Runas. Raksti. Referāti

Mākslas zinātne Latvijā: mantojuma apguve, attīstības perspektīvas

Latvijas Zinātņu akadēmijas kārtējā, jau trīspadsmitā, sēde “Par pētījumiem letonikā” notika ZA augstceltnē 7.maijā. Šoreiz tā bija veltīta mākslas zinātnei Latvijā un tās perspektīvām. Kā ievadvārdos atzīmēja ZA prezidents akadēmiķis Tālis Millers, sēdes darba kārtībā iekļautie jautājumi — par viduslaiku arhitektūras un mākslas pētniecību Baltijā, mākslas izpētes koordināciju un mūsdienu mākslas vērtējumu — ir būtiski un svarīgi letonikas pētījumu temati. Ar mākslas doktoru Elitas Grosmanes, Rūtas Kaminskas un Rutas Čaupovas referātos skarto tematiku sasaucās mākslas zinātnieču Aijas Brasliņas, Silvijas Grosas, Kristiānas Ābeles, Zaigas Kuples un Stellas Pelšes ziņojumi par Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas bakalauru un maģistru pētījumiem un akadēmijas Informācijas centra darbību, par mākslas teorijas izpēti, par Jāņa Valtera (1869—1923) mantojuma apguvi un anotēto mākslas grāmatu bibliogrāfisko rādītāju, kas aptver laika posmu no 1740. līdz 1996.gadam un varēs tikt izmantots gan kā informācijas avots, gan datorprogramma.

Vissāpīgāk izskanēja konstatācija, ka mākslas zinātniekiem nav sava periodiskā izdevuma un līdz ar to — plašākas publicēšanās iespēju. Taču Literatūras, folkloras un mākslas institūta direktors akadēmiķis Viktors Hausmanis spraigo un saturā bagāto “Letonikas” sēdi rezumēja optimistiski: “Kā dzirdējām, pētījumi notiek dažādos virzienos, aptver dažādus laika posmus. Mākslas zinātnieki un vēsturnieki joprojām tiek sagatavoti, un joprojām iznāk arī mākslas grāmatas, kaut arī finansējums no valsts budžeta šogad ir četras reizes mazāks nekā pērn. Kamēr akadēmijā izstrādā tik labus bakalauru un maģistru darbus un sevi piesaka aizvien jauni mākslas zinātnieki, ir pamats entuziasmam. Un, kamēr būs entuziasti, attīstīsies arī mūsu mākslas zinātne!”

Mūsu laikrakstā ziņojumus publicējam saīsinātus. Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Dr.art. Rūta Kaminska:

Par Latgales arhitektūras mantojumu

Ja gribam izprast un atbilstoši mūsdienīgām metodoloģiskām nostādnēm sakārtot informāciju par Latvijas arhitektūras un mākslas mantojuma veidošanās procesiem, jāpieskaras arī tā reģionālajam aspektam. Viena no jautājumu kopām, kas šobrīd aktualizējas Latvijas mākslas vēsturnieku darbā, ir saistīta ar kultūrvēsturisko novadu problemātiku. Tas mudinājis pārskatīt arī Latgales arhitektūras un mākslas vēstures pētniecībā veikto darbu.

Senākie publicētie materiāli par Latgales arhitektūru un mākslu atrodami XIX gs. literatūrā, kas šobrīd vērtējama kā viens no faktoloģiskajiem avotiem. Taču Latgales pieminekļi parādās arī vizuālo iespaidu fragmentārā fiksējumā, atstājot nozīmīgu ikonogrāfisko materiālu, ko XVIII.gs. nogalē pārstāv J.K. Broces Latgalei veltītie zīmējumi. XIX gs. 70.gados līdzīgu darbu ir veicis Polijas mākslas vēsturē pazīstamais N.Orda, kurš, apceļodams bijušās Žečpospolitas zemes, uzturējies arī Latgalē un zīmējis dažu Latgales muižu, baznīcu un pilsdrupu skatus. Tomēr XIXgs. novada kultūras pētnieku vidū nozīmīgāko ieguldījumu Latgales arhitektūras un mākslas vērtību apzināšanā devis G.Manteifels, kura darbība iesniedzas arī XX gs. sākumā. Jāpiezīmē, ka viņš joprojām ir citēta autoritāte, kad ārvalstu pētnieki atsaucas uz Latgales materiālu. Apkopojošākā informācija par Latgali atrodama viņa vācu (1869) un poļu (1879) versijās publicētajā monogrāfijā “Poļu Inflantija”. Līdztekus sagatavoti arī vairāki raksti par atsevišķiem Latgales centriem (Ludza, Krāslava) un informācija par šo novadu iekļauta plašākā apcerējumā “Civilizācija, literatūra un māksla senajā rietumu kolonijā Baltijā” (1897).

Nākamais Latgales izpētes posms ir saistīts ar 20.—30.gadu zinātnieku darbu. Kvalitatīvi jaunu pakāpi šai laikā iezīmē akadēmiski izglītotas mākslas zinātnieku paaudzes aktīvā darbība. Latvijā strādā tāda autoritāte kā B.Vipers, mūsu materiālam plašākā kontekstā pieskaras A.Tūlse. Darbu turpina baltvācu pētnieki, un sevi piesaka latviešu mākslas zinātnieku jaunā paaudze. Nozares metodoloģijas jaunāko atziņu lietojums ļauj runāt par profesionālu vietējo parādību analīzi Eiropas laikmetīgo nostādņu kontekstā. Paralēli tiek veidota dokumentālo avotu izpētes bāze, tiek strādāts ar oriģinālmateriāliem, sistematizēti pieminekļu inventarizācijas dati. Monogrāfisku pētījumu par Latgales mākslas vēsturi šajā laikā nav, taču novadam ir veltītas nodaļas plašākās publikācijās, nozīmīgākā no tām ir latviešu un angļu valodā pieejamā B.Vipera monogrāfija par Latvijas baroka mākslu (1937). Šajā akadēmiskajā Eiropas līmeņa darbā pirmoreiz šī novada arhitektūras un tēlniecības viens mantojuma posms iegūst vispusīgu profesionālu novērtējumu, pārliecinoši iezīmējot atšķirīgo un kopīgo pazīmju sakarības. Diemžēl plašākais monogrāfiskais darbs par Latgales arhitektūras vēsturi — A.Krūmiņa disertācija par XVIII gs. koka baznīcām (1939) — paliek nepublicēts. Sakrālo celtņu analīze tajā veikta, izmantojot tuvāko Eiropas reģionu konteksta materiālu, tas ir joprojām citēts avots. Tomēr vairums 20.—40.gadu publikāciju par Latgali pieder vēstures un kultūras vēstures literatūrai. Jāmin, ka šajā laikā Pieminekļu valdes vadībā sākas plašs kultūras pieminekļu apzināšanas darbs arī Latgalē un ar to ir bijis saistīts vēsturnieks un mākslas vēsturnieks B.Brežgo.

Rezumējot 20.—40.gadu posmā paveikto, jāsecina, ka Latgalē tas galvenokārt ir avotu izzināšanas un faktu uzkrāšanas periods, kas sagatavo nozīmīgu pamatu izvērstākam mākslas zinātnieku profesionālajam darbam. Vienlaikus, pirmo reizi runājot par baroka stilu, tiek akcentēta arī Latgales mantojuma vieta Latvijas mākslas vēstures kontekstā. Svarīgi, ka tas tiek veikts atbilstoši laikmetīgiem nozares kritērijiem. Būtiski, kas ar novada materiālu šai laikā strādā augsta līmeņa speciālisti, kas nāk no latviešu, baltvācu, krievu, zviedru zinātnieku vidus. Kopumā līdz Otrajam pasaules karam Latgales arhitektūras un mākslas vēstures izpētē var izsekot tādai pašai secīgai metodoloģisko koncepciju attīstībai kā darbā ar pārējo Latvijas mākslas mantojumu. Novads nav apiets, varbūt vienīgi fragmentārāks ir analizēto mākslas parādību klāsts.

Šī perioda profesionālās iestrādes Latgales mākslas mantojuma pētniecībā var aktualizēties tikai pēc liela starplaika. Pēc Otrā pasaules kara gan negribīgāk, bet aktīvāk noris pieminekļu inventarizācija, taču publicētu darbu par Latgali nav. Mākslas vēsture tiek veidota manuskriptu formā — nopietns darbs norisinās arhitektoniskās izpētes laukā sakarā ar pieminekļu iecerēto vai pasūtīto restaurāciju. Latgales sakarā te minams R.Malvesa vārds. Praktiski tikai 70.—80.gados gan Latvijā, gan Maskavā un Ļeņingradā parādās vispārējas mākslas vēstures izdevumi, kuros Latgale minēta vai aplūkota padomju tautu vai Latvijas vispārējās mākslas vēstures kontekstā. Apkopojošos akadēmiskos izdevumos, arī Latvijas mākslas vēstures sējumā, kas izvērtē 1860.—1940.gada periodu, kultūrvēsturisko novadu aspekts vispār nav īpaši akcentēts. Tomēr, kaut arī līdz pat 80.gadu beigām būtisku papildinājumu novada mākslas mantojuma historiogrāfijai grūti atrast, tieši šai laikā tiek uzkrāta svarīga informācija izvērstākiem pētījumiem un jaunapgūtie vai jaunatklātie fakti tiek aktualizēti atsevišķos rakstos. Šo pētījumu vidū minamas vairākas darbu grupas, kuru autori ir gan latviešu, gan ārvalstu speciālisti. Latgales arhitektūras un mākslas jautājumiem monogrāfiskā aspektā ir veltītas I.Lancmanes un R.Kaminskas publikācijas, arhitektūras vēsturē plašāko materiālu kopu ir publicējis J.Zilgalvis. Novada arhitektūru ir pētījis arī J.Vasiļjevs. Hronoloģiski šie raksti aptver XVIII—XIX gs. mantojumu, pirmo reizi zinātniskajā apritē ievadot plašu jaunu faktu materiālu, kas iegūts, strādājot ar oriģinālmateriāliem. Tas ne tikai garantē precizitāti, ko dod nepastarpināta informācija, bet var saistīties ar aizraujošu līdzdalību sensacionālos atklājumos (spilgtākais piemērs — Rundāles pils muzeja speciālistu atklātie Krāslavas pils gleznojumi). Poļu kolēģu darbi šai pašā laikā vairāk ir balstīti literatūras un dokumentu studijās. Tie iedalāmi monogrāfiskos, kādam konkrētam Latgales piemineklim vai to grupai veltītos apcerējumos un plašākos analītiskos apskatos, kas pieskaras arī Latgales mantojumam. Jāatzīmē 1993.gadā Varšavā notikusī manierisma un baroka portreta izstāde, kas bija viens no Eiropas “baroka gada” pasākumiem. Latvijas daļa tajā tika veidota I.Lancmanes vadībā, un Latgales XVIII gs. portrets tur parādījās plašākā Centrāleiropas tradīciju kontekstā un ar kataloga palīdzību sāka savu ceļu zinātniskās informācijas apritē. Protams, šī sadarbība ir bijusi iespējama, tikai pateicoties profesionāli sagatavotai faktoloģiskās informācijas bāzei, kuru latviešu mākslas zinātnieki ir veidojuši daudzu gadu garumā. Plašākie, sistemātiski vāktie materiāli par Latgales arhitektūras un mākslas vēsturi šobrīd glabājas divos lielākajos centros — Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas un Rundāles pils muzeja arhīvos. Būtiski ir arī tas, ka šobrīd pieejams arī iespējami pilnīgs faktu materiāls par iepriekš nomaļus palikušām jomām, kuru starpā nozīmīgs šķiet senkrievu mākslas tradīciju dokumentējums Latgales pareizticīgo un vecticībnieku baznīcās.

Jāatzīmē, ka šai laikā latviešu speciālistiem kļūst brīvāk pieejami ārpus Latvijas publicētie avoti. Latgales sakarā te vispirms minama A.Johansona Latvijas kultūras vēstures monogrāfija, Polijā izdotās tur strādājušo mākslinieku un jezuītu mākslinieku vārdnīcas, kā arī R.Aftanazi sagatavotais materiālu publicējums par Latgales muižām. 80.gadu nogalē ir pavērusies arī iespēja apgūt plašāku dokumentālo avotu materiālu. Līdz tam mākslas zinātnieki varēja strādāt arhīvos Ļeņingradā, Viļņā, Minskā un Ļvovā, bet kopš šī laika ir brīvi pieejami arī Polijas arhīvu un muzeju fondi. Rezumējot var sacīt, ka kopš 80.gadiem ir izveidotas pietiekami nopietnas iestrādes, lai varētu runāt par kvalitatīvi jaunu posmu Latgales mantojuma izpētē. Izveidojušies lietišķi kontakti ar ārvalstu kolēģiem, kas strādā ar analoģiskiem jautājumiem. Tādēļ bijis iespējams publicēt plašākus mākslas zinātnieku pētījumus par Latgali. No grāmatām te minama R.Kaminskas monogrāfija par Latgales XVIII gs. glezniecību un D.Bruģa pētījums par historisma muižu rezidencēm, kura apjomīga daļa veltīta Latgalei.

Lai izstrādātu nopietnu analītisku pētījumu, ir nepieciešama publicēta pamatdatu bāze. Šai ziņā Latvijas un it īpaši Latgales pētnieku darbu apgrūtina tas, ka joprojam mums nav arhitektūras un mākslas pieminekļu kataloga. Otrs problēmu loks — Latgales pētnieku profesionālā sagatavotība. Tas attiecas ne tikai uz valodu zināšanām, bet arī uz prasmi orientēties atšķirīgu māksliniecisko tradīciju jomās (saistībā ar Rietumu un Austrumu kristietības pasauli), kā arī spēju profesionāli strādāt ar dokumentālo materiālu. Diemžēl šķiet, ka lielu interesi par darbu šādā virzienā jaunie kolēģi neizrāda. Par nozīmīgiem akadēmiskiem centriem, vismaz mākslas zinātnes laukā, nav sevi apliecinājušas Latgales augstskolas un muzeji. Taču bez ieinteresētības paša novada vidē, bez jaunās paaudzes pētnieku iesaistīšanas nav iedomājama Latgales arhitektūras un mākslas vēstures tālāka izpēte. Jārēķinās arī ar zināmu konkurenci — drīz Polijas augstskolas beigs pirmie poļu izcelsmes mākslas zinātnieki no Latvijas, kuri savus mācību darbus jau ir veltījuši Latgalei. Cerams, ka tieši šī paaudze būs nopietni sadarbības partneri. Ir pietiekami daudz jomu, kuras gaida profesionālu izvērtējumu. Pie tām pieder Latgales XVIII gs. muižu apbūve, XVIII un īpaši XIX gs. sakrālā mūra arhitektūra, baznīcu mākslas ikonogrāfijas jautājumi dažādu konfesiju interešu saskarsmes aspektā, XVIII un XIX gs. tēlniecības mantojums. Šīs tēmas ir tikai daļa no iespējamiem darba virzieniem. Pie tām jāstrādā un, galvenais, jāatrod iespēja savus darbus publicēt, ja nevēlamies, lai XVIII —XIX gs. Latgales mantojuma sakarā ārvalstu kolēģu atsaucēs joprojām pārsvarā parādītos G.Manteifela darbi. Novada mākslinieciskās kultūras savdabības analīze ir sarežģīts, taču latviešu mākslas zinātniekiem šobrīd paveicams darbs. Tas nepieciešams ne tikai akadēmiska Latvijas mākslas vēstures pētījuma izstrādāšanai, bet arī novada kultūrpiederības apziņas veidošanai.

Stella Pelše, mākslas zinātniece:

Par mākslas teorijas izpēti

Mantojums. Kaut arī mākslas teorijas vēsture Latvijā līdz šim nav izvērsta plašākos pētījumos, pēckara periodā ir tapuši pirmie mēģinājumi saskaņā ar noteiktu interpretāciju apkopot selektīvi izvēlētu faktu materiālu, pievēršoties mākslas izpratnes liecībām galvenokārt mākslas vēstures un estētikas vēstures kontekstā. Marksistiskās pieejas gultnē veiktie pētījumi tagad būtu jau atsevišķas interpretācijas vērti, jo sevišķi tāpēc, ka principiāli radniecīgas mākslas radīšanas un vērtēšanas nostādnes atklājas jau 20.—30.gadu nacionālās ideoloģijas ietvaros sastopamajās idejās. Piemēram, Ernesta Brastiņa un Jēkaba Bīnes mēģinājumi pēc būtības veidot vēlamo latviskas mākslas teoriju kā Eiropas “patiesā” mantojuma — antīkās un renesanses mākslas principu — turpinājumu visai tieši sasaucas ar vēlākajos padomju apcerējumos rodamajām definīcijām. Proti, padomju mākslai ir jābūt pasaules mākslas mantojuma “labāko” kvalitāšu sintēzei. Tādējādi marksisma mākslas teorija, kas ir pamatā arī līdzšinējam veikumam mākslas teorijas vēstures jomā, nav reducējama kā varmācīgi uzspiesta izolētu ideoloģisko principu sistēma — tās postulātu iesaistīšana XX gs. humanitāro zinātņu metodoloģiju kopainā ir visai komplicēts nākotnes uzdevums. Zināmas norādes šajā virzienā sniedz arī Rietumu pētnieki. Piemēram, angļu konceptuālisma teorētiķis V.Bērdžins uzsver, ka aiz sociālistiskā reālisma doktrīnas (attēlot realitāti tās revolucionārās attīstības gaitā, patiesi un vēsturiski konkrēti) stāv vesela virkne noteiktu estētikas vēstures nostādņu no Aristoteļa līdz Didro, ietverot visdažādākās monarhistisko, ekleziastisko u.c. personu un projektu idealizācijas, kā arī romantismam raksturīgo pirmskapitālistiskas, “organiskas” sabiedrības apoteozi vienlaikus ar XIX gs. raksturīgo pozitīvisko zināšanu kultu. Tādējādi kļūst iespējams šo politizēto mākslas izpratni demistificēt un raksturot kā radikāli eklektisku un kompilatīvu doktrīnu, kuras aksioloģiskajā izvērtējumā svarīga loma ir pētnieka attieksmei pret šo aizguvumu pirmavotiem. Šī kompilatīvā priekšstatu sistēma centās nošķirt galvenokārt progresīvi demokrātisko un reakcionāro, buržuāziski nacionālistisko strāvojumu. Daļa autoru, kurus šādi grūtāk klasificēt, tika raksturoti kā savos uzskatos svārstīgi un pretrunīgi eklektiķi, pieņemot marksisma izvirzītās prasības kā absolūti oriģinālas. Tādējādi noris savdabīgs mākslas teorijas nostādņu maksimāls vienkāršojums — domāšanas un izpratnes redukcionisms jeb, citiem vārdiem, sašaurināšana un ierobežošana.

Problēmas. Pašreizējā situācija ir divtik sarežģīta visām humanitārajām zinātnēm, un mākslas zinātne nav izņēmums. No vienas puses, neapstrīdams fakts ir tā dēvētās marksistiski ļeņiniskās metodoloģijas pilnīga diskreditācija, turklāt ne jau politiskās situācijas maiņas, bet gan ilgstoša entropijas procesa rezultātā. Jau 70.gados šīs metodoloģijas robežas tiek nemitīgi paplašinātas, samazinoties ideoloģiskajam spiedienam, līdz galu galā autora gaume, intuīcija un pašrocīgi apgūtās zināšanas iegūst noteicošo lomu mākslas darba vērtējumā un mākslas vēlamās virzības noteikšanā. Taču šie procesi, kas iezīmē paša mākslas darba lomas pieaugumu, ierobežojot ideoloģisko komentāru nozīmi, samērā maz ietekmē mākslas teorijas vēsturi.

No otras puses, situācija Rietumos ir paradoksālā kārtā visai analoga. Attiecībā uz mākslas teoriju līdz ar 60.gadiem tiek pakāpeniski diskreditēts augstais ( high ) modernisms (raksturīgākie pārstāvji — K.Bells, R.Frajs, K.Grīnbergs u.c.), kas uzsvēra mākslinieka radošā gara un mākslas darba absolūto autonomiju, tā formālo kvalitāšu kultu. Modernisma ideoloģija tiek pakāpeniski apzināta kā pietiekama estētiskās pieredzes “dabiskuma” un “neizskaidrojamības” rutīna, kas nesekmē meklējumus un atklājumus, bet sava veida mitoloģijas atražošanu. “Jaunie mākslas vēsturnieki (..) novirzīja uzmanības smaguma centru no objekta uz ideoloģiju, t.i., uz sociālo spēku struktūrām, un no šejienes uz politiku, feminismu, psihoanalīzi un teoriju.” Mākslas darbs arvien vairāk it kā pārvēršas sociālo, ideoloģisko un psiholoģisko struktūru spogulī. Līdz ar to mākslas izpratnes vēsture iegūst lielāku nozīmi saistībā ar poststrukturālistu izvirzīto problemātiku — varas diskursa, lingvistiskās determinētības un konstantu nozīmju izzušanas tēmām. Šis daudzveidīgo, nereti savstarpēji pretrunīgo metožu un strāvojumu kaleidoskops sliktākajā gadījumā var pārvērsties totālā skepticismā attiecībā uz mākslas definēšanas un izpratnes iespējām vispār. Ja mākslas teorija neapgalvo un neapliecina neko, uzsverot, ka ikviens viedoklis ir savā ziņā pareizs, nav iespējama arī nekāda metateorija jeb pieņēmumu kopums par teoriju dabu, rašanos un funkcijām. Tas rosina nevis domu apmaiņu un to daudzveidību mākslas jomā, bet gan drīzāk nedomāšanu vispār.

Perspektīvas. Tādējādi augstais modernisms, kas nereti tuvāk raksturots kā “ekspresīvais formālisms”, un sociālistiskais reālisms — divi mākslas teorijas “lielie vēstījumi” XX gs. savā ziņā paralēli ir zaudējuši savu paradigmatisko raksturu. Mākslas teorijas izpēte Latvijā nekādā ziņā nebūtu reducējama uz kādas noteiktas metodes pārņemšanu un pilnīgu akceptēšanu. Drīzāk šis dažādo pieeju kopums būtu uztverams kā dažādu mākslas teorijas vēstures izpratnes iespēju spektrs, taču pašreizējā pētniecības posmā būtu svarīgi iespējami pilnīgi atklāt katrā laika posmā aktuālās nostādnes, to izplatības ceļus un pirmavotus.

Jautājumu šajā nozarē ir daudz vairāk nekā atbilžu. Piemēram, kādu XX gs. mākslas virzienu teorētisko principu īpatsvars ir visbūtiskākais? Cik lielā mērā avangarda iespaidi uztur mākslas kritisko funkciju, kalpo kā pozitīvs “jābūtības” modelis 20.—30.gadu gaitā? Taču ko īsti ar to saprot reālisma (nacionālā un latviskā) aizstāvji? Kādiem pagātnes stilu iespaidiem (romantisma? reālisma? impresionisma?) tiek dota priekšroka? No kādiem komponentiem top jaunais nacionāli nozīmīgas mākslas ideāls? Šis laikā mainīgais un saturiski atšķirīgais mākslas izpratnes orientieru kopums ir sava veida vērtību valoda, mākslas konkrēti jutekliskā fenomena pamatojumi un izskaidrojumi vispārinātu zināšanu līmenī, kas ir visas Rietumu estētiskās domas vēstures neatņemama sastāvdaļa. Veids, kādā cilvēks apzinās savu radošo procesu un tā rezultātu, neapšaubāmi ir kļuvis par nozīmīgu izpētes objektu un izpratnes avotu, ko varbūt šobrīd iespējams izskaidrot vienīgi tādā kā “vidustelpā” starp materiālistiskā determinisma un mākslas pilnīgas autonomijas galējībām.

Kristiāna Ābele, mākslas zinātniece:

Par Jāņa Valtera (1869–1932) mākslu un personību

Gadsimtu mijas māksliniecisko kultūru zināmā mērā var salīdzināt ar polifonisku skaņdarbu, kurā dažādās kombinācijās savijas skaidri saklausāmi norieta un augšupejas motīvi. Radoši optimistiskā augšupejas tendence latviešiem, tāpat kā citām tautām Eiropas lielo impēriju nomalēs, varēja saistīties arī ar nacionālās mākslas izveides uzdevumu. Tā nozīmību un lielumu mūsu grāmatu lappusēs, Valsts Mākslas muzeja zālēs un ļaužu priekšstatos tradicionāli apstiprina trīs vispāratzīti klasiķi — Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis un Jānis Valters. Tomēr šai trijotnei veltītā pētnieku uzmanība līdz šim nav sadalījusies vienmērīgi.

Kamēr J.Rozentāla un V.Purvīša veikums visai skaidri iezīmējas apjomīgās monogrāfiskās publikācijās, Jāņa Valtera radošā biogrāfija aizvien vēl piedāvā vairāk jautājumu nekā atbilžu, un mums ir jāpiekrīt profesoram Eduardam Kļaviņam, ka šis gleznotājs ir “visnoslēpumainākā no latviešu mākslas virsotnēm”.

Akadēmiskā līmenī citu un plašāku tēmu ietvaros skatīti tikai atsevišķi hronoloģiski ierobežoti viņa darbības aspekti, piemēram, portreta glezniecība un teorētiskie uzskati daiļrades agrajā periodā līdz 1906. gadam, bet raksturojumi, kas parādījušies vispārējos mākslas vēstures izdevumos, periodikā, mākslas albumu un izstāžu katalogu ievadtekstos, bieži vien slēpj maldinošu nenoteiktību. Tiesa, J.Valtera mantojums nav bijis aizmirsts — to nesenā pagātnē apliecināja kaut vai plašā izstāde, ko Valsts Mākslas muzejs 1994.gadā veltīja meistara 125 gadu jubilejas atcerei —, un ikviens no mums teiksies jūtam J.Valtera svarīgumu. Taču viņa paša atzinums, ka jūt arī diletants, toties profesionālim ir jāzina, stingri piemērojams ne vien mākslinieka amatam, bet vēl vairāk arī mākslas vēsturnieka darbam. Vārdu sakot, joprojām nav monogrāfijas, kas vispusīgi atspoguļotu šī ļoti izglītotā, muzikāli un teorētiski apdāvinātā gleznotāja un pedagoga radošo veikumu tā saistībā ar lokāliem un vispāreiropeiskiem mākslas procesiem. Šādu uzdevumu nespēj veikt nedz 1953.gadā izdotais Artūra Lapiņa un Artūra Eglīša sacerējums, kurā dominē ideoloģiski tendenciozs skatījums uz mākslinieka daiļradi, nedz arī Miķeļa Ivanova ievadraksts J.Valtera gleznu reprodukciju albumam, un, līdzko mēs gribam nopietni pārlūkot vērtīgāko mūsu zemes profesionālās kultūras vēsturē, šis trūkums kļūst asi jūtams.

Te tūdaļ jāatgādina par Jāņa Valtera biogrāfijas īpatnībām, kas reizēm ir sagādājušas raizes radikāli noskaņotiem reālu vai iedomātu nacionālo vērtību sargātājiem. Gleznotājs cēlies no jelgavnieku vāciskajām aprindām un ar līdzīgām tiesībām uzskatāms par piederīgu gan latviešu, gan vācu mākslas skolām. Pēc savas darbības pirmā cēliena latviešu mākslinieku pulciņa “Rūķis” lokā un Latvijas mākslas dzīvē viņš 1906.gadā dodas uz Vāciju un tur kļūst pazīstams kā Johans Valters–Kūravs, kuram veltītais šķirklis “Divdesmitā gadsimta vācbaltu mākslinieku leksikonā” sākas ar īpašu piezīmi, ka latviešu mākslas vēsture viņu pieskaita saviem meistariem, liekot noprast, ka šādas rīcības pamatojums varētu būt diskutējams. Šo niansi varbūt nevajadzētu akcentēt, ja vien tā pati latviešu mākslas vēsture gan pirmās republikas, gan padomju varas gados tik bieži nebūtu paudusi vairāk vai mazāk sāpīgi dramatizētu attieksmi pret Jāņa Valtera vājajām saitēm ar latvietību un dzimteni, šādi saasinot jautājumu par sava lepnuma nacionālo identitāti.

Vēsturiski J.Valters ir mākslinieks, kura starptautiski nozīmīgā mantojuma tuvāka iepazīšana var jūtami bagātināt mūsu zināšanas par mākslas laikmetu mijas norisēm gan bijušajās Baltijas provincēs, gan plašākā areālā, kura konkrētās robežas iezīmē tādi centri kā Drēzdene, Berlīne un Sanktpēterburga. Viņa daiļradē izsekojama attīstība no Pēterburgā apgūta akadēmiska reālisma līdz liriski gleznieciskam XX gs. 20.gadu ekspresionismam, kuras gaitā mākslinieks saskaras ar impresionisma, jūgendstila un simbolisma elementiem, tomēr nezaudē individuālu savdabību, dabas izjūtu un saikni ar redzamās pasaules iespaidiem. Salīdzinošās mākslas vēstures paņēmieni ļauj ieraudzīt polifoniskās kopainas “lielās attiecības”, kuru ietekmē ne viens vien šķietami pierasts un labi pazīstams darbs starp, iespējams, ģeogrāfiski tālām, bet saturiski un formāli pārliecinošām analoģijām iemirdzas citās krāsās. J.Valtera glezniecība ir pateicīgs un informatīvi ietilpīgs materiāls arī īpašām mākslinieciskā rokraksta studijām un mākslas darba struktūranalīzei — ne tikai meistara mantojumā atrodamo vērtību dēļ, bet arī tāpēc, ka formas problēmu izpratnei ir svarīga vieta viņa teorētiskajās interesēs. J.Valtera divkāršā apdāvinātība, darbu tematiskais saturs un formas īpašības liek vēlēties noskaidrot, kā viņš jutis un izpratis attiecības starp glezniecību un mūziku, kuru apzināšanās nodarbināja daudzus šī pārmaiņu laika radošos prātus, sākot no Dž.A.M.Vistlera un beidzot ar Vasiliju Kandinski. Un kuram taisnība — Vilhelmam Purvītim, pēc kura stāstiem J.Valters savulaik spēlējis Drēzdenes operas orķestrī, vai kolekcionāram H.Līderam–Līram, kurš māksliniekam piedēvē sadarbību ar Eiropā slaveno Klinglera kvartetu? Te neiztikt bez rūpīgiem centieniem restaurēt pagātnes fragmentus no tiem dažkārt gauži niecīgajiem dokumentālajiem materiāliem, kas laiku pa laikam nonāk pētnieku rokās.

Šajā jomā šobrīd vērojama sakustēšanās, kas ļauj cerēt uz pozitīvu attīstību. Tā, piemēram, izdevumā “Latvijas Arhīvi” drīz parādīsies Valsts Mākslas muzeja speciālistes Edvardas Šmites raksts par epistolārām liecībām, kas jaunā gaismā atklāj J.Valtera aizceļošanas iemeslus, bet, pārlapojot Jelgavas vācu avīzes “Mitausche Zeitung” numurus, ir laimējies atrast plašu publikāciju par kādu līdz šim nezināmu referātu, ko mākslinieks 1903.gada 13. (26.) oktobrī nolasījis Jelgavas amatnieku biedrības diskusiju vakarā. Vērtīgas ziņas un ierosmes tālākiem pētījumiem snieguši arī Berlīnes Valsts muzeja centrālā arhīva un Jaunās nacionālgalerijas darbinieki. Pateicoties viņu atsaucībai, izdevies ne vien nokļūt uz pēdām dokumentiem, kas noskaidro atsevišķas interesantas epizodes J.Valtera Berlīnes studiju darbībā, un iekļaut viņa draugu un skolnieku lokā vairākus jaunus vārdus, bet arī iegūt nelielu papildinājumu mūsu trūcīgajām zināšanām par J.Valtera pedagoģiskajiem principiem un teorētiskajiem uzskatiem laikā ap 1930.gadu, kuras līdz šim veidoja tikai leģendas un Dr.Ernsta Cīrera grāmatā ietvertais manuskripta fragments. Bez šaubām, šo auglīgo sadarbību ir nepieciešams turpināt, un jāpriecājas, ka vairs nav politisku šķēršļu, kas traucētu izvērst kontaktus ar zemi, kurā vēl meklējams daudz liecību par J.Valtera dzīvi un daiļradi. Taču lielāko daļu no tām, protams, nav iespējams iepazīt korespondences ceļā, tāpēc izpētes darbā neizbēgami nākas rēķināties ar finansiālo grūtību realitāti.

Kā redzams, Jāņa Valtera mantojuma pētniecība ir metodoloģiski daudzveidīgs uzdevums, kas mākslas vēsturniekam liek darboties vienlaikus dažādos virzienos. Tālākā perspektīvā šo centienu mērķis ir nostiprināt lielā meistara klātbūtni mūsu kultūras vēsturē un precizēt viņa veikuma vietu tiklab latviešu, kā vācu mākslas parādību vidū, lai J.Valtera savdabīgā personība, kuru mēs pamatoti uzskatām par savu bagātību, mākslas cienītāju acīs varētu iegūt vajadzīgo noteiktību un atklāties kā izteiksmīgs, izsmeļošs un skaidri apjaušams tēls, lieku reizi pārliecinot, ka reālas zināšanas sniedz daudz vairāk nekā vēstures “balto plankumu” noslēpumainā klusēšana.

Silvija Grosa, mākslas zinātniece :

Par Latvijas pilsētu namu interjeriem

Rīgas jūgendstila arhitektūra, pateicoties arhitektūras pētnieku, it īpaši Jāņa Krastiņa, pētījumiem un publikācijām, ir ne tikai pazīstama plašai mūsu sabiedrības daļai, bet ieguvusi atzinīgu vērtējumu arī eiropeiskā kontekstā. Līdz ar šo popularitāti var rasties maldīgs iespaids, ka par jūgendstilu jau zināms viss. Tomēr ir vairākas mākslinieciskās darbības jomas, kurās vēl daudz neizzināta gan saistībā ar arhitektūru, gan arī ārpus tās. Šajā ziņā kā primārais jāizvirza jautājums par dzīvojamo ēku interjeriem. Interjeri mūsu XIX un XX gadsimta mijas arhitektūras mantojuma kopainā ieņem savrupu vietu un uzskatāmi par sava veida “balto” laukumu. Tas arī ir saprotams: Latvijas jūgendstila vēsturē ēku interjeri savā ziņā ir visgrūtākā tēma, jo materiālu vākšana, izpēte un interpretācija prasa īpašas un ārkārtīgi darbietilpīgas metodes. Interjeru apzināšanā tiešās vizuālās uztveres process visbiežāk ir nepietiekams, jo interjeru apdare pieder pie mākslas nozarēm, kuras laika ritējums saudzē vismazāk. Tomēr šo tēmu nedrīkst uzlūkot kā mazsvarīgu, jo jūgendstila princips — visu mākslu sinteze — viskonsekventāk realizējas tieši interjeru izveidē.

Interjeru apdare nereti pakļauta stihiskiem vai tīšiem postījumiem, kā arī modes prasību diktētām pārmaiņām, individuālā īpašnieka vēlmēm, gaumei, pat brīža noskaņojumam. Neskaitāmie pārveidojumi, zudumi un vēlākie renovējumi bieži veido situāciju, kurā bez speciālām zondāžām nav iespējams iegūt pat aptuvenu priekšstatu par interjeru raksturu. Tomēr pēdējo gadu gaitā, namiem atgriežoties pie īpašniekiem, arhitektoniskās izpētes darbs arvien biežāk tiek veikts šī perioda īres namu interjeros.

Tomēr minētais skar tikai vienu materiāla interpretācijas procesa daļu. Paralēli nepieciešams izmantot arī cita veida arhīvu materiālus, interjerus atspoguļojošas fotogrāfijas, glezniecības vai grafikas darbus, kā arī apzināt reāli eksistējošus interjera iekārtu priekšmetus muzeju un privātpersonu kolekcijās. Šeit tad arī iezīmējas otrā problēma — aplūkojamās tēmas ietvaros situāciju sarežģī fakts, ka gadsimtu mijas lietišķā māksla joprojām pieder pie maz pētītajām tēmām mūsu mākslas vēsturē. Turklāt mūsu mākslas vēsturē joprojām trūkst apkopojoša pētījuma par pagājušā gadsimta mijas periodu kopumā, kas atklātu jūgendstilu kā mākslas stilu, kura izpausmes vērojamas ne tikai arhitektūrā, bet arī citos mākslas veidos, kuros sasniegumi bija ne mazāk spilgti, vienīgi vēl nav pilnībā atklāti un iepazīti. Minētie jautājumi kontekstā ar Baltijas reģiona mākslas specifikas akcentējumu tika risināti pagājušā gada novembrī Rīgā notikušajā starptautiskajā zinātniskajā konferencē “Jūgendstils Baltijā. Laiks un telpa”.

Trešais aspekts, kuram vēlējos pievērsties, saistīts ar periodizācijas problēmu un atsevišķiem terminoloģijas jautājumiem. Terminoloģiska rakstura problēmu lokā kā primāro varētu minēt eklektisma un historisma jēdzienu lietojumu, kurā pētnieku domas radikāli atšķiras. Tomēr šoreiz vēlējos vairāk akcentēt jūgendstila periodizācijas jautājumu, kas ir svarīgs interjeru izpētes procesā un izpētes rezultātu sistematizēšanā, kuru apgrūtina ne tikai ziņu trūkums par interjeru apdares autoriem, izmantoto paraugu un analoģiju rakstura noteikšana, bet arī precīzu datējumu problēma, it īpaši gadījumos, ja interjera apdare apsekota vecajā apbūvē.

Interjeru dekoratīvā apdare hronoloģiski dalās divos periodos — agrīnajā un vēlīnajā, kuros saskatāma atšķirīga attieksme pret dekora lietojumu, kas sasaucas ar ēku fasādēs redzamo rotājumu. Neizvēršot abu periodu detalizētu analīzi, minēšu tikai, ka attiecībā uz laika posmu no 1898. līdz 1905./06. gadam varētu izmantot agrīnā jūgendstila perioda apzīmējumu. Savukārt uz laika posmu no 1905./06. līdz 1914. gadam interjeru apdarēs attiecināms vēlīnā jūgendstila perioda apzīmējums.

Zaiga Kuple, mākslas zinātniece:

Par mākslas un arhitektūras bibliogrāfisko rādītāju

Latvijas tēlotājai mākslai, lietišķajai mākslai un arhitektūrai ir veltīts liels skaits grāmatu, un tajās iekļauts ļoti plašs faktu materiāls. Kopumā tas sniedz aptverošu un samērā objektīvu priekšstatu par šo mākslas veidu attīstību, tās galvenajām likumsakarībām. Turklāt šis mākslas bibliogrāfijas materiāls ir visa latviešu kultūras procesa daļa, kas ietver sava laika vēsturisko informāciju.

Atjaunotajā Latvijas valstī speciālas mākslas bibliogrāfijas izveide ir īpaši svarīga. Bez tās nav iespējama fundamentāla mākslas un arhitektūras izpēte, pilnvērtīgs darbs humanitārajās mācību iestādēs, kā arī vispusīga visdažādāko lasītāju interešu un pieprasījuma apmierināšana. Tāpat bibliogrāfija nepieciešama daudzajās mākslai un arhitektūrai veltītajās starptautisko sakaru norisēs: simpozijos, konferencēs, mākslas izstāžu rīkošanā u.c. Tai ir nozīme ne vien atsevišķu faktu un datu noskaidrošanā, bet arī jaunu bibliogrāfiju (universālo nozaru, tematisko, personālo) sastādīšanā.

1997.gadā lasītāji saņēmuši vērtīgu Latvijas Nacionālās bibliotēkas izdevumu — Cildas Caunes sastādīto tematisko bibliogrāfisko rādītāju “Rīgas celtniecības un tēlniecības pieminekļi. No gotikas līdz jūgendstilam (13.gs. — 1914.g.)”. Tajā ievietota bibliogrāfija ar 5629 nosaukumiem, kas parāda konkrētiem mākslas pieminekļiem veltītās publikācijas grāmatās, rakstu krājumos un presē. Arī Vācijā (Berlīnē) jau 1984.gadā tika izdota E.Beklera ( E.Bockler ) un H.Fišera ( H.Fischer ) sastādītā “Bibliographie zur baltischen Bau- und Kunstgeschichte, 1939 — 1981” (Baltijas arhitektūras un mākslas vēstures bibliogrāfija, 1939 — 1981 — vācu val.), kurā iekļauts grāmatu, rakstu, katalogu un bibliogrāfisko līdzekļu tematiskais rādītājs. Kopā tas aptver 1196 nosaukumus latviešu, vācu, igauņu un krievu valodā. Līdzās pamatliteratūrai šajā rādītājā minēta arī tematikai atbilstoša papildliteratūra. Tomēr abos šajos visādā ziņā nozīmīgajos bibliogrāfiskajos rādītājos nav ietverts viss latviešu mākslas un arhitektūras publikāciju materiāls. Tā hronoloģiski iezīmē tikai noteiktu posmu. Turklāt pirmajā materiāla izvēle saistīta tikai ar konkrētu vietu — Rīgu, bet otrajā materiāla atlase ir nepilnīga, pārsvarā gadījuma rakstura, un arī šī Vācijā iznākusī grāmata latviešu lasītāju vidū vēl maz pazīstama.

Tātad līdz šim latviešu valodā nav neviena bibliogrāfiskā rādītāja, kurā būtu atsevišķi sistematizēts viss Latvijas mākslas un arhitektūras materiāls, kaut gan arī nozaru bibliogrāfiju izveidē mums ir visai senas tradīcijas, tās saistās jau ar XIX gadsimtu. Pirmā nozaru bibliogrāfija — A.Spodrkalna (Reinberga) “Rokas grāmatiņa teātra vadoņiem. Visu latviski drukātu lugu rādītājs...” tika laista klajā jau 1891.gadā. Bet šodien plašas nozaru bibliogrāfijas (atšķirīgā pieejā, ar dažādu tematiku u.c.) ir veltītas literatūrai un vēsturei. Tāpat nozīmīgas nozaru bibliogrāfijas lasītāji saņēmuši valodniecībā, folklorā, mūzikā, teātra mākslā.

Mūsu bibliogrāfiskajā rādītājā (sast.Z.Kuple un M.Bruzgule) iekļauts vairāk nekā 1700 grāmatu, kas izdotas laikā no 1740.līdz 1996.gadam latviešu valodā un svešvalodās. Tajā apkopotas visas Latvijā iznākušās grāmatas, tai skaitā cittautu mākslai veltītās, un vairāki bibliogrāfiski retumi. Pirmoreiz šajā bibliogrāfijā uzņemtas arī trimdas latviešu izdotās mākslas grāmatas, kas atrodamas vietējās bibliotēkās.

Bibliogrāfiskā materiāla atlase rādītājā veikta pēc divām satura kategorijām. Pamatu sastāda speciālā literatūra; vispārējas mākslas un arhitektūras vēstures, monogrāfijas, rakstu un materiālu krājumi, izlases, turpinājumu izdevumi, mākslas kolekciju apraksti, reprodukciju albumi un mapes u.c. Otru nelielu bibliogrāfijas daļu veido papildliteratūra, kas atzīmēta ar simbolu pie katra nosaukuma. Tā atlasīta, lai nepieciešamības gadījumā gūtu pilnīgāku informāciju par izvēlēto pamatmateriālu. Lielākoties tās ir grāmatas, kurās mākslas informācija gan ir svarīga, bet nav primāra attiecībā pret citu saturu.

Mākslas grāmatu bibliogrāfiskajam rādītājam ir speciāli izveidota vizuāli uzskatāma struktūra, kurā ietilpst gan katras grāmatas bibliogrāfiskais apraksts, gan arī īsa anotācija, kas informē par katras grāmatas saturu un tajā apskatīto laika periodu. Jaunais anotētais grāmatu bibliogrāfiskais rādītājs tiks izmantots gan kā uzziņu un informācijas avots, gan datorprogramma.

Jaunais anotētais mākslas un arhitektūras grāmatu bibliogrāfiskais rādītājs ir tikai daļa no plašākas ieceres — ir savākts materiāls ar publikācijām rakstu krājumos un presē. Ievadot šo materiālu datorā, tiks veidoti jauni bibliogrāfiskie rādītāji.

Aija Brasliņa, mākslas zinātniece:

Par LMA mākslas zinātnes bakalauru un maģistru darbiem

Nozīmīgākie bakalauru un maģistru pētījumi veido vērā ņemamu ieguldījumu letonikā. Būtisks ir fakts, ka Mākslas zinātnes nodaļas bakalauri un maģistri parasti izvēlas oriģināltēmas — pievēršas līdzšinējā latviešu mākslas vēstures un arhitektūras izpētē neapgūtām vai mazapzinātām parādībām. Tādējādi tiek aizpildīti “baltie laukumi”, nereti mainīti un laboti jau pieņemti atzinumi.

Diemžēl ar retiem izņēmumiem šie pētījumi paliek zināmi vienīgi šauram interesentu un profesionāļu lokam. Jūtami trūkst specializētu mākslas vēsturei veltītu periodisku izdevumu, kuros būtu iespējams vērtīgākos darbus publicēt un popularizēt, ietverot plašākā Latvijas kultūras vēstures kontekstā.

Kādas pētījumu ievirzes atklājas, pārlūkojot 90.gados aizstāvētos bakalauru un maģistru darbus? Autori vairāk pievēršas tēlotājas mākslas parādībām, mazāk — arhitektūras un lietišķās mākslas izpētei. Dominē vēsturiskās tēmas. Zīmīga bieži vien ir orientācija uz empīriskiem vēsturiskiem pētījumiem, vēlme precizēt faktoloģisko materiālu, pirmavotus u.tml., kas rada stabilu akadēmisku pētījumu pamatu.

Apstiprinās pieaugošā interese par XIX/XX gs. mijas mākslu un arhitektūru (Kristiāna Ābele “Pastelis latviešu glezniecībā XIXgs.b. — XXgs.sāk.” 1994., bak.d.; Silvija Grosa “Sintēzes problēma Rīgas agrīnā jūgendstila interjerā” 1996., maģ.d.; Ināra Appena “Augusts Folcs. Dzīve un daiļrade” 1994., bak.d.; “Sabiedriskais piemineklis un tēlniecība Latvijā XIX gs. 2.pusē XX gs. sākumā” 1996., maģ. d.; Agrita Lūse “Raksti par mākslas dzīvi un teoriju XIX/XXgs. mijas latviešu presē” 1996., bak.d. u.c.).

Uzmanības lokā izvirzās starpkaru laika mākslas parādības (Inga Šteimane “Mūksalas mākslinieku biedrība” 1990., bak.d.; Ilva Konstante “Anšlavs Eglītis par mākslu. 1930.—1944.” 1995., bak.d. u.c.), reizēm atrodot jaunus interpretācijas pavērsienus (Ilze Martinsone “Ardeko stils un latviešu māksla” 1996., maģ.d.). Parādās faktoloģiski bagāti, izsmeļoši monogrāfiski apcerējumi par atsevišķiem māksliniekiem.

Pēdējā laikā rodas interese par ikonogrāfiska rakstura pētījumiem (Dace Babre “Katoļu garīgo ordeņu ikonogrāfija Latvijas baznīcu glezniecībā” 1995., bak.d. u.c.)

Dažkārt zinātniski tiek kataloģizētas un aprakstītas atsevišķas muzeju mākslas darbu kolekcijas (Ginta Upeniece, Valentīna Opalais u.c.).

Pagaidām niecīgi izpaužas interese par trimdas latviešu mākslu (Andris Vilsons “Trimdas latviešu māksla. Materiāli Latvijas Literatūras un mākslas enciklopēdijai”, 1990., bak.d.), kā arī mākslas teorijas jautājumiem (Stella Pelše “Mākslas teorija Latvijā klasiskā modernisma pacēluma laikā (1920.—1925.)” 1996., maģ.d.).

Padomju laika metodoloģijas vienpusība, nepietiekama informācija un laika distance, neizstrādāti vērtējuma kritēriji patlaban kavē pilnīgāk apzināt, vispārināt tēlotājas mākslas parādības Latvijā pēc Otrā pasaules kara.

Atzīstamus veikumus, saistošas tēmas savos teorētiskajos darbos nereti piesaka arī tēlotājas un lietišķās mākslas nodaļas maģistranti.

Bakalauru un maģistru darbi interesentiem pieejami LMA Informācijas centrā, kas ir viena no nozīmīgākajām latviešu profesionālās mākslas vēstures materiālu krātuvēm Latvijā. Šeit glabājas visi Mākslas vēstures un teorijas nodaļas pastāvēšanas laikā sarakstītie diplomdarbi. Pētniecības darbam Informācijas centrā kalpo plašs latviešu mākslinieku personāliju fonds, kurā apkopoti dokumenti, fotoattēli, periodikas materiāli, iespieddarbi u.c., katalogu fonds, LMA pedagogu zinātnisko darbu fonds, kartotēkas, latviešu mākslas vēstures literatūras bibliotēka.