PROBLĒMAS

Laukos grūti dzīvot, pilsētās - izdzīvot

Oļģerts Krastiņš, LZA akadēmiķis, Latvijas Statistikas institūta laboratorijas vadītājs, - "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

Saprotams, ka individuālu mājsaimniecību skaitļiem ir vienīgi ilustratīva nozīme. Citām izlasē nenokļuvušajām mājsaimniecībām maksimālais ienākums var būt vēl lielāks. Statistiska nozīme, garantējot reprezentativitāti, ir tikai vidējiem un citiem kopsavilkuma lielumiem. Profesionāļi teic, ka to nodrošina lielā skaita likums.

Pilnais iztikas minimums vidēji 1996. gadam bija noteikts Ls 73,78 mēnesī, rēķinot uz mājsaimniecības locekli mēnesī (Latvijas Statistikas ikmēneša biļetens, 1997, 2(33), 51. lpp.), bet krīzes iztikas minimums - Ls 52,18.

Izmantojot iepriekšējā rakstā aplūkoto metodiku ("LV", 1997. g. 9. aprīlī), var aprēķināt, ka 1996. gadā zem pilnā iztikas minimuma bija spiestas dzīvot 82,1 procents zemnieku mājsaimniecību un tikai nedaudz mazāk - lauksaimniecībā algotā darbā nodarbināto (2. tabula). Zem krīzes iztikas minimuma bija spiestas dzīvot 61 procents zemnieku un 54-58 procenti lauksaimniecībā algotā darbā nodarbināto mājsaimniecību.

Tad nav jābrīnās, ka zemnieki un laukstrādnieki vairs "nevaimanā", bet izbrauc uz šosejām ar spēkratiem.

Saimniecība nāk ar gadiem

Interesantu ainu parāda lauksaimniecībā nodarbināto vecumstruktūra (3. tabula). Izrādās, ka zemnieku saimniecību locekļi ir "novecojuši" tāpat kā zinātnieki un augstskolu profesori. No visiem mājsaimniecību locekļiem spēka gadu vecumā (21-50 g.) zemnieku mājsaimniecībās bija tikai 26,6 procenti, lauksaimniecībā valsts un sabiedriskajā sektorā nodarbināto mājsaimniecībās - 41,9 procenti, bet lauksaimniecībā privātos uzņēmumos nodarbināto mājsaimniecībās - par 45,8 procentiem.

Izteiktā pensijas vecumā (virs 61 g.) zemnieku mājsaimniecībās bija 34,7 procenti locekļu, bet lauksaimniecībā algotā darbā strādājošo mājsaimniecībās - attiecīgi tikai 8,0 procenti un 7,3 procenti.

Šādu krasi atšķirīgu vecumstruktūru izskaidro vairāki apstākļi. Daudzi zemnieki savas saimniecības atguva vai ieguva jau cienījamā vecumā un kopā ar ģimeni turpina tās apsaimniekot. Algotā darbā, īpaši privātā, šāda vecuma strādniekus labprāt neņem, par to liecina darba piedāvājumi laikrakstos. Acīmredzot darba devēji dod priekšroku strādniekiem, kuru ģimenēs nav vecu un apgādājamu ģimenes locekļu, īpaši ja laukstrādnieka ģimene lauku apvidū ar mājokli jānodrošina saimniekam. Tas viss pasliktina likteni lielām ģimenēm ar vairākiem darba nespējīgiem.

Zemniekiem vismaz atļauj strādāt, cik ilgi spēj. Nav tā kā zinātniekiem, ka pēc 65 gadu sasniegšanas jālūdz ministra atļauja...

Zemnieka vitalitāte

Ja zemnieku mājsaimniecībās ir ļoti daudz pensijas vecuma personu, tad saprotams, ka mazāks ir bērnu īpatsvars. Tādēļ pēdējais nav izmantojams, lai raksturotu zemnieku vitalitāti. Šim nolūkam jārēķina bērnu skaits uz 100 26-50 gadus veciem mājsaimniecību locekļiem - potenciāliem vecākiem (intervāla robežas par dažiem gadiem ir diskutējamas, bet secinājumus tās nemaina, 4. tabula).

Mūsdienu sociālās grupas laukos ir izveidojušās pēdējos piecos gados. Tādēļ šādai analīzei noder vienīgi bērnu skaits līdz piecu gadu vecumam. Vecāki bērni ir dzimuši vēl citā sociālā statusā.

Zemnieku mājsaimniecībās bērni līdz piecu gadu vecumam ir 25,4 uz 100 potenciāliem vecākiem, lauksaimniecībā valsts un sabiedriskajā sektorā nodarbināto grupā - 22,3, bet privātā darbā nodarbināto grupā - tikai 19,7.

Šie skaitļi pilnīgi apstiprina secinājumus, ko ieguvām agrāk, apstrādājot 1935. gada tautas skaitīšanas rezultātus, un kas vairākkārt publicēti (arī "LV", 1996. g. 18. oktobrī).

Lai samazinātu smago demogrāfisko krīzi valstī, ir mērķtiecīgi jāveido un jāpaplašina to sociālo grupu īpatsvars, kuras var būt relatīvi drošas par savu nākotni. Viena tāda grupa ir zemnieki, kuriem pieder sava saimniecība. Visnedrošākie un darba devēja kaprīzēm visvairāk pakļautie ir privātā darbā nodarbinātie. Tādēļ viņi retāk uzdrošinās dot dzīvību bērniem. Kā rāda dati, kārtējiem ienākumiem te nav tik liela nozīme, jo zemniekiem pagaidām tie ir pat mazāki nekā citiem.

Grūtāk dzīvot...

Lauku darba un dzīves grūtības ir daudzkārt aprakstītas literatūrā: parasti nenormēts darba laiks, bieži uz atklāta lauka, labierīcību trūkums mājoklī, grūtāk nodrošināt bērniem izglītību, nepietiekama un grūti pieejama medicīniskā aprūpe. Tomēr, kad nav vairs runa par dzīvošanu, bet izdzīvošanu, lauku ļaudīm parādās zināmas priekšrocības: naturālā saimniecība nodrošina uztura līdzekļus un nedraud badošanās, reti draud izlikšana no mājokļa un citas pilsētnieku likstas, kas ne vien sarežģī dzīvi, bet apdraud pašu eksistenci. Atcerēsimies, ka, sākoties karam, daudzi pilsētnieki devās uz laukiem, bet nekad otrādi.

1996. gadā no visiem patēriņa izdevumiem ar pašražoto produkciju naturālā veidā Latvijas pilsētu mājsaimniecības sedza no 8 līdz 13 procentiem, bet lauksaimniecībā nodarbināto mājsaimniecības 35-42 procentus (intervāli pa decilgrupām). Pārtikas izdevumu daļā šie procenti bija vēl lielāki.

Mājsaimniecību izdevumi, to struktūra un segšanas avoti sociālo grupu skatījumā ir turpmākas izpētes uzdevums.

Skats no Preses nama logiem

Kāds žurnālists 1996. gadā ieteica statistiķiem paskatīties uz dzīvi no Preses nama augšējo stāvu logiem. "Ja statistiķi paskatītos pa logu, viņi dažkārt ieraudzītu automobiļu "korķi" uz K. Valdemāra ielas un Vanšu tilta no Valsts statistikas komitejas līdz Preses namam." Kā par vidējo ienākumu, ko nosauc statistika, ģimene varētu iekrāt kaut dažus simtus latu vissliktākā braucamrīka iegādei?"

Vispirms jāatbild, ka no Preses nama logiem var redzēt tikai Rīgas centrālās daļas ielas, par visu Latviju nemaz nerunājot. Un lielākā daļa Latvijas grezno automobiļu ir koncentrēta tieši Rīgā un tās centrālajā daļā. Lai pētītu zvaigznes, tās neskatās pa augstceltnes logu, bet izmanto teleskopu observatorijā. Lai pārredzētu valsti kopumā, izmanto statistiku.

Neviens nenoliedz, ka Latvijā ir arī turīgi un bagāti cilvēki. Cik viņu un kas viņi, tas jānoskaidro valsts ieņēmumu dienestam un policijai. Mājsaimniecību budžetu aptauja ir brīvprātīga, tādēļ par jaunbagātnieku saujiņu interesējošās ziņas tā neiegūs.

Tomēr galvenais ir cits. Ja salīdzina luksusa autiņu un Rundāles, Jelgavas, Cesvaines, Siguldas, Vecauces vai citu pili, kādas pagājušajos gadsimtos cēla hercogi, grāfi un vienkārši baroni, tad autiņi tāda pa ielu ripojoša lakota bleķa čupiņa vien ir. Varenākas vai vienkāršākas pilis baroni bija uzcēluši vai katrā Latvijas draudzē. Taču ne tuvu netiek mūsdienu jaunbagātnieku savrupnami Baltezerā un citur Rīgas pievārtē. Būtu jāsecina, ka visaugstākais dzīves līmenis Latvijā ir bijis pagājušajā gadsimtā un ekonomiski to nodrošināja dzimtbūšana un klaušas. Tauta vienkārši "to nesaprata". Tādēļ nāca 1905. gads un divdesmito gadu agrārā reforma, kas bija pavisam citāda nekā mūsdienās.

Pētījums veikts, izmantojot Latvijas Zinātnes padomes 96.0039 projekta finansējumu. Autors izsaka pateicību Vladimiram Daineko par datoraprēķiniem.

1. tabula

Mājsaimniecību un to locekļu (personu) skaits Latvijā 1996. gadā (aprēķinu skaitļi)

2. tabula

Mājsaimniecību rīcībā esošais ienākums, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli, 1996. gadā

3. tabula

Lauksaimniecībā nodarbināto mājsaimniecību locekļu sadalījums pēc vecuma grupām 1996. gadā

4. tabula a

Bērnu un jauniešu skaits pa vecumgrupām, rēķinot uz 100 pieaugušajiem 26-50 g. vecumā 1996. gadā