MĒS VISI LATVIJĀ

Katrai mājai ir vajadzīgs jumts

Par vācu kultūras biedrību semināru Valmierā

Pagājušās nedēļas nogalē, 19. un 20. aprīlī, Valmierā, viesmīlīgajā vācu namā “Luca”, notika seminārs “Vācu grupējumu tikšanās”. Bija sabraukuši pārstāvji no 14 vācu biedrībām jeb grupām, kas līdz ar Trešo atmodu un neatkarības atgūšanu izveidojušās visā mūsu valsts teritorijā: Rīgā, Valmierā, Liepājā, Daugavpilī, Dobelē, Saldū u.c. Pašreiz, pēc LR Tieslietu ministrijas Nacionālo lietu nodaļas 1997. gada statistikas, Latvijā dzīvo 3423 vācieši, kas samērā vienmērīgi izkliedēti pa visiem valsts novadiem.

19. aprīlis vācu kopienas vēsturē bija pirmā reize, kad interesantā un augstā līmenī rīkotā pasākumā tikās visu apvienību pārstāvji. To ar savu klātbūtni pagodināja Vācijas Federatīvās Republikas vēstnieks Latvijā Horsts Veizels un vēstniecības sekretārs kultūras jautājumos Mihaēls Morgenšterns, Gētes institūta Rīgā direktors Frīdrihs Vinteršeids, LR Tieslietu ministrijas Sabiedrisko un reliģisko organizāciju departamenta Nacionālo lietu nodaļas galvenā speciāliste Aina Balaško un Vācijas zemju Vācbaltu novadnieku biedrību apvienības ( Deutsch—Baltische Landsmannschaft ) priekšsēde baronese Valtrauta fon Tīzenhauzena no Hamburgas. Fon Tīzenhauzenas kundze bija arī semināra ierosinātāja un galvenā rīkotāja: viņa strādā VFR Iekšlietu ministrijā, ar kuras finansiālo atbalstu notika šis pasākums.

V. Tīzenhauzena: — Mans tēvs ir dzimis Liepājā. Bērnībā vienmēr esot lūkojies uz Gotlandi: kā gan tur nokļūt un redzēt, kā dzīvo turienes cilvēki? Maza meitene būdama, vairākkārt biju tur kopā ar vecākiem atvaļinājumu laikā. Vēlāk es sapratu — viņi meklēja Šo jūru. Skatoties pāri tai — kā klājas liepājniekiem? Tas ir ietekmējis arī manu turpmāko dzīvi un darbošanos.

Vācbaltu novadnieku biedrību apvienība (VNBA) apvienoja Vācijā tos vāciešus, kuri 1939. gadā bija izceļojuši no Latvijas un Igaunijas. Drosmīgākie bijuši baltiešu mācītāji, kas aicinājuši tautiešus kopā, lai gan sabiedrotie stingri lieguši to darīt. Pamazām apvienības iedīgļi koncentrējās atsevišķās vietās — Frankfurtē, Minhenē, Hannoverē, Hamburgā, vēlāk katrā Vācijas zemē.

Nu apvienības ļaudis Vācijā tiekas regulāri vienu divas reizes gadā, grupas — katru mēnesi vai pat ik nedēļu, atkarībā no pašu aktivitātes. Pēc Berlīnes mūra krišanas ir pievienojušies arī tautieši no Austrumvācijas, kuru liktenis toreiz maz atšķīrās no bijušo “brālīgo republiku” režīma. Pēdējos trīs četrus gadus tiek rūpīgi koptas attiecības ar Baltijas valstīm, Lietuvu ieskaitot.

V. Tīzenhauzena: — Mūsu uzmanības lokā vienmēr būs kultūras mantojums. Vācijas Iekšlietu ministrija sniedz ļoti lielu finansiālu atbalstu izstāžu u.c. rīkošanai. Neko nekrājam tikai savam priekam, tūlīt rādām arī tiem, kuriem nav īpašu zināšanu par mūsu kultūru. Mums ir plašas bibliotēkas ar katalogiem, datornodrošinājumu, tajās var strādāt uz vietas. Ir arhīvi ar cilvēku likteņstāstiem, mākslas darbiem. Darmštatē ir t.s. tikšanos centrs, tur ir arī Baltijas bibliotēka, Lineburgā — filiāle. Ir ģenealoģiskā biedrība, kas pēta ģimeņu vēsturi — visas ģimenes, kas dzīvojušas Baltijā, te sastopamas. Tas ir pārsteidzoši — ja tu atrodi savas saknes, tad visu laiku rodas jauni un jauni kontakti. Tā būtu lieliska iespēja strādāt arī šeit, Latvijā — viens fakts papildina otru utt. Tas ir ļoti aizraujoši. Vācbaltu namā ir arī vasarnīca, ko kāds pāris nodevis mūsu rīcībā bez maksas. Saimnieciskās rūpes ir uz mūsu pleciem: jumts, ūdensvads, sanitārais mezgls, apkure... Līdzīgas problēmas, kā redzat, ir visur. Kas mūs finansē? Kultūras darbu būtiski atbalsta Federālā iekšlietu ministrija, pārējais daudzējādā ziņā atkarīgs no apvienības cilvēkiem.

Mana pieredze ir tāda — mēs neejam pie iestādēm kā lūdzēji, bet gan pasakām: tagad darīsim to un to. Paskatieties, paklausieties... Paši darīsim, ko spējam, bet te vajag speciālistus... Ministrijā saku: ja nauda ir, tad tā jātērē. Mēs piegādājam labas idejas, esam partneri kopējā spēlē. Aiziesi ar desmit priekšlikumiem, vienu noteikti varēsi īstenot. Pagaidām šī sadarbība vēl ir spēkā, taču zinu, ka līdzekļu atliek arvien mazāk. Arī mums ir jāgudro, kā joprojām palikt atraktīviem. Atrodam arī tādus atsaucīgus cilvēkus, kuri nav katrā ziņā vācbaltieši.

Valtrauta fon Tīzenhauzena bieži mēdz atkārtot: katra doma ir noderīga. Ar tādu apziņu baronese uzņēmusies arī kādu misiju — “savest vienā mājā” daudzās vāciešu organizācijas Latvijā. Pašreizējo vācu kopienu šeit par viendabīgu grūti nosaukt. No raksta sākumā minētajiem gandrīz trīsarpus tūkstošiem lielākā daļa, aptuveni trīs ceturtdaļas, savu bērnību un arī brieduma gadus vadījuši visai sarežģītos apstākļos Krievijā — Sibīrijā, Pievolgā — vai Kazahstānā u.c. un šeit atgriezušies vai ieceļojuši tikai pēc Otrā pasaules kara. Pēc Nacionālo lietu nodaļas ziņām, tikai 1064 ir Latvijas Republikas pilsoņi. Pārējiem grūtības sagādā gan vācu, gan valsts valodas nezināšana, kā arī atšķirības vācu biedrību galvenajā orientācijā — kultūras tradīciju kopšanā. Laikam tāpēc, piemēram, Liepājā ir veselas trīs kopas: “Vācu apvienība Liepājā” (labi kultūras sakari ar Vāciju, vācu karavīru kapu meklēšana un kopšana, apmaiņas braucieni, daudzi lieliski vācu valodas un literatūras zinātāji) un vācu biedrība “Quelle” (“Avots”, kas paši sevi dēvē par Krievijas vāciešiem).