MĒS VISI LATVIJĀ

Katrai mājai ir vajadzīgs jumts

Par vācu kultūras biedrību semināru Valmierā

Turpinājums no 1.lpp.

Daudziem pēckara migrācijas mērķis bijis doties tālāk uz Vāciju (toreiz VFR), ko īpaši neatbalsta arī tagadējā Vācijas valdība. Līdzīgas problēmas ir nodaļai “Dinaburgas vācieši” Daugavpilī un Rīgas “Wiedergeburt” (“Atdzimšana”, ieceļotāji no bijušās PSRS).

“Īsti vāciski” ris dzīve domubiedriem Valmierā, Saldū, Dobelē un Rīgā — ir gan stipras garīgās radniecības saites ar vācbaltiešiem Vācijā, interesantas pašu iniciatīvas un veiksmes, veidojas jauniešu klubi. Taču — vajadzīga informatīva kopējā māja. Ar jumtu.

Uz šo soli sabraukušos vāciešus aicināja arī Vācijas vēstnieks Latvijā Horsts Veizels. Vāczeme ir spējusi ļoti daudz palīdzēt Latvijai un tai skaitā saviem tautiešiem, kā palīdzības partnere tā ieņemot stabilu pirmo vietu Latvijā. Piemēram, tikai neliela daļa no atbalsta: latviešu diplomātu mācības Vācijā; latviešu bērnu teātra brauciens uz starptautisku semināru; atbalsts E. Dārziņa jubilejas koncerta sarīkošanai; mūzikas skolas kora ārzemju brauciena sponsorējums; Eirofakultāte; Gētes institūts Rīgā; stipendijas pētniecības darbam, kā arī vācu valodas apguvei Vācijā; dažādu kultūrprojektu atbalstīšana finansiāli; lektori no Vācijas vācu valodas pasniegšanai, mācību grāmatas un tehniskais aprīkojums; A. Humbolta stipendijas Latvijas zinātniekiem, palīdzība Latvijas Akadēmiskajai un Nacionālajai bibliotēkai; žurnālistu skološanās Vācijā; neskaitāmi dažādu Vācijas sabiedrisko fondu pasākumi utt.

H. Veizels: — Priecājos, ieraugot šeit jau vairākas pazīstamas sejas — no tikšanās reizes mūsu vēstniecībā. Mani mazliet izbrīna jūsu daudzo grupējumu skaits — ar tik nelielu vāciešu jeb vācbaltiešu skaitu. Te ir liela daudzveidība: cilvēki no grupām, kas ciena un kopj vācu un latviešu attiecību kultūru, un cilvēki ar atšķirīgākām interesēm. Tiekoties šodien varēsim parunāt visi kopā par to, kas jūs iepriecina, kas satrauc, kas notiek Latvijā un Vācijā. Droši vien lielākā daļa no jums lasa vācu avīzes un žurnālus regulāri vai vismaz palaikam, tā ka esat lietas kursā, kas kopumā notiek Vācijā. Par vāciešu un latviešu attiecībām jums ir pieejama informācija vietējā presē. Tās ir arī vēstniecības rūpes — lai jūs uzzinātu vēl vairāk. Arī šajā virzienā strādājam. Tas ir ļoti svarīgi, un kopš stāšanās vēstnieka amatā pagājušā gada rudenī arī es cenšos paplašināt informācijas apjomu šeit, lai cilvēki Latvijā uzzinātu vairāk par norisēm vāciešu un latviešu attiecībās.

Arī vēstniecībai un Vācijas federālajai valdībai sagādā grūtības neizprotami lielais vāciešu kopu skaits. Lieki piebilst, ka šis fakts apgrūtina gan palīdzības sniegšanu, gan regulāru kontaktu uzturēšanu starp Latviju un Vāciju. Tādēļ arī šis mudinājums: neturēties vienīgi pie saviem uzskatiem, ieklausīties arī pārējos. Varbūt kāda citādi domājoša ideja tieši papildinās tavu redzējumu. Dažādie viedokļi, kā redzams no citu tautību pieredzes, reizēm var kļūt par apsveicamu virzītājspēku.

V.fon Tīzenhauzena teica: “Ir ļoti smalks tas pavediens, kas mūs ved uz kompromisu, uz saprašanos. Tas ir ne tikai sasprindzināts, bet arī ļoti drosmīgs solis. Es, piemēram, Vācijā darbojos kopā arī ar daudzām citām tautām un neuzskatu, ka ar to nodarītu pāri savai tautībai. Es esmu un būšu vāciete. Taču, ja, kopā ejot, var ko labu sasniegt, tas ir lieliski!”

Bet Gētes institūta direktora Frīdriha Vinteršeida teiktais lika padomāt varbūt filosofiskāk.

J.Vinteršeids: — Jumts, manuprāt, būtu ļoti laba lieta, lai pasargātos no vējiem. Iesaku tikai neveidot vēl vienu jaunu organizāciju, kas būtu lielāka par esošajām. Es sapņoju par “jumta sabiedrību” tiem visiem cilvēkiem, kuri Vācijā mīl Latviju un Latvijā — Vāciju. Es šādu veidojumu stādos priekšā latviešu–vācu vai vācu–latviešu sabiedrības formā. Tādā savienībā arī es ar prieku iestātos. Vāciešu un latviešu draudzības apvienība — tas būtu lielisks “jumts” mums visiem — darījumu cilvēkiem, kultūras pārstāvjiem, kādu Latvijā ir ļoti, ļoti daudz. Un mēs visi alkstam padarīt daudzas labas lietas. Ja mēs, piemēram, informāciju par humanitārajām norisēm Vācijā nodosim tālāk arī latviešu interesentiem, tad tā lieta ies. Šai ziņā Gētes institūts ir atvērts visiem.

Runājot par latviešu kultūru — man šķiet, ka pēc šiem pieciem Rīgā pavadītajiem gadiem tajā ir arī kāda daļiņa no manis. Jo es tai esmu stāvējis klāt ar savu — vācu — valodu. Abas kultūras ir veidojušās viena otrai blakus daudzu simtu gadu garumā. Nav jau tā, ka vieni ir skolotāji un otri — skolēni, abas ir mācījušās viena no otras.

Obligāti gremdēties senos laikos, nostalģiskās atmiņās — tas nav mūsu uzdevums, arī jums tas nebūtu jādara. Ar pagātni lai nodarbojas pētnieki, vēsturnieki. Mēs vēlamies, lai Vācija un Latvija būtu vēl labāki partneri, kaut arī patiesībā mēs tādi jau sen esam.

Tātad — ir jābūt vācu kopienas mājai kā informācijas nesējai kultūras un visās pārējās apritēs. Lūgti izteikties, visu grupējumu pārstāvji bija vienisprātis, ka nav veidojama atkal jauna organizācija, bet gan vēl bagātākas informācijas saiknes. Svarīgākā nebūt nav forma, bet gan etniskās dzimtenes līdzdalība un atbalsts savu Latvijas novadnieku etniskās saskaņas veidošanā. Tam par paraugu varētu derēt Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas modelis, kurā ap 20 biedrību cenšas dzīvot etniskā saskaņā.

Bet vācu kopu pārstāvji tiksies atkal — 16. maijā Rīgā.

Silvija Ernštreite,

“LV” korespondente