PROBLĒMAS

Kad uzņēmums kļūst maksātnespējīgs

VIKTORS ŠADINOVS, Latvijas Privatizācijas aģentūras juridiskais direktors, — “Latvijas Vēstnesim”

— Pagājušā gada rudenī tika pieņemts jauns likums par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju. Kādēļ jauns un kādēļ tik vēlu? Tobrīd jau bija ļoti daudz valsts uzņēmumu, kas iekrājuši gan darba algas, gan sociālā nodokļa parādus. Ja tagad valsts un pašvaldību uzņēmumu darba algu parāds pārsniedzis četrus miljonus latu, tad tolaik tas nebija neko sevišķi mazāks...

— Iepriekšējais likums par maksātnespēju un bankrotu tika pieņemts jau 1991. gadā. Taču tas pietiekami sīki nebija izstrādāts, tajā nebija nošķirtas administratora funkcijas maksātnespējas procesā un administratora funkcijas bankrota procesā, tas paredzēja, ka lielāko daļu jautājumu lemj tiesa, un tādējādi iznāca, ka tiesai jāiedziļinās skaitļos un jāveic tai galīgi neraksturīga funkcija. Taču galvenais iemesls, kādēļ likums nestrādāja, bija tas, ka uzņēmumam nebija noteikts pienākums pieteikt savu maksātnespēju. Jaunajā likumā reglamentēts daudz stingrāk: ja uzņēmumam iestājas maksātnespēja un tā netiek pieteikta, var iestāties kriminālatbildība.

Bet no otras puses — arī kreditori negāja pieteikt maksātnespēju, jo kreditoru intereses bija ļoti vāji aizstāvētas. Skatoties citu valstu likumdošanu, redzam, ka tur maksātnespējas likumi ir orientēti tieši uz kreditoru interešu aizstāvību. Šajā likumā pirmām kārtām ir noteikta visu kreditoru vienlīdzība. Lai attīstītu visas kredītu attiecības, aizņēmumus utt., svarīgi, lai parādās tā saucamais nodrošinātais kreditors: ja, teiksim, banka kādam aizdod naudu un prasa pretī ķīlu, tad gadījumā, ja lieta nonāk līdz bankrotam, šo mantu, kas ir ieķīlāta par labu kādam kreditoram, nedrīkst neviens pārdot, arī administrators nē. To pārdod tikai tas, kuram par labu šī ķīla ir nodibināta, — pats kreditors. Tātad, ja viņš ir šo ķīlu dabūjis tik lielā apjomā, ka viņa prasības ir nosegtas, tad nekāds bankrots viņu neiespaido. Tas ir ļoti būtisks nodrošinājums, jo iepriekšējā likuma darbības laikā kreditoram bija ierādīta kāda trešā vai ceturtā pozīcija. Nākamā būtiskā izmaiņa — parādījusies faktiski jauna, tā saucamā brīvā profesija — administrators. Kādēļ agrāk uzņēmumi bieži vien negāja pieteikt maksātnespēju? Viņiem uzreiz teica — nu tad jūs paši arī būsiet administrators! Nebija cilvēku, kas ar to speciāli nodarbotos. Tagad veidojas cilvēku slānis, kuru pamatdarbs acīmredzot būs šis administratora darbs. Tagad likumu līmenī ir atrisināta arī administratoru darba apmaksa. Agrāk, kad bija jāpiesaka kāda uzņēmuma maksātnespēja, cilvēks, kas bija ar mieru to darīt, izrēķināja, cik, realizējot mantu, varēs nopelnīt. Bet, kad atskaitīja visus maksājumus, izrādījās, ka pašam administratoram nekas pāri nepalika. Tagad ir noteikti tā saucamie administratora izdevumi, kurus apmaksā pirmām kārtām, un tikai tad - visiem pārējiem. Līdz ar to iespējams plašāk pielietot sanāciju un tomēr atrast līdzekļus paša administratora darba samaksai.Faktiski šis likums sākotnējā variantā ir tapis apmēram pusotra mēneša laikā.

— Tātad var teikt, ka šis pārstrādātais likums atbilst privatizācijas procesa nodrošināšanai?

— Likumā ir speciāla nodaļa, kas veltīta tieši valsts un pašvaldību uzņēmumu maksātnespējas īpatnībām. Šiem noteikumiem gan ir pārejošs raksturs, taču tie aizsargā valsts un pašvaldību uzņēmumus no tā, ka jebkurš, piemēram, gribēdams dabūt savu parādu atpakaļ, piesaka valsts uzņēmuma maksātnespēju, un visi uzņēmumi viens pēc otra tiek likvidēti. Šīs normas nosaka — ja tas ir jau privatizācijai nodots valsts vai pašvaldības uzņēmums, tad maksātnespēju tiesīgs pieteikt tikai tas, kas veic privatizāciju. Ja kāds no kreditoriem iesniedz tiesā pieteikumu par privatizācijai nenodota valsts uzņēmuma maksātnespēju, tad tiesas lēmums par uzņēmuma atzīšanu par maksātnespējīgu tiek pielīdzināts Ministru kabineta lēmumam par nodošanu privatizācijai.

— Kā varēja gadīties, ka šāds samērā pilnīgs likums neatbilst starptautiskajiem dokumentiem, kurus ratificējusi Latvija, — Starptautiskās darba organizācijas 173. konvencijai par strādājošo prasību aizsardzību uzņēmumu maksātnespējas gadījumā un ES 1980. gada 20. oktobra direktīvai par darbinieku aizsardzību darba devēju maksātnespējas gadījumā?

— Mūsu likums simtprocentīgi atbilst gan attiecīgajai Eiropas direktīvai, gan arī Starptautiskās darba organizācijas 173. konvencijai. Jo šeit ir teikts, ka pirmās kārtas maksājums ir pirmo trīs mēnešu darba algas maksājumi. Arodbiedrība, protams, sludina, ka tas neatbilst starptautiskajiem dokumentiem. Likums gan atbilst, taču valsts nav spērusi nākamo soli: šī direktīva un konvencija paredz — ja tomēr likvidācijas procesā nevar izmaksāt algu par šiem trim mēnešiem, tad valstij ir jārada mehānisms — kāds fonds vai kaut kas tamlīdzīgs, lai vismaz astoņu nedēļu algas apmērā nauda tiktu izmaksāta. Tas, protams, nav šā likuma uzdevums, te papildus nepieciešams atsevišķs likums. Tas, lūk, netika izstrādāts.

— Tagad maksātnespējas likuma grozījumos ir iestrādāta norma, ka līdz šī likuma pieņemšanai neizmaksātā alga un sociālais nodoklis var tikt izmaksāts pilnā apmērā.

— Šāds labojums tiek paredzēts tādēļ, ka līdz šim mūsu valsts uzņēmumu maksātnespēja neiestājās normāli. Parādus krāja gadiem, līdz tika izsludināta maksātnespēja. Tagad šāda situācija vienkārši nebūs iespējama, jo nosacījumi ir ļoti stingri. Ja uzņēmums divas nedēļas nevar samaksāt parādu, uzreiz var izvirzīt pretenzijas, ja pēc nedēļas tās vēl nav apmierinātas, — var tikt izsludināta maksātnespēja. Jā, varbūt tev tieši šajā brīdī nav naudas, taču mani kā kreditoru tas vienkārši neinteresē...

Laukos grūti dzīvot, pilsētās — izdzīvot

Oļģerts Krastiņš, LZA akadēmiķis, Latvijas Statistikas institūta laboratorijas vadītājs, — “Latvijas Vēstnesim”

Negribētos, lai šo rakstu pieskaita “vaimanoloģijai”. No valodas viedokļa gan saliktenis nesatur negāciju, salīdz. filoloģija, socioloģija, meteoroloģija u.c. (“logos”, gr . vārds, runa). Negāciju tam uzslāņo jaunbagātnieku nicīgā attieksme pret vienkāršās tautas ciešanām. Realitātei trāpīgākus jaunvārdus varētu atvasināt no saknes “mānija” ( lat . “mania”, trakums), iegūstot vārdus eiromānija, ofšormānija, šopunšovmānija vai jau agrāk pazīstamā lielummānija.

Statistika nav saistīta ne ar vienu, ne ar otru. To nereti salīdzina ar spoguli. Ja nepatīk attēls, nevaino spoguli, bet gan to, kas notiek tā priekšā.

Cik precīza ir statistika?

1996. gadā no 2502 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju 776 tūkstoši jeb 31 procents dzīvoja laukos (Latvijas statistikas gadagrāmata 1996., 47. lpp.). Savukārt no 973 tūkstošiem nodarbināto 164 tūkstoši strādāja lauksaimniecībā un mežsaimniecībā jeb 16,9 procenti (1995. g. “Darbaspēks Latvijā”, 1966., 65., 78. lpp.).

Var jautāt: kad un kas viņus tik precīzi saskaitīja? Pēdējā tautas skaitīšana notika 1989. gadā, kad patiešām skaitītājiem bija uzdots apstaigāt burtiski visas dzīvojamās un nedzīvojamās telpas un saskaitīt visus, kas tur atrodami. Pēc tam šādas skaitīšanas vairs nav notikušas.

Modernā statistika vajadzīgos datus iegūst daudz lētāk izlasveida aptauju un aprēķinu ceļā. Ja izlase ir veikta, ievērojot gadījumizlases principus, tad ar varbūtību teorijas palīdzību var iegūt samērā pareizus tās ģenerālkopas vērtējumus, no kuras ņemta izlase. Mūsu gadījumā tā ir valsts vai kāda tās daļa.

Valsts statistikas komiteja pēdējā laikā divas reizes gadā veic darbaspēka izlasveida aptaujas, lauku saimniecību aptaujas, regulārus saimnieciskās konjunktūras izlasveida pētījumus u.c.

Latvijas lauku sociālo seju vislabāk raksturo mājsaimniecības, kuru galvenais ienākumu avots ir lauksaimniecība.

Nepieciešamos datus par mājsaimniecībām dod Valsts statistikas komitejas reprezentatīvā izlasveida mājsaimniecību budžetu aptauja. 1996. gadā pēc ļoti plašas programmas pavisam tika aptaujātas 7524 mājsaimniecības, katrai aptaujai ilgstot vienu mēnesi, t. sk. 2390 — laukos (ziņojums par mājsaimniecību budžetu pētījuma rezultātiem 1996. g., 2. lpp.).

Ņemot vērā katra mājsaimniecības locekļa varbūtību nonākt izlasē (varbūtību nosaka, nejauši atlasot mājsaimniecību locekļus no iedzīvotāju reģistra), varēja aprēķināt, ka 1996. gadā Latvijā bija 1071 tūkstotis mājsaimniecību, no kurām 120 tūkstoši jeb 11,2 procenti galvenos ienākumus guva no lauksaimniecības (1. tabula).

Protams, šie dati nav ideāli precīzi. Par iespējamās kļūdas lielumu var spriest, salīdzinot dažādos aprēķinos iegūtos skaitļus. Piemēram, kopējais iedzīvotāju skaits valstī, ko dod iedzīvotāju statistika, bija uzrādīts nodaļas sākumā — 2502 tūkstoši. Aprēķinot to pašu pēc mājsaimniecību budžetu statistikas izlases datiem, iegūstam 2605 tūkstošus jeb par 4 procentiem vairāk. Kurš skaitlis precīzāks, var noteikt tikai, zinot to aprēķināšanas metodes un tehniku. Runājot par kopējo iedzīvotāju skaitu, īstenībai tuvāks varētu būt 2,5 milj., kaut arī tas iegūts nevis tiešas saskaitīšanas, bet aprēķinu ceļā. Toties mājsaimniecību budžeta statistika dod daudz plašāku informāciju par tautas sociālo struktūru, dzīves apstākļiem un dzīves līmeni nekā citas statistikas nozares.

Rēķinoties ar 4–5 procentiem izlases kļūdu, pēc mūsu vērtējuma, sociālā statistika tomēr ir daudz precīzāka un zinīgāka par savu pētījuma objektu nekā, piemēram, makroekonomikas statistika, kurai jāaprēķina iekšzemes kopprodukta vērtība, Latvijas maksājumu bilance, jānoteic ēnu ekonomikas loma un citi līdzīgi rādītāji. Arī tos nosaka aprēķinu ceļā, un tie ir vajadzīgi gan valsts pārvaldei, gan zinātnei.

Lauku sociālā seja

Latvijas lauku sociālo seju pašreiz nosaka trīs mājsaimniecību tipi, ja tās grupē pēc galvenā ienākumu avota. Plašākā ir zemnieku saimniecības, kurām nosacīti pieskaitītas arī tās mājsaimniecības, kurās galvenais ienākumu saņēmējs ir pensionārs, taču tajās ir darbspējīgi mājsaimniecības locekļi un piemājas zeme, lielāka par 1 hektāru. Šādā paplašinātā izpratnē 1996. gadā Latvijā bija 79 tūkstoši zemnieku mājsaimniecību (pēc lauksaimniecības statistikas datiem 74 tūkstoši zemnieku saimniecību — Latvijas Statistikas gadagrāmata 1996., 202. lpp.). Salīdzināšanai 1939. gadā lielākas par 1 hektāru bija 231 tūkstotis lauku saimniecību (Latvijas lauksaimniecība 1939. gadā, 1. lpp.). Hipotētiskie atšķirību cēloņi: lauksaimniecībā izmantojamās zemes samazināšanās no 3754 tūkstošiem ha (turpat, 6. lpp.) līdz 2541 tūkstotim ha mūsdienās. Jāņem vēl vērā, ka mūsdienās joprojām ir lielāks valsts un sabiedrisko saimniecību īpatsvars nekā trīsdesmitajos gados.

Valsts un sabiedrisko saimniecību darbā galvenos ienākumus 1996. gadā guva ap 93 tūkstoši personu jeb 27 procenti no lauksaimniecībā nodarbināto mājsaimniecības locekļu skaita.

Ir parādījušies arī lauksaimniecībā privātā darbā algotie. Pēc aprēķiniem 1996. gadā bija 15 tūkstoši mājsaimniecību ar 60 tūkstošiem to locekļu, kuru galvenais ienākumu avots — algots darbs privātās lauku saimniecībās.

1935. gadā tautas skaitīšanā reģistrēja 192 tūkstošus lauksaimniecībā privātā darbā strādājošo un to piederīgo (Ceturtā tautas skaitīšana Latvijā 1935. g., VI, 495. lpp.) jeb apmēram 3 reizes vairāk nekā mūsdienās. Te gan jāatzīmē, ka toreiz no lauksaimniecības pārtika 1142 tūkstoši cilvēku (turpat), tagad — ap 348 tūkstoši, atkal 3 reizes mazāk. Jāsecina: kalpu slānis nav kļuvis ne “biezāks”, ne “plānāks”.

Kas izdevīgāk — saimniekot vai kalpot?

Kādu morālu gandarījumu zemniekam dod “savs kaktiņš, savs stūrītis zemes”, to naudas izteiksmē nevar novērtēt. Bet var gan noteikt dažām lauksaimniecībā nodarbināto mājsaimniecību rīcībā esošā ienākuma lielumu, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī.

Vērtējot pēc vidējiem rīcībā esošiem ienākumiem uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, pirmajā vietā izvirzās valsts un sabiedriskajā sektorā nodarbināto mājsaimniecības (Ls 51,23), otrajā vietā — lauksaimniecībā privātā darbā nodarbināto mājsaimniecības (Ls 50,12) un tikai trešajā — zemnieku mājsaimniecības (Ls 48,52, skat. 2. tabulu). Šie skaitļi gan daudz neatšķiras.

Vērtējot pa rīcībā esošo ienākumu deciļgrupām, pirmajā deciļgrupā visnabadzīgākās ir valsts un sabiedriskajā sektorā nodarbināto mājsaimniecības, “visturīgākās” (liekot šo vārdu pēdiņās) — privātā sektorā nodarbināto mājsaimniecības. Toties 8 deciļgrupās no 10 vislabāk klājies tieši valsts un sabiedriskajā sektorā nodarbināto un tur galveno ienākumu daļu gūstošajām mājsaimniecībām. Tikai pēdējā visturīgāko mājsaimniecību deciles grupā ievērojams rīcībā esošo ienākumu pārsvars ir zemniekiem (vidēji Ls 171,70, 2. tabula). Šis skaitlis ir manāmi lielāks arī par Latvijas vidējiem rādītājiem. Tātad ir tikai ap 10 procentu zemnieku saimniecību, kas gūst lielākus ienākumus, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli, nekā algotu darbu stādājošo mājsaimniecībās. Toties pats maksimālais ienākums, ko reģistrējusi mājsaimniecību budžeta statistika 1996. gadā, bija Ls 642,6 mēnesī uz vienu mājsaimniecības lcocekli, un tas bija lauksaimniecībā valsts un sabiedriskajā sektorā nodarbināto mājsaimniecībā.

Statistika garantē neizpaust atsevišķu ziņu sniedzēju vārdus un adreses. Tādēļ nedrīkstam apmierināt ziņkārību, noskaidrojot, vai tas ir kāds algots lielsaimniecības vadītājs vai speciālists.

Pats visveiksmīgākais zemnieks, rēķinot uz vienu savas mājsaimniecības locekli, bija nopelnījis rīcībā esošo ienākumu Ls 533,7 mēnesī, bet “visneaizstājamākajam” privātā saimniecībā bija samaksāts Ls 413,1 (iespējams, ka viņi ir vieninieki un ienākums ne ar ko nav jādala).