Par izglītības starptautisko salīdzināmību

Jānis Vaivads, Eiropas integrācijas biroja vadītājs, — “Latvijas Vēstnesim”

Šajās dienās Portugāles galvaspilsētā Lisabonā parakstīta Eiropas reģiona konvencija par tādu kvalifikāciju atzīšanu, kam nepieciešama augstākā izglītība.

Diplomātiskajā konferencē Lisabonā piedalījās daudzu Eiropas valstu, kā arī Austrālijas, ASV, Kanādas un Izraēlas pārstāvji.

No Latvijas puses starptautisko konvenciju parakstīja Eiropas integrācijas biroja vadītājs Jānis Vaivads.

— Kā jūs raksturotu šīs konvencijas būtību?

— Viens no galvenajiem principiem šajā konvencijā ir valsts atbildība. Agrāk savstarpējo izglītības dokumentu atzīšana balstījās uz augstskolu programmu salīdzināšanu un pašas augstskolas izvērtēja savstarpējo izglītības līmeņa salīdzināmību, lai varētu turpināt mācības vienā vai otrā pusē. Tā bija tieši universitāšu kompetence, bet tagad, pēc šīs konvencijas parakstīšanas un ratificēšanas attiecīgajā valstī, tā jau ir valsts atbildība. Protams, var būt gadījumi, ka šīs funkcijas joprojām pildīs augstskolas. Bet katrā gadījumā atbildību par šo procesu uzņemas valsts. Valsts, kas parakstījusi un ratificējusi konvenciju, uzņemas šādu funkciju. Un tas lielā mērā ievieš arī pārmaiņas visā kopīgajā sistēmā. Vispirms jau līdz ar konvencijas ratificēšanu mums būs jāiesniedz depozitārijam, kur glabājas šī konvencija — Eiropas Padomē un UNESCO —, sava informācija, kādā veidā mūsu valsts pilda šo funkciju. Latvijā jau ir izveidota šāda institūcija. Tas ir Akadēmiskās izglītības informācijas centrs.

Nākamais būtiskais no konvencijā ietvertajiem principiem ir tas, ka valsts uzņemas nepieļaut profesionālās kvalifikācijas atzīšanā nekādu diskrimināciju — ne pēc dzimuma, ne nacionālās, ne reliģiskās piederības, ne kāda cita aspekta. Vēl būtisks konvencijas ideoloģijā ir tas, ka ir mainīti paši šī procesa principi. Proti — ja mēs agrāk ar saviem izglītības dokumentiem gribējām mācīties kādā citas valsts augstskolā, mums bija jāpierāda, ka mūsu izglītības līmenis to atļauj. Tagad princips ir pavisam pretējs — ir jāpierāda atšķirības, lai to neļautu. Tas ir ļoti būtisks princips: sākuma nosacījumi tiek pilnībā mainīti. Visi sākumā tiek nosaukti par līdzīgiem. Un, ja nu gadījumā grib kādam ko liegt, tad ir jāpierāda, kāpēc tas tiek liegts. Būtībā tas, protams, tāpat prasa izvērtējumu un analīzi. Bet šī būtiskā principiālās nostādnes maiņa ir tiešs turpinājums kopējam Eiropas politiskajam procesam — atvērt valstis un līdz ar to atvērt arī mācību iestādes. Tas nenozīmē, ka valstīm būtu jāatsakās no savām specifiskajām augstākās izglītības tradīcijām. Tas viss arī turpmāk tiks respektēts. Un, protams, cilvēkam, kurš no citas valsts vēlētos turpināt mācības kādā no mūsu augstskolām, būs arī jāizpilda visas mūsu specifiskās prasības. Bet, ja mčs gribēsim kādam ko liegt, tad arī mums būs jāpierāda, kāpēc mēs viņam to liedzam.

Protams, konvencija runā tikai par izglītības jautājumiem, nevis par uzturēšanās atļaujām un citiem jautājumiem, kas saistīti ar uzturēšanos citas valsts teritorijā izglītības turpināšanai.

Vēl viens būtisks aspekts ir par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu un tās saistību ar tiesībam strādāt. Šī konvencija attiecas uz tiesībām iegūt un turpināt izglītību. Attiecībā uz piedalīšanos darba tirgū šī konvencija norāda tikai to, ka, pieskaņojoties visām pārējām prasībām, kas attiecīgajā valstī šajā jomā pastāv, saskaņā ar šo konvenciju tiek atzīta arī attiecīgās personas profesionālā kvalifikācija atbilstoši viņas izglītības dokumentiem. Un ne vairāk. Pārējo jau regulē katras attiecīgās valsts iekšējie likumi.

— Ko šīs konvencijas parakstīšana nozīmē Latvijai?

— Pirmkārt, Latvija līdz ar šīs konvencijas ratificēšanu izglītības jomā būs pievienojusies tām valstīm, kas savas robežas atvērusi uz abām pusēm. Tas nozīmē, ka gan Latvijas studentiem, gan vidusskolu beidzējiem paveras daudz plašākas iespējas iegūt izglītību arī citās valstīs. Un, otrkārt, Latvija arī piedāvā savu augstākās izglītības sistēmu pārējām valstīm. Tātad iespēju paplašināšana abos virzienos. Tas, manuprāt, ir galvenais. Domāju, ka mums līdz šīs konvencijas ratificēšanai ir arī jāizvērtē visas jomas, kurās mums jāprecizē sava likumdošana. Tas ir darba tirgus, darba likumdošana. Tas ir arī jautājums par profesijām, kurās izglītības iegūšanu regulē valsts likumi. Šajās jomās mums arī būtu jāizveido sava likumdosana šīs konvencijas garā, lai konvenciju varētu ratificēt Saeimā.

— Vai mūsu valstī ir daudz vēsturiski izveidojušos atšķirību, par kādām runā šī konvencija? Latvija taču vairāk nekā pusgadsimtu bija okupēta, un okupācijas vara šajā laikā izglītības sistēmai uzspieda savus ideoloģiskos nosacījumus.

— Konvencija skar procedūras, nevis saturiskās lietas. No procedūras viedokļa — kaut vai mūsu iestājeksāmenu sistēma, kāda, piemēram, Vācijā nepastāv. Līdz ar to mums, pievienojoties konvencijai, jādod precīzs skaidrojums, ka tā nav kāda papildu prasību ievērošana, ka tā ir tikai atlases sistēma.

— Kā Latvijas pievienošanās šai konvencijai vērtējama kontekstā ar mūsu ārpolitikas stratēģisko mērķi — iestāties Eiropas Savienībā?

— Nepārprotami, tas mūs tuvina Eiropas Savienībai. ES arī ir izteikusi gatavību pievienoties šai konvencijai un bija dalībniece noslēguma konferencē. Tātad ES arī ratificēs šo konvenciju, turklāt ļoti drīz. Respektīvi, ja Latvija ir viena no šīs konvencijas dalībvalstīm, tad mēs šajā gadījumā ejam kopsolī ar Eiropas Savienību. Un tas, protams, ir nozīmīgs solis uz ES. Konvenciju parakstīja arī abas pārējās Baltijas valstis — Lietuva un Igaunija. Šo konvenciju parakstīja arī ASV, Vācija, Francija un vēl vesela virkne citu valstu, pavisam divdesmit septiņas.

— Rodas pārliecība, ka pievienošanās šai konvencijai ir vēl viens nozīmīgs solis mūsu valsts ceļā uz Eiropas Savienību.

— Katrā ziņā.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors