VIEDOKLIS

Latviešu valoda — mūsu un valsts valoda

Dr. philol. Rasma Grīsle:

Apsveicams ir arī ch

Dzimtās valodas mīlestību ar darbiem rādīdami, žurnāla “Sveiks un Vesels” izdevēji palīdz atveseļot latviešu rakstību arī. Tāpēc šīs savas pārdomas gribu veltīt kā žurnāla, tā “Latvijas Vēstneša” nopietnam lasītājam.

Rakstība Endzelīna vadībā bija brīvvalsts laikā lietpratīgi izveidota. Savainoja to mums (tik un tā bojā laižamai nekrievu tautiņai) padomju varasvīru āždārznieciski rīkojumi 1946. un 1957. gadā. Nesavainota rakstība līdz ar pašiem rakstītājiem paglābās tikai trimdā un pastāvēja atsevišķu zinātnieku rakstos un apziņā. Visnotaļ šai pareizrakstībā patlaban Rīgā iznāk vien avīze “Brīvā Latvija”, apgāda “Memento” (un reizē “Zinātnes”) un dažu mazāku apgādu (piem., Ingmara Zemzaŗa u.c.) izdevumi.

Diemžēl Latvijas skolās joprojām māca rakstīt saskaņā ar nule pieminētajiem okupācijas režīma rīkojumiem, kas grauž latviešu valodas un rakstības sistēmu un kvalitāti. Jo tie, pieskaņojoties nekoptas rakstības paraugam, lika, piem., atmest ŗ mīkstinājumu un rakstīt h arī ch vietā. Tādējādi tie pataisīja vienādus skaņu nozīmīgus (fonoloģiskus) pretstatus r:ŗ , h:ch , no kam rodas pārpratumi saziņā — līdzīgi, kā kad daltoniķi liktu vienādot gaismu krāsas krustcelēs, no kam rastos sadursmes satiksmē. Nu labi, ka vismaz arī “Sveiks un Vesels” šos kaitīgos rīkojumus sāk laist pār galvu. Jo, kā liecina K.Rudzīša plašā vārdnīca “Terminologia medica” (Tm), tieši arī medicīnā, kur terminu vairums ir grieķiskas un latīniskas cilmes, ch atjaunošana nepieciešama.

Taču 50 okupācijas gados daudziem tā laika rīkojumi ir iestāstīti kā valodas “attīstības” atspulgs un uz mūžu ieskoloti līdz ar ētiskas un nesavtīgas stājas trūkumu, tā ka domu ievirze ir apmēram šāda: — Gribu runāt un rakstīt, kā protu jau kopš bērnības. Neiešu pārskoloties. Kas man daļas, kā būtu “pareizāk, precīzāk un latviskāk”, ja man šitā pat ir vieglāk. Un kam mums, nevācu, neangļu ļautiņiem, sava diezin kā izkopta valoda vajadzīga? Ir tikai lieks, neapmaksāts grūtums pašiem un izlecība pret nekaitināmiem kaimiņiem pie Eiropas logaÉ

Bet visi gan, kā jau minēju, tik nīkulīgi nedomā un aplamnieku sabojāto pakāpeniski atlabo. Vispirms daži pienācīgi un pareizi atsāka lietot ŗ , ko prasa gramatikas sistēma un izteiksmes skaidrība. Un kopš 1997. gada marta žurnālā “Sveiks un Vesels” atjaunots arī ch , kas tad nu tiesīgi atguvis savu vietu, kur bija ieplēties h.

Tomēr par ch (gandrīz kā par atgriezušos namīpašnieku) ne visi priecājas. Paraudzīsimies, ko saka pret ch un kas sakāms tam par labu. Bet vispirms atcerēsimies, kam savulaik ch atmešanā pielāgojāmies: “Burtkopas ch vietā rakstām vienu h pēc Padomju Savienībā 30. gados, kā arī Tēvijas kara laikā lietotās latviešu rakstības parauga”, paskaidro H.Bendiks (1981.g. izd. “Valodas kultūra radiovilnī”, 10.lpp.). Tātad esam pieskaņojušies neizkoptajai Krievzemes tautiešu rakstībai (kur nebija ne ŗ , ne ch )! Un līdz ar to pat dažs “dvēseļu inženieris” tagad grib, lai arī rietumzemju latviešu rakstnieki noslīd mums blakus, arī pārņemdami austrumļaužu rakstības trūkumus.

Ch pretinieki vispirms saka, ka nevajagot taču “atkal mainīt rakstību”. — Rakstība mums nav jāmaina, bet ir tikai jāatlabo bojājumu vietas — līdzīgi kā jāatlabo daudz kas cits mūsu atjaunotajā valstī!

Vēl saka pret ch , ka tas esot “čupu burts”. — Bet būtībā pretestības īstais iemesls ir — sazini nu, kur tāds ch jāraksta! Neba vieglāk būtu zināt, kur rakstāms kāds īpašs vienburts nopeltā ch vietā. Divu burtu “čupa” šķiet tikai iegansts, tāpat daudzinātie retie vārdi, kur c un h sagadās blakus, bet ir jālasa atsevišķi, piem., vācu uzvārdā Alcheimers ( Alzheimer , pa zilbēm: Alc-hei-mers ), tāpat titulā erchercogs ( Erzherzog ) un dažos gruzīnu īpašvārdos, kā Chaltuba (kr. W[fkne,j ). Jo kāpēc tad nesūrojas par “čupām” dz , dž un neprasa, kā izrunāt vai saprast, piem., vārdus Vidzeme, Grundzāle, parādzīme, un kas ir vārdzinātājs (`kas liek vārgt' vai `vārdu zinātājs'), radziņi (`mazi ragi' vai `radurakstu pārziņi')?

Negals gan tāds, ka, kopš h un ch ir vienādoti rakstībā ( hierarchija > hierarhija ) Latvijā, kādas divas tagad vēl darbīgas un valdīgas paaudzes arī izrunā h un ch atšķirt lāgā vairs neprot. Bet neprasme nav nekāds nopietns arguments pret ch atjaunošanu. Jo jebkuŗa svešvārda izruna, rakstība un nozīme ir jāiemācās, ja grib to lietot, nevis iztikt ar latviskiem vārdiem vien (kur nav ne h , ne ch ).

Jaunatnei nebūs grūti iemācīties atlabotu svešvārdu rakstību, jo skolās atsāk mācīt latīņu valodu un pamatīgāk tiek apgūtas svešvalodas, kur ch ir bijis un palicis. Tāpat arī mūsu tuvāko radu leišu valodā.

Pirms mainījām paaudžu paaudzēs simtiem gadu lietoto veco ortografiju (1922.g.), jaunajai tika ieteikts dažs īpašs vienburts ch vietā, piem., x vai kaut kā iezīmēts h . Taču komisija tos atraidīja, paturot ch ar motīvu, ka tas latviešiem jau pierasts un starptautisku vārdu rakstībā daudzām valodām kopīgs. Bet tolaik, šķiet, nevienam pat prātā nenāca, ka derētu vienādot h un ch un rakstīt (kā tagad) ar h gan Hamburgu (v. Hamburg , kr. Ufv,ehu ), gan Chaŗkovu (kr. {fhmrjd , lei. Charkovas , v. Charkov , angl., fr. Kharkov ).

Kas īsti ir šie latviskos vārdos nesastopamie ch un tāpat h ? Abi ir latīņu alfabēta piederums, kas pārņemti svešvārdu rakstībā arī latviešu valodā. Latīņi ar burtkopu ch ir aizstājuši grieķu burtu c (“khei” jeb “khī”), kas apzīmē k skaņu ar h piedvēsumu: kh (latīņu rakstā ch , kad pārraksta grieķu vārdus latīņu burtiem). Turpretī tīru dvesmas skaņu (nebalsīgu izdvēsumu) latīņi apzīmē ar burtu h , bet grieķi — ar pusapļa zīmīti (itin kā mazītiņu c), ko raksta priekš lielā vai virs mazā patskaņa burta (lat. hierachia : gr. ierarcia).

Aizgūtos vārdos h , un jo vairāk ch , izrunas vai rakstības ziņā aizguvējvalodās mēdz būt šā tā grozīti, bet ne vienādoti — arī krievu valodā ne, kur atšķirībai h:ch kalpo burti u:[ (lat. hydromechanica : kr. ublhjvt[fybrf ). Latviešiem šī atšķirība senākos aizguvumos izpaužas tā, ka h ir atmests (no harmonica mums radušās ermoņikas ), turpretī ch (gr. kh ) ir kļuvis par k vai ķ ( koris, Kristīna, ķīmija : gr. choros, Christiana, chemeia ). Bet vēlākos aizguvumos h paturam ( harmonija ), un visi paturējām līdz 1957. gadam arī ch . Izrunājām ch kā aukslēju berzeni, parasti divos variantos līdzīgi kā vācu ich–Laut un ach–Laut.

Proti, 1) ch skan mīksti (kā čukstēts j ), ja ch runājams vienā zilbē blakus ar i vai e , mēlei izrunā kļaujoties pie cietajām aukslējām ( chirurgs, architekts, ichtiologs, psīche, archīvs, technika ); 2) pārējos gadījumos, kad ch runājams citādā skaņu apkaimē, mēlei kļaujoties pie mīkstajām aukslējām dziļāk mutē, ch skan cietāk, it kā hh ( cholera, psīchologs, chaoss, mechanika, chronika ).

Tagad vairums runātāju Latvijā vienu no variantiem (daudz retāk pirmo) vispārina. Arī krievi savu cieti skanošo x ( [kt, ) mēdz paturēt arī svešvārdos jebkādā skaņu apkaimē ( gcb[bfnh> gcb[jkju ). Te nu laikam ir cēlonis, kāpēc savulaik latvieši padomju Krievijā un vēlāk arī Latvijā vienādoja h un ch — vispirms izrunā pēc krieviskā parauga, pēc tam arī rakstībā.

Taču svarīgākais nav, kuŗu no burtiem vai izrunas variantiem lietot, bet gan — paturēt atšķirību (ar izpausmes līdzekļiem, kādi kuŗā valodā ir) starp dvesmas skaņu h un aukslēju berzeni ch . Tas attiecināms pirmām kārtām uz klasiskas cilmes vārdiem, sevišķi terminiem, taču tāpat uz citādas cilmes nosaukumiem, kā jau minētā Hamburga un Chaŗkova vai alkohols (arab. al-kuhl ) un šļachta (pol. szlachta ).

Aizgūtu svešvārdu izrunu vai rakstību, protams, var ietekmēt katras tautas dzimtā valoda. Piem., angļi klasisko valodu ch vietā mēdz runāk k ( chaos, technology ), bet dažkārt č ( chartter `charta' ) tāpat kā angliskas cilmes vārdos.

Vācieši savos vācu vārdos izrunā burtkopu sch kā š skaņu ( schön, Schnee ). Tāpēc šāds š viņiem ieviesies dažu (bet ne visu) grieķiskas cilmes svešvārdu izrunā (gr. schema : v. Schema : kr. c[tvf ). Bet pēc respektējamiem literārās izrunas norādījumiem (piem., vācu Dūdena vārdnīcas) šāds š tagad nav runājams, piem., medicīnas terminos, kā gr. schisma, ischias, ischaemia ). Taču šādos vārdos neiederīgo š skaņu pa daļai ir pārņēmuši krievi un arī latvieši, pieskaņodamies patiesībā neliterārai vācu izrunai. Piem., gr. schizophrenia : kr. ibpjahtybz ! c[bpjahtybz @ : latv. šizofrēnija ( shizofrēnija ) (Tm II 476).

Bet grieķu valodā pašā šņāceņu ( š , ž ) pavisam nav! Tad nu pareizāk būtu respektēt grieķu oriģinālu, kur nule minētajos terminos sch izrunājams kā s:ch (kā čukstus runāts sj ), nevis atdarināt vācu neliterāru izrunu, ko vācieši paši jau atmetuši.

Kas tieši kaitīgs rodas no ch “vienkāršošanas”? — Gribas vēlreiz teikt, ka 1957. gada rīkojums rakstīt burtkopas ch vietā tikai h ir apmēram tas pats, kā kad sagudrotu dz vietā rakstīt tikai z , sakot ka tautā to vietumis dažos vārdos jau dara, piem.: (d)zītars, (d)zirkles, (d)zeguze, lī(d)z, bet neparedzot, kāds jukums radīsies, ja šādu “ideju” visnotaļ īstenos. Proti, neparedzot to, ka tad vienādas kļūs, piem., saknes dzied- un zied- un daudzos atvasinājumos juks dziedēšana un dziedāšana ar ziedēšanu , tā ka nevarēs saprast, ko nozīmē, piem., (d)ziedēt, (d)ziedošs, (d)ziedinātava, (d)ziedonis, (d)ziedpulkstenis u.c.

Lūk, tāds pats jukums rodas arī no ch aizstāšanas ar h . Jo līdz ar to latviešu (bet ne lielo kultūras tautu!) rakstībā ārēji vienādi kļūst nozīmē nevienādi vārdi, arī starptautisku terminu veidotājvārdi jeb formanti, kā chem(i)- `ķīmija' un hem(i)- `puse', chol- `žults' un hol- `viss', chyl- `sula' un hyl- `viela'; gandrīz vienādi kļūst vēl citi, kā chor- `deja' un hær- `stunda, laika sprīdis', jo gaŗumzīme virs o ir liegta jau kopš 1946. gada.

Tad nu neskaidri vai pilnīgi pārprotami kļūst simtiem terminu, kas ar šādiem formantiem jau darināti (piem., medicīnā, kā rāda Tm) un kādi joprojām darināmi arī citās zinātņu nozarēs. Piem., ir divi dažādi medikamenti: cholagogs (kr. [jkfuju ) `žultsdzinējs' (Tm I 345), un ir gluži cits medikaments holagogs (kr. ujkfuju ), kam ir nozīme `radikāls līdzeklis' vai `visdzinējs (visu slimīgu šķidrumu izdzinējs)' (Tm I 819). Bet mums tagad padomju rakstībā kā viens, tā otrs ir holagogs , it kā latviešiem būtu vienalga — zāles paliek zāles! Un kas šādā rakstībā ir, piem., “holografiska vēstule” — vai tā ir ar žulti rakstīta, jeb vai tāda, kur viss teksts, ne vien paraksts, ir autora rokrakstā? Un ko nozīmētu hilologs ? Kādā sēdē par savu terminu hemiosmoze pat mediķi paši šaubījās, vai hemi- te norāda uz ķīmiju vai uz pusi?

Mānīgs ir mierinājums, ka konteksts taču novēršot pārpratumus. Bet konteksta var nebūt, piem., ja vārds jāsastop bibliogrāfijās vai terminu sarakstos. Un konteksts var būt nepalīdzīgs vai maz saprotams, piem., svešā nozarē ar neparastu vai jaundarinātu terminoloģiju.

Bet dažādas mīklas un pārpratumi atkritīs, ja atjaunosim ch un ja vispār atgriezīsimies pie Endzelīna vadībā priekšzīmīgi izveidotās latviešu pareizrakstības principiem. Mēs gribam būt attīstītas kultūras ļaudis Eiropā. Tad nu divām paaudzēm būtu jāpārvar tā savtīgā vēlēšanās oficiāli paturēt sev ieskolotas rakstības kvalitātei kaitīgos paradumus! Un vismaz būtu jaunaudzei skolās jāļauj tikt no tādiem brīvai.

1997. gada 28. aprīlī

Rakstā ievērota autores rakstības vēlme.