PRESES KONFERENCES

Par starptautisko projektu “Latvijas jūrnieku misija”

Sestdien, 10. maijā, Rīgas Svētā Jāņa baznīcā amatā tika iesvētīts Latvijas jūrnieku misijas kapelāns Vilnis Jansons. Latvijas jūrnieku misijas izveide ir starptautisks un starpkonfesionāls projekts, ko veic Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca sadarbībā ar Stokholmas jūrnieku Baznīcu.

Projekta mērķis — jūrnieku, viņu ģimeņu, pensionēto jūrnieku, ostas darbinieku bezmaksas garīgā un sociālā aprūpe neatkarīgi no viņu konfesionālās piederības, tautības, pilsonības, dzimuma un rases, vajadzības gadījumā pieaicinot dažādu nozaru speciālistus.

Latvijas jūrnieku misijas darbības metodes: visu Rīgas ostā pienākošo kuģu apmeklēšana, garīga un psiholoģiska rakstura konsultāciju sniegšana, transporta pakalpojumu sniegšana jūrniekiem, jūrnieku ģimenes locekļu un pensionēto jūrnieku apmeklēšana mājās.

Preses konferencē sakarā ar Latvijas jūrnieku misijas dibināšanu piedalījās Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, Latvijas Romas katoļu Baznīcas arhibīskaps Jānis Pujats, Stokholmas bīskaps emeritus Karlsons, Zviedrijas vēstnieks Latvijā Hanss Magnusons, kā arī pārstāvji no Zviedrijas jūrnieku Baznīcas un Latvijas jūrnieku misijas kapelāns Vilnis Jansons. Žurnālisti tika iepazīstināti ar jūrnieku garīgās aprūpes vēsturi un pieredzi citās zemēs, ar nākotnes iecerēm, kas vēlāk varētu vainagoties arī ar īpašu ēku izbūvi jaundibinātās jūrnieku misijas vajadzībām.

Jūrnieku misijas nepieciešamības tēlainu pamatojumu sniedza arhibīskaps Jānis Vanags:

— Par mūsu Baznīcas gatavību piedalīties šajā projektā liecina tas, ka esam norīkojuši vienu mācītāju šim pastāvīgajam darbam. Tā ir zīme īpašai labvēlībai pret šo projektu, jo to esam izdarījuši ar visu mūsu milzīgo mācītāju trūkumu.

Kāpēc mums šis darbs liekas svarīgs?

Lai to paskaidrotu, es varu atcerēties pats sevi pirms desmit gadiem, kad, ceļojot uz kādu konferenci, nonācu Singapūras lidostā. Man nebija ne biļetes tālāklidojumam, ne naudas — man bija kādi 18 dolāri kabatā. Man nebija arī vīzas ne uz kādu citu valsti, ne Singapūru. Un es tur atrados šajā svešajā pilsētā bez kādām iespējām tikt kur tālāk. Un, uzzinot, ka tādus nelegālus ieceļotājus Singapūras cietumos sitot ar kokiem, es jutos briesmīgi. Tagad par to var pasmaidīt, bet sajūta, nonākot strupceļā pilnīgi svešā vietā, ir neaprakstāma. Es zvanīju uz padomju vēstniecību — tur nebija nekādas intereses. Es apstaigāju visas lidsabiedrības, tur mani tikai, kā mēdz teikt, “atšuva”. Un cilvēku, kas man beigās palīdzēja tikt tālāk, es izjutu kā tādu eņģeli.

Domāju, ka arī jūrnieki bieži nonāk līdzīgās situācijās svešās zemēs, svešās vietās. Un šo eņģeļa misiju, cik man zināms, ļoti bieži veic tieši jūrnieku misijas darbinieki, baznīcu mācītāji, palīdzot cilvēkiem visdažādākajās strupceļa situācijās.

Kāpēc mēs to darām? Kāpēc mūsu Baznīcai tas ir vajadzīgs, kāds mums no tā praktisks ieguvums un labums? Var teikt, ka nekādus materiālus ieņēmumus tas nesola. Būs tikai papildu darbs un papildu izdevumi. Taču mēs ticam, ka ar to pildām Kristus pavēli. Un Kristus ir teicis: ja jūs svešinieku uzņemat, tad jūs uzņemat mani. Un es domāju, ka tas Baznīcai ir pats spēcīgākais motīvs, kāpēc mēs to darām — tāpēc, ka Kristus ir gribējis, lai pasaule būtu garīgi labvēlīga vide cilvēkiem. Un tāds ir Baznīcas darbības raksturs vispār.

Otra lieta ir tā, kur varētu parādīties mūsu Baznīcas savtīgās intereses. Mums ir vēl viena programma, proti — būt par Kristus lieciniekiem līdz pasaules galam. Baznīcai vienmēr ir bijis raksturīgi sūtīt misionārus uz tālām zemēm. Un Baznīcu, kas nenodarbojas ar misiju, varētu raksturot kā mirstošu Baznīcu. Mūsu Baznīcai nav iespējams sūtīt misionārus pāri jūrām — mēs esam pārāk nabagi. Bet, ja mēs sastopam šeit, Rīgā un pārējās ostās, cilvēkus no visas pasaules, kas atbrauc pie mums, tad, esot kopā ar viņiem, palīdzot praktiskajās un garīgajās vajadzībās, mēs varam arī savu misiju pildīt.

Tie ir tie divi aspekti, kā es saredzu jūrnieku Baznīcas vajadzību — palīdzēt cilvēkiem un tajā pašā laikā būt par Kristus lieciniekiem.

Pirmos divus trīs gadus šo projektu atbalstīs zviedri, bet mums ir jāatrod iespēja šo darbu atbalstīt ar vietējiem resursiem, izveidojot atbalstītāju tīklu.

Andris Sproģis,

“LV” nozaru virsredaktors