Sarunas. Intervijas

Par tiesām — pašlaik un nākotnē

Maija Sauļūna, Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece tiesu jautājumos, — “Latvijas Vēstnesim”

— Mūsu saruna notiek svarīga notikuma priekšvakarā — 18. aprīlī Tieslietu ministrija un Augstākā tiesa saskaņā ar likumu “Par tiesu varu” sasauc Latvijas Republikas tiesnešu konferenci. Tieši pirms gada uz kārtējo kopsapulci sanāca Latvijas Tiesnešu biedrības biedri un pārrunāja sava darba problēmas. Ar ko būs raksturīgs šīgada profesionāļu saiets?

— Šogad konference iecerēta ar visu Augstākās tiesas, apgabaltiesu, rajonu un pilsētu, kā arī Zemesgrāmatu nodaļu tiesnešu piedalīšanos. Aicinām uz to arī Satversmes tiesas tiesnešus. Konferencē paredzēti vairāki ziņojumi, ko nolasīs Augstākās tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns, tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs, Satversmes tiesas priekšsēdētāja vietas izpildītājs Aivars Endziņš un Latvijas Universitātes profesors juridisko zinātņu doktors Edgars Meļķisis. Konferences darba kārtībā ir daži citi jautājumi. Ceram uz konstruktīvu, lietišķu kolēģu sarunu.

Tātad šī konference būs daudz plašāka salīdzinājumā ar pagājušajā gadā notikušo.

— Kā jūs raksturotu tiesu darbu pagājušajā gadā un pēdējā laikā?

— Galvenokārt pievērsīšos tiesu sistēmas pirmajai pakāpei — rajonu un pilsētu tiesām, kur asāk jūtamas nepilnības, neatrisinātu jautājumu samilzums. Par apgabaltiesu un Zemesgrāmatu nodaļu tiesnešu paveikto un problēmām — citā reizē.

Jau sākot ar 1993. gadu, kad tika mainīta LR likumdošana un spēkā stājās 1937. gada Civillikums atjaunotā redakcijā, tiesu darba apjoms pieauga par 57 procentiem. Tas atainots 1. tabulā. 1994. gadā atlikumā palika neizskatītas 26 258 civillietas, kuru skaitu līdz šī gada sākumam neizdevās būtiski samazināt. 1997. gada 1. janvārī šo civillietu atlikums, kā liecina 2. tabula, bija 24 752. Ja mēs iedomātos tādu situāciju, ka tiesās vairs neienāk jaunas civillietas, tad — lai izskatītu atlikumā esošās, visi rajonu un pilsētu tiesu tiesneši to spētu izdarīt apmēram četros mēnešos. Rīgas pilsētas tiesās šis termiņš būtu vēl ilgāks. Piemēram, Rīgas Centra rajona tiesā nule iesūtītās lietas pirmo reizi izskatīšanai tiesas sēdē varēs noteikt tikai uz oktobra mēnesi.

Turklāt jāpiebilst, ka ar katru gadu tiesās pieaug arī krimināllietu un administratīvo pārkāpumu materiālu daudzums (skat. 3. tabulu). Protams, šāda situācija rada pamatotas fizisko un juridisko personu sūdzības par lietu neizspriešanu paredzētajos termiņos, kā arī apsūdzēto un cietumā atrodošos cilvēku neapmierinātību par krimināllietu izskatīšanas ieilgšanu. Šādos gadījumos ir pārkāptas ne tikai fizisko un juridisko personu tiesības un cilvēktiesību normas, bet nodarīti arī materiālie zaudējumi kā procesa dalībniekiem, tā valstij. Turklāt cieš tiesu prestižs.

— Diezgan bieži prese, televīzija un radio pauž kritiku par tiesām un tiesnešiem ne tikai par gauso darba tempu, bet arī par neiedziļināšanos lietu būtībā un vainīgā sodīšanu...

— Jā, un nereti tas atbilst patiesībai. Tomēr cēloņi meklējami dziļāk — gan lielā tiesnešu noslogotībā, jo daudzviet tiesās nepietiek darbinieku, gan viņu profesionalitātes un pieredzes trūkumā, gan materiālajā un tehniskajā nodrošinājumā.

Valstī 39 rajonu un pilsētu tiesās strādā 219 tiesneši, kuru lietvedībā atrodas 95 procenti civillietu un 90 procenti no visām LR tiesās pirmajā instancē esošajām lietām. Taču tiesnešu lielās slodzes dēļ likumdošanas aktos noteiktos termiņus lietu izskatīšanā bieži vien nav iespējams ievērot. Piemēram, 1996. gadā 42 procenti krimināllietu un 34 procenti civillietu tika izskatītas ar rupjiem procesuālo termiņu pārkāpumiem. Pēc statistikas ziņām, katrs rajona (pilsētas) tiesas tiesnesis vidēji izskata 27 civillietas un četras krimināllietas. Tas nozīmē, ka katrā no šīm lietām trīs dienu laikā no sprieduma pasludināšanas jāuzraksta motivēts spriedums un tā noraksts jāizsniedz pusēm civillietās un notiesātajiem krimināllietās. Ja lietas dalībnieki iesniedz apelācijas sūdzību, jāveic noteikta darbība saskaņā ar procesuālo kodeksu normām. Tiesnešu pienākumos ietilpst arī lēmumu pieņemšana par drošības līdzekļa — apcietinājuma vai mājas aresta — piemērošanu, vispirms iepazīstoties ar iesniegtajiem materiāliem.

Protams, es te neminu vēl daudzus citus nepieciešamos tiesvedības darbus, kas jāveic tiesām, taču viens no secinājumiem, ko Tieslietu ministrija raksta jaunā budžeta programmas “Rajona (pilsētu) tiesas” pamatojumā, ir šāds: tiesu darba apjoms arvien vairāk palielinās, bet tiesu darbinieku skaits un atalgojums paliek iepriekšējais.

Lai uzlabotu rajonu un pilsētu tiesu darbu un novērstu likumu pārkāpumus, tiesas ir jānodrošina ar slodzei atbilstošu tiesnešu un tiesas darbinieku skaitu. Nepieciešamas 17 tiesnešu, 17 sēžu sekretāru un 10 mašīnrakstītāju amata vienības.

Domāju, ka situācija jālabo, kamēr nav kļuvusi kritiska.

— Ko jūs varētu sacīt par tiesnešu profesionālo sagatavotību, viņu kvalifikācijas paaugstināšanas iespējām?

— Juridisko izglītību var iegūt gan Latvijas Universitātē un Policijas akadēmijā, gan pēdējos gados izveidotajās juristu mācību grupās atsevišķos reģionos — Rēzeknes un Valmieras augstskolās. Taču mācību iestādēs topošie juristi iegūst teorētiskās zināšanas, un augstskolu absolventus nevaram tūlīt iecelt par tiesnešiem. Vajadzīga prakse, darba stāžs. Manuprāt, augstskolās, vispirms jau Latvijas Universitātē, nākamajiem juristiem lietderīgi būtu kādu laiku stažēties tiesās — sākot no pirmā posma un augšup; iepazīt tiesu lietvedību, procesu sagatavošanu un norisi. Šobrīd iespēja stažēties ir tikai administratīvajiem tiesnešiem. Par skādi nebūtu studentiem ielūkoties arī Tieslietu ministrijas ikdienā, tad vēlāk — praksē, arī strādājot tiesās, nerastos sagrozīts priekšstats par ministrijas statusu un tās darbību.

Uz reģionu augstskolās gatavotajiem juristiem liekam cerības tuvākajā nākotnē. Īpaši, ja viņiem tur ir dzimtā vieta, tad vieglāk nokārtot sadzīves jautājumus. Jo pašlaik kvalificēts tiesnesis, kas strādā Rīgā vai tās tuvumā, iekārtojis savu ģimenes dzīvi, nevēlas doties strādāt, piemēram, uz Latgales rajoniem vai citu attālāku vietu. Lai arī mēs piedāvātu materiālu pabalstu sakarā ar pārcelšanos un jaunajā darbavietā būtu dzīvoklis. Tieši šie iemesli ir vieni no svarīgākajiem, kāpēc Latvijas austrumu rajonos asi izjūt kvalificētu tiesnešu un citu tiesu darbinieku trūkumu. Protams, to ietekmē arī samērā zemais atalgojums, īpaši tas attiecas uz tiesu sekretāriem un tulkiem.

Pēdējos gados tiesnešu un arī citu tiesas darbinieku kvalifikācijas celšanā daudz paveicis Tiesnešu mācību centrs. Taču tas galvenokārt pastāv, pateicoties starptautisko organizāciju — CEELI, ANO Attīstības programmas, arī Sorosa fonda “Latvija” — finansiālajam atbalstam. Tiesa gan, pēdējā laikā šiem mērķiem piešķirta neliela summa arī no valsts budžeta. Bet cik ilgi mācību centrs var darboties un pilnveidot tiesnešu izglītošanu uz ārvalsts palīdzības rēķina?

Domāju, ka tiesu darbu atvieglotu, novērstu kļūmes, ja perspektīvā jaunā redakcijā tiktu izstrādāts likums “Par tiesu varu”. Jo tas kopš pieņemšanas ir bieži lāpīts, grozīts un “neiet kopā ar sevi” tā dažādās daļas kontekstā ar citiem likumiem.

— Vai Tieslietu ministrija bieži saņem sūdzības par tiesu vai tiesnešu darbu?

— Diezgan bieži, un to skaitā ir arī pamatotas. Protams, tiesu procesos arvien kāda puse būs neapmierināta. Turklāt, kā jau minēju, tiesnešu darba slodze, atalgojums, pieredzes trūkums un daži citi neatrisināti jautājumi veicina cilvēku neapmierinātību. Starp citu, visai bieži sūdzības rodas tāpēc, ka nepareizi noformēti dokumenti, tiesu spriedumos ieviesušās neprecizitātes. Vairumā gadījumu tam iemesls — tiesu sekretāru un tulku nekompetence, paviršība. Ir fakti, kad tiesas bez pamata atsaka cilvēkiem izskatīt pieteiktās lietas.

Lai izvērtētu tiesnešu darba kvalitāti un pārkāpumus, izveidotas divas Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas — viena rajonu (pilsētu) tiesnešiem, otra — apgabaltiesu tiesnešiem. Pēdējā gadā vairāki rajonu un pilsētu tiesneši saņēmuši disciplinārus sodus, nupat vienu lietu izskatīja apgabaltiesnešu kvalifikācijas kolēģijā. Taču tie ir reti gadījumi. Jāsaka gan, ka minēto kolēģiju locekļi ir principiāli un nebūt nav saudzīgi pret saviem kolēģiem, bet lemj saskaņā ar likumu.

— Kādā preses konferencē Tieslietu ministrijā izskanēja doma, ka, pārņemot dažu ziemeļvalstu pieredzi, varētu apvienot pilsētu un rajonu tiesas. Vai tas atvieglotu tiesu darbu un pozitīvi ietekmētu lietu izskatīšanu?

— Manuprāt, šādam eksperimentam varētu izvēlēties dažas rajonu un pilsētu tiesas, tādējādi izlīdzinātos tiesnešu noslogotība. Piemēram, par to derētu padomāt Liepājā, Rēzeknē, Ventspilī vai Jelgavā. Bet Rīgā šāda apvienošana diezin vai attaisnotos, vismaz pašlaik. Tam būtu jēga, ja tiesas atrastos vienā lielā ēkā. Esmu redzējusi ārzemēs tādu tiesu pili, kurā strādā 300 tiesneši. Pašlaik mūsu situācijā tādu ēku uzbūvēt Rīgā ir pārāk dārgi. Ministrija nespēj atrast pietiekami daudz līdzekļu esošo tiesu ēku remontiem. Piemēram, sliktā stāvoklī un šauras ir tiesu telpas Liepājā, Cēsīs, Talsos, arī Ventspilī. Daugavpilī atgūta ēka, kur bija slimnīca, bet tā ir jāpārbūvē, pielāgojot tiesas vajadzībām. Visur nepieciešami līdzekļi, bet mūsu budžets ir tāds, kāds tas ir.

Un vēl par kādu aspektu. Lai gan katrā tiesā ir pa datoram, taču tas ir nepietiekami, trūkst arī rakstāmmašīnu. Kanādā pārliecinājos, cik lieliski kompjuterizēta tiesu lietvedība. Tur datoros ir visa datu bāze, vajadzīgās ziņas var iegūt gan tiesnesis, gan advokāts vai cits darbinieks. Par to mēs varam tikai sapņot.

— Vai ministrijai ir kādas ieceres sabiedrības tiesiskajā, juridiskajā izglītošanā?

— Protams. Esam paredzējuši sagatavot speciālus bukletus, lai paplašinātu sabiedrības informētību par tiesām, tiem dokumentiem, kurus nepieciešams iesniegt, izskatot dažādas civillietas. Nav noslēpums, ka daudzi cilvēki nevar atļauties izmantot advokātu pakalpojumus, tāpēc šai ziņā katram ir nepieciešamas elementāras zināšanas. Šādu ieceri jau sākusi īstenot Kuldīgas rajona tiesa, sagatavojot vairākus informācijas bukletus — par prasību iesniegšanas kārtību tiesā, par tiesas sēžu darbinieku tiesībām un pienākumiem, par Kuldīgas iestādēm, kurās personām jāgriežas, lai saņemtu atbilstošus dokumentus, kā arī tiesas spriedumu pārsūdzēšanas kārtību. Protams, ministrijai ir vēl citi plāni sabiedrības tiesiskajā izglītošanā.

Nobeigumā gribu teikt: mūsu valstij, valdībai būtu vairāk jārūpējas, lai nostiprinātu tiesu sistēmu, lai katra persona varētu realizēt savas tiesības izmantot tiesas aizsardzību pret dzīvības, veselības, personiskās brīvības, goda, cieņas un mantas apdraudējumiem, kā to nosaka likuma “Par tiesu varu” 3.pants.

Droši vien šie — joprojām aktuālie — jautājumi, tāpat kā pirms gada, būs gaidāmās tiesnešu konferences dalībnieku galvenais sarunu temats.

Rita Belousova,

“LV” nozares redaktore

1. Tabula

Tiesu noslogotības pieaugums

2. Tabula

Neizskatīto lietu atlikums uz gada beigām LR tiesās

3. Tabula

LR tiesās ienākušo administratīvo pārkāpumu lietu un krimināllietu skaita pieaugums