Kad uzņēmums kļūst maksātnespējīgs

VIKTORS ŠADINOVS, Latvijas Privatizācijas aģentūras juridiskais direktors, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

Kad jaunais likums stājās spēkā, bija iekrāts daudz veco parādu. Tagad cilvēki zina — ja uzņēmums kļūs maksātnespējīgs, tad viņi samaksu dabūs tikai par trim pēdējiem mēnešiem. Un tas nozīmē, ka nedrīkst pieļaut darba algas neizmaksāšanu vairāk par trim mēnešiem. Ja divus mēnešus alga nav maksāta, tas nozīmē, ka darbiniekiem uzreiz jāiet uz tiesu un jāpieprasa uzņēmuma maksātnespēja. Pieminētais likuma labojums vienkārši nosaka — tās darba algas, kas veidoja parādus līdz šī likuma spēkā stāšanās dienai, tiks atmaksātas pilnā apjomā, jo ir taču skaidrs, ka cilvēkiem tajā brīdī nebija zināmi spēles noteikumi: iepriekšējais likums taču paredzēja pirmām kārtām atmaksāt visu algas parādu.

— Likuma par uzņēmumu maksātnespēju 107. pantā nebija iekļauti arī atlīdzības maksājumi par darbā nodarīto kaitējumu...

— Šis ir otrs kuriozs, kas izveidojies likumdošanas tapšanas nesaskaņotības dēļ. Iepriekšējā likumā tādi bija, un tik lielu kļūdu neviens nebūtu pieļāvis, ka tagad tīši tos izlaistu. Taču jaunā likuma izstrādes laikā šos maksājumus saprata ar terminu - sociālie pabalsti, un tādēļ atsevišķs atšifrējums maksātnespējas likumā netika iekļauts. Taču tika izmainīta sociālā likumdošana, un izrādījās — tā to vairs nesauc... Normāli ir jābūt tā: izmaiņas savstarpēji saistītos likumos ir jāsaskaņo. Tas netika izdarīts, un tagad iznāk, ka darbā gūtie sakropļojumi un veselības kaitējums vispār netiek atlīdzināti. Tagad likuma labojumā skaidri un gaiši ierakstīts, ka pirmajā maksājumu grupā iekļauta arī darbā nodarītā kaitējuma atlīdzība sakarā ar sakropļojumu un arodslimībām.

Arī nākamais likuma labojums nepieciešams šīs nesaskaņotības dēļ.

Uzņēmums ir bankrotējis, administrators cilvēkus atlaiž no darba. Viss ir juridiski saprotami. Likuma par nodokļiem un nodevām 29. pantā skaidri pateikts — ja uzņēmums tiek likvidēts, sociālā nodokļa parādu darbiniekiem dzēš valsts. Līdz ar to šis process vairs neatstāj tik negatīvu iespaidu uz cilvēkiem. Taču problēma paliek — cilvēku no darba atlaiž tagad, bet bankrota procedūra beigsies, pieņemsim, pēc gada. Un arī sociālā nodokļa parāds tiks dzēsts pēc gada. Pa šo laiku cilvēks nevar kā bezdarbnieks stāties uzskaitē Nodarbinātības Valsts dienestā, jo par pēdējiem sešiem mēnešiem, bet no 1. jūnija - par pēdējiem deviņiem mēnešiem taču nav samaksāts... Lūk, tagad arī šis sociālā nodokļa parāds ir iekļauts pirmās kārtas maksājumos.

— Galvenais, ka šajā likumdošanas juceklī ļoti cieš cilvēki. Kaut kā bieži tā iznāk...

— Pašlaik kopā ar Centrālo dzīvojamo māju privatizācijas komisiju esam ierosinājuši Ministru kabineta noteikumos iekļaut normu, lai dzīvokli atļautu privatizēt arī tiem īrniekiem, kam ir parāds. Jo tad dzīvokli var uzreiz ieķīlāt, tad stājas spēkā parastās civiltiesiskās attiecības. Kā cilvēks var samaksāt par dzīvokli, ja, piemēram, divus gadus nav saņēmis algu? Mēģinām arī atrast shēmu, kā komisija varētu tiešā veidā vispārējā kārtībā privatizēt valsts mājas.

— Klasiskākais piemērs ieilgušu parādu ziņā ir Slokas papīrfabrika. Tur nav un nebūs līdzekļu, par ko samaksāt strādniekiem iekavētās algas un sociālo nodokli. Visa manta sen jau izlietota un izsaimniekota. Šādu uzņēmumu ir daudz, un tad rodas jautājums — kas un par kādiem līdzekļiem šos parādus segs?

— Es varu droši teikt, ka no budžeta tas nebūs. Jādibina īpašs garantijas fonds. Savukārt tam nepieciešams īpašs likums. Pašlaik tiek veidota darba grupa, kas izstrādās tur šādu likumu. Taču es personīgi domāju tā: ja nepieciešams šo fondu veidot tūlīt, tad pats vienkāršākais ir šāds ceļš: mums privatizācijas procesā veidojas 5 procenti kvotu, kuras paredzētas pensiju fondam, bet šāda pensiju fonda taču nav... Tagad atliktu tikai Labklājības ministrijai uzdot mums šīs kapitāla daļas pārdot, un naudu ievirzīt šajā garantijas fondā. Tas būtu pietiekami ātri. Protams, nav loģiski, ka šāds fonds tiktu veidots, tikai pārdodot valsts uzņēmumus. Šajā nodrošinājuma fondā iemaksas jāveic visiem darba devējiem, līdzīgi kā civiltiesiskajā apdrošināšanā — jāizdara nelielas iemaksas, lai nauda sakrātos. Protams, te nepieciešams nosacījums, lai likums aktīvi darbotos un uzraudzītu gan maksātnespējas ietāšanos, gan iemaksu veikšanu fondā, un tie, kuri uzņēmumu ļaunprātīgi noveduši līdz bankrotam, tiešām tiktu saukti pie atbildības. Tad tādu situāciju, ka notiek bankrots un patiešām nekā vairs nav, būs krietni mazāk. Nav nekāds noslēpums, ka Amerikas Savienotajās Valstīs divas trešdaļas jaunizveidotu uzņēmumu bankrotē. Bet neviens tādēļ nekrīt izmisumā, un šādu problēmu nav, jo uzņēmējam vienkārši neļauj iestigt parādos. Līdz ar to viņš laikus ar kreditoriem norēķinās, un nenokārtotu maksājumu dēļ nevienu uz ielas nešauj nost. Ja nepaveicās šajā biznesā, mēģinās darīt kaut ko citu... Bet mums šis maksātnespējas process aizlaists tik tālu, ka nekādas izejas vairs nav.

— Jā, tas nemaz nebija tik sen, kad uzņēmumu darbinieki uz visiem stūriem tirgojās ar palagiem un zeķēm...

— Šie cilvēki paši neiet prom no darba, viņus arī neatlaiž, strādnieki formāli atrodas bezalgas atvaļinājumos, kas arī ir pilnīgi nelikumīgi, un iznāk, ka visi kopā taisa vienu lielu nelikumību, bet pēc tam vienmēr vainīga ir valsts.

— Protams, Latvijā ir vietas, kur tiešam nevar dabūt darbu. Bet tik lielā pilsētā kā Rīga — vai tiešām ir saprātīgi gadiem sēdēt un gaidīt neizmaksātu algu, nemēģinot sameklēt citu vietu un pārkvalificēties...

— Mums tika ieaudzināts, ka jābūt savas iestādes, sava uzņēmuma patriotiem. Tas, ka šī iestāde vai uzņēmums pret tevi galīgi nav patriots, tam it kā nav nozīmes. Senāk, ja tu no viena darba aizgāji uz citu, kur labāk maksā, tevi pasludināja par”vieglas dzīves meklētāju”, kaut gan tas ir normāli, ka cilvēks rūpējas par savu ģimeni, meklē, kur labāk. Kaut gan — es pats esmu no tiem, kam ļoti grūti mainīt darbu. Šī ir tikai mana otrā darbavieta, ja neņem vērā, ka es pēc sadales nepilnu pusgadu nostrādāju prokuratūrā. Esmu strādājis universitātē un tagad — šeit. Bet ar prātu es saprotu, ka tas nav pareizi.

— Taču, ja jums gadu nemaksātu algu, jūs ciestu?

— Protams, aizietu un drīz.

— Atgriežoties pie uzņēmumu maksātnespējas, ja maksātnespējīgajam uzņēmumam pašam līdzekļu nav, kā iespējams samaksāt gadiem krātos sociālā nodokļa un darba algu parādus?

— Ja uzņēmumam nav naudas, strādniekiem samaksās tikai par 8 nedēļām. Likums paredz: ja nauda ir, to izmaksās, ja tās nav — tad neizmaksās.

— Kādā stadijā pašlaik atrodas gan iepriekšminētie grozījumi likumā par uzņēmumu maksātnespēju, gan jaunā — garantijas fondu likuma tapšana?

— Attiecībā uz likumu par garantijas fondu jāteic, ka ir nokonstatēta situācija un šis jautājums ir izskatīts arī Saeimas budžeta komisijā. Valdībai ierosināts izveidot darba grupu šāda likuma izstrādāšanai. Savukārt labojumi maksātnespējas likumā ir jau pieņemti. Tie ir ļoti nepieciešami, jo ir vesela virkne uzņēmumu, kuru likvidācijas rezultātā ir iegūta nauda, būtu jāsāk maksāt aizkavētās algas un sociālo nodokli, bet saskaņā ar patlaban spēkā esošo likumu tās var izmaksāt tikai par trim mēnešiem. Kad izmaiņas stāsies spēkā, varēs maksāt pilnu algu.

— Kuru uzņēmumu darbiniekiem ir šādas izredzes?

— Vairākiem. Piemēram, “Dauteksā”; turklāt tas varētu būt viens no retajiem lielajiem uzņēmumiem, kur mums izdosies sanācija diezgan klasiskā variantā. Dīvaini, bet viens otrs kreditors pret to jau ir iebildis: kā tad tā — jūs tur ņemat kredītu un līdz ar to mazināt mūsu iespējas! Te nu redzams, ka kreditoru intereses bieži vien atšķiras no paša uzņēmuma interesēm. Šajā gadījumā ļoti labi, ka aģentūras rokās koncentrēta liela vara, jo mēs vienā personā esam gan kreditoru sapulce, gan administrators un pieņemam abējādus lēmumus. Šādas normas gan ir spēkā tikai šogad, bet citādi to pagaidām nevar izdarīt, jo tiklīdz dosim iespējas lemt tikai kreditoriem, viņi visi pieprasīs uzņēmuma bankrotu, un pat tie uzņēmumi, kuri varētu normāli turpināt darbu, tiks iznīcināti.

Likumā par maksātnespēju ir arī daži sīki redakcionāli labojumi. Tagad bieži dzird — jūs pavisam nesen izstrādājāt likumu un jau labojat to! Bet tikai tad, kad likums praksē izgājis pilnu ciklu un zināmu laiku darbojies, atklājas tā nepilnības. Likumu rakstot, visu nav iespējams paredzēt. Ja tā padomā — Amerikas Savienotajās Valstīs vienu likuma labojumu taisa veselu gadu, un tad, protams, to var izsvērt no visām pusēm un izdiskutēt; mums pusotrā mēnesī jāuztaisa likums, un loģiski, ka atklājas nepilnības. Bet mēs dzīvojam straujā reformu laikā, un tas ir jāņem vērā.

Mudīte Luksa,

“LV” privatizācijas lietu

redaktore