informācija

Latvijas tautsaimniecība. Šodienas acīm

Pēc Latvijas Republikas Ekonomikas ministrijas izvērtējuma "Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību". Par aizvadīto, 1996.gadu

Nobeigums.

Sākums 5/6., 7/8., 9/11., 22.,

42/43., 44/45., 51., 54/55., 60.,

66/67., 69/70., 72., 76.,

77/78. numurā

5. Ekonomiskās politikas prioritātes un reformas

5.1. Privatizācija

5.1.6. Valsts īpašuma privatizācijas fonds

Valsts īpašuma privatizācijas fonda līdzekļu izlietojuma programmas izpildi 1996.gadā raksturo rādītāji 5.7.tabulā.

5.7.tabula

Valsts īpašuma privatizācijas fonda līdzekļu izlietojums 1996.gada 10 mēnešos

(tūkst.latu)

Izdevumu posteņi	1996.gada	Faktiski
	programma	izlietots
		10 mēnešos
1. Iemaksas valsts pamatbudžetā	1000	750
2. Latvijas Valsts arhīva telpu rekonstrukcijas finansēšana	378	378
3. Valsts mērķprogrammās iekļauto projektu finansēšana	672	1 157
4. Privātuzņēmējdarbības, noteiktu preču ražošanas
vai pakalpojumu veidu veicināšanas programmu,
kā arī invalīdu un maznodrošināto darbspējīgo
iedzīvotāju nodarbinātību veicinošu projektu kreditēšana	2 200	473
5. Hipotekāro aizdevumu sistēmas attīstības stimulēšana
un ilgtermiņa kredītresursu veidošana Latvijas
Hipotēku un zemes bankā	500	700
6. Privātuzņēmējdarbību apkalpojošās infrastruktūras
izveides, darbības un attīstības stimulēšana	2 400	1 829
7. Privatizēto uzņēmumu sanācijas procesa nodrošināšana	300	-
8. Valsts īpašuma privatizācijas procesa organizatoriskais
un tiesiskais nodrošinājums	500	410
9. Dzīvojamo māju privatizācijas uzsākšanas finansēšana	340	495
10. Citi izdevumi	x	544
tai skaitā:
- pārskaitīts Austrijas firmai "Bruder Henn"
saskaņā ar Ministru kabineta 14.08.96.
rīkojumu nr.342	x	371
- pārskaitīts Somijas firmai "Cultor-Oy"
saskaņā ar Ministru kabineta 17.04.96.
rīkojumu nr.121	x	133
- kļūdaini pārskaitīto līdzekļu atdošana	x	40
Kopā:	8 290	6 736
Bez tam dzīvojamo māju privatizācijas procesa finansēšana	1 156,1	58

5.2. Uzņēmējdarbības vides uzlabošana

Tautsaimniecības makroekonomiskās situācijas stabilizācija, struktūrreformas un ārējo ekonomisko attiecību attīstība pakāpeniski uzlabo uzņēmējdarbības vidi Latvijā, radot labus priekšnoteikumus turpmākai rūpniecības attīstībai, jaunu uzņēmumu izveidei šajā nozarē.

Problēmas Latvijas rūpniecībā ir saistītas ar bijušo valsts uzņēmumu pielāgošanos iekšējās un ārējās vides izmaiņām, kas notikušas reformu gados. Problēmu cēloņi meklējami ne tikai makroekonomikas, uzņēmējdarbības vides izmaiņās, bet arī mikroekonomikas līmenī.

Izmaiņas mikroekonomikas, konkrēta uzņēmuma vadības līmenī, tehnoloģiskajā bāzē bieži notiek lēnāk nekā makroekonomikas jomā, tāpēc daudzviet uzņēmējdarbības vides attīstības līmenis ir aizsteidzies priekšā uzņēmumu vadības līmenim, stilam un metodēm. Pat uzņēmuma privātā īpašuma forma vēl automātiski nenozīmē augstāku menedžmenta līmeni.

Daudzu uzņēmumu tehnoloģiskā bāze nav piemērota konkurētspējīgas produkcijas ražošanai. Tā kā samazinātie ražošanas apjomi radīja enerģijas izmaksu pieaugumu uz vienu produkcijas vienību, pieaugot enerģijas cenām, tas pastiprināti negatīvi iespaidoja uzņēmumu finansiālo situāciju. Pieauga savstarpējie parādi rūpniecībā, uzņēmumu parādi budžetam. Sliktā finansu situācija savukārt apgrūtina uzņēmumu pieeju kredīta resursiem, kas nepieciešami investīcijām un ražošanas tehnoloģiskās bāzes nomaiņai.

Latvijas rūpniecības uzņēmumu problēmas tikai daļēji var atrisināt ar valdības pasākumiem privatizācijas vai finansu jomā. Problēmas jārisina atsevišķi katra uzņēmuma līmenī. Valsts uzdevums ir izveidot tādus ekonomiskās darbības nosacījumus, kas sekmētu uzņēmumu problēmu atrisināšanu mikroekonomikas līmenī.

Pašlaik uzņēmējdarbības vides uzlabošanai tiek veikti šādi pasākumi:

- likumdošanas jautājumu sakārtošana uzņēmējdarbībai labvēlīgas vides radīšanai atbilstoši Eiropas Savienības prasībām;

- nodokļu jautājumu sakārtošana un pilnveidošana;

- ārējās tirdzniecības politikas pilnveidošana, eksporta veicināšanas stratēģijas un eksporta atbalsta programmas izstrādāšana (skat.5.3.ielikumu);

- privatizācijas procesa paātrināšana, pilnveidošana (skat.5.1.nodaļu), tiešo investīciju piesaiste, īpaši ar tehnoloģisko pieredzi;

- kvalitātes, standartizācijas, metroloģijas prasību ieviešana (skat.5.6.nodaļu).

Lai uzlabotu un stabilizētu uzņēmējdarbības vides nosacījumus, paātrinātu tiešo investīciju piesaisti, veiktas šādas izmaiņas normatīvo aktu jomā:

- 1996.gada 12.oktobri Saeimā pieņemts likums "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju", kas ļauj ātri risināt neefektīvo un parādos iegrimušo uzņēmumu likvidācijas problēmas;

- ar pēdējām izmaiņām likumā "Par ārvalstu ieguldījumiem" (1996.gada 22.augusts) tika likvidēti ierobežojumi ārvalstu investoriem iegūt kontroli pār uzņēmumiem atsevišķās nozarēs. Tas veicinās lielāku investīciju piesaisti, tādējādi tiks radītas jaunas darba vietas, ieviestas modernas tehnoloģijas un nodrošināta augstāka preču un pakalpojumu kvalitāte, kas ir pamats eksporta pieaugumam un lielākiem valsts budžeta ienākumiem. Grozījumi likumā paredz atļaut ārvalstu ieguldījumiem piemērot nacionālo režīmu, kas saskaņots ar GATT/PTO TRIM (Trade Investment Measures) nosacījumiem par ārvalstu ieguldījumiem nacionālā režīma ieviešanu;

- 1996.gada 29.aprīļa Ministru kabineta noteikumu nr.87 "Par preču un citu priekšmetu ievešanu pārstrādei" izmaiņās noteikts, ka visām juridiskajām personām, kas saņēmušas atļauju preču ievešanai pārstrādei, muitas nodoklis, kā arī jebkuri nodokļi, kas saistīti ar šo preču ievešanu, netiek piemēroti. Tika likvidēta sarežģītā nodokļu atmaksāšanas sistēma un atvieglota atļauju saņemšana;

- izstrādāti un 1996.gada 19.novembrī pieņemti Ministru kabineta noteikumi nr.434 "Par atsevišķu uzņēmējdarbības veidu licencēšanu";

- izstrādāti un 1996.gada 16.jūlijā pieņemti Ministru kabineta noteikumi nr.265 "Par valsts budžetā ieskaitāmo nodokļu maksājumu pamatparādu kapitalizāciju".

Notiek tiesisko aktu pilnveidošanas process ceļā uz iestāšanos Eiropas Savienībā:

- Komerclikuma izstrādāšana, kurā tiktu apvienoti ar uzņēmējdarbību saistītie likumi;

- vienota ķīlu reģistra izveidošana, veicot attiecīgus likumdošanas grozījumus, tādējādi samazinot kreditēšanas risku;

- atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem "Par atsevišķu uzņēmējdarbības veidu licencēšanu" jāveic Eiropas Savienības attiecīgo direktīvu un starptautisko konvenciju analīze par tiem uzņēmējdarbības veidiem, kurus nepieciešams ierobežot ar speciālām atļaujām (licencēm), kā arī par tiem uzņēmējdarbības veidiem, kurus nepieciešams reģistrēt vai kuru veikšanai nepieciešams profesionālās kvalifikācijas sertifikāts.

Šāda uzņēmējdarbības veidu analīze nodrošinās atvieglojumus uzņēmējdarbības uzsākšanai, samazinot birokrātiskos reģistrācijas noteikumus un ierobežojumus.

5.3. ielikums

Latvijas eksporta atbalsta programma

No 1997. gada janvāra tiek ieviesta dotāciju programma, kuras mērķis ir

finansiāli palīdzēt Latvijas uzņēmumiem ar eksporta potenciālu eksporta stratēģijas

realizēšanā, kur prioritāte ir jauni eksporta tirgi Eiropā. Programma atbilst

konsekventiem integrācijas mērķiem Eiropā, paredz apmācību, un tai ir reģionāla nozīme.

Programmas realizēšana uzticēta Latvijas Attīstības aģentūrai, kuras viens no pamatuzdevumiem ir eksporta attīstība. Šajā jomā LAA mērķi ir:

- nodrošināt efektīvu un starptautiski konkurētspējīgu vidi;

- izmantot Latvijas salīdzinošās priekšrocības galvenajās nozarēs un tirgos;

- nostiprināt atsevišķu uzņēmumu eksporta jaudu;

- izstrādāt piemērotu un efektīvu atbalsta pakalpojumu programmu.

Atbilstoši šiem mērķiem panākumu rādītājs būtu tāda eksporta apjomu sa-

sniegšana, kad eksports no 490 USD uz vienu iedzīvotāju 1995. gadā pieaugtu

līdz 800 USD uz vienu iedzīvotāju 2000. gadā. Tas panākams, palielinot eksportu

par 10% gadā un nodrošinot eksporta vērtības pieaugumu no 1,23 miljardiem

USD līdz 2 miljardiem USD. Programmas īstenošanai 1997. gadā tiek piešķirti 150 tūkst. latu no ES PHARE līdzekļiem.

Eksporta atbalsta programma segs izdevumus, kas ir saistīti ar konkrētu

eksporta projektu realizēšanai nepieciešamiem pasākumiem: reklāma un citi

tirdzniecību veicinošie pasākumi, juridiskās un citas komercdarbības ārzemēs

uzsākšanai nepieciešamās procedūras, pārstāvniecību biroju un štata, kā arī noliktavu uzturēšana ārzemēs, apmācības programmas, biznesa ceļojumi.

Maksimālais atbalsts apstiprinātajām izmaksām būs 50% apmērā, nepārsniedzot

10 tūkst. latu. Programma būs piemērota tiem uzņēmumiem, kuri tiek pozitīvi

novērtēti konsekventa eksporta sasniegšanai īsā vai vidējā laika periodā un ir

spējīgi izstrādāt un realizēt plānotos projektus. Uzņēmumiem ir jābūt līdzekļiem, lai pilnībā apmaksātu nepieciešamos izdevumus līdz projekta pabeigšanai.

Eksporta atbalsta programma darbosies pēc nepārtrauktības principa, attīstot

pakāpenisku pieeju, ko veicinās uzņēmumi, kuri jau būs guvuši panākumus. Kā

rāda vairāku šāda veida programmu pieredze, uzņēmumiem nav vienāds sagata-

votības līmenis, lai nekavējoties izmantotu šāda veida atbalstu, un iespējams,

ka daudziem uzņēmumiem vispirms būs nepieciešams uzsākt menedžmenta vai produkta izstrādes pasākumus, lai sasniegtu programmā noteiktos kritērijus.

Finansējums tiks piešķirts projektiem, kuri tiks novērtēti kā visefektīvākie

vai visnozīmīgākie Latvijas ekonomikai un nodrošinās vislielāko peļņu Latvijai.

To varēs sasniegt, atlasot iesniegumus par uzņēmumiem, kuriem ir visaugstākā

efektivitāte, vislielākais potenciāls pozitīva rezultāta sasniegšanai un produkcija

ar vislielāko pievienoto vērtību. Programmas pieeja dos labumu pašiem uzņē-

mumiem, kuri ir apņēmušies sagatavot nepieciešamos materiālus (brošūras, in

formatīvos materiālus par uzņēmumu utt.) un procedūras (piem. ISO 9 000) utt.,

kas uzlabos iespējas veiksmīgas eksportēšanas kampaņas izvēršanai. Projektu

izvērtēšanai tiks izmantota projektu atlases metodika, kas atbilst Latvijas likum-

došanas un PHARE audita procedūrām. Šī metodika dos iespēju novērtēt līdz 500 iesniegumu.

Nenoliedzami, ka programmai būs daudz papildu ieguvumu: uzlabota produk-

cijas kvalitāte, labāka izpratne par eksporta tirgus prasībām, iegūtas labākas

zināšanas menedžmentā un mārketingā, lielāka gatavība disciplinētai pieejai eksporta attīstībā, augstāks Latvijas preču un pakalpojumu novērtējums ārvalstīs u.c.

Viens no svarīgākajiem pasākumiem uzņēmējdarbībai labvēlīgas vides izveidē ir mazo uzņēmumu īpatsvara palielināšana Latvijas rūpniecībā. Lai sekmētu uzņēmējdarbības vides izmaiņas šajā virzienā, tiek izstrādāta Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālā programma.

Nacionālās programmas apspriešanai tika noorganizēta starptautiskā konference 1995. gada oktobrī Rīgā. 1996. gada septembrī darba grupa izstrādāja dokumentu, kuru pašlaik apspriež un pilnveido nacionālās programmas padome.

Nacionālajā programmā ir analizēta pašreizējā situācija Latvijas mazo un vidējo uzņēmumu darbībā, pamatota nepieciešamība nacionālās programmas realizācijai, formulēti programmas mērķi, noteiktas prioritārās darbības, lai samazinātu problēmas, ko izjūt uzņēmēji, un varētu realizēt noteiktu valsts politiku tautsaimniecības attīstīšanā.

Programmas mērķi ir veicināt mazo un vidējo uzņēmumu veidošanos un konkurētspēju, kā arī izveidot uzņēmējdarbībai labvēlīgu vidi visā Latvijas teritorijā.

Darba vietu skaits un to pieaugums mazajos un vidējos uzņēmumos, kā arī reāli strādājošu uzņēmumu skaits ir galvenais pārbaudes mērlielums šīs programmas sekmīgai realizācijai.

5.3. Nacionālās programmas

Svarīgāko ekonomiskās politikas uzdevumu veikšanai valstī funkcionē nacionālās programmas. To darbību regulē Ministru kabineta 1995. gada 9. maija noteikumi nr. 129 "Par nacionālo programmu izstrādes un īstenošanas kārtību". Šie noteikumi ietver programmas vadības jautājumus, tās izstrādei izvirzītās prasības, kā arī programmu finansēšanas kārtību.

Šobrīd valdības apstiprinātajā nacionālo programmu sarakstā ir iekļautas 11 programmas:

1) Ārējās tirdzniecības nacionālā programma;

2) Kvalitātes nodrošināšanas nacionālā programma;

3) Latvijas enerģētikas attīstības nacionālā programma;

4) Transporta attīstības nacionālā programma;

5) nacionālā programma "Latvijas iedzīvotāji" (tautas veselība un sociālā drošība);

6) Baltijas jūras vides aizsardzības nacionālā programma;

7) Latvijas reģionālās attīstības nacionālā programma;

8) nacionālā programma "Izglītība un zinātne";

9) Nacionālā taupības programma;

10) Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālā programma;

11) nacionālā programma "Biodegvielu ražošana un lietošana Latvijā".

Pēc savas būtības nacionālās programmas ir vidēja vai ilgtermiņa mērķprogrammas, tāpēc dažādām programmām atkarībā no to rakstura un specifikas var būt dažāds to izstrādes un īstenošanas ilgums.

Programmu izstrādes un īstenošanas pasākumu tempus lielā mērā iespaido arī tādi faktori kā:

- programmas finansēšanas iespējas - nacionālās programmas tiek finansētas no dažādiem avotiem: valsts budžeta, valdības garantētiem kredītiem, ārvalstu kredītiem un investīcijām, dažādiem fondiem, mērķa ziedojumiem utt. Līdzšinējā pieredze liecina, ka veiksmīgāk tiek īstenotas tās programmas, kurām līdztekus ierobežotajiem valsts budžeta līdzekļiem ir piesaistīts ārvalstu organizāciju un fondu kapitāls;

- programmas vadība un izpildītāji - nacionālo programmu vadītāji ir ministri vai citas atbildīgas amatpersonas. Pēc valdību maiņas nereti notiek arī nacionālo programmu vadītāju maiņa. Tajos gadījumos, kad programmas izstrādi un realizāciju veic radoši un enerģiski atbildīgie izpildītāji, programmas izpildes gaita nekļūst gausāka arī pēc programmas vadītāja maiņas. Diemžēl nereti līdz ar programmas vadītāju maiņu mazinās programmas pasākumu temps vai uz laiku darbs pat apstājas;

- programmas starpresoru koordinācija - acīmredzami mērķtiecīgāk un intensīvāk īstenojas tās nacionālās programmas, kuru realizācijai ir izveidotas un regulāri strādā nacionālo programmu koordinācijas padomes, kas sastāv ne tikai no attiecīgās ministrijas pārstāvjiem, bet arī citu ieinteresēto ministriju un institūciju speciālistiem.

Šobrīd viena no veiksmīgākajām ir Kvalitātes nodrošināšanas nacionālā programma , kuras ietvaros jau divus gadus notiek nevien programmas izstrāde, bet arī mērķtiecīga ieplānoto programmas pasākumu īstenošana (skatīt 5.6. nodaļu). Šīs programmas galvenie darbības virzieni ir: standartizācija, metroloģija, testēšana un sertifikācija, kvalitātes sistēmas, kā arī tirgus uzraudzība. Programma tiek izstrādāta un īstenota saskaņoti ar PHARE PRAQ 92 (nākotnē PHARE PRAQ III) Kvalitātes nodrošināšanas reģionālās programmas darbības virzieniem un Eiropas standartizācijas komitejas CEN un Eiropas Savienības ekspertu ieteikumiem.

Programmas pamatmērķis ir radīt Latvijā atbilstošu infrastruktūru kvalitātes nodrošināšanas sfērās, tai skaitā nodrošināt iesaistītā personāla atbilstošu apmācību visos līmeņos, tādējādi novēršot tirdzniecības tehniskās barjeras un radot konkurētspēju Latvijas uzņēmēju ražotai produkcijai un pakalpojumiem iekšējā tirgū, tāpat palielinot to eksporta potenciālu.

Kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas darba koordinācijai 1995. gadā tika izveidota programmas koordinācijas padome, kurā pārstāvētas visas kvalitātes nodrošināšanā iesaistītās institūcijas - ministrijas, ražotāju un tirgotāju asociācijas, zinātnes un izglītības pārstāvji.

Kā būtiskākais nākamo periodu uzdevums Kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas ietvaros ir institucionālo izmaiņu veikšana tirgus uzraudzības, inspekcijas un kontroles struktūrās, lai radītu reālu tirgus uzraudzības mehānismu, kurš atbilstu patērētāju un ražotāju saskaņotām prasībām.

Viena no nedaudzajām nacionālajām programmām, kura jau ir izstrādāta (akceptēta Ministru kabinetā 1995. gada novembrī) un kuras īstenošana ir uzsākta, ir Transporta attīstības nacionālā programma laikam no 1996. līdz 2010. gadam.

1996. gadā paveiktie nozīmīgākie šīs programmas īstenošanas pasākumi ir Ludzas un Jelgavas auto apvedceļu pabeigšana un nodošana ekspluatācijā, valsts autoceļu melnā seguma atjaunošana gandrīz 200 kilometru garumā, tiltu remonti, jūras ostu rekonstrukcijas un padziļināšanas darbi, jaunu autoceļu kopšanas universālu automašīnu iegāde, jauna dzelzceļa iekšējo telekomunikāciju tīkla izveidošanas uzsākšana u.c. Iecerēto paveikt kavēja nepietiekams finansējums. Šobrīd programmas pasākumu īstenošanas galvenie finansēšanas avoti ir valsts budžets, valsts ceļu fonds, ostu attīstības fonds, valdības garantētie ārvalstu kredīti, tiešie ārvalstu kredīti un transporta sfērā iesaistīto uzņēmumu līdzekļi.

Transporta attīstības nacionālās programmas ietvaros īstenojamie pasākumi rada ne vien apstākļus un priekšnosacījumus transporta darbības efektivitātes paaugstināšanai, bet arī sekmē visas tautsaimniecības attīstību un tai skaitā sabiedrības labklājības augšupeju.

Cita svarīga nozare, no kuras attīstības tendencēm lielā mērā atkarīgas visas tautsaimniecības izaugsmes iespējas, ir enerģētika. Latvijas enerģētikas attīstības nacionālās programmas izstrāde tika uzsākta jau 1993. gadā, un tās pamatmērķis ir nodrošināt Latvijas iedzīvotājus ar ilgtermiņa stabilu (garantētu) energoapgādi pie iespējami zemām izmaksām, pievēršot uzmanību vides problēmām un atrodot līdzsvaru starp izmaksām un piegādes drošību. Šobrīd turpinās programmas galīgā izstrāde, kuru finansē PHARE. Paralēli programmas izstrādei jau uzsākta tās īstenošana jomās, kuras saistītas ar energoefektivitātes paaugstināšanu, energotaupību, kā arī vietējo energoresursu izmantošanas veicināšanu.

Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālā programma nacionālo programmu sarakstā tika iekļauta 1995. gada oktobrī, un tās pamatmērķis ir radīt jaunas darbavietas un konkurētspējīgu, tirgus apstākļiem atbilstošu ražošanu. Paredzams, ka programmas galīgais variants tiks pabeigts un iesniegts valdībai akceptēšanai 1997. gada pirmajā ceturksnī. Arī šīs programmas izstrāde notiek paralēli ar tās īstenošanu. Jau šobrīd sadarbībā ar uzņēmējdarbības atbalsta centriem (pašreiz Latvijā - 6) tiek realizēta virkne tehniskās palīdzības programmu gan mazo un vidējo uzņēmumu atbalsta politikas izveidei, gan arī šo uzņēmumu apmācības, konsultatīvo pakalpojumu jomā. Ar 1997. gadu iecerēta arī garantiju aģentūras darbības uzsākšana, kuras galvenais uzdevums būs nodrošināt maziem un vidējiem uzņēmumiem iespējas saņemt kredītus ar atvieglotiem noteikumiem (aģentūras dibinātāji būs Latvijas valdība un PHARE).

Ārējās tirdzniecības nacionālā programma sākumā bija Ārlietu ministrijas pārziņā, taču, pārdalot funkcijas starp Ārlietu ministriju un Ekonomikas ministriju, kopš 1996. gada aprīļa par šīs programmas izstrādi un īstenošanu atbild Ekonomikas ministrija. Iecerēts, ka programmas galīgā izstrāde tiks pabeigta līdz 1997. gada 1. oktobrim. Programmas ietvaros 1996. gadā:

- noslēgti brīvās tirdzniecības līgumi ar Čehiju, Slovakiju un Slovēniju (nākamajā gadā paredzēta analogu līgumu noslēgšana ar Poliju, Bulgāriju un Ungāriju);

- turpināts sarunu process par iestāšanos Pasaules tirdzniecības organizācijā (Latvijas stratēģiskais mērķis ir kļūt par PTO dalībvalsti 1997. gadā);

- Latvijas Attīstības aģentūrā izstrādāts Latvijas eksporta atbalsta programmas projekts.

Nacionālo programmu vidū jaunākā ir nacionālā programma "Biodegvielu ražošana un lietošana Latvijā" (nacionālo programmu sarakstā iekļauta 1996. gada aprīlī). Šī programma atbilst valdības deklarācijas pamatnostādnēm par ekoloģijas jautājumu risināšanu Latvijā, darba resursu un zemes platību racionālu izmantošanu. Par programmu atbildīgā - Zemkopības ministrija - šīs nacionālās programmas izstrādei noslēdza līgumu ar LU Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūtu. Šobrīd programmas izstrāde jau ir pabeigta un tiek veiktas pēdējās korekcijas pirms tās iesniegšanas Ministru kabinetam apstiprināšanai. Programmas īstenošanu iecerēts uzsākt 1997. gadā.

5.4. Reģionālā attīstība

Arvien aktuālāki kļūst reģionālās politikas jautājumi mūsu valstī. Piecdesmit padomju okupācijas gados Latvijā bez ekonomiska pamatojuma tika attīstītas nozares, kurām nebija ne nepieciešamo ražošanas faktoru, ne arī vietējo noieta tirgu. Tādējādi izveidojās mākslīga un deformēta ekonomikas teritoriālā struktūra. Arī pēdējo gadu pāreja uz tirgus ekonomiku saasinājusi vairāku Latvijas reģionu problēmas.

Teritoriālās deformācijas sekas ir:

- pārmērīga iedzīvotāju un ražošanas koncentrācija Rīgas reģionā, relatīvi neliels iedzīvotāju blīvums, vāji attīstīta ražojošā sfēra un infrastruktūra pārējā Latvijas teritorijā;

- būtiski atšķirīgs iedzīvotāju dzīves līmenis dažādās Latvijas vietās (ienākumu apmērs uz vienu iedzīvotāju, bezdarba līmenis, sociālās infrastruktūras attīstība).

Pašreizējā posmā, kad Latvijā radīti tirgus saimniecības pamati, panākts ievērojams progress makroekonomiskās stabilitātes nodrošināšanā, par galveno uzdevumu kļūst paātrinātas ekonomiskās izaugsmes veicināšana. Lai nodrošinātu būtisku ekonomisko pieaugumu, jāapzina visi attīstību veicinošie faktori. Viens no tiem - attīstības stimulu radīšana atpalikušajās teritorijās, lai mobilizētu tur esošās iespējas un pievienotu attiecīgā reģiona ieguldījumu visas valsts ekonomikas attīstībai. Reģionālās attīstības politikai ir arī sociālais aspekts - nodokļu maksātāji sagaida līdzvērtīgu valsts ieguldījumu katra reģiona attīstībā.

Reģionālās politikas vispārējie mērķi ir:

- ilgtspējīgas un līdzsvarotas attīstības nodrošināšana valstī un tās reģionos;

- dzīves kvalitātes līmeņu izlīdzināšanās visā valsts teritorijā;

- reģionu attīstības veicināšana saskaņā ar to potenciālajām iespējām un resursiem, īpašu uzmanību veltot darba vietu radīšanai ekonomiski atpalikušajos reģionos.

Lai risinātu ar valsts ekonomisko politiku saistītos reģionālās attīstības jautājumus Latvijā, Ekonomikas ministrijā tika izveidota darba grupa, kas izstrādāja koncepciju par ekonomikas reģionālās attīstības veicināšanu.

Tālāk pievērsīsim uzmanību galvenajiem reģionālās ekonomiskās politikas jomā veicamajiem pasākumiem.

Īpaši atbalstāmo reģionu identificēšana . Šo reģionu noteikšanai Latvijā vispiemērotākie, kā arī no esošās statistikas viedokļa vieglāk iegūstamie rādītāji ir:

- bezdarba līmenis reģionā;

- iedzīvotāju ienākuma nodoklis uz vienu cilvēku.

Būtisks kritērijs īpaši atbalstāmo reģionu noteikšanai ir reģiona attīstības iespēju vērtējums. Tam ir īpaša nozīme apstākļos, kad arī statistikas dati vērtējami ar ekspertīzes palīdzību. Perspektīvā būs iespējams izmantot arī šādus rādītājus īpaši atbalstāmo reģionu noteikšanai:

- rūpniecības produkcijas izlaide uz vienu iedzīvotāju;

- kapitālieguldījumu apjoms uz vienu iedzīvotāju;

- jaunizveidoto uzņēmumu īpatsvars;

- uzņēmumu īpatsvars, kuri uz nenoteiktu laiku pārtraukuši vai izbeiguši savu darbību;

- iedzīvotāju demogrāfiskā slodze;

- reģiona iedzīvotāju izglītības līmenis;

- personiskajā īpašumā esošo vieglo automobiļu skaits uz 1000 iedzīvotājiem;

- infrastruktūras kvalitātes potenciāla rādītāji (komunikāciju stāvoklis, jauda, transportceļu stāvoklis, nolietojums, dzīvojamā fonda vecums un struktūra, attīrīšanas iekārtu, ūdensapgādes iekārtu stāvoklis, jauda u.c. rādītāji;

Ekonomisko sviru (instrumentu) noteikšana, ar kuru palīdzību varētu nodrošināt attiecīgo reģionu attīstības iespējas. Pēc problēmreģionu noteikšanas to attīstība tiks veicināta ar dažādiem reģionālās attīstības instrumentiem, no kuriem šobrīd par vispiemērotākajiem atzīti:

- īpaša kredītpolitika reģionu attīstībai, kas balstītos uz reģionālā fonda darbību. Tā pamatuzdevums: uzņēmējdarbības veicināšana problēmreģionos, atbalstot projektus, kuriem izstrādāts pamatots biznesa plāns un darbības progrmma un kuru īstenošanā būtu ieinteresētas attiecīgās pašvaldības. Fonds nodrošinātu problēmreģiona uzņēmējiem atvieglotus kredītus uzņēmējdarbības attīstīšanai noteiktās robežās, daļēji sedzot kredītprocentus, varētu sniegt arī kredītgarantijas. Fonda iespējamais dibinātājs - valdība, pēc tam piesaistot arī citu institūciju kapitālu;

- investīciju atlaides (kapitāla granti) un nodokļu atlaides, lai radītu papildu darbavietas un piesaistītu jaunas investīcijas reģiona attīstībai;

- iedzīvotāju un uzņēmēju profesionālās izglītības decentralizācija, informācijas tīklu veidošana īpaši atbalstāmajos reģionos;

- administratīvie līdzekļi (iestāžu dekoncentrācija galvaspilsētā u.c.);

- brīvās un speciālās ekonomiskās zonas u.c.

Likumdošanas aktu vai to grozījumu izstrāde, kas nepieciešami reģionālpolitikas īstenošanai valstī. Ekonomikas ministrija sagatavojusi likumprojektu "Par īpaši atbalstāmajiem reģioniem", kurā tiek:

- definēts īpaši atbalstāmo reģionu jēdziens un šo reģionu attīstīšanas mērķis;

- identificēti reģionu noteikšanas principi un noteikta vispārēja kārtība, kādā atsevišķi reģioni var pretendēt uz īpaši atbalstāmā reģiona statusu (paredzēts, ka īpaši atbalstāmā reģiona statusu piešķirs Ministru kabinets, izmantojot paredzēto kritēriju kopumu, savukārt maksimālais iedzīvotāju skaits, uz kuru apdzīvotajām teritorijām vienlaikus var tikt attiecināts īpaši atbalstāmo reģionu statuss, nedrīkstēs pārsniegt 20% no valsts iedzīvotāju skaita);

- noteikti ekonomiskie instrumenti īpaši atbalstāmā (veicināmā) reģiona attīstībai.

Likumprojekts izstrādāts vispārīgā formā, tāpēc sagatavoti arī Ministru kabineta noteikumu projekti, kas precizē likumu, un tos varēs operatīvi mainīt, uzkrājoties pieredzei vai veidojoties jaunai situācijai. Izstrādāti arī nolikumu projekti par reģionālo fondu, reģionālās attīstības padomi, kā arī sagatavoti nepieciešamie labojumi esošajos nodokļu likumos.

Valdības un pašvaldību institūciju sadarbība. Sekmīga problēmreģionu attīstība ir iespējama, pastāvot lietišķai, efektīvai sadarbībai starp valdību un attiecīgajām pašvaldībām. Atbilstoši ES reģionālās politikas nostādnēm reģionālās politikas īstenošana ir vietējo varas institūciju kompetencē. Pēc problēmreģionu noteikšanas nākamais solis ir attīstības projektu izstrādāšana un to īstenošana attiecīgajās teritorijās. Īpaši atbalstāmo reģionu attīstības projektu izstrādāšanai un darbu koordinēšanai tiks izveidotas reģionu attīstības padomes. Tās noteiks konkrētās teritorijas, kurām veltījama vislielākā uzmanība, un tā saucamos "attīstības impulsu centrus" (attīstības impulsu centri - vietas, kurās tiek koncentrēti reģionālās attīstības instrumenti un pasākumi ar mērķi radīt stimulus tālākai visa īpaši atbalstāmā reģiona attīstībai), kā arī iecerētos pasākumus un pielietojamos instrumentus.

Jau šobrīd valstī samērā veiksmīgi tiek īstenoti atsevišķu rajonu attīstības (stratēģiskās plānošanas) pilotprojekti, piemēram, Jelgavā, Limbažu rajonā, Kuldīgas rajonā, Dobeles rajonā, Liepājā u.c., ko īsteno attiecīgās pašvaldības sadarbībā ar ārvalstu institūcijām.

Reģionālās attīstības padome. Reģionālpolitikas izstrāde un īstenošana ir valstiski un politiski svarīgs un sarežgīts uzdevums, ko nav iespējams efektīvi paveikt vienas ministrijas ietvaros. Tā kā nepieciešama plaša horizontāla sadarbība, tiks izveidota reģionālās attīstības padome. Tās kompetencē līdzās reģionālpolitikas izstrādei būs arī reģionālās attīstības fonda darbības pārraudzība. Padomes sastāvā darbosies Ekonomikas ministrijas, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas vadītāji, kā arī šo un citu ministriju, institūciju speciālisti, eksperti.

5.5. Brīvo ekonomisko zonu izveide un darbība Latvijā

Tā kā brīvo ekonomisko zonu izveide un darbība Latvijā ir tikai nesen uzsākta, šī ekonomiskā instrumenta vispusīgs izvērtējums būs iespējams tikai pēc noteikta laika, kad būs pieejami darbības rezultāti. Šajā Ziņojuma nodaļā sniegts esošo un topošo Latvijas brīvzonu vispārējs raksturojums. Detalizētāk apskatīts Liepājas speciālās ekonomiskās zonas projekts, kas tika izstrādāts darba grupā ekonomikas ministra vadībā.

Brīvā ekonomiskā zona - īpašs ekonomiskais režīms, kas izveidots valsts teritorijas daļā noteiktu mērķu sasniegšanai: investīciju piesaistei, eksporta veicināšanai, ekonomiskās attīstības veicināšanai reģionā.

To raksturo īpaši ekonomiskās darbības nosacījumi - nodokļu atvieglojumi, īpaši investīciju piesaites stimuli. Atbilstoši specifikai eksistē vairāki brīvzonu veidi - brīvosta, speciālā ekonomiskā zona u.c.

Latvijas teritorijā brīvzonas ir pastāvējušas gan Hanzas, gan Latvijas Republikas laikā (1921.gada likums "Par brīvteritorijām", 1929.gada noteikumi "Par brīvostām").

1996.gadā Latvijā ir sācies aktīvs brīvo ekonomisko zonu izveides process (skat.5.8.tabulu). Jau š.g. aprīlī, pamatojoties uz Ministru kabineta 1996.gada 11.aprīļa noteikumiem, Rīgas Tirdzniecības brīvosta sāka ieviest brīvostas režīmu savā teritorijā. 6.novembrī Rīgas Tirdzniecības brīvostas likums un 19.decembrī arī Ventspils brīvostas likums tika pieņemti Saeimā. Gada laikā tika sagatavoti arī Liepājas speciālās ekonomiskās zonas un Rēzeknes brīvzonas projekti, kas patlaban atrodas izskatīšanā Saeimā.

Brīvo ekonomisko zonu izveides nepieciešamību Latvijā noteica šādi faktori:

- valstī ir zems ekonomiskās aktivitātes līmenis, tāpēc nepieciešami papildu pasākumi ekonomiskās aktivitātes veicināšanai, investīciju piesaistei. Valsts ierobežoto finansu resursu apstākļos par nozīmīgāko stimulējošo mehānismu ir kļuvis nodokļu atvieglojumu mehānisms;

- starptautiskā tranzīta jomā Baltijas reģionā konkurence pieaug. Lai palielinātu Latvijas konkurētspēju, papildus Latvijas izdevīgajai ģeogrāfiskajai situācijai un esošajai transporta infrastruktūrai jāizveido arī tranzītam labvēlīgi ekonomiskie nosacījumi galvenajos tranzīta mezglos - ostās. Kā viens no ietekmīgākajiem mehānismiem saimniekošanas nosacījumu uzlabošanai un papildu investīciju piesaistei tiek noteikts brīvo ekonomisko zonu režīms. Baltijas reģionā, mūsu kaimiņvalstīs jau darbojas brīvo ekonomisko zonu režīms (Krievijāā Kaļiņingradā, Lietuvāā Klaipēdā, Šauļos). Šis faktors rosināja izveidot Rīgas un Ventspils brīvostas;

- Latvijas ekonomiskajā attīstībā pārejas posmā ir izveidojušās ievērojamas reģionālās disproporcijas. Ir izveidojušies reģioni, kurus var uzskatīt par depresīviem. Viens no mehānismiem reģionu attīstībai var būt brīvo ekonomisko zonu režīms (par pārējiem depresīvo reģionu attīstības instrumentiem skatīt 5.4.nodaļā). Šis faktors ir viens no galvenajiem Liepājas speciālās ekonomiskās zonas un Rēzeknes brīvās ekonomiskās zonas izveidē.

Brīvo ekonomisko zonu darbība Latvijā ir valsts realizēto ekonomiskās politikas pasākumu - eksporta veicināšanas, investīciju piesaistes, mazo un vidējo uzņēmumu attīstības, valsts investīciju un privatizācijas politikas - koncentrēta un aktivizēta realizācija noteiktā teritorijas daļā.

Brīvzonu izveidošana Latvijā ir signāls ārvalstu investoriem, ka Latvija turpina un pastiprina liberālas ārējās ekonomiskās politikas realizāciju.

Liepājas speciālā ekonomiskā zona. Likumprojekts "Par Liepājas speciālo ekonomisko zonu" paredz speciāla ekonomiskā režīma izveidi Liepājas pilsētas teritorijas ziemeļu daļā. Teritorija ietver bijušās PSRS jūras kara flotes bāzes - Karostas teritoriju, Liepājas ostas teritoriju, kā arī daļu no Liepājas rūpnieciskās zonas, kas ir funkcionāli saistīta ar ostu.

Pēc kara bāzes slēgšanas pilsētas rīcībā tika nodota papildu teritorija vairāk nekā 2000 ha platībā ar ēkām un komunikācijām. Tā kā šajā teritorijā nav izveidota civilā ekonomiskā infrastruktūra un arī pārējā pilsētas daļā pašreizējā situācijā nav jaunu darbavietu piedāvājums, šajos pilsētas rajonos bezdarba līmenis ir sasniedzis 30-40 procentus.

Iedzīvotāju zemā maksātspēja neļauj segt komunālo pakalpojumu izmaksas. Šāda situācija ir novedusi pie dzīvokļu saimniecības sabrukuma vistiešākajā nozīmē.

Likumprojekts "Par Liepājas speciālo ekonomisko zonu" ir mēģinājums atrisināt reģionālās sociāli ekonomiskās problēmas, sasaistot Karostas, ostas teritorijas un rūpniecisko teritoriju vienotā saimnieciskā mehānismā - Liepājas speciālajā ekonomiskajā zonā, paredzot īpašus uzņēmējdarbībai labvēlīgus nosacījumus.

Liepājas speciālā ekonomiskā zona paredz divu ekonomisko (nodokļu atvieglojumu) režīmu pastāvēšanu:

- speciālās ekonomiskās zonas uzņēmuma statuss ar uzņēmumu ienākuma, sociālā un īpašuma nodokļa atvieglojumiem, kas stājas spēkā pēc līguma noslēgšanas ar Liepājas SEZ pārvaldi. Slēdzot līgumus, pārvalde ņem vērā sekojošus nosacījumus: ieguldījumu veidi un summas, darba vietu skaits, moderno tehnoloģiju ieviešana, eksports vai kravu apgrozījums, ieguldījumi infrastruktūras vai sociālās sfēras objektos;

- brīvās muitas zonas režīms, kas stājas spēkā, uzņēmumam izpildot Muitas kodeksā un šajā likumā noteiktās atbilstošās prasības. Liepājas SEZ teritorija kopumā nav brīvā muitas zona, brīvās muitas zonas veidojas tās teritorijā.

Tiesības uz nodokļu atvieglojumiem (skat. 5.8.tabulu) Liepājas SEZ uzņēmējsabiedrības var saņemt tikai tādā gadījumā, ja tās pārējā Latvijas teritorijā ieved ne vairāk par 20% no saražoto preču apjoma. Šī norma garantē saglabāt Liepājas SEZ orientāciju uz eksporta produkcijas ražošanu, neatļaut tai pārvērsties par importu stimulējošu zonu.

Liepājas SEZ teritorijā ietilpstošā zeme un citi nekustamie īpašumi var tikt iznomāti vai pārdoti Liepājas SEZ uzņēmējsabiedrībām. Uzņēmējsabiedrība var iegūt īpašumā zemi, ja tās ieguldījumi attiecīgajā zemesgabalā pārsniedz 100 000 latu uz 1 ha.

Viena uzņēmējsabiedrība var iegūt īpašumā vai iznomāt ne vairāk kā 10% no Liepājas SEZ teritorijas.

Liepājas SEZ tiek izveidota uz 20 gadiem, nosakot, ka pēc tās likvidēšanas saglabājas īpašuma tiesības, citas tiesiskās attiecības (izņemot nodokļu atvieglojumus), kas izveidojušās tās darbības laikā.

Liepājas SEZ jau projekta sagatavošanas laikā ir izraisījusi ārvalstu investoru ieinteresētību. Te jāmin Krievijas parlamenta, valdības pārstāvju un rūpnieku asociāciju vadītāju vairākkārtējās vizītes Liepājā 1996.gada vasarā un rudenī. Sadarbības plāni ar Krieviju paredz palielināt Liepājas ostas kravu apgrozījumu no 1,4 milj. tonnu, kāds tas bija 1995.gadā, līdz 6 milj. tonnu jau tuvākajos gados. Par Liepājas SEZ ir izrādījuši interesi arī investori no vairākām citām valstīm.

5.8 tabula "Latvijas brīvo ekonomisko zonu salīdzinošā tabula"

5.6. Kvalitātes nodrošināšanas politika

5.6.1. Kvalitātes nodrošināšanas nacionālā programma

Lai pārstrukturizētu Latvijas ekonomiku no sociālisma plānošanas sistēmas uz brīva tirgus principiem, tika izstrādāta kvalitātes nodrošināšanas politika. 1994. gadā tika sagatavoti kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas pamatprincipi, saskaņojot ar PHARE PRAQ92 un PRAQIII Kvalitātes nodrošināšanas reģionālās programmas darbības virzieniem.

Programmas mērķis ir radīt Latvijā atbilstošu infrastruktūru kvalitātes nodrošināšanas sfērās, tai skaitā personāla speciālu apmācību kvalitātes pārvaldībā visos līmeņos. Programmas realizācija novērsīs tirdzniecības tehniskās barjeras, veicinās Latvijā ražotās produkcijas un pakalpojumu konkurētspēju gan iekšējā tirgū, gan eksporta jomā.

1996. gadā Kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas ietvaros turpinās kvalitātes nodrošināšanas infrastruktūras un likumdošanas sakārtošana (skat. 5.4. ielikumu).

5.4. ielikums

Sagatavoti sekojoši normatīvo aktu projekti:

- 1996. gada 22.augustā Saeimā pieņemts likums "Par atbilstības novērtēšanu",

kas reglamentē atbilstības novērtēšanas un kvalitātes izvērtēšanas pamatprincipus valstī;

- sagatavots MK noteikumu projekts "Par testēšanas un kalibrēšanas labo

ratoriju, sertificēšanas un inspicēšanas institūciju pilnvarojuma kārtību reglamentētajā sfērā";

- Sagatavots MK noteikumu projekts "Par kārtību, kādā Latvijas Republikā

tiek atzīti ārvalstu atbilstības novērtēšanas apliecinājumi un apstiprinājumi pro-

duktiem, procesiem vai pakalpojumiem", kas nosaka Eiropas Savienības un

citās valstīs izdoto sertifikātu un testēšanas rezultātu atzīšanas noteikumus. Šie

noteikumi vienkāršo atbilstības apliecinājumu un apstiprinājumu apriti, nosakot,

ka mazumtirgotājam nav nepieciešama atbilstības sertifikāta kopija, bet pavad-

zīmēs jābūt norādītam tikai tā reģistrācijas numuram. Šajos noteikumos tiek apskatīti sertifikātu reģistrēšanas jautājumi un valsts sertifikātu reģistra izveide;

- sagatavots MK noteikumu projekts "Par testēšanas un kalibrēšanas labo-

ratoriju, sertificēšanas un inspicēšanas institūciju akreditāciju saskaņā ar likuma "Par atbilstības novērtēšanu" nostādnēm;

- sagatavots atbilstības novērtēšanā iesaistīto ministriju kompetences sadalījuma projekts;

- sagatavots MK noteikumu projekts "Par Pasasules tirdzniecības organizācijas (PTO) pieprasījumu punkta izveidošanu".

Šis projekts apraksta informācijas apmaiņas procedūru atbilstoši direktīvas 83/189 prasībām tehnisko noteikumu un standartu jomā;

- Saeimā 1996.gada 26.septembrī pieņemts likums "Par preču un pakalpojumu drošumu un ražotāju un pakalpojumu sniedzēja atbildību";

- sagatavota koncepcija "Par robežkontroles sakārtošanu importēto produktu kontrolei", kas akceptēta Ministru kabinetā 1996. gada 3. septembrī;

- tiek gatavota "Tirgus uzraudzības koncepcija".

Turpinās Preču un pakalpojumu kvalitātes nodrošināšanas informatīvā, konsultāciju un apmācības centra izveide. Paredzēts apvienot tā funkcijas ar Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) pieprasījumu punkta funkcijām, kuras Latvijai jāpilda atbilstoši PTO līgumam no iestāšanās brīža. Šajā centrā datu bāzē ir apkopota informācija par Latvijā pieejamajiem ES standartiem un paši standarti (apmēram 3000 EN standartu), kā arī informācija par atzītajiem sertifikātiem u.c. ar kvalitātes nodrošināšanu un izvērtēšanu saistīta informācija. Paredzams izveidot informācijas sistēmu par PTO prasībām konkrētiem produktiem un notificētājām institūcijām dalībvalstīs PTO ietvaros.

Šis centrs 1996.gada 14. novembrī kopā ar Ekonomikas ministriju, Latvijas Nacionālo akreditācijas biroju LATAK un Vācijas materiālu pētniecības institūtu BAM organizēja semināru "Rietumeiropas sertifikācijas un akreditācijas prasības tirdzniecības partneriem no Centrālās un Austrumeiropas valstīm", kurā piedalījās aptuveni 120 dalībnieku no dažādām tautsaimniecības nozarēm. Šis seminārs deva ieskatu, kā Latvijā ražotos produktus iespējams realizēt Eiropas Savienības dalībvalstu tirgū.

Kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas ietvaros 1996. gada 30. oktobrī tika organizēts seminārs "Pasaules standartizācijas diena Latvijā", kurā piedalījās aptuveni 150 speciālistu.

1996. gadā Kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas ietvaros tika gatavoti priekšlikumi un materiāli par šādām tēmām, kā arī veikti pasākumi:

- priekšlikumi degvielas kvalitātes jautājumu sakārtošanai valstī (ES likumdošanas aktu un standartu analīze);

- kvalitātes nodrošināšanas informatīvais nodrošinājums;

- normatīvie dokumenti Preču un pakalpojumu kvalitātes nodrošināšanas informatīvā centra darbības uzsākšanai;

- patērētāju interešu aizsardzības programmas koncepcija;

- Standartizācijas informatīvā fonda uzturēšana, datu bāžu izstrāde;

- Kvalifikācijas komitejas darbības nodrošināšanas materiālu izstrāde;

- kvalitātes sistēmu sertifikācijas ekspertu apmācības metodika un materiāli psiholoģijā un saskarsmē;

- kvalitātes sistēmu auditoru kodeksa, reģistrācijas apliecību un reģistrācijas žurnālu izstrāde;

- grozījumi likumā "Par pārtikas aprites kārtību un uzraudzību";

- nacionālo standartu projektu rediģēšana un terminoloģijas saskaņošana;

- likumprojekts "Par marķēšanu".

Izstrādājot likumdošanu kvalitātes nodrošināšanas jomā, tiek ievērotas attiecīgās Eiropas Savienības normas un direktīvas.

Nākošajā gadā paredzēts sākt ES standartu masveida pieņemšanu, tos netulkojot latviešu valodā sfērās, kurās tas nav nepieciešams. Īpaša uzmanība tiks veltīta standartu pieņemšanai sfērās, kas saistītas ar ES direktīvu ieviešanu.

5.6.2. Nacionālā standartizācija un metroloģija

Latvijas Nacionālais standartizācijas un metroloģijas centrs ir izveidots 1996. gada 4. aprīlī ar Ministru kabineta rīkojumu nr. 49.

Latvijas Nacionālā standartizācijas un metroloģijas centra galvenie uzdevumi ir:

- nacionālo standartu izstrādāšanas un starptautisko standartu adaptācijas organizēšana;

- standartizācijas dokumentu informatīvās bāzes veidošana un uzturēšana;

- fizikālo lielumu mērvienību nacionālo etalonu uzturēšana;

- mērīšanas līdzekļu verificēšana un kalibrēšana.

Ievērojot Eiropā pieņemto standartu izstrādāšanas kārtību, Latvijā darbību ir uzsākušas 15 standartizācijas tehniskās komitejas tādās jomās kā nacionālās standartizācijas sistēmas pamatdokumenti, kvalitātes vadība un nodrošinājums, atbilstības novērtēšana, informācijas tehnoloģija, būvmateriāli, bīstamas iekārtas, pārtikas rūpniecība.

Latvija ir iesaistījusies Starptautiskās standartizācijas organizācijas (ISO), Eiropas standartizācijas komitejas (CEN), Starptautiskās elektrotehniskās komisijas (IEC) un Starptautiskās reglamentētās metroloģijas organizācijas (OIML) darbībā.

Latvijā pieejamā informatīvā bāze standartizācijā un metroloģijā:

- ISO standarti, sākot ar 1995. gadu;

- CEN standarti, sākot ar 1995. gadu;

- IEC standarti, sākot ar 1996. gadu;

- Vācijas standartizācijas institūcijas DIN pilns standartu komplekts, kas pastāvīgi tiek aktualizēts. No DIN standartiem var saņemt informāciju par agrāk izdotajiem ISO, IEC un CEN standartiem, kuri nav mūsu rīcībā;

- aktualizēta PERINORM sistēma, kura satur bibliogrāfisku informāciju par Austrijas, Šveices, Vācijas, Francijas, Lielbritānijas, Dānijas, kā arī ASV standartiem;

- Starptautiskās reglamentētās metroloģijas organizācijas (OIML) dokumentu pilns komplekts.

Centrs 1996. gada 10 mēnešos tautsaimniecības speciālistiem ir sniedzis 560 konsultācijas un nepieciešamo informāciju kvalitātes nodrošināšanas jomā.

Centrs sadarbībā ar tautsaimniecības speciālistiem ir izstrādājis likumprojektu "Par mērījumu vienotību". Likumprojekts ir sagatavots 3. lasījumam Saeimā.

Šā likuma mērķis ir nodrošināt mērījumu vienotību Latvijā, lai aizsargātu cilvēka dzīvību un veselību, vidi un patērētāju no neprecīzu un nepareizu mērījumu negatīvajām sekām un veicinātu valsts ekonomikas un starptautiskās sadarbības attīstību.

Likuma struktūra un saturs atbilst Eiropas Savienības direktīvu prasībām metroloģijas jomā, kuras jānodrošina Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Centrs 1996. gada 10 mēnešos ir veicis 106 jaunu mērīšanas līdzekļu tipa apstiprināšanu un palīdzējis tos ieviest tautsaimniecībā. Galvenokārt tas attiecas uz enerģijas nesēju uzskaites sfēru.

Ir pārbaudīti un kalibrēti 283 000 uzņēmumiem un organizācijām piederošo mērīšanas līdzekļi.

5.6.3. Nacionālā akreditācijas sistēma

1994. gada aprīlī tika izveidota Latvijas Nacionālā akreditācijas sistēma, kurā ietilpst Akreditācijas padome, Latvijas Nacionālais akreditācijas birojs LATAK un nozaru akreditācijas tehniskās komitejas.

Akreditācijas padomē pārstāvētas ieinteresētās ministrijas, sabiedriskās organizācijas un asociācijas. Tās galvenais uzdevums ir akreditācijas politikas koordinēšana Latvijā, kā arī Latvijas Nacionālā akreditācijas biroja darbības pārraudzīšana.

Latvijas Nacionālais akreditācijas birojs ir valsts iestāde, kas atrodas Ekonomikas ministrijas pārraudzībā, un tā galvenais uzdevums ir testēšanas un kalibrēšanas laboratoriju, sertifikācijas un inspekcijas institūciju oficiāla kompetences atzīšana - akreditācija.

Nozaru akreditācijas tehniskās komitejas ir Latvijas Nacionālā akreditācijas biroja neatkarīgo ekspertu vienības, kuras konsultē akreditācijas biroju konkrētās nozarēs.

Atbilstoši starptautiskajām prasībām 1996. gadā Latvijā turpina attīstīties vienota akreditācijas sistēma, kas veicina ražotāju, patērētāju un valsts institūciju uzticību akreditēto laboratoriju, sertifikācijas un inspekcijas institūciju rezultātiem. Droši atbilstības institūciju rezultāti ir svarīgs faktors, kas tiek ņemts vērā kā starptautiskajā tirdzniecībā, tā cilvēku veselības, dzīvības un apkārtējās vides aizsardzībā no bīstamu produktu un pakalpojumu ietekmes.

1996. gada 20. augustā tika pieņemts likums "Par atbilstības novērtēšanu", kas nosaka atbilstības novērtēšanas vispārīgos principus reglamentētajā un nereglamentētajā sfērā un nodrošina valstī vienotu, ar Eiropas Savienības un starptautiskajiem normatīvajiem aktiem harmonizētu produktu, procesu un pakalpojumu atbilstības novērtēšanas kārtību.

Latvijas Nacionālais akreditācijas birojs (LATAK) atbilstoši Eiropas Savienības standartiem no 1994. gada 15. novembra līdz 1996. gada 15. novembrim ir akreditējis 32 laboratorijas, 4 inspekcijas organizācijas (kopā ar Labklājības ministriju), 1 sertifikācijas institūciju un veicis 7 akreditēto laboratoriju uzraudzības novērtēšanas procedūras. Šajā laikā 2 laboratorijām akreditācija tika atcelta, bet 2 laboratorijām tika paplašināta to akreditētā darbības sfēra. Akreditācijas procesā atrodas 91 laboratorija, 6 sertifikācijas institūcijas un 8 inspekcijas.

Paplašinājusies akreditēto atbilstības novērtēšnas institūciju ģeogrāfija. Akreditētās laboratorijas atrodas ne tikai Rīgā, bet arī Daugavpilī, Rēzeknē, Gulbenē, Madonā, Jelgavā, Valmierā, Tukumā, Priekuļos, Saldū un Jēkabpilī.

Informāciju par akreditētām institūcijām birojs periodiski sniedz avīzē "Latvijas Vēstnesis" un LATAK informatīvajā izdevumā, ar kuru var iepazīties Latvijas Nacionālā standartizācijas un metroloģijas centra standartu bibliotēkā (Rīgā, K. Valdemāra ielā 157). Birojs arī turpina akreditācijas informatīvās sistēmas izveidi.

Lai akreditācijas procedūras tiktu veiktas augsti profesionālā līmenī un tās atbilstu Eiropas Savienības prasībām, birojs pēdējā gada laikā organizēja 6 kvalifikācijas paaugstināšanas seminārus akreditācijas procesā iesaistītiem speciālistiem: 3 no šiem semināriem tika organizēti Rīgā kopā ar AMOS programmas lektoriem (AMOS - Vācijas, Austrijas un Šveices atbalsta programma Austrumeiropas valstīm akreditācijas un sertifikācijas jomā); 4 seminārus Latvijas speciālistiem AMOS organizēja Polijā, Igaunijā - 1.

Lai Latvijā izdotie testēšanas rezultāti un sertifikāti tiktu atzīti citās valstīs, birojs turpina gatavoties iestāšanās procedūrām EAL (Eiropas laboratoriju akreditācijas korporācija) un piedalās sarunās ar Igauniju, Lietuvu, Baltkrieviju un Ukrainu par šo jautājumu risināšanu starpvalstu līmenī.

5.6.4. Patērētāju interešu aizsardzība

Kopš uzsākta pāreja no centralizētās plāna ekonomikas uz tirgus ekonomiku, Latvijas tirgū ir parādījušās daudz un dažādas ārzemju un pašu mājās ražotas jaunas preces, kas atšķiras gan kvalitātes, gan cenas ziņā un patērētājam ir arvien grūtāk būt lietas kursā par katras preces īpašībām. Patērētājam ir nepieciešamas plašas un daudzpusīgas zināšanas, lai izdarītu savām vēlmēm un vajadzībām atbilstošu izvēli.

Pat labi attīstītas tirgus ekonomikas apstākļos ir jāveic dažādi pasākumi, kas aizsargātu patērētāju intereses. Primārie ir pasākumi, kas vēršas pret maldinošu reklāmu un negodīgiem līgumiem, nodrošina cenu norādīšanu, preču un pakalpojumu drošumu, preču ražotāja un pakalpojumu sniedzēja atbildību.

Patērētāju interešu aizsardzības jomā kā pamatlikums darbojas 1992. gada 28. oktobrī pieņemtais likums "Par patērētāju tiesību aizsardzību", kurš nosaka patērētāja tiesības uz preču un pakalpojumu pienācīgu kvalitāti, drošumu, informāciju, atlīdzību par zaudējumiem un kaitējumiem, kuru cēlonis ir nekvalitatīvu preču iegāde vai pakalpojumu izmantošana, interešu un tiesību aizsardzību tiesā un institūcijās, kuras realizē un uzrauga patērētāju tiesību aizsardzību, svara un mēra pareizu noteikšanu.

1996. gada 26. septembrī pieņemts likums "Par preču un pakalpojumu drošumu un ražotāja un pakalpojuma sniedzēja atbildību", kura mērķis ir nodrošināt drošu, patērētāja veselībai, dzīvībai, īpašumam vai videi nekaitīgu preču ražošanu, laišanu apgrozībā un pakalpojumu sniegšanu, kā arī 1991. gada 3. decembrī pieņemts likums "Par konkurenci un monopoldarbības ierobežošanu".

Īpašumtiesību, līgumu un citu civilsaistību regulēšanā ļoti svarīgs ir atjaunotais 1937. gada Civillikums. Tā IV daļa "Saistību tiesības" regulē līgumus un saistības, ko uzliek dažādi likumpārkāpumi. Tas nozīmē, ka daudzus civilas personas tiesību aizsardzības aspektus regulē šis likums, ieskaitot arī tādus, ko parasti regulē speciāla patērētāju aizsardzības likumdošana. Pašreiz tiek izstrādāts likumprojekts "Par patēriņa preču marķēšanu", kurš noteiks informāciju, kāda jāsniedz patēriņa preču marķējumā.

Viens no Kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas darbības virzieniem ir speciālu likumu izstrādāšana patērētāju tiesību aizsardzības jomā. 1995. gadā tika izstrādāta un Ministru kabinetā akceptēta Patērētāju interešu aizsardzības programmas koncepcija, kurā notiekti galvenie darbības virzieni, kas nepieciešami sekmīgai patērētāju tiesību realizēšanai un preču un pakalpojumu drošības un kvalitātes veicināšanai.

Ekonomikas ministrijā šajā jomā strādā Patērētāju interešu aizsardzības nodaļa, kuras uzdevums ir veidot vienotu starptautiskām normām atbilstošu politiku patērētāju interešu aizsardzības likumdošanā, veikt normatīvo dokumentu izpildes kontroli, nodarboties ar informatīvo un izglītojošo darbību patērētāju vidū, koordinēt darbu starp dažādām institūcijām, kuras ir tieši saistītas ar patērētāju tiesību aizsardzību, ieskaitot arī sadarbību ar sabiedriskajām patērētāju tiesību aizsardzības organizācijām.

5.6.5. Tirgus uzraudzība

Valdības pamatnostādne par Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā prasa Latvijā izveidot Eiropas tirgum atbilstošu tirgus uzraudzības struktūru.

Ekonomikas ministrija ir izstrādājusi koncepciju tirgus uzraudzības sistēmas programmai - infrastruktūras un likumdošanas sakārtošanai atbilstoši Eiropas Savienības prasībām konkrētās nozarēs.

Šai nolūkā ir jāizstrādā starpministriju programma tirgus uzraudzībai, kura ietvertu atbilstoši ministriju kompetenču sadalījumam tirgus uzraudzību un kontroli valsts regulējamā sfērā dzīvībai, veselībai un videi:

- produktiem un pakalpojumiem, uz kuriem attiecas "jaunās pieejas direktīvas";

- produktiem un pakalpojumiem, uz kuriem attiecas "sektorālās pieejas direktīvas";

- produktiem un pakalpojumiem, kurus "reglamentē patērētāju aizsardzības direktīvas", kas ir saistošas visām dalībvalstīm.

Programmā ir jāiekļauj arī ražotāju atbildības jomā esošie jautājumi par Eiropas drosības zīmes CE lietošanu un atbilstības novērtēšanu no ražotāju puses.

Tie ir noteikumi, kuru neievērošanas gadījumā Latvija nevarēs iekļauties Eiropas vienotajā tirgū. Eiropas Ekonomiskā komisija regulāri kontrolē un vērtē tirgus uzraudzības sistēmu Eiropas dalībvalstīs un tās atbilstību Eiropas prasībām par brīvu preču un pakalpojumu kustību starp dalībvalstīm.

Piedāvātā uzraudzības struktūru sakārtošanas secība:

- apmācību programmu izstrāde un apstiprināšana:

- pārtikas preču kvalitātes kontroles programma;

- rūpniecības preču kvalitātes kontroles programma;

- jaunās pieejas direktīvās iekļauto preču un pakalpojumu kontrole;

- pātērētāju aizsardzības apmācību programma;

- robežkontrole u.c.;

- apmācība:

- veterinārā inspekcija;

- sanitāri higiēniskā inspekcija;

- patērētāju aizsardzības inspekcija;

- robežinspekcija;

- pārtikas inspekcija;

- inspekciju nolikumu izstrāde un apstiprināšana;

- atestācija (akreditācija);

- izmaiņas budžeta likumā par inspekciju finansēšanu un par no sankcijām budžetā ieskaitīto līdzekļu sadali tirgus uzraudzības specstruktūru attīstībai un uzturēšanai;

- inspekciju programmu izstrāde EEC direktīvu ieviešanas kontrolei;

- piedalīšanās kopējās inspekciju programmās ar Baltijas un ES valstīm.

Ekonomikas ministrija ir iznalizējusi un sagatavojusi kompetenču sadalījumu tirgus uzraudzības struktūru izveidošanai pēc "Baltās grāmatas" direktīvām, kurās tiek prasīta tirgus uzraudzība, kā arī iepazinusies ar tirgus uzraudzību Eiropas dalībvalstis (Dānijā, Zviedrija, Vācijā).

Tirgus uzraudzībā iesaistītās ministrijas saskaņā ar "Baltās grāmatas" direktīvām un prasībām veic atbilstošās institucionālās izmaiņas un gatavo likumdošanas aktus savas kompetences jomā, tos saskaņojot ar koordinējošo institūciju, lai funkcijas nedublētos.

5.6.6. Tirdzniecības uzraudzība

Veicot valsts iekšējā tirgus uzraudzības rezultātu analīzi, jāsecina, ka:

- sakarā ar ārējās tirdzniecības valstiskās regulēšanas barjeru likvidēšanu iekšējā tirgū nonāk aizvien vairāk preču no dažādām valstīm un bieži vien no nezināmiem ražotājiem;

- attīstās preču izplatīšanas metodes, kuru kopējā iezīme ir tāda, ka patērētājiem ne vienmēr ir iespējams iepazīties ar precēm pirms to iegādes un lēmums par pirkuma izdarīšanu ir daļēji uzspiests;

- tirgū nonāk tehniski sarežģītas preces, par kurām netiek sniegta nepieciešamā informācija, lai patērētāji varētu izdarīt kompetentu izvēli un nenodarītu sev kaitējumu neprasmīgas lietošanas rezultātā;

- tiek sniegta apzināti maldinoša informācija un reklāma par precēm, kas pamudina izdarīt kļūdainu izvēli;

- tirgū nonāk zemas kvalitātes preces, bet preču izplatītāji atsakās pildīt obligātās garantijas saistības, ievērot preču apmaiņas noteikumus vai kompensēt tiešos materiālos zaudējumus, kas patērētājam radušies nekvalitatīvu preču iegādes rezultātā;

- tirgū nonāk preces bez obligātās atbilstības novērtēšanas;

- patērētājiem nākas saskarties ar preču izplatītāju negodprātīgu rīcību (tirdzniecības praksi), nosakot svaru vai mēru, aprēķinot maksu par pirkumu, noformējot pirkumu.

Tādējādi ir radīti reāli draudi sabiedrības veselībai, kā arī aizskartas valsts un atsevišķo patērētāju ekonomiskās intereses.

Šādā situācijā tirgus uzraudzības pamatuzdevums ir stiprināt patērētāju pozīcijas un panākt, lai no patērētāju izvēles ir atkarīga tā vai cita uzņēmēja konkurētspēja preču un pakalpojumu tirgū. Patērētāju tiesību aizsardzības akcentam iekšējā tirgus uzraudzības politikā ir ne tikai sociāls un ētisks aspekts, bet arī nenoliedzams ekonomiskais efekts. Arī Eiropas līgumā līgumslēdzējas puses atzīst, ka efektīva patērētāju aizsardzība ir nepieciešama, lai nodrošinātu tirgus ekonomikas pienācīgu funkcionēšanu. Bez tam patērētāju aizsardzības politikas pietiekama nenovērtēšana rada reālus draudus, ka veidošanās stadijā esošais Latvijas iekšējais tirgus pārvērtīsies par citās valstīs aizliegtu, nekvalitatīvu un bīstamu patēriņa preču netraucētas realizācijas vietu.

Lai veicinātu no Eiropas līguma izrietošo saistību izpildi patērētāju aizsardzības jomā un nākotnē veidotu Eiropas Savienības prasībām atbilstošu tirgus uzraudzības sistēmu, nepieciešams:

- pilnveidot un attīstīt nacionālo patērētāju tiesību aizsardzības un tirgus uzraudzības likumdošanu, pamatojoties uz attiecīgajām Eiropas Padomes direktīvām;

- izveidot atbilstošu institucionālo struktūru, lai nodrošinātu patērētāju aizsardzības un tirgus uzraudzības politikas praktisku īstenošanu, noteikt atsevišķo institūciju kompetenci;

- nodrošināt patērētāju tiesību aizsardzības un tirgus uzraudzības institūciju darbības koordināciju, nosakot īpašu institūciju, kura būtu pilnvarota veikt citu šajās jomās iesaistīto institūciju darbības koordinēšanu;

- patērētāju tiesību aizsardzības un tirgus uzraudzības institūcijas apvienot vienotā informācijas apmaiņas sistēmā.

5.7. Konkurences veicināšana un monopoldarbības ierobežošana

5.7.1. Pašreizējā stāvokļa raksturojums

Galvenais konkurences politikas uzdevums ir brīvas un godīgas konkurences nodrošināšana preču un pakalpojumu tirgos un Latvijas uzņēmumu konkurētspējas veicināšana ārējā tirgū.

Svarīga konkurences politikas sastāvdaļa ir dabīgo monopolu regulēšana . Energoapgādē, telekomunikāciju pakalpojumu, dzelzceļa transporta, ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumu sektorā ražošanas vai tehnoloģisku apstākļu dēļ darbojas dabīgie monopoli.

Energoapgādes un telekomunikāciju sfērā ir izveidotas speciālas institūcijas, t.s.regulatori, kas nodarbojas ar cenu un tarifu regulēšanu. Energoapgādes pakalpojumu cenas un tarifus regulē Energoapgādes regulēšanas padome, bet telekomunikāciju pakalpojumu cenas un tarifus - Telekomunikāciju tarifu padome.

Dzelzceļa transporta pakalpojumu cenas un tarifus apstiprina Saeima. Pirms apstiprināšanas tie tiek izskatīti Transporta tarifu un tranzīta pārvadājumu padomē. Tomēr augstāk minētā padome neveic uzņēmumu darbības uzraudzību, un tā neatbilst prasībām, kādas tiek izvirzītas regulatoriem.

Ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumu cenas un tarifus nosaka pašvaldības, kuras apstiprina uzņēmumu iesniegtos tarifus, bieži vien neiedziļinoties to ekonomiskā pamatojuma būtībā.

Dabīgo monopolu darbības uzraudzības un regulēšanas sistēma Latvijā tiek pilnveidota, izmantojot ekonomiski attīstīto valstu pieredzi. Monopoldarbības uzraudzības komiteja ir izstrādājusi koncepciju "Dabīgo monopolu darbības uzraudzības un regulēšanas institūciju izveide un darbības principu izstrāde". Koncepcija (skat.5.5.ielikumu) satur dabīgo monoplu regulēšanas sistēmas izveides nepieciešamības pamatojumu, pašreizējās situācijas raksturojumu dabīgo monopolu regulēšanas jomā, Eiropas Savienības pieredzi dabīgo monopolu regulēšanā, regulatoru uzbūves, uzdevumu un darbības principu, kā arī nepieciešamo tiesību aktu un to iespējamo izstrādātāju izklāstu.

5.5. ielikums

Dabīgo monopolu darbības uzraudzības un regulēšanas koncepcijas pamatno

stādne - Latvijā jāizveido dabīgo monopolu regulēšanas sistēma, kura aptvertu

energoapgādes, telekomunikāciju pakalpojumu, dzelzceļa transporta, ūdensapgādes

un kanalizācijas pakalpojumu sektorus. Koncepcijā apskatīti 2 dabīgo monopolu

regulēšanas sistēmas izveides varianti: 1) neatkarīgas institūcijas izveide dabīgo

monopolu regulēšanai ar struktūrvienībām katrai pakalpojumu sfērai un 2) neatkarīgu

regulatoru institūciju izveide katrai pakalpojumu sfērai. Komiteja dod priekšroku

regulēšanas sistēmas izveidei pēc pirmā varianta principa. Šāda regulatora institūcija varētu darboties tiešā Ministru kabineta pakļautībā.

Par vissvarīgāko jaunizveidotā regulatora uzdevumu uzskatāma tarifu aprēķināšanas

metodikas izveide, nodrošinot tarifu "causpīdīguma" principa iestrādi, un sabiedrības informēšana par tarifu izmaiņas nepieciešamību.

Monopoldarbības uzraudzības komiteja pēdējā gadā ir īpašu uzmanību veltījusi lauksaimniecības tehnikas pakalpojumu, cukura, degvielas, elektronisko kases aparātu un elektronisko sistēmu, telekomunikāciju pakalpojumu u.c.tirgus izpētei.

Lauksaimniecības tehnikas pakalpojumu tirgus izpēte parāda, ka 1996.gada pavasarī Latvijas masu informācijas līdzekļos tika publicētas paaugstinātas lauksaimniecības tehnisko pakalpojumu cenas. Konsultējoties ar Valsts statistikas komitejas speciālistiem, tika noskaidrots, ka vidējās tehnisko pakalpojumu cenas noteikšanas metodoloģija ir nepareiza. Pēc informācijas publicēšanas lauksaimniecības tehniskajiem pakalpojumiem valstī tika noteiktas paaugstinātas cenas, kas negatīvi ietekmēja uzņēmējdarbības attīstību lauksaimniecībā.

Uzņēmējdarbību Latvijas cukura tirgū ierobežo vairumtirgotāju un importētāju licencēšanas noteikumi un augsts ievedmuitas nodoklis.

Pašlaik cukura tirgū notiek būtiskas izmaiņas. 1996.gadā tika pabeigta visu trīs valsts cukurfabriku privatizācija. 1996.gada 1.oktobrī beidzās līgums ar angļu firmu "MAN", kurai pēc būtības bija piešķirtas eksluzīvas tiesības un kuras darbība no konkurences attīstības viedokļa ir vērtējama negatīvi. Zemkopības ministrija līgumu ar firmu "MAN" neatjaunoja.

Latvijas degvielas tirgū pašlaik ir nostabilizējušās vairāk nekā 700 degvielas mazumtirgotāju un vairumtirgotāju firmu. Rietumu naftas sabiedrību ienākšana Latvijā ir ieverojami samazinājusi vietējo degvielas tirdzniecības firmu īpatsvaru vietējā tirgū. Rietumu naftas sabiedrību paaugstināto konkurētspēju galvenokārt nosaka iespēja saņemt kredītus mītnes zemē un Latvijas valdības nodokļu politika (nodokļu atvieglojumi uz diviem gadiem ārvalstu firmām). Pieaugot Rietumos ražoto automašīnu skaitam, palielinās pieprasījums pēc turienes kvalitatīvās degvielas, kuru galvenokārt tirgo "Neste", "Statoil", "Hydro Texaco" un "Shell".

Mazo un vidējo degvielas mazumtirdzniecības firmu skaita samazināšanos lielā mērā veicina Latvijas banku augstās kredīta procentu likmes. Paredzams, ka nākotnē degvielas tirgū nostabilizēsies lielās naftas sabiedrības, savukārt mazās firmas apvienosies.

Lai sakārtotu nodokļu iekasēšanu valstī, no uzņēmumiem tiek prasīta obligāta kases aparātu lietošana. Tas pavēra plašas iespējas elektronisko kases aparātu un elektronisko sistēmu (EKA) tirgus attīstībai. Taču šajā tirgū tiek ierobežots sortiments, un tajā pastāv augstas cenas. Normatīvajos aktos, kas regulē EKA tirgu, ir iestrādātas pārspīlētas prasības šā tirgus dalībniekiem. Valsts institūciju izveidotā regulēšanas sistēma rada barjeras jaunu dalībnieku ieiešanai EKA tirgū, tādējādi tiek ierobežota un izkropļota konkurence (pastāv tirgus sadale pec teritoriālā principa, tiek ierobežota tirgus dalībnieku rīcības brīvība). Šā tirgus normalizēšana no konkurences attīstības viedokļa ir viena no aktuālākajām problēmām valstī.

Telekomunikāciju pakalpojumu tirgū 1996.gadā ir aktuāla alternatīvā atzvanīšana. Latvijā jau ilgāku laiku darbojas firmas, kas nodrošina starptautiskas sarunas pēc tā sauktā call back principa, kurš Latvijas telefonu padara par ASV vai citas ekonomiski attīstītas valsts telefona tīkla abonentu de facto . No konkurences attīstības viedokla call back ir vērtējama pozitīvi. Tomēr Latvijā atšķirībā no daudzām pasaules valstīm pastāv monopols telekomunikāciju pamatpakalpojumu sniegšanā publiskā telekomunikāciju tīkla abonentiem, tāpēc firmu darbība, kuras sniedz call back pakalpojumus, ir aizliegta. Šāda rīcība ir pretrunā ar patērētāju interesēm un Eiropas Savienības prasību pēc telekomunikāciju pakalpojumu liberalizācijas. Patērētājam ir tiesības brīvi izvēlēties pakalpojuma sniedzēju Latvijā vai ārvalstīs, kura sniegto pakalpojumu cena un kvalitāte vislabāk apmierina viņa vajadzības un iespējas, savukārt valsts pārvaldes organizācijām ir jānoregulē tiesiskās un ekonomiskās attiecības starp telekomunikāciju operatoriem.

Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana visai bieži vērojama dzīvokļu īres un komunālo pakalpojumu tirgū, kura dalībnieki pārsvarā ir pašvaldību uzņēmumi. 1996.gadā nereti pašvaldības uzņēmumi ir pārkāpuši likumu "Par dzīvojamo telpu īri", kā arī Rīgas Domes lēmumus. Tā, piemēram, Rīgas Domes lēmums nr.2772 paredz, ka gadījumos, kad iedzīvotājiem vienu mēnesi un ilgāk netiek piegādāts karstais ūdens, maksa par ūdeni jāsamazina par 50%. Tomēr maksa šādos gadījumos parasti netiek pārrēķināta.

Pašvaldību aktivitāte konkurences veicināšanas jomā nav pietiekama. Ar Ministru padomes 1992.gada 5.augusta lēmumu nr.314 pašvaldībām tika nodotas funkcijas konkurences veicināšanai un monopoldarbības ierobežošanai savā teritorijā. Ne vienmēr šīs funkcijas tiek realizētas. Tā, piemēram, pasažieru pārvadāšanas tirgus izpēte parādīja, ka pašvaldības uzņēmumiem salīdzinājumā ar pārējiem uzņēmumiem tiek radīti labvēlīgāki apstākļi uzņēmējdarbības realizēšanai.

Turpinot darbu pie programmas "Barjeru izvērtēšana ieiešanai preču un pakalpojumu tirgos, pasākumu veikšana to likvidācijai" , ir izanalizēts mazo un vidējo uzņēmumu ekonomiskais stāvoklis preču un pakalpojumu tirgos un konstatēta nepieciešamība izdarīt labojumus tiesību aktos, kuri regulē šo tirgu. Saskaņā ar programmas nostādnēm komiteja ir izanalizējusi licencēšanas nosacījumu ietekmi uz mazā un vidējā biznesa attīstību un izstrādājusi priekšlikumus licencēšanas optimizēšanai, kuri paredz, ka par pamatnosacījumu licences saņemšanai nevar izmantot kvantitatīvos kritērijus (piemēram, apgrozījuma apjomu, pamatkapitāla lielumu u.c.) un ir nepieciešams paaugstināt profesionālās kompetences sertifikāta nozīmi uzņēmējdarbībā.

5.7.2. Tiesisko aktu pilnveidošana

Ievērojot Eiropas Savienības konkurences likumdošanas galvenās nostādnes (skat. 5.6. ielikumu), ir izstrādāti un saskaņošanas stadijā atrodas likumprojekti "Par konkurenci un monopoldarbības ierobežošanu" un "Par Konkurences aizsardzības valsts komiteju".

Pašlaik spēkā esošajā likumā "Par konkurenci un monopoldarbības ierobežošanu" aizliegtu vienošanos veidi ir formulēti pārāk ierobežoti. Likums neļauj vērsties pret tādām ļaunprātīgām darbībām, kas pasaules praksē tiek kvalificētas kā konkurences likuma pārkāpumi. Tādēļ jaunajā likumprojektā daudz detalizētāk noteikti aizliegtas vienošanās gadījumi, īpaši akcentējot un paredzot kriminālatbildību par aizliegtām vienošanām starp konkurentiem. Vienlaicīgi ir paredzēts, ka konkurences aizsardzības institūcija Ministru kabineta noteiktā kārtībā vienošanās starp tirgus dalībniekiem var atzīt par atļaujamām un spēkā esošām. Šis noteikums neattiecas uz vienošanos par cenām vai to veidošanas nosacījumiem neatkarīgi no tā, vai vienojušies konkurenti vai jebkuri tirgus dalībnieki.

5.6. ielikums

Konkurences likumdošana Eiropas Savienībā balstās uz šādiem principiem:

- konkurenci ierobežojošu tirgus dalībnieku vienošanos vai to asociāciju lēmumu, kā arī tirgus dalībnieku saskaņotas darbības aizliegums;

- tirgus dalībnieka dominējošā, arī monopolstāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegums;

- jebkura konkurenci kropļojoša vai likvidējoša valsts atbalsta aizliegums.

Bez tam obligāts valsts pienākums ir:

- dabīgo monopolu un tādu tirgus dalībnieku darbības kontrole, kuriem piešķirtas ekskluzīvas tiesības;

- tirgus dalībnieku saplūšanas kontrole.

Likumprojektā "Par konkurenci un monopoldarbības ierobežošanu" atbilstoši Eiropas normām ir iestrādāts gan dominējošā stāvokļa termina skaidrojums, gan tā ļaunprātīgas izmantošanas veidi un tās aizliegums, kas esošajā likumdošanā vispārt nav definēts. Lai turpmāk reāli varētu veikt saplūšanas kontroli, pašlaik tiek izstrādāti procedūras noteikumi par kārtību, kādā izskatāmi ziņojumi un pieņemami lēmumi par saplūšanas aizliegumu. Tajos paredzēts iestrādāt vairāku Eiropas Savienības noteikumu un direktīvu normas.

Likumprojektā "Par Konkurences aizsardzības valsts komiteju" ir iestrādātas normas, kas paredz komitejai plašākas pilnvaras nekā līdz šim.

Vienlaicīgi tiek izstrādāti Ministru kabineta noteikumi, kas regulēs komitejas ierēdņu tiesības, veicot dienesta pienākumus, kā arī uzņēmēju tiesības uz informāciju, tiesības tikt uzklausītam, tiesības noprotestēt padomes lēmumu u.tml.

Ņemot vērā Eiropas attīstīto valstu praksi un pieredzi, Latvijā nākotnē būtu izveidojama īpaša konkurences tiesa , kas izskatītu un pieņemtu lēmumus konkurences likumdošanas ietvaros. Šādas tiesības aizsākums būtībā ir likumprojektā "Par Konkurences aizsardzības valsts komiteju" paredzētā konkurences padome. Priekšnosacījums tam ir šīs padomes izveidošanas procedūra - apstiprināšana Saeimā uz noteiktu periodu, kura laikā atbrīvošana no amata iespējama tikai ar tiesas lēmumu. Padomes sastāvā paredzēts iekļaut augstas klases ekspertus ekonomikā un tieslietās, kas savukārt ir garantija kompetentiem un autoritatīviem lēmumiem.

Lai skaidri definētu Latvijas ekonomisko politiku konkurences jomā, jau tuvākajā laikā jāizskata un jāpieņem izstrādātais likumprojekts "Par konkurenci un monopoldarbības ierobežošanu". Šīs politikas realizācijas uzraudzībai nepieciešama neatkarīga kompetenta institūcija , kuras statusa nostiprināšana paredzēta likumprojektā "Par Konkurences aizsardzības valsts komiteju". Arī šī likumprojekta pieņemšana Saeimā ir neatliekams jautājums.

5.8. ES prasībām atbilstošas statistisko rādītāju sistēmas ieviešana

Latvijas virzība uz Eiropas Savienību un tautsaimniecības pāreja uz tirgus ekonomiku ir faktori, kuri nosaka nepieciešamās izmaiņas Latvijas statistikā. Pēdējos gados valsts statistikas sistēmā ir veikts visai ievērojams darbs, kuru ir nepieciešams turpināt. Svarīgākos sektorus un to izmaiņas raksturo šādi darbības virzieni:

1) plaša starptautisko un pirmām kārtām Eiropas Savienības statistisko standartu izmantošana klasifikāciju, metodoloģijas, informācijas un datu apstrādes sistēmu jomā;

2) orientēšanās uz iespējami pilnīgāku statistiskās informācijas lietotāju (valsts, pārvaldes institūciju, starptautisko organizāciju, zinātniskās pētniecības iestāžu, uzņēmēju u.c.) interešu ievērošanu un respondentu noslogojuma samazināšanu;

3) pilnu apsekojumu aizstāšana ar izlases apsekojumiem, kas ir viena no statistiskās informācijas vākšanas pamatmetodēm gan Eiropas Savienības dalībvalstīs, gan arī citās tirgus ekonomikas apstākļos darbojošās valstīs. Pārejot uz tirgus ekonomiku, Latvijā ir ievērojami pieaudzis uzņēmumu skaits. 1996. gada 1. septembrī Latvijā bija 57,3 tūkst. darbojošos uzņēmumu (bez zemnieku saimniecībām), ap 300 tūkst. zemnieku saimniecību, piemājas saimniecību un personīgo palīgsaimniecību, 6,5 tūkst. budžeta iestāžu. Šādos apstākļos regulāri pilnie apsekojumi netiek praktizēti;

4) līdz ar izlases metožu ieviešanu Latvijas statistikā palielinās statistisko skaitīšanu loma. Uzsākti priekšdarbi nākošās (2000. gada) tautas skaitīšanas sagatavošanai. Šajā gadā notiks Vispasaules lauksaimniecības skaitīšana. Ņemot vērā to, ka līdzīga skaitīšana Latvijā notika tikai 1939. gadā un pēdējos gados ir notikušas būtiskas pārmaiņas lauksaimnieciskajā ražošanā, būtu nepieciešams veikt Latvijas lauksaimniecības skaitīšanu pēc sašaurinātas programmas 1998. gadā kā sagatavošanas etapu Vispasaules lauksaimniecības skaitīšanai. Jāatzīmē, ka skaitīšanas ir svarīgs priekšnosacījums sekmīgai izlases metožu lietošanai starpposmos starp tām;

5) kvalitatīvu statistisko apsekojumu un skaitīšanu realizēšanai nepieciešams attīstīt speciālos statistiskos reģistrus. Valsts statistikas komitejā pašlaik darbojas statistiskais uzņēmumu reģistrs, ieviešanas stadijā ir budžeta organizāciju un iestāžu reģistrs. Ir aktuāla vajadzība pēc lauksaimniecības reģistra, kuru izveidot ir paredzēts 1997. gadā. Šāds reģistrs būtu bāze lauksaimniecības skaitīšanas veikšanai. Tirdzniecības statistikas pilnveidošanai nepieciešams veikalu reģistrs;

6) kā papildu datu iegūšanas un statistikas rīcībā esošās informācijas precizēšanas avots - administratīvo reģistru un citu valsts institūciju informācijas sistēmu datu plaša lietošana. Pirmām kārtām minama sadarbība ar Valsts uzņēmumu reģistru, Ieņēmumu dienesta reģistru un Iedzīvotāju reģistru. Pēdējā datus paredzēts izmantot 2000. gada tautas skaitīšanā;

7) jaunu statistisko apsekojumu ieviešana. Svarīgākie pēdējā laikā realizētie jaunie apsekojumi ir mājsaimniecību, darbaspēka, lauku saimniecību, tūrisma un Uzņēmumu reģistra apsekojumi. Jaunie apsekojumi dod iespēju iepazīstināt lietotājus ar tirgus ekonomiku raksturojošiem rādītājiem. Piemēram, darbaspēka apsekojuma ieviešana deva iespēju atbildēt uz lielu daļu Eiropas Savienības aptaujas jautājumu Latvijas tautsaimniecības novērtēšanā sadaļā "Nodarbinātība un sociālās lietas". Lai valsts statistika pilnīgāk atbilstu starptautisko organizāciju prasībām un nodrošinātu kā iekšzemes, tā ārvalstu lietotāju vēlmes, ir nepieciešams organizēt virkni jaunu apsekojumu, tādu kā darbaspēka izmaksu, darbinieku skaita pa profesijām, veselības, transporta, enerģijas patēriņa, importa cenu u.c. apsekojumi;

8) reģionālās un nozaru statistikas kvalitātes un informācijas detalizācijas pakāpes pilnveidošana. Kā svarīgs priekšnosacījums jāatzīmē detalizētu statistisko vienību - lokālās vienības un lokālā darbības veida vienības ieviešana statiskajā uzņēmumu reģistrā. Šis pasākums veicams tuvākajā perspektīvā, un tas nodrošinātu papildu statistiskās informācijas iegūšanu reģionālajā un nozaru griezumā;

9) modernas informatīvās tehnoloģijas ieviešana un tai atbilstošas statistisko datu glabāšanas, apstrādes un pārraides infrastruktūras izveidošana. Tā dos iespēju kvalitatīvi un kvantitatīvi uzlabot un paātrināt statistisko datu apstrādi, veikt rezultātu analīzi, droši uzglabāt nepieciešamos datu apjomus un nodrošinās lietotājiem elektronisku pieeju statistisko datu bāzēm;

10) atbilstoši veicamo uzdevumu izmaiņām Valsts statistikas komitejā tiek veiktas organizatoriski strukturālās izmaiņas, piemēram, intervētāju dienesta izveidošana, informātikas tehnoloģijas ieviešanas struktūrvienība.

Kā datu iegūšanas avots tirgus ekonomikas valstīs plaši tiek izmantotas intervijas. Arī Latvijā novērojumi, kuros jāiegūst informācija no mājsaimniecībām (mājsaimniecību budžetu, darbaspēka, lauku saimniecību, laika budžeta apsekojumi, sabiedriskās domas aptaujas par ģimeņu materiālo stāvokli), kā arī ceļotāju statistika, cenu novērojumi tiek veikti ar intervētāju palīdzību.

Lai samazinātu respondentu noslodzi, kā arī atsakoties no neaktuālās informācijas vākšanas, 1996.gadā Valsts statistikas komiteja samazināja, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, vācamo statistikas pārskatu skaitu par 28 veidlapām jeb par 20%. Izpildot statistiskās informācijas valsts programmu, Valsts statistikas komiteja veic vairāk nekā 120 statistisko novērojumu, kuri satur ap 120 milj. informācijas apstrādei izmantojamo rādītāju. No tiem apmēram 70 milj. tiek savākti ar mēneša periodiskumu un apmēram 30 milj. - ar ceturkšņa periodiskumu. Svarīgākos ekonomiskos rādītājus (piemēram, darbinieku skaits, enerģētisko resursu patēriņš, investīcijas, uzņēmumu finansiālais stāvoklis u.tml.) saturošas veidlapas ik ceturksni tiek vāktas no vairāk nekā 10 tūkst.uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību, iestāžu, no tiem apmēram 3 tūkst. ir atlasīti stratificētās gadījuma izlases veidā un pārstāv 22 tūkst. uzņēmējsabiedrību, kurās ir mazs nodarbināto skaits vai relatīvi neliels apgrozījums. Katra valsts programmas iedaļa paredz arī specializētu rādītāju savākšanu par nozari, piemēram, rūpnieciskā ražošana, transporta uzņēmumu darbības pamatrādītāji, kultūras iestāžu darbības rādītāji u.tml., kas tiek vākti ar atšķirīgu periodiskumu atbilstoši nozares specifikai un attīstības tendencēm.

Lai gan līdzās Valsts statistikas komitejai kopējā Latvijas statistikas sistēmā ir iesaistītas arī citas valsts institūcijas, statistikas sistēmas funkcionālās centralizācijas pakāpe, salīdzinot ar rietumvalstīm, ir visai augsta. Dažkārt Valsts statistikas komiteja izpilda tādus darbus, kuri rietumvalstu statistikas iestādēm nav raksturīgi. Funkcionālās centralizācijas līmeni varētu pazemināt, pārdalot atbildību starp Valsts statistikas komiteju un citām valsts institūcijām, kuru pārziņā ir attiecīgā nozare. Piemēram, maksājumu bilanci parasti sastāda valsts (nacionālā) banka. Latvijā šo funkciju izpilda Valsts statistikas komiteja. Tuvākā perspektīvā ir paredzēts maksājumu bilances sastādīšanu nodot Latvijas Bankas pārziņā. Par lauksaimniecības statistiku lielākā daļā rietumvalstu atšķirībā no Latvijas ir atbildīgas ministrijas, kuru pārziņā ir lauksaimnieciskās ražošanas koordinācija. Mūsuprāt, daļu lauksaimniecības statistikas darbu, kurus pašlaik izpilda Valsts statistikas komiteja, būtu lietderīgi nodot Zemkopības ministrijas atbildībā. Tai jāiesaistās kā organizatorei lauku saimniecību apsekojumos. Arī ārējās tirdzniecības statistika, kas saistīta ar muitas kravu deklarāciju pārbaudi un apstrādi, pilnībā būtu jānodrošina VID Muitas pārvaldei, tādējādi Valsts statistikas komiteja informāciju par ārējo tirdzniecību saņemtu elektroniskā veidā dažādu grupējumu un kopsavilkumu izstrādāšanai.

Minēto funkciju pārdale ļautu Valsts statistikas komitejai izbrīvētos valsts budžeta finansētos resursus novirzīt jaunu apsekojumu uzsākšanai, jaunu statistisko uzdevumu (piemēram, importa cenu indeksu noteikšana) ieviešanai, statistisko reģistru attīstībai, izlases kopu paplašināšanai, intervijas formā veikto aptauju paplašināšanai, kas nodrošinātu atbilstību Eiropas Savienības statistiskiem standartiem.

Reģionālā statistika ir viens no valsts statistikas prioritātēm. Reģionālajai statistikai jānodrošina pašvaldības un citi lietotāji ar nepieciešamo informāciju vietējo budžetu sastādīšanai, teritorijas sociālās un ekonomiskās attīstības analīzei, prognozēšanai un plānošanai, pašvaldību finansu izlīdzināšanai, īpaši atbalstāmo un citu problēmreģionu noteikšanai. Lai iegūtu reprezentatīvu statistisko informāciju par lauksaimniecību, rūpniecību, būvniecību, tirdzniecību un pakalpojumiem administratīvo rajonu dalījumā, ar nākošo gadu tiek palielināts izlasē ietverto uzņēmumu skaits.

Pēdējos gados lielāka uzmanība tika veltīta tādu statistikas sektoru attīstībai, kuri ir prioritāri no informācijas lietotāju puses. Tika pilnveidoti makroekonomikas, maksājumu bilances, cenu indeksu, ārējās tirdzniecības statistikas, mājsaimniecību budžeta pētījumi. Pašreizējā periodā lielāku nozīmi iegūst nozaru statistikas pilnveidošana, kas ir arī bāze kvalitatīvas makroekonomiskās statistikas izveidošanai.

Eiropas Savienības statistikas pārvalde ir izstrādājusi "Statistisko prasību kopsavilkumu", kurš ir saistošs ES dalībvalstīm. Šis materiāls tiek izmantots kā pamats, pilnveidojot statistikas sistēmas tajās valstīs, kuras izteikušas vēlēšanos iestāties ES. "Statistisko prasību kopsavilkums" ietver definīciju un metodoloģijas, rādītāju, lietoto klasifikāciju un apstrādes termiņu aprakstu par katru statistisko projektu. Projekts ir konkrētai tēmai atbilstošo statistisko darbu kopuma raksturojums (apstrādes metodes, periodiskums, sākotnējās informācijas apraksts u.tml.).

Izvērtējot "Statistisko prasību kopsavilkumu", tika secināts, ka Latvijas statistika pašreiz spēj nodrošināt pilnībā vai daļēji 75% no projektiem. Ar daļēju nodrošināšanu saprotama projektu izpilde ar daļēju prasītās informācijas detalizācijas pakāpi un/vai neatbilstību informācijas iesniegšanas termiņiem.

Latvijas statistikas atbilstība Eiropas Savienības prasībām attēlota 5.9.tabulā.

5.9.tabula

Latvijas statistikas atbilstības Eiropas Savienības prasībām analīzes rezultāti

	Projektu skaits ES	Latvijai sais-	No tiem projektu skaits, kuru izpildi
	"Statistisko prasību	tošo projektu	Latvijas statistika pašlaik spēj
	kopsavilkumā"	skaits	nodrošināt atbilstoši ES prasībām
			pilnībā	daļēji	nespēj
Kopā	125	122	38	53	31
% no kopējā skaita	-	100	31	44	25

Balstoties uz "Statistisko prasību kopsavilkumu", Valsts statistikas komiteja ir iestrādājusi virkni jaunu rādītāju esošajā uzskaites sistēmā. Šo darbu ir paredzēts turpināt, uzsākot jaunus projektus un pilnveidojot esošos, lai sasniegtu maksimālu atbilstību prasībām 2000.gadā.

Pēdējos gados ir vērojama statistiskās informācijas lietotāju skaita palielināšanās, kas liecina par uzticības pieaugumu statistikas datiem, kā arī par to, ka tiek gatavota lietotājiem vajadzīga informācija.

Valsts statistikas komiteja regulāri gatavo statistikas publikācijas biļetenu, bukletu, datu krājumu veidā. Izdevumu tematika regulāri tiek atjaunota. 1996.gadā no 33 publikācijām 7 ir jaunas, 1997.gadā no 41 publikācijas 9 būs jaunas.

Starp jaunajiem izdevumiem 1996.gadā minams ceturkšņa biļetens "Privatizācijas procesa norise Latvijā", pusgada biļetens "Lauku saimniecības Latvijā", statistisko datu krājumi "Baltijas valstis un Ziemeļvalstis", "Latvijas rajoni un lielākās pilsētas". 1997.gadā tiks izdoti tādi jauni statistikas izdevumi kā "Investīcijas Latvijā", "Baltijas valstis - salīdzinoša statistika", "Latvija un Centrālaustrumeiropas valstis", "Sociālie procesi Latvijā".

Valsts statistikas komitejas statistiskā informācija regulāri tiek publicēta Apvienoto Nāciju (UN), Apvienoto Nāciju komisijas izglītības, zinātnes un kultūras jautājumos (UNESCO), Starptautiskās darba organizācijas (ILO), Pasaules bankas, Starptautiskā valūtas fonda izdevumos.

5.9. Ekonomiskās izglītības problēmas

Pēdējā laikā Latvijas ekonomiskās izglītības speciālistiem ir iespēja profesionāli sadarboties ar daudzu attīstītu valstu ekonomistiem - no Kanādas, Amerikas, Vācijas, Dānijas, Lielbritānijas un citām attīstītām valstīm. Šo programmu nozīmību vairo arī attīstīto valstu valdību atbalsts, jo dažas ekonomiskās izglītības programmas Latvijā tiek finansētas no Kanādas, ASV, Vācijas un citu valstu budžeta, kā arī no starptautisko organizāciju līdzekļiem. Veiksmīga sadarbība ir uzsākta ar Amerikas ekonomiskās izglītības padomes speciālistiem.

Ekonomikas ministrija ir bijusi iniciatore semināru - diskusiju organizēšanā makroekonomikas jautājumos Saeimas pārstāvjiem, ministriju darbiniekiem un masu informācijas līdzekļu pārstāvjiem. Seminārs notika š.g. decembrī, un to vadīja Amerikas Ekonomiskās izglītības padomes un Pasaules bankas speciālisti. Seminārā tika izmantots Amerikas ekonomiskās izglītības padomes rīcībā esošais makroekonomiskās analīzes imitācijas modelis, kuru izmanto arī ASV augsta līmeņa politiķu izglītošanai ekonomiskās politikas veidošanas un realizēšanas jomā. Šīs idejas īstenošanu līdz ar Ekonomikas ministriju atbalstīja Amerikas vēstniecība, Pasaules bankas Reģionālais birojs Baltijas valstīs, Apvienoto Nāciju Attīstības programma (UNDP), Amerikas ekonomiskās izglītības padome, Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūts. Vairumā šo ļoti ietekmīgo semināra dalībnieku atsauksmēs bija uzsvērts, ka viņiem ļoti nepieciešamas plašākas ekonomikas teorijas zināšanas.

Īpaša vajadzība pašreiz Latvijā ir pēc ekonomikas skolotājiem, jo ekonomika ir viens no populārākajiem izvēles priekšmetiem skolās, taču nav pietiekami daudz sagatavotu pedagogu. Ar atzīstamiem panākumiem strādā Latvijas - Dānijas biznesa izglītības tīklā iesaistītās mācību iestādes. Šī projekta ietvaros jau sagatavoti mācību materiāli, ko varēs izmantot arī citās skolās. 1996.gadā ir notikušas mācības ekonomikas skolotājiem, ko vadīja Amerikas ekonomiskās izglītības padomes un Pasaules bankas speciālisti sadarbībā ar Latvijas Universitātes Ekonomiskās izglītības centru. Pasniedzēji, kas sagatavo ekonomikas skolotājus, ir iesaistīti arī pasniedzēju apmācības programmā un metodisko materiālu sagatavošanas programmā, kurā tiek izmantoti arī Amerikas Ekonomiskās izglītības padomes sagatavotie ekonomiskās izglītības standarti dažāda vecuma skolēniem.

Vajadzību pēc ekonomiskām zināšanām apliecina arī konkurss uz studiju vietām ekonomikas studiju programmās, lielais ekonomisko kursu pieprasījums un piedāvājums.

Lai veicinātu ekonomiskās aktivitātes pieaugumu Latvijā, īpaša nozīme ir ekonomiskās izglītības programmu realizācijai mazāk attīstītos Latvijas reģionos, kuros ir lielākais bezdarba līmenis. Ekonomikas ministrija šai ziņā ir uzsākusi sadarbību ar Austrālijas un Nīderlandes speciālistiem. Ekonomikas ministrija plaši sadarbojas arī ar Latvijas Universitātes Valsts pašvaldību projektu mācību centru, īpaši kvalitātes nodrošināšanas jomā.

Valdība cenšas iespēju robežās darīt visu, lai tuvākajā laikā Latvijā būtu iespējams saņemt labu ekonomisko izglītību un Latvijas ekonomisti varētu konkurēt starptautiskā arēnā. Augstākās izglītības studiju programmu akreditācija Latvijā ir sākta tieši ar ekonomikas studiju programmām.

6. Latvijas tautsaimniecības makroekonomiskās attīstības prognoze

6.1. Tautsaimniecības attīstības prognozēšanas pamatnosacījumi

Tautsaimniecības attīstība turpmākajos gados būs atkarīga no ekonomiskās reformas gaitā īstenotajiem pasākumiem, monetārās un finansu politikas, struktūrpolitikas, ārējās tirdzniecības un eksporta politikas, iekšējo un ārējo investīciju piesaistes, Latvijas virzības uz Eiropas Savienību, kā arī no ārējiem apstākļiem, tas ir, ekonomiskās un politiskās situācijas Krievijā un citās valstīs.

Modelējot tautsaimniecības attīstību līdz 2000.gadam, ir pieņemti šādi galvenie pamatnosacījumi.

Laika posmā līdz 2000.gadam tiks realizēta stingra fiskālā politika . Valsts uzdevumi tiks ierobežoti, un budžets būs bez deficīta vai arī ar nelielu deficīu (0,5% no IKP); ar nodokļu sistēmu pārdalītā IKP daļa nepārsniegs 35 - 38% (tai skaitā netiešo nodokļu īpatsvars budžeta nodokļu ieņēmumos sastādīs 35 - 37%); minimāla nozaru subsidēšana. Tiks kontrolēts un ierobežots arī valsts ārējais parāds. Ir pieņemts, ka saglabāsies līdzšinējā monetārā politika un lata kurss būspiesaistīts SDR valūtu grozam.

Inflāciju (detalizētāk 6.3. nodaļā) galvenokārt izraisīs šādi faktori: monopoluzņēmumu tarifu izmaiņas; dzīvokļu īres cenu izmaiņas; plānotās akcīzes likmju izmaiņas autobenzīnam un dīzeļdegvielai; darba algu pieaugums; ārvalstu investīcijas u.c. Savukārt plānotā muitas tarifu samazināšana un Latvijas iestāšanās Pasaules tirdzniecības organizācijā, kā arī jau noslēgtais Baltijas valstu līgums par brīvo tirdzniecību ar lauksaimniecības precēm veicinās konkurenci un samazinās cenas iekšējā tirgū.

Tiks turpinātas struktūrreformas un pakāpeniski sakārtota uzņēmējdarbības vide . Mazo un vidējo uzņēmumu privatizācija noslēgsies 1997.gadā, lielo uzņēmumu privatizācija - līdz 2000.gadam, tai skaitā līdz prognozējamā perioda beigām tiks pabeigta arī lielo monopoluzņēmumu ("Latvijas gāze", "Latvenergo" utt.) privatizācija. Paātrinoties dzīvokļu privatizācijai, attīstīsies dzīvokļu tirgus, īpaši ar 1998.gadu.

Tiks turpināta atvērtas ekonomikas un liberālas tirdzniecības politika . Latvija iestāsies Pasaules tirdzniecības organizācijā 1997.gadā. Prognozējamā periodā turpinās attīstīties vienots Baltijas tirgus un Latvija konsekventi virzīsies uz Eiropas Savienību. Ir pieņemts, ka nepasliktināsies lietišķās attiecības ar Krieviju un pārējām NVS valstīm, kurās turpināsies ekonomiskās reformas tirgus attiecību pilnveidošana un pamazām pieaugs ekonomiskā aktivitāte.

Sociālās politikas jomā: pensiju indeksēšana atbilstoši patēriņa cenu indeksam; medicīniskā apdrošināšanā slimokasu princips, sociālā nodrošinājuma sistēmā pakāpeniski tiks ieviests obligāto apdrošināšanas maksājumu princips. Ir pieņemts, ka līdz 2000.gadam nenotiks būtiskas izmaiņas darba likumdošanā un arodbiedrību loma pieaugs pakāpeniski.

6.2. Tautsaimniecības attīstības prognoze līdz 2000.gadam

Ir izstrādāti divi prognožu varianti. Veidot divus attīstības scenārijus rosināja pašreizējās makroekonomiskās situācijas pretrunīgais raksturs.

No vienas puses - 1996.gadā ir vērojamas pazīmes, kuras pieļauj straujāku turpmāko ekonomiskās attīstības gaitu:

- tranzītbiznesa veiksmīgā attīstība, kuru apliecina straujais aktivitātes pieaugums nozarē "Transports un sakari";

- pirmo reizi kopš reformu uzsākšanas ir panākts apstrādājošās rūpniecības ražošanas apjomu reāls pieaugums;

- investīciju un eksporta pieaugums;

- kapitālpreču importa pieaugums;

- kredītlikmju samazināšanās;

- lata stabilitāte attiecībā pret SDR;

- valsts budžeta deficīta straujais samazinājums.

No otras puses - fakti, kas liek būt piesardzīgiem:

- ievērojams preču un pakalpojumu eksporta-importa saldo deficīta pieaugums, pie tam strauji pieaugot patēriņa preču importam;

- samazinās mazumtirdzniecības apgrozījums;

- iedzīvotāju pirktspējas samazināšanās;

- lai gan investīciju apjomi pieaug, tie nav pietiekami straujai ekonomiskai izaugsmei;

- celtniecības pieauguma tempu samazināšanās;

- lēns izsniegto ilgtermiņa kredītu kopapjoma pieaugums.

Pirmajā prognožu (bāzes) variantā ir pieņemts, ka turpināsies iepriekšējās investīciju piesaistīšanas tendences. Prognozes rāda, ka šajā gadījumā ir sagaidāms 2 - 3% IKP ikgadējais pieaugums. Otrais (optimistiskais) prognožu variants paredz straujākus investīciju un eksporta pieauguma tempus un, sākot ar 1998.gadu, 5 - 6% ikgadējo IKP pieaugumu līdz prognozējamā perioda beigām (skat. 6.1. zīm. un 6.1. tabulu).

Otrajā prognožu variantā prognozēta augstāka inflācija nekā bāzes variantā, jo saimnieciskā aktivitāte un ārvalstu investīciju pieaugums izraisīs agregētā pieprasījuma pieaugumu, un tas var sekmēt cenu pieaugumu iekšējā tirgū.

6.1. zīmējums

Latvijas iekšzemes kopprodukts

(1993.gada salīdzināmajās cenās)

2. variants

Modelēšanas rezultāti rāda, ka 1995. un 1996.gadā investīciju apjomi vēl nebija tik lieli, lai tie nodrošinātu 1997.gadā par 5% lielāku IKP pieaugumu.

1996.gadā IKP pieaugumu nodrošināja galvenokārt transporta pakalpojumu attīstība (pieaugums apmēram par 14%) un dažu apstrādājošās rūpniecības nozaru - celulozes un papīra ražošana (par 30%), nemetālisko minerālu izstrādājumu, tai skaitā cementa, ražošana (par 20%), kokapstrāde (par 17%), pārtikas rūpniecība (par 8%). Pieaugums ir panākts nozarēs, kurām ir stabili un Latvijai tradicionāli noieta tirgi. Šajās nozarēs 1995.gadā bija arī jūtamākie kapitālieguldījumi.

Citu apstrādājošās rūpniecības nozaru ražošanas apjomi 1996.gadā sašaurinājās. Maz ticams, ka turpmākos divos gados šīs nozares varēs palielināt ražošanu, jo kapitālieguldījumi tajās pēdējos gados ir bijuši nelieli.

Aprēķini liecina, ka 1997. un 1998.gadā tieši pārtikas, papīra, tekstilizstrādājumu, kokapstrādes rūpniecības nozaru attīstības iespējas noteiks kopējo rūpniecības devumu IKP pieaugumā. Prognozējamā perioda beigās paredzēta arī citu rūpniecības nozaru straujāka attīstība.

6.1. tabula

Latvijas iekšzemes kopprodukta agregētais izlietojums

(reālais pieaugums salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, procentos)

	1996n	1997p	1998p	1999p	2000p
Iekšzemes kopprodukts	2,5	2,4/4,5	3,0/5,2	2,0/6,0	3,0/5,2
Privātais patēriņš	0,5	1,0/2,0	2,0/4,0	2,0/4,0	2,0/5,0
Valsts patēriņš	4,1	0,3/0,3	2,0/4,1	2,0/3,0	3,0/5,0
Kopējā pamatkapitāla
veidošana	6,0	5,0/10,0	6,0/10,0	7,0/10,0	6,0/10,0

n - novērtējums, p - prognoze, kur skaitītājā - 1. variants, saucējā - 2. variants.

Modelējot tautsaimniecības attīstību, tika ņemts vērā, ka tranzītbiznesā, lai gan mūsu pašreizējā situācija ir izdevīga, konkurence pieaug. Tas var ietekmēt tranzītbiznesu turpmākajos gados, tādējādi tā attīstības tempi var nebūt tik strauji kā 1996.gadā.

Celtniecības apjomu pieaugums 1996.gadā ir ievērojami zemāks nekā 1995.gadā. Turpmākajos gados celtniecības apjomi straujāk pieaugs otrā attīstības scenārija variantā.

Lauksaimniecībā jūtamas ražošanas apjomu izmaiņas nav gaidāmas ne pirmajā, ne arī otrajā prognožu variantā. Iekšzemes kopprodukta prognoze galveno nozaru griezumā dota 6.2. tabulā.

6.2. tabula

Latvijas iekšzemes kopprodukta prognoze galveno nozaru griezumā

(reālais pieaugums salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, procentos)

	1996n	1997p	2000p pret 1995
Iekšzemes kopprodukts	2,5	2,4/4,5	13,6/25,7
Lauksaimniecība, medniecība un
mežsaimniecība; zvejniecība	-6,1	-1,2/0,2	-2,1/4,1
Apstrādājošā un iegūstošā rūpniecība	3,5	0,8/3,2	18,4/31,0
Elektroenerģija, gāzes un ūdens apgāde	1,2	2,3/3,7	11,1/21,0
Celtniecība	0,4	2,2/8,5	8,8/29,0
Transports un sakari	13,5	5,1/5,9	22,6/30,8
Tirdzniecība	-14,0	-1,0/4,7	2,1/12,9
Pārējie pakalpojumi	1,0	2,7/4,4	12,4/30,5

n - novērtējums, p - prognoze, kur skaitītājā - 1. variants, saucējā - 2. variants.

6.3. tabula

Latvijas iekšzemes kopprodukta agregētais izlietojums

(faktiskās cenās, milj. latu)

	1996n	1997p	1998p	1999p	2000p
Iekšzemes kopprodukts	2812,4	3126,4/3243,7	3493,9/3726,3	3856,0/4285,6	4269,6/4869,2
Privātais patēriņš	1693,5	1881,4/1917,3	2091,8/2179,5	2315,0/2463,2	2545,5/2792,7
Valsts patēriņš	567,6	620,0/649,5	677,9/726,9	739,9/803,3	815,4/902,5
Kopējā pamatkapitāla
veidošana	473,8	562,2/591,6	652,5/722,3	755,5/866,1	860,9/1028,9
Krājumu izmaiņas*	324,8	322,8/335,3	334,4/368,0	291,1/404,1	302,7/373,7
Saldo	-247,3	-260,0/-250,0	-262,8/-270,3	-245,5/-251,0	-254,9/-228,6
Eksports	1455,0	1640,0/1720,0	1861,4/1995,2	2099,7/2354,3	2341,1/2731,0
Imports	1702,4	1900,0/1970,0	2124,2/2265,5	2345,1/2605,3	2596,0/2959,6

n - novērtējums, p - prognoze, kur skaitītājā - 1. variants, saucējā - 2. variants.

* kopā ar statistisko novirzi.

6.4.tabula

Latvijas iekšzemes kopprodukta agregētā izlietojuma struktūra

(procentos)

	1996n	1997p	1998p	1999p	2000p
Iekšzemes kopprodukts	100	100,0/100,0	100,0/100,0	100,0/100,0	100,0/100,0
Privātais patēriņš	60,2	60,2/59,1	59,9/58,5	60,0/57,5	59,6/57,4
Valsts patēriņš	20,2	19,8/20,0	19,4/19,5	19,2/18,7	19,1/18,5
Kopējā pamatkapitāla
veidošana	16,8	18,0/18,2	18,7/19,4	19,6/20,2	20,2/21,1
Krājumu izmaiņas*	11,6	10,3/10,3	9,6/9,9	7,5/9,4	7,1/7,7
Saldo	-8,8	-8,3/-7,7	-7,5/-7,3	-6,4/-5,9	-6,0/-4,7
Eksports	51,7	52,5/53,0	53,3/53,5	54,5/54,9	54,8/56,1
Imports	60,5	60,8/60,7	60,8/60,7	60,8/60,8	60,8/60,8

n - novērtējums, p - prognoze, kur skaitītājā - 1.variants, saucējā - 2.variants.

* kopā ar statistisko novirzi.

1997.gadā privātais patēriņš pieaugs minimāli. Straujāk tas sāks pieaugt ar 1998.gadu. Pēdējos divos gados darba algas fonds izteikti pieaudzis lēnāk nekā patēriņa cenu indekss, kas liecina par iedzīvotāju pirktspējas samazinājumu. Šī tendence nevar saglabāties, jo tā rada sociālo spriedzi sabiedrībā. Tāpēc prognozējam, ka, sākot ar 1998.gadu, privātais patēriņš sāks pieaugt nedaudz straujāk nekā cenas.

Valsts patēriņa (budžeta iestāžu pakalpojumu) pieaugums būs atkarīgs galvenokārt tikai no nodokļu ieņēmumu pieauguma, jo valdības mērķis ir bezdeficīta budžets. Daļa no budžeta ienākumu pieauguma tiks novirzīta pieaugošā valsts ārējā parāda apkalpošanas izmaksām.

Visstraujāk pieaugs investīciju apjomi. Turklāt optimistiskajā variantā tie būtiski atšķirsies no bāzes varianta prognozēm. 2000.gadā kopējā pamatkapitāla veidošanās daļa IKP sasniegs 20-21% (skat.6.3. un 6.4.tabulu).

Latvijas iekšzemes kopprodukta prognoze no ieņēmumu veidošanās puses ir parādīta 6.5. un 6.6.tabulā.

6.5.tabula

Latvijas iekšzemes kopprodukta prognoze ieņēmumu griezumā

(faktiskās cenās, milj.latu)

	1996n	1997p
Algoto darbinieku kompensācija	1177,8	1308,5/1349,0
Jauktais ienākums	330,0	350,0/374,0
Tīrā operāciju peļņa	535,6	561,1/582,3
Pamatkapitāla patēriņš	406,5	501,3/520,0
Pievienotā vērtība	2449,9	2720,9/2825,3
Nodokļi	362,5	405,5/418,4
Iekšzemes kopprodukts	2812,4	3126,4/3243,7

n - novērtējums, p - prognoze, kur skaitītājā - 1.variants, saucējā - 2.variants.

6.6.tabula

Latvijas iekšzemes kopprodukta prognozes struktūra ieņēmumu griezumā

(procentos)

	1996n	1997p
Algoto darbinieku kompensācija
Jauktais ienākums	11,7	11,2/11,5
Tīrā operāciju peļņa	19,0	17,9/18,0
Pamatkapitāla patēriņš	14,5	16,0/16,0
Pievienotā vērtība	87,1	87,0/87,1
Nodokļi	12,9	13,0/12,9
Iekšzemes kopprodukts	100,0	100,0/100,0

n - novērtējums, p - prognoze, kur skaitītājā - 1.variants, saucējā - 2.variants.

6.3. Inflācijas prognoze

Bāzes un optimistiskā varianta scenārijos reakcija uz cenu pieaugumu izraisošiem faktoriem ir dažāda. Paaugstināta saimnieciskā aktivitāte (otrais variants) ļauj pilnīgāk realizēties inflācijas spirālei, un katrs inflāciju izraisošais faktors izsauc lielāku cenu vispārīgo pieaugumu.

Pirmajā attīstības variantā, pieaugot maksai par elektrību, siltumu utt., ierobežotās darba samaksas pieauguma iespējas samazinās reālo privāto patēriņu un līdz ar to iekšējo tirgu. Tas savukārt vēl vairāk samazina iespējas paplašināt ražošanu.

Vēl sliktāks variants var izveidoties, kad monopluzņēmumu cenu un nodokļu kopīgais pieaugums ir tik liels, ka to var kompensēt, tikai paaugstinot cenas. Notiek vispārējs iekšējā tirgus sašaurināšanās process. Izveidojas tā sauktā stagflācija ar ražošanas sašaurināšanos un paaugstinātu inflāciju. Mūsu prognozēs šāds variants nav aplūkots, jo tā varbūtība ir neliela.

6.7.tabula

Latvijas inflācijas rādītāju prognozes

(pieaugums salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, procentos)

	1995	1996n	1997p	1998p	1999p	2000p
Patēriņa cenas	25,0	15,9	10,0/11,0	9,0/9,3	8,5/8,7	7,8/8,0
Iekšzemes kopprodukta
deflators	17,4	16,2	8,6/10,4	8,5/9,2	8,2/8,5	7,5/8,0

n - novērtējums, p - prognoze, kur skaitītājā - 1.variants, saucējā - 2.variants.

Konkrētie inflāciju izraisošie faktori mūsu prognozēs ir:

- monopoluzņēmumu ("Latvenergo", "Latvijas gāze" u.c.) tarifu izmaiņas. Aprēķini rāda, ka 1996.gadā tikai elektroenerģijas tarifu izmaiņas (1996.gada tarifi pieauga gandrīz 1,5 reizes) izraisīja inflāciju par aptuveni 2,5%, kas sastāda aptuveni 15% no visas gada inflācijas. Turpmākajos gados līdz 2000.gadam elektroenerģijas tarifu izmaiņas nebūs tik straujas. Tos plāno ik gadu paaugstināt par 10-15%. Savukārt siltuma tarifus ir paredzēts katru gadu paaugstināt apmēram par 10%. Šādas tarifu izmaiņas elektrībai un siltumam turpmākajos gados var izraisīt inflāciju ik gadu ne vairāk kā par 2%;

- dzīvokļu īres cenu izmaiņas. Šīs cenas sakarā ar dzīvokļu tirgus attīstību var jūtami pieaugt, it īpaši ar 1998.gadu;

- akcīzes likmju izmaiņas autobenzīnam un dīzeļdegvielai un sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas ieviešana. Akcīzes nodoklis benzīnam visjūtamāk pieauga 1996.gadā, kas izraisīja inflāciju apmēram par 3%. Akcīzes nodokļa likmju izmaiņas dīzeļdegvielai tādu pašu inflāciju izraisīs 1997.gadā. Turpmāk paredzētais akcīzes ikgadējais pieaugums par 2-3 santīmiem par litru nevar vairs būtiski ietekmēt inflāciju;

- izmaiņas pārējo nodokļu likmēs un nodokļu administrēšanas uzlabojumi. Turpmākajos četros gados nav paredzētas būtiskas izmaiņas nodokļu likmēs. Ir paredzēts samazināt kopīgo sociālā nodokļa likmi līdz 34% 2000.gadā. Šīs izmaiņas ļaus uzņēmējiem paaugstināt strādājošo algas, nepaaugstinot saražotās produkcijas cenu. No vienas puses, proporciju izmaiņas starp darba devēja un darba ņēmēja nomaksāto sociālo nodokli neizsauks inflācijas izmaiņas. No otras puses, tas var pozitīvi ietekmēt ārzemju investīcijas, jo augsta sociālā nodokļa likme, kas jāmaksā darba devējam, atbaida potenciālos investorus. Nodokļu administrēšanas uzlabojumi palielina nodokļu ievākumu, kas var izraisīt inflācijas pieaugumu. Tas, protams, nenozīmē, ka nodokļu administrēšanas uzlabojumi jānovērtē negatīvi. Pozitīvie aspekti atsver negatīvos, bet tie ir jāņem vērā, prognozējot inflāciju;

- muitas tarifu samazināšanās, brīvās tirdzniecības līgumi. Visi šie pasākumi palielinās konkurenci un ļaus samazināt cenas iekšējā tirgū;

- darba samaksas izmaiņas. Ņemot vērā, ka 1995.un 1996.gadā darba algas pieaugums atpaliek no patēriņa cenu indeksa izmaiņām, ir paredzams, ka 1997.gadā vai, vēlākais, 1998.gadā, darba algai vajadzētu sākt pieaugt straujāk. Tas var izraisīt inflācijas pieaugumu vismaz par 2-3% gadā;

- ārvalstu investīciju pieaugums, kas izraisīs spiedienu uz lata emisiju;

- noslēgtie starptautiskie līgumi un saistības vides aizsardzības jomā. Tie prasa noteiktu pasākumu veikšanu, dažādu ierobežojošu standartu ieviešanu utt., kas palielina izmaksas un tādējādi paaugstina inflāciju.

Katrs no šiem inflāciju izraisošiem faktoriem lielākā vai mazākā mērā izraisa arī pārējo preču un pakalpojumu cenu pieaugumu. 6.7.tabulā ir dotas inflācijas rādītāju prognozes līdz 2000.gadam.

Ekonomikas ministrijā ir veikti aprēķini par 1996.gada elektroenerģijas tarifu paaugstināšanas ietekmi uz tautsaimniecību. Tie tika veikti ar starpnozaru bilances modeļa palīdzību. Modelējot elektroenerģijas tarifu ietekmi uz ekonomiku kopumā, tika ņemts vērā šīs ietekmes dinamiskais un kumulatīvais raksturs. Aprēķinos tika izmantoti gada vidējie tarifi pa patērētāju grupām, nevis tarifu izmaiņas noteiktā laika punktā. Izmantoti gada vidējie tarifi pa patērētāju grupām (rūpniecībai, lauksaimniecībai, iedzīvotājiem, budžeta iestādēm, elektrotransportam, pārējiem). Šie rādītāji ir "Latvenergo" ekspertu dati.

Modelēšanas rezultātā iegūtie galvenie rezultāti doti 6.8 un 6.9 tabulā, bet to aprēķināšanas metodika apskatīta 6.1.ielikumā.

6.1. ielikums

Elektroenerģijas tarifu izmaiņu ietekmes aprēķinu metodika

Elektroenerģijas tarifu paaugstināšana, bez šaubām, impulss inflācijai, kas pēc

spirāles efekta veicinās cenu celšanos visā tautsaimniecībā. Bez pretdarbības pasākumiem (t.sk.pretinflācijas) un kompensācijas mehānismiem rodas izmaksu inflācijas impulss

ar pakārtotu pieprasījuma inflācijas elementu stimulēšanu. Aprēķini rāda, ka šajā

gadījumā Latvijā ražoto preču un pakalpojumu cenas varētu pieaugt kopumā par

aptuveni 3%, bet praksē šāds cenu pieaugums tiek bremzēts ar dažādiem pretdarbības faktoriem, kuri ir analizēti zemāk.

Tarifu paaugstināšana sākotnēji izraisa ražošanas un iedzīvotāju gala patēriņa

izmaksu pieaugumu, kuru parasti attiecīgās institūcijas izkalkulē diezgan precīzi.

Bet netiek domāts par tālāko - kas un kādā veidā kompensēs pieaugošās izmaksas.

Nav šaubu, ka jebkurš ražotājs izmaksu pieaugumu centīsies kompensēt ar produkcijas

cenu palielināšanu, lai kompensētu zaudējumus. Tātad pieaugs visu valstī ražoto

preču un pakalpojumu cenas. Savukārt, ja šīs preces tiks izmantotas citu preču

ražošanai, tas būs jauns iemesls, lai pieaugtu ražošanas izmaksas un pēc tam attiecīgo saražoto preču cenas utt. Tā veidojas tā sauktā inflācijas spirāle.

Pieaugs arī privātajā patēriņā izmantoto preču cenas. Tas izraisīs nepieciešamību

palielināt finansu resursus, kurus iedzīvotāji izmanto patēriņa preču un pakalpojumu

iegādei. Ja uzņēmēji paaugstinās algas, pieaugs ražošanas izmaksas, kas atkal ir

jauns impulss cenu pieaugumam. Tomēr sākotnēji cenu pieaugums nebūs adekvāts

iepriekš aprakstītam impulsam, jo to bremzēs sistēmas inertums un pret cenu pie

augumu un inflāciju kopumā vērsti faktori. Iekšzemes pieprasījuma ierobežošana

(saistībā ar ienākumu, budžeta politikas, naudas apgrozījuma ierobežošanu), darba

resursu pārpalikums (bezdarbs), konkurence preču un pakalpojumu tirgū, tautsaimnie-

cības zemā efektivitāte, ražošanas augsmes trūkums un citi faktori pieļaus tikai

daļēju elektroenerģijas tarifu pieauguma kompensāciju ar darba samaksas, pensiju

un uzņēmēju ienākumu palielināšanos. Aprēķini rāda: lai kompensētu cenu pieaugumu,

iedzīvotāju ienākumiem vajadzētu pieaugt par 2,5%, bet tie augstāk minēto iemeslu dēļ pieaugs tikai par 1,5 procentiem.

Arī neizbēgamais izmaksu pieaugums nebūs pilnībā kompensēts ar attiecīgu

preču un pakalpojumu cenu pieaugumu. Iemesli tie paši - monetārais spiediens, konkurence preču un darba tirgū, ekonomiskā stagnācija.

Sistēmas līdzsvars un jaunās proporcijas tautsaimniecībā veidojas citādi. Lai

kompensētu elektroenerģijas un pēc tam arī citu preču sadārdzināšanos, notiek privātā

patēriņa fiziskā apjoma samazināšanās. Tādējādi tiek kompensēti apmēram 60% no

sadārdzinājuma. Pārējā - mazākā - daļa tiek kompensēta pakāpeniski, ar ienākumu

pieaugumu un ienākumu pārdalīšanu no uzkrāšanas uz patēriņu. Uzņēmējdarbības

sfērā izmaksu pieaugums būs sabalansēts (skat.6.9.tabulu), pirmkārt, ar iekšējo

finansu resursu, tai skaitā, peļņas samazināšanos, par apmēram 1% (izņemot elektroener-

ģētikā) un daļēji ar produkcijas cenu pieaugumu par 1,5%. Arī enerģētikā tās radītā

inflācijas spirāle samazinās ieguvumu no tarifu paaugstinājuma, jo pieaugs izmaksas enerģētikā sakarā ar pārējo preču un pakalpojumu cenu pieaugumu.

Iekšējo finansu resursu, tai skaitā, peļņas samazināšanos, kā arī agregētā pie-

prasījuma samazināšanās galu galā novedīs pie ražošanas samazināšanās un iekšzemes

kopprodukta krituma 1996.gadā par apmēram 0,2% jeb 5,5 milj. latu. Pamatkapitāla uzkrāšanas apjomu samazinājums lielākajā daļā tautsaimniecības nozaru būs aptuveni

par 1%. Tomēr, kā tas redzams, kopīgais pamatkapitāla uzkrāšanas fonda samazinājums

ir niecīgs, jo to kompensēs investīciju pieaugums enerģētikā līdzekļu pārdalīšanas dēļ.

6.8.tabula

Elektroenerģijas tarifu paaugstināšanas ietekme uz makrorādītājiem 1996.gadā

(pieauguma procenti)

	Cenu izmaiņas	Fizisko apjomu izmaiņas
Iekšzemnes kopprodukts	2,6	-0,2
Preču un pakalpojumu izlaide	2,4	-0,2
Privātais patēriņš	2,5	-1,0
Pamatkapitāla uzkrāšana	1,1	-0,3

6.9.tabula

Elektroenerģijas tarifu ietekme uz iekšējo finansu resursu apjomiem 1996.gadā

(procentos)

	Nominālās	Reālās izmaiņas
	izmaiņas	(ņemot vērā inflāciju*)
Kopā tautsaimniecība	4,7	3,5
tai skaitā:
tautsaimniecība (bez nozares
"Elektroenerģija, gāzes
un ūdens apgāde")	-1,0	-2,1
Elektroenerģija, gāzes un ūdens apgāde	44,6	43,0

* Inflāciju radīja elektroenerģijas tarifu izmaiņas.

Līdzīgi aprēķini veikti par benzīna un dīzeļdegvielas akcīzes nodokļa likmju izmaiņu ietekmi uz tautsaimniecību (skat.6.10.tabulu).

6.10.tabula

Akcīzes nodokļa uz dīzeļdegvielu likmju paaugstināšanas ietekme uz makrorādītājiem

(pieauguma procenti)

	Benzīnam 1996.g.	Dīzeļdegvielai 1997.g.
	Cenu	Fizisko apjo-	Cenu	Fizisko apjo-
	izmaiņas	mu izmaiņas	izmaiņas	mu izmaiņas
Iekšzemes kopprodukts	3,3	-0,3	2,4	0,0
Preču un pakalpojumu izlaide	2,0	-0,3	2,3	0,0
Privātais patēriņš	3,5	-1,2	2,2	-0,7
Pamatkapitāla uzkrāšana	1,8	-0,4	1,9	-0,6

7. Rekomendācijas uz ekonomisko izaugsmi orientētas ekonomiskās politikas īstenošanai

Ir pagājuši tikai nedaudz vairāk nekā pieci gadi, kopš Latvija ir atguvusi neatkarību un ir uzsāktas ekonomiskās reformas.

Šajā laikā konsekventas ekonomiskās politikas rezultātā ir nostiprināti tirgus ekonomikas pamati valstī. Īpašuma struktūrā tagad dominē privātīpašums, un pieaugusi ekonomikas subjektu rīcības brīvība. Valsts vairs nenosaka ražošanas un patēriņa apjomus, kā tas bija plānveida ekonomikā, bet garantē to, ka indivīds var brīvi uzsākt savu uzņēmējdarbību.

Tomēr vēl tāls ceļš ejams līdz attīstītai Rietumu tipa tirgus ekonomikas sabiedrībai un tai atbilstoša materiālā dzīves līmeņa sasniegšanai.

Valdības darbības galvenais vadmotīvs ir tautsaimniecības stabila, neatgriezeniska un ilgtspējīga attīstība, nodrošinot vismaz 5% iekšzemes kopprodukta ikgadēju pieaugumu, tādējādi radot pamatu iedzīvotāju labklājības pieaugumam, drošībai, demokrātijas attīstībai un valsts integrācijai Eiropas Savienībā.

Deklarācijā par Ministru kabineta darbu, Ministru prezidenta Andra Šķēles darba programmā, Ekonomiskās politikas memorandā, kuru valdība kopā ar Latvijas Banku ir iesniegusi Starptautiskajam valūtas fondam, kā arī citos programdokumentos ir aprakstīti galvenie pasākumi, kas jāveic, lai panāktu iecerēto.

Lai konkretizētu izvirzītos tautsaimniecības attīstības mērķus un valsts ekonomisko politiku to sasniegšanai, Ekonomikas ministrija ir uzsākusi uz ekonomisko izaugsmi orientētas valsts ekonomiskās stratēģijas izstrādi . Tās izstrādāšana sekmēs aktīvāku un koordinētāku visu ekonomiskās politikas virzienu īstenošanu. Šī stratēģija būs vērsta uz Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Ir panākta vienošanās par Eiropas Komisijas atbalstu minētās stratēģijas metodikas izstrādāšanā.

Progress makroekonomiskās stabilitātes nodrošināšanā, kas ir panākts ar valdības un Latvijas Bankas fiskālo un monetāro politiku, ir viens no svarīgākajiem ilglaicīgas ekonomiskās izaugsmes priekšnoteikumiem. Ir jānostiprina makroekonomiskās stabilitātes līmenis, turpinot valsts budžeta deficīta un valsts parāda ierobežošanas politiku. Šāda politika sekmēs efektīvāku tautsaimniecības līdzekļu izmantošanu. Taču valsts pieprasījuma ierobežošanas politika tomēr nav uzskatāma par pašmērķi. Valstij ar savu investīciju programmu palīdzību ir jāstimulē ekonomiskā izaugsme, finansējot tādus ieguldījumus, kuri sevi atpelnītu. Ir jāuzlabo valsts investīciju efektivitāte.

Svarīgi ir turpināt banku sistēmas atveseļošanu . Neatliekami ir jāpieņem likums par fizisko personu noguldījumu apdrošināšanu, kas palielinās iedzīvotāju uzticību banku sistēmai. Jāpaplašina banku sniegto pakalpojumu loks un jāattīsta banku norēķinu karšu tirgus Latvijā.

Makroekonomiskā stabilitāte ir nepieciešama, bet tas nav vienīgais nosacījums sekmīgai valsts attīstībai. Pašreizējā ekonomiskā situācija diktē nepieciešamību paātrināt strukturālās reformas un uzlabot uzņēmējdarbības vidi , nostiprinot privātīpašuma tiesību garantijas un palielinot privātā sektora lomu tautsaimniecībā.

Jāizstrādā Komerclikums, kurā tiktu apvienoti ar uzņēmējdarbību saistītie likumi. Jāsamazina šķēršļi, kas saistīti ar uzņēmējdarbības uzsākšanu, licencēšanu u.tml. Jāveic Eiropas Savienības direktīvu un starptautisko konvenciju analīze par tiem uzņēmējdarbības veidiem, kurus nepieciešams ierobežot ar speciālām atļaujām (licencēm), kā arī par tiem uzņēmējdarbības veidiem, kurus nepieciešams reģistrēt vai kuru veikšanai nepieciešams profesionālās kvalifikācijas sertifikāts. Šo jautājumu sakārtošana samazinās birokrātiskos reģistrācijas noteikumus un citus uzņēmējdarbības ierobežojumus.

Ir jāturpina veidot vienota ķīlu reģistra sistēmu , tā aizsargās kreditorus, apdrošinātājus un ikvienu konkrētā uzņēmuma sadarbības partneri. Ir jāpaātrina vērtspapīru tirgus attīstība , bez kura nav iedomājama mūsdienīga tirgus ekonomikas funkcionēšana.

Jāturpina muitas sektora uzlabošana , standartizējot preču ievešanas un izvešanas kārtību un investējot robežu infrastruktūrā.

Nepieciešams pilnveidot nodokļu sistēmu , lai nodokļi no ienākumiem, kuri tiek investēti un uzkrāti, pēc iespējas tiktu samazināti, bet no ienākumiem, kuri tiek patērēti, palielināti. Tas veicinās investīciju pieaugumu. Vēl daudz darāmā ir nodokļu administrēšanas jomā, gan uzlabojot Valsts ieņēmumu dienesta darbu, gan izveidojot vienotu nodokļu maksātāju datu bāzi utt.

Valstī nepieciešams nodrošināt vislabvēlīgākos apstākļus mazajam un vidējam biznesam kā veselīgas konkurences attīstības un aizsardzības garantam. Tādēļ ir jānovērš dažāda veida barjeras, kas pašreiz apgrūtina ieiešanu tirgos.

Ārvalstu investīciju piesaistīšanā izšķiroša būs uzņēmējdarbības klimata uzlabošana, atbilstošas infrastruktūras radīšana un kopumā tirgus ekonomikas reformu turpināšana. Tās ir ilglaicīga rakstura problēmas. Taču jau tagad ir jāsakārto ārvalstnieku uzņēmējdarbības noformēšanas procedūras. Lietderīgi ir visus ar ārvalstnieku uzņēmējdarbību uzsākšanu saistītos jautājumus, tādus kā licenču un dažādu citu atļauju iegūšana u.tml., koncentrēt vienā valsts institūcijā.

Valdība ir paātrinājusi privatizācijas gaitu valstī. Ir jāaktivizē tādu privatizāciju kavējošo jautājumu risināšana kā uzņēmumu sliktā finansiālā stāvokļa un uzņēmumu savstarpējo parādu problēma; īpašumu denacionalizācija un atdošanu tā likumīgajiem īpašniekiem u.c., un jānodrošina privatizācijas sertifikātu ātrāka izmantošana.

Efektīva konkurence ir viens no tirgus ekonomikas funkcionēšanas pamatelementiem. Šīs politikas realizācijas uzraudzībai nepieciešama neatkarīga kompeteneta institūcija. Nākotnē lielāka uzmanība jāvelta tiesu kompetences palielināšanai, lai konkurences likumpārkāpumu lietas izskatītu un lēmumus pieņemtu šo sfēru labi pārzinoši tiesneši.

Ir jāturpina realizēt atvērtas ekonomikas un liberālas tirdzniecības politika, jo tā ir pamats valsts konkurētspējas un eksporta palielināšanai. Ņemot vērā eksporta lielo nozīmi tautsaimniecības attīstībā, ir jāizstrādā eksporta veicināšanas politika , kuras galvenie uzdevumi būtu: izmantot valsts relatīvās priekšrocības un palielināt pievienotās vērtības līmeni Latvijas eksportā, īpaši uz Rietumeiropas valstīm; attīstīt piemērotu un efektīvu eksporta apkalpošanas sistēmu; nostiprināt uzņēmumu eksportspēju. Eksporta veicināšanas nolūkā lietderīgi būtu ieguldīt valsts līdzekļus ārējās tirdzniecības attīstībā, piemēram, komercatašeju tīkla veidošanā.

Valstī jāpilnveido kvalitātes nodrošināšanas un veicināšanas mehānisms , lai palielinātu Latvijā ražoto produktu un pakalpojumu konkurētspēju. Īpaša uzmanība jāvelta kvalitatīvas produkcijas ražošanas veicināšanai, kvalitātes nodrošināšanas apmācībai. Konkrēti veicamajiem pasākumiem jāietver tirgus uzraudzības infrastruktūras un likumdošanas sakārtošana, lai aizsargātu patērētājus no dzīvībai, veselībai un videi bīstamiem produktiem tirgū, apmācība dažādos līmeņos, lai izglītotu uzņēmējus, uzraudzības institūciju darbiniekus un patērētājus kvalitātes nodrošināšanas un izvērtēšanas jautājumos, uzņēmēju un patērētāju informēšana un konsultēšana, lai palīdzētu orientēties un izzināt Latvijas un ārvalstu prasības produktu drošumam un to izpildes mehānismu, kvalitātes nodrošināšanas sistēmu ieviešana Latvijas uzņēmumos.

Ļoti aktuāli ir reģionālās attīstības jautājumi. Valsts atpalikušajās teritorijās ir jārada attīstības stimuli. To varētu panākt ar īpašas kredītpolitikas palīdzību, investīciju (kapitāla granti) un nodokļu atlaidēm, iedzīvotāju un uzņēmēju profesionālās izglītības decentralizāciju, informācijas tīklu veidošanu īpaši atbalstāmajos reģionos, administratīviem līdzekļiem (tādiem kā iestāžu decentralizācija no galvaspilsētas), brīvo un speciālo ekonomisko zonu izveidi u.c.

Lai precīzāk varētu analizēt tautsaimniecības attīstības tendences un uz to pamata pieņemt pareizus lēmumus, ir jāturpina pārkārtojumi statistikā , izvirzot par galveno prioritāti Latvijas statistisko rādītāju sistēmas atbilstības nodrošināšanu Eiropas Savienības prasībām.

Ekonomisko reformu tālākajā gaitā nedrīkstētu pieaugt sociālā spriedze valstī un iedzīvotāju dzīves līmeņa krišanās. Tāpēc sociālajai politikai jābūt mērķtiecīgai. Aktīva nodarbinātības politika stiprinās sociālās politikas ekonomisko bāzi. Konsekventi jāturpina reformas sociālajā sfērā , nodrošinot šāda principa realizēšanos: sociālās garantijas tiek nodrošinātas atbilstoši konkrētās personas izdarītajiem apdrošināšanas maksājumu apmēriem.

Valstij ir jāstimulē izglītības un darbaspēka kvalifikācijas līmeņa celšana . Tikai izglītots un kvalificēts darbaspēks ir veiksmīgu reformu un labklājības garants. No tautas izglītības līmeņa būs atkarīgs, vai Latvija XXI gadsimtā būs ekonomiski attīstīto valstu vai atpalicēju vidū.

Ilgtspējīgu un līdzsvarotu ekonomisko izaugsmi un tautas dzīves līmeņa celšanos spēs nodrošināt tikai savstarpēja sapratne un dialogs , kā arī visas sabiedrības - Saeimas, valdības un citu valsts institūciju, privātā biznesa un katra valsts iedzīvotāja - vienoti centieni ekonomiskās situācijas uzlabošanā.