Francijā, Itālijā, Beniluksa valstīs — mūsu jauni vēstnieki

Sandra Kalniete — Francijas Republikā

Turpinājums no 1.lpp.

— Pirms tam jūs bijāt vēstniece ANO Ženēvā. Ar ko divpusēja diplomātija atšķirsies no daudzpusējās?

— Daudzpusējā diplomātija ir daudz sarežģītāka, jo tiek skartas daudzu valstu intereses. Tāpēc par katru jautājumu notiek bezgalīgas konsultācijas un saskaņošanas un beidzot tiek pieņemts tāds dīvaini gludens un bezformīgs lēmums. Kā daudzi ANO lēmumi. Divpusējās attiecībās iespējams konkrētāks rezultāts, un pie tā var nonākt daudz ātrāk. ANO strādājot, faktiski nepastāv arī tiešā ekonomiskā sadarbība. Tas ir ļoti politisks postenis. Šeit turpretī es domāju, ka redzēšu daudz konkrētāku sava darba rezultātu. Es domāju, ka ar savu dinamisko un pat ekspansīvo raksturu es būšu ļoti apmierināta. Protams, es esmu uztraukusies, vai tikšu ar to galā.

— Nesenās Valsts prezidenta vizītes laikā izskanēja arī viedoklis, ka līdz šim mūsu valstu attiecības nav bijušas tik ciešas, kā tas varētu būt. Kādi faktori šeit iedarbojušies vairāk — objektīvi vai subjektīvi?

— Es domāju, tie ir cauri un cauri objektīvi faktori. Tie ir ģeopolitiskie faktori. Mainoties Francijas nostājai pret Baltijas reģionu, attieksme ir daudz uzmanīgāka un daudz intensīvāka. Šajā ļoti aktīvajā cīņā par to, lai Baltijas valstis nepaliktu “pelēkajā zonā”, mēs esam piespieduši Eiropu un pasauli ieklausīties, ka tas var notikt. Un tagad daudzas pasaules valstis domā, kā atrisināt šo pretrunu, kas pastāv starp Krievijas objektīvajām interesēm, Baltijas valstu objektīvajām interesēm un arī pašas Eiropas un ASV interesēm. Runājot par konkrētiem projektiem — labākā politika ir ekonomika. Francijas kapitāls nav riskējošs kapitāls. Franči dod lielas investīcijas tikai tad, ja viņiem ir pilnīga pārliecība par ļoti lielu peļņu. Un Latvijas mērogi arī nevar dot tik lielu peļņu kā, piemēram, Kazahstāna vai Krievija.Tāpēc arī franči katru savu projektu piedāvā ar zināmiem riska nodrošinājumiem. Un tas viņiem, manuprāt, liedz izturēt konkurencē ar citu valstu investoriem. Manuprāt, ja Latvija tuvākajā laikā nepieņems kādu lēmumu par ekonomisko sadarbību ar Franciju, kas būtu ar politisku pieskaņu, lai Francija būtu šajā zemē, — var gadīties, ka Francijas interese arī atslābst. Bet tas ir mans personīgais viedoklis.

— Vai atmodas laikā, kad jūs bijāt viena no Tautas frontes dibināšanas iniciatorēm un vadītājiem, jūs varējāt iedomāties tik strauju Latvijas politisko attīstību un šādu savu lomu mūsu neatkarīgajā valstī?

— Nē, es par to pat nedomāju. Tas, manuprāt, bija 1989.gadā, pirms PSRS tautas deputātu vēlēšanām. Mani intervēja Itālijas TV, un viņi man vaicāja: “Vai jūs ticat Latvijas neatkarībai?” “Jā, es ticu!” “Kad tas būs?” Es teicu: “Nu, pēc septiņiem, deviņiem, varbūt vienpadsmit gadiem...” Kā notikumi attīstījās, mēs tagad zinām. Bet, protams, šīs akreditācijas brīdis bija ļoti, ļoti saviļņojošs. Man ir nācies runāt gan ANO asamblejā, gan dažādās vietās. Tomēr es vēl šodien nevaru bez saviļņojuma klausīties Latvijas himnu. Šodien es to klausījos un domāju: “Sandra, tu nedrīksti raudāt! Šoreiz tu nedrīksti raudāt!”

— Paldies! Vēlu jums veiksmi jaunajā misijā!

Mārtiņš Perts — Itālijas Republikā

Turpinājums no 1.lpp.

— Jā, bet šobrīd vēl es oficiāli esmu Latvijas vēstnieks tikai un vienīgi Polijā. No formālā viedokļa. Pārējais ir procesā. Grieķijā es par vēstnieku kļūšu 6. maijā, kad iesniegšu savu akreditācijas vēstuli. Es šo rakstu vēl neesmu iesniedzis arī Bulgārijā — sakarā ar situāciju šajā valstī. Bet es domāju, ka tagad tas tiks izdarīts drīz. Nedomāju, ka jaunievēlētajam Bulgārijas parlamentam būs grūtības ar valdības izveidošanu, tāpēc ka tur opozīcija uzvarēja pārliecinoši. Bez tam man jau bija gods šo jautājumu pārrunāt ar Bulgārijas prezidentu, viņam uzturoties valsts vizītē Varšavā. Tā ka mēs jau esam pazīstami. Un tagad es būšu vēstnieks Itālijā. Mana rezidence būs Romā. Taču tas viss ir procesā. Es jau savā atbildes runā Valsts prezidentam teicu, ka esmu bijis pirmais Latvijas vēstnieks — pēc mūsu valsts neatkarības atjaunošanas — Polijā, un tagad būšu pirmais vēstnieks arī Itālijā. Šāda parcelšanās no Varšavas uz Romu ir arī tīri fizisks process, kas prasa zināmu laiku. Polijā mana kadence beidzas līdz ar mūsu Valsts prezidenta valsts vizīti. Un ir tā sagadījies, ka nākammēnes būs Itālijas prezidenta Oskara Luidži Skalfāro vizīte Latvijā. Tāpēc maijs man būs ļoti intensīvs darba laiks.

— Kā jūs vērtējat jaunnedēļ paredzēto Latvijas Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa vizīti Polijā?

— Neapšaubāmi, šī vizīte ir ļoti nozīmīga, jo Polija ir šī reģiona valsts. Un es domāju, ka starp kandidātiem uz Eiropas Savienību un NATO Polija ir centrālā valsts. Un cieša sadarbība ar Poliju mums, neapšaubāmi, ir ļoti vajadzīga. Tā vajadzīga abām pusēm — kā Polijai, tā Latvijai. Mūsu valstu attiecības ir labas. Un tās nekad arī nav bijušas sliktas.

— Nupat intervijā “Latvijas Vēstnesim” līdzīgu viedokli izteica arī Polijas vēstnieks Latvijā Jaroslavs Bratkēvičs.

— Viņam, protams, ir taisnība.

— Paldies par interviju “Latvijas Vēstnesim”! Labu veiksmi Romā!

Imants Lieģis — Beļģijas Karalistē, Nīderlandes Karalistē un Luksemburgas Lielhercogistē

Turpinājums no 1.lpp.

Pēc akreditācijas rakstu pasniegšanas ceremonijas un sarunas ar Valsts prezidentu vēstnieks Imants Lieģis sniedza interviju “Latvijas Vēstnesim”:

— Vēstnieka kungs, apsveicu jūs ar šo augsto amatu!

— Paldies!

— Kā jūs vērtējat Latvijas pašreizējās attiecības ar Beniluksa valstīm?

— Es domāju, līdz šim tās bijušas ļoti labas. Jau no l993. gada šajās valstīs strādāja vēstnieks Juris Kanels. Protams, viņam bija atbildība arī par NATO un ES jautājumiem, un viņš bija spiests dot prioritāti šīm starptautiskajām organizācijām. Bet, runājot īpaši par mūsu sadarbību ar Nīderlandi — tā ir ļoti veiksmīgi izveidojusies. Nīderlande jau ir sniegusi lielu atbalstu Latvijai — gan Cilvēktiesību birojam, gan arī mūsu valsts valodas programmai. Proti, programmai, kas paredz latviešu valodas mācīšanu latviski nerunājošajiem. Nīderlande arī ir starp tām valstīm, kas atbalstījusi Baltijas bataljona izveidošanu un izrādījusi interesi sadarboties un atbalstīt arī Baltijas jūras spēku vienību.

— Kā praktiski tiks organizēts divu Latvijas diplomātisko pārstāvniecību darbs Briselē?

— Latvijas pārstāvniecība Eiropas Savienībā jau ir izvākusies no vēstniecības telpām — pagājušajā nedēļā atklāja mūsu pārstāvniecības jaunās telpas Briselē, kas ir daudz tuvāk Eiropas Komisijai. No šī viedokļa viņiem tur būs daudz ērtāk. Šīs misijas vadītāja pienākumus pagaidām turpinās pildīt Juris Kanels. Cik man zināms, pēc rotācijas principa viņš šogad tiks nomainīts.

— Kādi būs jūsu pirmie vēstnieka darbi Briselē pēc oficiālajām akreditācijas rakstu iesniegšanas ceremonijām?

— Uz šīm oficiālajām ceremonijām man būs mazliet japagaida. Uz Briseli es braukšu 29. aprīlī, un jau nākamajā dienā tur NATO mītnē ir paredzēta ārlietu ministra Valda Birkava tikšanās ar sešpadsmit NATO valstu vēstniekiem. Tā ka uzreiz metīšos pie darba.

— Paldies! Atļaujiet jums novēlēt labus panākumus Briselē!

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors,

Valsts prezidenta preses dienests

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”