MŪSU BAGĀTĪBA

Latvijas katoļu Baznīca deviņu gadsimtu amplitūdā

Prof., Dr.philol. Indriķis Šterns (ASV) — ”Latvijas Vēstnesim”

Pagājušā gada beigās Rīgā ir izdots Latvijas Universitātes vēstures profesora Heinriha Stroda 387 lappušu biezais pētījums par katoļu Baznīcu Latvijā no 1075. līdz 1995.gadam. Un uzreiz, izvērtējot prof. Stroda grāmatu, gribas sākt ar pāris piezīmēm par autora pirmreizīgo devumu Latvijas vēstures pētniecībā.

Pirmkārt, profesors Strods ir pirmais lajs (nevis priesteris), kas rakstījis sistemātisku un zinātnisku katoļu Baznīcas vēsturi Latvijā no tās sākuma laika līdz dienai, kad manuskripts nodots spiestuvei. Otrkārt, vietā ir paskaidrojums, ka prof. Strods ir pirmais, kas stingri šķiŗ baznīcu — celtni, kuŗā noris dievkalpojumi (dievnams), no Baznīcas — kristiešu kopuma un reliģiskas institūcijas. Tālāk jāmin, ka prof. Strods ir pirmais latviešu vēsturnieks, kas konsekventi lieto terminu “Senlatvija” tās Latvijas teritorijas apzīmēšanai, ko XIII gadsimtā pievērsa katoļticībai. Tālāk — profesors ir pirmais vēsturnieks, kas atteicies saukt senos kuršus, latgaļus, zemgaļus, sēļus un lībjus par ciltīm, bet skaidri sapratis, ka Senlatvijas iezemieši vācu agresijas laikā jau bija pārauguši cilšu apjomu un kļuvuši par “maztautām”. Tad vēl uzteicama ir profesora sistemātiska izvairīšanās saukt šīs maztautas par “iedzimtajiem”. Tāpat — darbs uzrakstīts četros gados pēc Rīgas katoļu archibīskapa un mētropolīta Jāņa Pujata ierosinājuma. Nevar arī neminēt, ka materiālu vākšanai prof. Strods vienu akadēmisko sēmestri pavadījis Vatikāna bibliotēkā. Tomēr visiespaidīgākais ir prof. Stroda “Izmantoto nepublicēto vēstures arhīvu fondu saraksts”, kas rāda, ka zinātnieks ir strādājis: Latvijas Valsts archīvā Rīgā, Latvijas Valsts vēstures archīvā Rīgā, Rīgas mētropolijas kūrijas archīvā Rīgā, bijušās Latvijas PSR valsts drošības komitejas archīvā Rīgā, Lietuvas Valsts vēstures archīvā Viļņā, Vācijas Valsts archīvā Potsdamā, Krievijas Centrālajā Valsts vēstures archīvā Pēterburgā, Krievijas Seno aktu archīvā Maskavā, Krievijas Centrālajā valsts vēstures archīva Maskavā, Baltkrievijas Valsts vēstures archīvā Minskā, Francijas Republikas ārlietu ministrijas archīva Parīzē, Francijas Republikas Nacionālajā archīvā Parīzē un Vatikāna Slepenajā archīvā Romā (379.—382.lpp.; tuvāk par archīviem skat. 36.–42.lpp.).

Prof. Strods sāk savu grāmatu ar literātūras un avotu iztirzu, kas sniedz vēsturniekam ziņas par katoļu Baznīcu Latvijā, kam seko īsa skice par senlatviešu reliģiskajiem ticējumiem, un tad — ar nodaļu “Senlatvijas kristianizācija XI–XIII gadsimtā.” Sekojot viduslaiku chroniku ziņām, autors risina katoļticības ieviešanu Latvijas teritorijā, vispirms no dāņiem Kursā, tad no vāciem pa Daugavas ūdensceļu, allaž izceļot katoļu klera un mūku miermīlīgo misijas darbu pretstatā Zobenbrāļu un Livonijas ordenu kristīšanai ar zobenu un varu.

Nākamajās divi nodaļās “Livonijas katoļu Baznīcas valsts XIII–XVI gadsimtā” un “Luterisma izplatīšanās Latvijā 1521–1582” profesors vispirms rāda katoļticības vienvaldību viduslaiku Latvijas Baznīcas valstiņās, un tad — XVI gs.ticības kaŗus ar Eiropas un Latvijas sašķelšanu starp katoļticību un protestantu denominācijām.

Ar 5.nodaļu sākas prof. Stroda grāmatas oriģinālā daļa, kas līdz pat 10.nodaļai (ieskaitot) viscaur balstīta archīvu un dokumentu studijās. Nodaļā “Katoļu Baznīca Polijas un Zviedrijas laikos 1561—1772” profesors izseko Latvijas teritoriālajai un reliģiskajai sašķelšanai starp Poliju (katolicismu), Zviedriju (luterismu) un Kurzemes hercogvalsti (reliģisko duālismu), sevišķi izceļot jezuītu un dominikāņu nopelnus Latvijas rekatolizācijā un Austrumlatvijas garīgajā aprūpē, un literārajā atmodā. Starp citu — šajā nodaļā (170.lpp.) Strods dod arī Aglonas baznīcas iesākuma un nosaukuma izcelšanās aprakstu. Piezīmējams gan, ka šajā nodaļā (173.lpp.) profesors nepareizi identificējis vecticībniekus (staroveri) ar bogomiliem, kas bija cēlo viduslaiku hairētiķi Ziemeļitālijā un Dienvidfrancijā.

Sestā nodaļa stāsta par Latvijas katoļu Baznīcu cariskās Krievijas impērijā un ir grāmatas otrā garākā nodaļa (ar 56.lpp. pēc “Latvijas katoļu Baznīcas komūnistu okupācijas laikā 1944—1990” ar 64.lpp.). Uzteicama ir prof. Stroda rūpīgā dokumentācija, ar kādu viņš meklējis pamatojumus vēstures faktiem un katram savam apgalvojumam un secinājumam. Tāpat katoļu Baznīcas cīņu ar cara valdību par tiesību un identitātes paturēšanu labi raksturo nodaļā ievietotās 9 statistiskās tabulas un 5 kartogrammas.

Nākamā nodaļa par “Katoļu Baznīcu Latvijas valsts laikā” ir viena no īsākajām, bet reizē arī liberālākā, kad Baznīcas pūles vainagojās ar latviešu iecelšanu par Rīgas archibīskapu 1920.gadā, ar konkordāta noslēgšanu ar Vatikānu 1922.gadā un klosteŗu atjaunošanu tad pat, ar Liepājas bīskapijas nodibināšanu 1937.gadā un Katoļu teoloģijas fakultātes atklāšanu Latvijas Universitātē 1938.gadā. Stāstu par katoļu Baznīcas augšupeju Latvijas neatkarības laikā labi ilustrē pievienotās tabulas.

Nodaļa “Latvijas katoļu Baznīca nacistu okupācijas gados” ir pati īsākā (10 lpp.), un tomēr prof. Strods ir veiksmīgi parādījis katoļu Baznīcai uzspiestos vācu ierobežojumus.

Visgaŗākās ir nodaļas par katoļu Baznīcu komūnistu okupācijas laikā (abas nodaļas kopā 70 lpp.); to sintēzi prof. Strods ir formulējis pāris teikumos (290.lpp.): “Komūnistu mērķis bija izveidot cilvēku bez Dieva, bez individuālitātes un tautības... Ļenins, Staļins un viņam sekojošie “genseki” vienlaikus bija impērijas ķeizari un pāvesti viduslaiku nozīmē. Kristīgās Baznīcas četru evanģēlistu vietā komūnisti publicēja un macīja visās pamatskolās, vidusskolās un augstskolās un citur savu četru “evanģēlistu”: Marksa, Engelsa, Ļeņina un Staļina darbus, kas daļēji bija jāzina no galvas.” Otra raksturīgā nodaļas nozīmība ir daudzo, lielākoties visiem jau zināmo ticības apkaŗošanas plānu un prakses dokumentāri pierādījumi (abām nodaļām kopā 184 norādes).

Tā 387 lappusēs profesors Strods ir devis līdz šim pilnīgāko un zinātniskāko Latvijas katoļu Baznīcas vēsturi 920 gadu gaŗā posmā.

Ar lielu mīlestību un dziļu notikumu izpratni vēsturnieks Heinrichs Strods ir rakstījis savas baznīcas gaŗo gadu stāstu Latvijā. Tik lasītāju pārsteidz, ka “Pārdomu” galavārdos (377.lpp.) cienījamais profesors ir pieņēmis par patiesību baltvācu vēsturnieku radīto mītu par Senlatvijas maztautu nokļūšanu krievu un leišu atkarībā un boļševiku vēsturnieku propagandēto leģendu par trīsdesmito gadu latviešu vēsturnieku tautisko romantismu. Tiesa gan grāmatas autoram, ka neviens vēl nav uzrakstījis zinātnisku trīspadsmitā gadsimta Latvijas vēsturi.

Uz prof. Stroda jautājumu (374.lpp.) “Kas notiktu ar Latviju un latviešiem, ja tā nebūtu kristiānizēta un iekarota XIII gadsimtā no vāciem?” viduslaiku vēsturnieka atbilde var būt tikai viena: XIV.gs. Senlatviju sev būtu pakļāvuši leiši un ieviesuši katoļticību latviešiem no Lietuvas.

Aizveŗot grāmatas pēdējo vāku un vēlreiz atskatoties uz vēsturnieka Heinricha Stroda pētījumu, jāsaka, ka profesors ir pratis rādīt katoļu Baznīcu Latvijā deviņos gadusimteņos kā labestīgu kristīgās ticības misijas Baznīcu, kuŗai gan vienmēr bijis jācīnās ar organizētu pretestību: Senlatvijā tas bija iezemiešu pagānisms, Baznīcas valstiņu patstāvības laikā — Livonijas ordenis, XVI.gs. — luterāņu reformācija, zviedru un poļu laikos — luterticības uzspiešana vai pārpoļošana, cariskās Krievijas valdīšanas posmā — pareizticība, Latvijas neatkarības laikā — valdības labvēlība luterticībai, vācu un krievu okupācijas gados — nacionālsociālistu āriskā Baznīca un boļševiku nacionālkomūnisms un antireliģisms, un atjaunotajā Latvijā — ticības indiference un reliģiskais plēralisms. Tāpēc līdz ar profesoru Strodu var jautāt, “vai jaunāko laiku pasaules vēsturē garīgais regress dažkārt nedominē pār garīgo progresu”? (374.lpp.).

Un tomēr katoļu Baznīca visus šos gadsimtus ir pastāvējusi un šodien veido otro lielāko konfesiju Latvijā.

Raksts publicēts, saglabājot autora stilu un ortogrāfiju.