociēsies ar vēsturiskajiem novadiem, taču teritoriālā sakritība te ir visai daļēja. Diez vai drīkst patvaļīgi mainīt vēsturisko novadu robežas, vadoties no šīsdienas saimnieciskās konjunktūras un acumirkļa realitātēm. Turklāt Satversmes 77. pants nosaka, ka pat, ja Saeima izdara grozījumus Satversmes 1., 2., 3. vai 6. pantā, tad šādi grozījumi likuma spēku iegūst tikai pēc tautas nobalsošanas. Pašreizējā informācija rāda, ka Latvijas Republikas Ministru kabinets sveras iekļaut Latgalē Sēliju, kas vēsturiski allaž ir piederējusi Zemgalei (resp., kādreiz tā bijusi Kurzemes — Zemgales hercogistes sastāvdaļa) un kas kultūrvēsturiski un konfesionāli krasi atšķiras no Latgales. Pašvaldību lietu ministra piedāvātās un “Latvijas Vēstnesī” publicētās kartoshēmas rāda, cik šī “Latvijas graizīšana” kultūrvēsturiski ir vāji motivēta, no viena novada uz otru paredzot pārcelt nepiedienīgas teritorijas. Anekdotēs jau stāsta, ka gavēņa laikā gaļa ir tikusi pārkrustīta par zivi, lai to varētu ēst, taču pārdēvēt prāvu daļu Vidzemes par Zemgali, vai otrādi — lielu daļu Zemgales par Latgali diez vai zinātniski būtu akceptējams akts. Nez vai vēsturnieki un paši vietējie iedzīvotāji samierināsies, ka Sigulda, Saulkrasti vai Ropaži atrodas “Zemgalē”, bet Sauka — “Latgalē”.

Tāpat jādomā par to, ko četru apriņķu Latvija nozīmētu sociālā un juridiskā plāksnē, ja, piemēram, Viesītes vai Rites iedzīvotājiem būtu jābrauc tiesāties vai meklēt īpašuma dokumentus Rēzeknē, ja voluntāri tiktu sajauktas konfesijas, reliģisko draudžu un diecēžu robežas, ja būtu jāpārraksta cilvēku dzimšanas vietas, jārevidē dokumenti un ceļveži u. tml. Nemaz nerunājot par to, ka iedzīvotāju vairums provincē ir trūcīgi, ka Latvijā maz labu ceļu un kaut cik sakārtota satiksme, ka ne visiem lauku iedzīvotājiem (īpaši vecākiem) ir savas automašīnas. Šāda voluntāri radikāla reforma būtu iespējama (un arī tad tās lietderīgums un kultūrvēsturiskais pamatojums būtu rūpīgi jāapsver) valsts saimnieciska pacēluma, nevis depresijas apstākļos, plaukstošā zemē ar labiem ceļiem, sakārtotu satiksmi un pārtikušiem iedzīvotājiem. Diemžēl Latvija pagaidām vēl nav labklājības valsts. Vai teritoriālā reforma pati par sevi veicinās labklājību, ir diskutējams jautājums.

Valsts pārstrukturēšana četros lielos novados vieš bažas arī tajā ziņā, ka varētu panīkt pašreizējie apriņķu centri un prāvākas pilsētiņas. Tas izraisītu skolotāju, ārstu, citu inteliģentu profesiju nevienmērīgu sadalījumu, mazo skolu un slimnīcu slēgšanu un mazpilsētiņu intelektuālu noplicināšanu. Gribētu piebilst, ka Jaunjelgavas vēsturē jau šādi piemēri ir bijuši vērojami. Vienlaikus šī reformu sagatavošana nenotiek atklātības gaisotnē, plaša sabiedrība par to maz informēta, maz dzirdēti sakarīgi, skaitļos pamatoti ekonomiskie un politiskie pamatojumi — sabiedrība nav iesaistīta dialogā par savu nākotni. Ņemot vērā provinces iedzīvotāju apātiju un vilšanos, viešas bažas, ka sasteigti risinājumi varētu izraisīt sekas, kuras pašiem vēlāk būs jānožēlo. Lai nenotiktu tā, ka tiem, kam jau ir, tiks dots vēl, bet ne tiem, kam nav, tiktu atņemts vēl. Cerēsim, ka tā nu nenotiks, taču par rezultātu jādomā ir.

Šajā ziņā variants ar 8—10 apriņķiem kā pārejas variants pašreizējā situācijā varbūt liktos pieņemamāks. Īpaši tādēļ, ka tas nekonfrontētu ar 4 vēsturiskajiem novadiem un radītu mazāk neērtību iedzīvotājiem, turklāt izpaliktu plēšanās starp lielākajām pilsētām par apriņķu centru godu.

Un, vēlreiz atgriežoties pie Sēlijas, gribu atgādināt, ka pirms gada toreizējais ministrs Māris Gailis ierosināja Sēlijas apriņķa izveidošanu, kas aptvertu kultūrvēsturisko Sēliju, t.i., Jēkabpils, Aizkraukles, daļēji Daugavpils apriņķus, un varētu iesniegties arī Daugavas labajā krastā. Šī doma toreiz netika detalizēta, kaut gan izskanēja argumenti tās labā, īpaši uzsverot, ka trūcīgākais Daugavas kreisais krasts pašreiz dzīvojot uz labā krasta rēķina un Sēlijas apriņķim Daugavas kreisajā krastā vien būtu grūti pastāvēt. Šāds risinājums no kultūrvēsturiskā viedokļa liktos pieņemams, jo sēļu lingvistiskais areāls kādreiz iesniedzies gar Aivieksti līdz Gulbenei, tādējādi varētu veicināt Sēlijas novada identitātes veidošanu, resp., saglabāšanu. Iespējamais apriņķa centrs varētu būt Jēkabpils, turklāt Jēkabpili nedrīkstētu šķirt no Krustpils (abas pilsētas jau paguvušas saaugt) un šajā veidojumā būtu atstājama arī Jēkabpils apriņķa pašreizējā teritorija Daugavas labajā krastā. Varētu, protams, domāt, arī par citu apriņķa centru, piem., Ilūksti, Viesīti, varbūt pat Madonu vai Aizkraukli, bet tas jau ir problemātiskāk. Sēlijā, mūsuprāt, būtu atstājama arī šī novada dienvidus — katoliskā daļa, ar Ilūksti, Bebreni, līdz Laucesas upei, bet teritorija aiz Grīvas, iepretī Daugavpilij un Krāslavai, gan loģiski varētu tikt iekļauta Latgalē, jo būtībā tā jau vismaz pēdējos gadudesmitos tai bijusi piederīga.

Bet kā tad ir ar četru Latvijas novadu kultūrvēsturiskajām robežām, to saglabāšanu, jūs vaicāsit? Mūsuprāt, būtu iespējami divi varianti. Pirmais — šie novadi atstājami Satversmē un vēsturē kā tīri kultūrvēsturiski veidojumi, simboli, tikai tādā gadījumā pārpratumu novēršanai nedrīkst Latviju administratīvi dalīt četros jaunos novados (apriņķos). Otrs — vēsturisko 4 novadu robežas pamazām, ar apdomu un pietāti, varētu tikt precizētas, ievērojot reālo situāciju un vietējo iedzīvotāju (zemāko pašvaldību) vēlmes un viedokli, taču pamatos saglabājot tradicionālo dalījumu, cik vien tas iespējams.

Administratīvi teritoriālā reforma, mūsuprāt, būtu jāsāk no apakšas, no pagastiem, nevis no augšas, no vietējās sabiedrības viedokļu saskaņošanas, nevis uztieptu lēmumu ceļā. Vispirms jāļauj konstruēties lielajiem pagastiem, tad jāskatās, kā tie vēlas tālāk strukturēties, kādi apvidū ir ceļi, kādi tradicionālie (vai jaunizveidotie) sakari, kādas novadu īpatnības, kāds kultūrvēsturiskais fons. Jāveic vietējo iedzīvotāju aptauja, kādu tie vēlētos redzēt savu novadu. Ja viņu vēlmes izrādās “nemodernas”, neracionālas vai ekonomiski nepamatotas, tad tie ir jāpārliecina ar skaitļiem un argumentiem.

Mūsuprāt, Sēlijas sadalīšana un tās lielākās daļas pievienošana Latgalei darītu šo novadu tikai atpalikušāku un trūcīgāku, jo Latgalei pašai daudz ir savu reģionālu problēmu, ko risināt. Un, ja līdz šim Sēlija ir bijusi “Latvijas pameita”, tad pēc šāda lēmuma tā kļūtu par “Latgales pameitu” un Imanta Auziņa daudzinātā “Sēlijas elēģija” tikai turpinātos vēl lielākā pakāpē.

No kultūrvēsturiskā un zinātniskā viedokļa, pievienot vēsturisko Sēliju citas vēstures, mentalitātes un attīstības novadam — Latgalei šķiet absurdi, taču zinātnieki un Sēlijas asociācija šajā jautājumā negribētu un nedrīkstētu uzņemties soģa lomu. Ja vietējo iedzīvotāju aptaujas liecinātu par citu viedokli, tas būtu jārespektē. Reformai jāveidojas dialogā starp varu un tautu, tai jānotiek harmoniskas Latvijas nākotnes vārdā. Latvija nav tikai Rīga vien, Latvija ir arī tās novadi. Valsts var būt rosīga, ja rosīgi un pārdomāti veidoti ir tās novadi. Tādēļ to veidošana (vai nosargāšana?) prasa lielu atbildību un arī apdomību gan no tautas, gan no varas struktūrām. Ne sastindzis konservatīvisms un savtīgs lokālisms, ne arī pārsteidzīga reforma uz brokastlaiku. Un daudzo argumentu vidū jāieklausās arī kultūrvēsturiskajos argumentos.

Ievadreferāts Latvijas Zinātņu akadēmijas izbraukuma sēdei Jaunjelgavā, 1997.gada 18.aprīlī

Par Sēliju domājot, pie sēļu zemes iz-cilu cilvēku un viņu darbu sarakstiem:

augšējā attēlā — Dr. Ilgars Grosvalds, LZA korespondētājloceklis Alberts Varslavāns, LZA viceprezidents Jānis Stradiņš; vidus attēlā — Dr. Sigizmunds Timšāns, Ilgars Grosvalds, Alberts Varslavāns, Jānis Stradiņš, LZA prezidents Tālis Millers; apakšējā attēlā — Alberts Varslavāns, Jānis Stradiņš, LZA akadēmiķis Saulvedis Cimermanis

Foto: Sigizmunds Timšāns, “LV”