PRIVATIZĀCIJAS VĒSTNESIS Nr. 9

Kundziņsala likumu griežos

Kundziņsalas iela

Kundziņsalas iedzīvotājus liktenis nav lutinājis. Par skaisto skatu uz Daugavu un izvēli pilsētā dzīvot brīvos vējos viņi no laika gala maksājuši ar risku būt pakļautiem lielās upes untumiem. Bet citas, ekonomikas apsvērumu diktētas, vētras bijušas vēl nesaudzīgākas par peldi ledus iešanas laikā. Jau sešdesmitajos gados brīžiem uzvirmoja runas, ka iedzīvotājiem būs jāiet projām, jo sala vajadzīga Rīgas ostas paplašināšanai. Pirms gadiem divdesmit daļa salas teritorijas tiešām tika atsavināta ostas vajadzībām, iedzīvotājiem tika ierādīti dzīvokļi citās Rīgas vietās, bet atlikušos namiņus un Daugavu nu šķīra augsta betona siena, aiz kuras dienu un nakti savus garos knābjus groza celtņu stāvi. Sāpīgi tas bija, bet pilsētas attīstībai ir savi likumi, un turklāt — kas gan sociālisma laikos drīkstēja un uzdrošinājās ieminēties par tēvutēvu zemi un četrām salinieku paaudzēm, kas uz tās mituši?

Kundziņsalas apdzīvotajā centriņā, kas aizņem 15 hektārus, ir apmēram 100 māju, kurās pierakstīti vairāk nekā 300 cilvēku. Mājas lielākoties vecas, celtas pagājušā gadsimta beigās vai šā gadsimta sākumā. Mazi, pieticīgi vienkāršu ļaužu mitekļi. Ja tā padomā — ko lielu gan senajos laikos pāri kanālam ar laivām varēja atvest? Tiltu uzbūvēja tikai 1959. gadā, un pēc tam jau sākās runas par ostas būvi, kas atņēma jebkuru vēlmi kaut ko celt no jauna vai paplašināt.

Deviņdesmitie gadi atnāca ar neatkarību un vēsti par īpašuma tiesību atjaunošanu. Taču arī tad ostas tuvums lika sevi manīt. Kundziņsalas iedzīvotājiem bija ko palauzīt galvu, lai ikreiz saprastu, vai viņi atrodas ostas teritorijā, vai nē, un ko attiecīgajā brīdī ļāva vai neļāva tobrīd spēkā esošie likumi. Par to stipri vien nācās padomāt ne tikai salas pensionāriem, bet arī speciālistiem, kas nodarbojas ar zemes reformas lietām.

Rīgas pilsētas Zemes komisijas priekšsēdētājs Egils Vīgants saka:

— 1991. gada 20. novembrī Augstākās Padomes pieņemtā likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” pirmā redakcija neaizliedza bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem atjaunot īpašuma tiesības ostu teritorijās. Taču īpašuma lietas paspēja nokārtot tikai nedaudzi, jo 1994. gada 20. aprīlī stājās spēkā Saeimas 1994. gada 31. martā izdarītie grozījumi likumā, kas paredzēja, ka zemes īpašuma tiesības neatjauno, ja uz bijušo īpašnieku vai viņu mantinieku zemes atrodas ostas. Jāteic, ka šo dažu gadu laikā likums mainīts septiņas reizes. Tad sākās liela cīņa, un 1995.gadā Ministru kabinets, nosakot Rīgas ostas robežas, Kundziņsalas dzīvojamo rajonu no tās “izgrieza”, un salinieki atkal enerģiski sāka kārtot zemes mērīšanu un reģistrēšanu zemesgrāmatā. Kundziņsalā ir apmēram 260 gruntsgabalu, zemes komisijas lēmumus par īpašuma tiesību atzīšanu šajā pēdējā posmā saņēma apmēram 150 cilvēku. Vieni, rūgtās pieredzes mācīti, ļoti steidzās, lai nokārtotu visas formalitātes un paši maksāja arī par zemes mērīšanu, lai tikai ātrāk iegūtu ierakstu zemesgrāmatā. Citi, kam tādas naudas nebija un kam pēc likuma pienācās no valsts budžeta apmaksāts mērnieks, gaidīja rindā.

Arī māsas Ruta Barauska un Aldona Kirštuka no Kundziņsalas 16. līnijas 20. namiņa. Viņas arī atzīst, ka nav jutušas nekādu briesmu tuvumu, jo zeme bijusi laikus pieteikta, zemes komisijas atzīta. Mantojums kā nekā neapšaubāms: viņām pieder vēl cara laika dokuments, kas apliecina: 1908. gada 4. dienā viņu vectēvs noslēdzis līgumu par šī zemes gabaliņa nomu, un viņu tēvs vēlāk to izpircis. Nekādu strīdu mantinieku starpā nebija, un lielā ģimene gaidīja mērnieku.

1996. gada 10. aprīlī Ministru kabinets Satversmes 81. pantā noteiktajā kārtībā izdeva Noteikumus par Rīgas tirdzniecības brīvostu un apstiprināja tās robežas. Kundziņsalas dzīvojamais rajons atkal nokļuva ostas teritorijā. Sākumā šis lēmums iedzīvotājiem nepatikšanas neradīja, un, šķiet, viņi nemaz nepamanīja, kā mainījies viņu zemes gabaliņa statuss.

Samērā rāmo noskaņojumu augustā iztraucēja raksts pilsētas avīzē par brīvostas attīstības un Kundziņsalas iemītnieku mantisko interešu nesaskaņu. Tā kā jautājums par salas atkaliekļaušanu ostas teritorijā bija ļoti biedējošs, māsas iedzīvotāju vārdā rakstīja vēstuli Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājam Jānim Kalviņam un zvanīja toreizējai Satiksmes ministrijas parlamentārajai sekretārei Ilmai Čepānei. Viņa satrauktos iedzīvotājus mierināja, ka bažām par īpašuma atsavināšanu nav pamata. Jānis Kalviņš atrakstīja oficiālu atbildi.

“Ļoti cienītā Kirštukas kundze!

Saņēmu Jūsu vēstuli, kurā arī citu iedzīvotāju vārdā izsakāt satraukumu par situāciju, kāda varētu rasties ar iedzīvotāju nekustamo īpašumu Kundziņsalas teritorijā, uzsākot Rīgas tirdzniecības brīvostas darbību. Lai šo satraukumu kaut nedaudz kliedētu, informēju Jūs par sekojošo:

Ministru kabineta 137. noteikumi par Rīgas tirdzniecības brīvostu Saeimā kā likumprojekts jau ir pieņemti pirmajā lasījumā. Izskatot likumprojektu otrajā un trešajā lasījumā, noteikti tiks diskutēts arī par Jūsu vēstulē skartajiem jautājumiem, kā arī tiks izdarīti vairāki grozījumi. Pašreiz minētie noteikumi zemes īpašniekiem paredz vairākus ierobežojumus. 5. panta trešā daļa nosaka, ka brīvostas zemi, kas pieder fiziskai vai juridiskai personai, tai skaitā pašvaldībai, var pārdot, dāvināt, mainīt vai citādi atsavināt tikai valsts vajadzībām. Bez tam, 5. panta sestā daļa paredz, ka uz līguma pamata vai piespiedu kārtā saskaņā ar šiem noteikumiem personām piederošo brīvostas zemi var apgrūtināt ar brīvostas darbībai nepieciešamu Civillikumā noteiktu servitūtu. Jāuzsver, ka atsavināt nekustamo īpašumu piespiedu kārtā var tikai saskaņā ar likumu “Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām”. Šis likums paredz, ka nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšana valsts vai sabiedriskajām vajadzībām pieļaujama izņēmuma gadījumos vienīgi pret atlīdzību un tikai uz atsevišķa likuma pamata. Ar atlīdzību jāsaprot vai nu līdzvērtīga manta vai atlīdzība naudā.

Nobeigumā gribētu pateikties par Jūsu vēstuli, kuru noteikti ņemšu vērā, balsojot par likumprojektu par Rīgas tirdzniecības brīvostu. Lai saņemtu sīkāku informāciju par turpmāko likumprojekta izskatīšanas gaitu, es ieteiktu Jums griezties Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā, kura ir atbildīgā komisija par šo likumprojektu.

Ar cieņu,

Komisijas priekšsēdētājs Jānis Kalviņš”

1996. gada 6. novembrī Saeima pieņēma likumu par Rīgas tirdzniecības brīvostu, kura pielikumā norādītas Ministru kabineta akceptētās brīvostas robežas.

Satiksmes ministrijas parlamentārais sekretārs Pēteris Elferts stāsta: viedoklis ir šāds:

— Interesanti, ka pielikumā pie brīvostas likuma gan tika iekļauts dzīvojamais rajons, bet ārpusē palika cita pussalas daļa, kas gan ir diezgan purvaina.Šķiet, plānā vienkārši tika novilkta taisna līnija, kas norobežo ostas teritoriju, un cilvēki pēkšņi atradās brīvostā.

(Te nāk prātā Rutas Barauskas sacītais:

— Varbūt cilvēki, kas lemj, tajos plānos nemaz neredzēja daudzās mājiņas un domāja, ka te tikai 3 — 4 ģimenes dzīvo... Saeima pēc tādiem plāniem pieņēma lēmumu, un iznāk liela nelaime, trīssimt cilvēkiem parakstīts tikpat kā nāves spriedums.)

Bet — lai Pēteris Elferts turpina savu domu:

— Izstrādājot likumu, neizdarīja vienu lietu: pārejas noteikumos netika atrisinātas tiesiskās attiecības valsts un bijušo zemes īpašnieku vai viņu mantinieku starpā gadījumos, kad tie uzsākuši īpašuma tiesību atjaunošanas procesu. Līdz ar to pēc dzīvojamā rajona iekļaušanas brīvostas teritorijā uz viņiem attiecās likums “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”, un tas nozīmē, ka zemes īpašumu ostas teritorijā atgūt nevar.

... Un tā kundziņsalieši šogad tieši tajā pirmdienā februāra beigās gaidīja mērnieku. Bet pastkastītē atrada Ziemeļu rajona Zemes komisijas darba grupas paziņojumu, ka Rīgas pilsētas Zemes komisijā tiek pārtraukta Kundziņsalas iedzīvotāju zemes īpašuma tiesību atjaunošanas izskatīšana. 3. martā iedzīvotāji rakstīja izmisuma lūgumu pēc palīdzības Saeimai, Satiksmes ministrijai, Rīgas brīvostai, Rīgas domei. Taču Rīgas dome, izrādās, jau 28. janvārī bija pieņēmusi lēmumu Nr. 5809, kurā skaidri un gaiši rakstīts:” Lai realizētu bijušo zemes īpašnieku un viņu mantinieku tiesības saņemt īpašumā līdzvērtīgu zemes gabalu saskaņā ar Latvijas Republikas likumu “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”, un pamatojoties uz Latvijas Republikas Ministru kabineta 29.08.1995. noteikumiem Nr.264 “Noteikumi par zemes reformas īstenošanu pilsētās”, Latvijas Republikas likuma “Par valsts un pašvaldības zemes īpašuma tiesībām un to nostiprināšanu zemesgrāmatās” 6. pantu, Rīgas dome n o l e m j:

1. Atteikt piešķirt līdzvērtīgu zemes gabalu bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem par zemes gabaliem, kas atrodas Rīgas ostas teritorijā, kuras robežas noteiktas saskaņā ar Latvijas republikas likumu “Likums par ostām” un Latvijas Republikas Ministru kabineta 10. 04. 1996. noteikumiem Nr.137 “Noteikumi par Rīgas tirdzniecības brīvostu”.”

Uz ko nu varēja cerēt Kundziņsalas iedzīvotāji? Rīgas dome bija pasteigusies nodrošināties pret viņu iespējamajām prasībām. Kaut gan — ko viņi darītu ar līdzvērtīgu zemi, ja vairs nav mājas, kur dzīvot, un nav arī naudas, par ko mājokli uzcelt? Kompensācija? Māsas izrēķinājušas, ka par saviem 900 kvadrātmetriem, pārrēķinot naudā, saņemtu 14 latus un 50 santīmu, bet par mājiņu labākajā gadījumā četrus tūkstošus. Par to iespējams nopirkt mazu dzīvoklīti, bet mājā dzīvo trīs ģimenes... Taču tas ir tikai viens tipisks piemērs, arī citās mājās situācija ļoti līdzīga. Šādas izredzes iedzīvotājus neapmierināja, un viņi atkal dimdināja trauksmes zvanus. Brīvostā atbildēja īsi un skaidri: ostas izaugsme sekmēs valsts ekonomisko attīstību, un lielā mērķa labā kādam var iznākt arī ciest. Šajā gadījumā — salas iedzīvotājiem, un tur nekā nevar darīt. Patiesībā runa nebija par ciešanām, bet par cilvēku izputināšanu. Viņi negribēja izputēt un zaudēt to mazumiņu, kas viņiem bija un ko valsts lepni bija pasludinājusi par neaizskaramu privātīpašumu. Viņos negribēja klausīties.

Atsaucību sagaidīja no Saeimas Prezidija priekšsēdētāja Alfreda Čepāņa palīdzes, Satiksmes ministrijas parlamentārā sekretāra Pētera Elferta, deputāta Jāņa Lagzdiņa. 19. martā Kundziņsalas jautājums tika izskatīts Rīgas tirdzniecības brīvostas padomes sēdē. Protams, cerēt, ka osta atteiksies no salas dzīvojamā rajona, bija vismaz naivi. Lieta nonāca Centrālajā zemes komisijā.

Situācija patiesībā bija paradoksāla: tā kā zemes komisija bija atzinusi bijušo īpašnieku un mantinieku tiesības uz zemi, un tās vairumā gadījumu tikai nebija nostiprinātas zemesgrāmatā, šo zemi uz sava vārda nebija iespējams reģistrēt arī nevienam citam. Juridisks strupceļš, kas jāatrisina. Taču visbūtiskākais faktors, ko novērtēja Satiksmes ministrija, bija tas, ka šīs nesakārtotās īpašuma attiecības un ar to saistītie skandāli nekādi nespodrinās brīvostas labo slavu un neveicinās investīciju piesaisti.

No vairākiem iespējamiem variantiem vispieņemamākais bija Centrālās zemes komisijas lēmums, kas atļautu zemes īpašumu reģistrāciju zemesgrāmatā un, lai viss būtu likumīgi, arī attiecīgas izmaiņas likumā “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”. Centrālās zemes komisijas attieksme pret jautājuma risinājumu bija pozitīva. Marta otrajā pusē satiksmes ministrs Vilis Krištopans zemes komisijai nosūtīja lēmuma projektu, kurā tika ieteikts atjaunot bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem zemes īpašuma tiesības Kundziņsalas dzīvojamā rajona teritorijā, ja viņi pieprasījumus iesnieguši līdz 1994. gada 1. jūnijam. Atjaunojot īpašuma tiesības, kā apgrūtinājums norādāma šo zemju atrašanās Rīgas tirdzniecības brīvostas teritorijā. Par zemes īpašuma tiesību atjaunošanu Centrālajā zemes komisijā nobalsoja 7 komisijas locekļi, 5 — atturējās. Kundziņsaliešu īpašumu atkal palēnām sāka reģistrēt zemesgrāmatā.

Pēc zemes komisijas sēdes Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai tika iesniegti priekšlikumi nepieciešamo grozījumu izdarīšanai likumā par zemes reformu pilsētās. Šajā gadījumā jau runājot par bijušo zemes īpašnieku vai viņu mantinieku īpašuma tiesību atjaunošanu uz zemi ostu teritorijā vispār. Laiks bija izdevīgs, jo šo likumu Saeimā tieši gatavoja izskatīšanai trešajā lasījumā, kaut gan, kā saka Pēteris Elferts, priekšlikumus varēja arī nepieņemt, jo bija nokavēts to iesniegšanas termiņš. Un, lūk, arī Tautsaimniecības komisija akceptēja šos priekšlikumus.

Saeimas deputātes, Tautsaimniecības komisijas un Centrālās zemes komisijas locekles Annas Seiles viedoklis:

— Visi grozījumi zemes likumā radās tāpēc, ka likumā par ostām tika iestrādāta norma, ka zemi bijušajiem īpašniekiem neatdod. Un tomēr reālā situācija mums pateica risinājumu priekšā. Arī ostas teritorijā ir iekļauti biezi apdzīvoti rajoni, kur cilvēkiem ir individuālās mājas, un tad rodas jautājums — kāpēc cilvēks nevar atgūt bijušo zemes īpašumu zem savas mājas? Šā jautājuma risinājums tik ilgi kavējās tāpēc, ka Satiksmes ministrija sākumā nepiekrita nekādam kompromisa variantam. Es saprotu, ka tajā laikā, kad Satiksmes ministrija tik stingri vērsās pret zemes īpašuma tiesību atjaunošanu ostu teritorijās, tam bija arī izskaidrojums: tolaik nebija stingri noteiktas visas ostu robežas, nebija tik skaidra arī ostu attīstības koncepcija un šajā laikā bija arī cits precedents — ar Rīgas lidostas zemi, kas, manuprāt, tagad arī ir atrisināts samērā normāli.Īpašu pateicību gribu izteikt tieši Elferta kungam, kurš nāca uz Tautsaimniecības komisijas sēdēm un veicināja šī jautājuma atrisināšanu.Tautsaimniecības komisija viņa priekšlikumus konceptuāli atbalstīja, gan izsakot citā redakcijā.

Kāda ir tā būtība? Visās ostās, ja bijušajam īpašniekam vai viņa mantiniekam ostu teritorijā ir piederējušas ēkas, tagad dotas tiesības atjaunot īpašumā zemes platību, bet ne lielāku par 1200 kvadrātmetriem. Protams, ir ļoti daudz gadījumu, kad nomaļās vietās, kas kādreiz bija Pierīgas teritorija, cilvēkiem piederēja pieci seši hektāri zemes, un, protams, tādā situācijā īpašuma tiesības uz visu zemi nevar atjaunot. Viņiem būtu tiesības saņemt pilsētas teritorijā līdzvērtīgu zemi. Bet problēma ir tāda, ka līdzvērtīgās zemes nemaz tik daudz nav.Taču Kundziņsala tomēr ir kaut kas īpašs. Tāpēc Tautsaimniecības komisija atbalstīja piebildi, ka Rīgas tirdzniecības brīvostas teritorijā ietilpstošajā Kundziņsalas dzīvojamajā rajonā bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem īpašuma tiesības tiek atjaunotas uz visu agrāk piederējušo platību, jo arī brīvostas turpmākās apsaimniekošanas perspektīvā Kundziņsalā neko lielu un jaunu būvēt vismaz pagaidām nav paredzēts. Šis dzīvojamais rajons tomēr paliks.

Kāpēc šāda situācija izveidojās? Sākotnēji ostas teritorijas netika izdalītas, netika nodalītas to robežas un arī nebija pieņemts likums par ostām, kurā tika noteikti šie ierobežojumi īpašnieku zemes atjaunošanai.Tāpēc cilvēki, kas dzīvoja gan Kundziņsalā, gan citur ostas teritorijā, zemi gan pieprasīja, bet, tā kā dažādu iemeslu dēļ, it sevišķi Rīgas pilsētā, zemes reforma vilkās lēni, iedzīvotāji, neatguvuši savu īpašumu, sagaidīja ostu likumu, kas liedza tiesības vispār atgūt zemi. Un es domāju, ka šis likuma labojums varbūt novērsīs lielo netaisnību gan pret Kundziņsalas iedzīvotājiem, gan arī pret visiem pārējiem, kuriem ostas teritorijā ir savas mājas. Jo — var būt arī tāds gadījums, ka osta kaut ko būvē, un tai ir vajadzīga šī teritorija, kur atrodas privātmājiņas, un tad cilvēki, kurus pārcels, vai, pareizāk sakot, padzīs no viņu zemes, saņems par to naudu — atlīdzību par īpašumu.

Saeimas plenārsēdē 8. maijā tika pieņemti grozījumi likumā “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”. Arī par Kundziņsalas dzīvojamo rajonu. Jādomā, ka Kundziņsalas iedzīvotāji nu beidzot izkļuvuši no likumu griežiem.

Mudīte Luksa, “LV” privatizācijas lietu redaktore

Kundziņsalas osta Foto: Atis Ieviņš

Vēl īsāks ceļš starp divām aģentūrām

Jānis Motte, Valsts nekustamā īpašuma aģentūras ģenerāldirektors

Šā gada 10.aprīlī Valsts nekustamā īpašuma aģentūra (VNĪA) un Privatizācijas aģentūra (PA) parakstīja savstarpēju vienošanos, kas paredz privatizējamo valsts īpašuma objektu nodošanu Privatizācijas aģentūras valdījumā.

Vienošanās paredz kārtību, kādā VNĪA nodod privatizējamo un valstij piederošo vai piekrītošo īpašumu PA. Tāpat vienošanās paredz maksājumu apmērus un norēķinu kārtību par šo objektu sagatavošanu privatizācijai, kā arī citus ar objektu nodošanu saistītos jautājumus.

Vienošanās noteikumi attiecas uz objektiem, kas PA nodoti ar nodošanas un pieņemšanas aktu pēc 1997.gada 1.janvāra. Vienošanās paredz, ka ierosinājumu privatizēt valsts īpašuma objektu vai zemesgabalu dod PA. Lēmumu ierosināt objekta privatizāciju PA var pieņemt pēc savas iniciatīvas, bet to var ieteikt arī kāda cita organizācija, iestāde vai tml.

Pēc privatizācijas ierosinājuma pieņemšanas VNĪA veic darbības, lai reģistrētu valsts zemesgabalu vai zemesgabalu, uz kura atrodas valsts īpašuma objekts, zemesgrāmatā uz valsts vārda PA personā. Privatizācijas ierosinājuma nodošana VNĪA uzskatāma par pasūtījumu no PA puses, un PA to var atsaukt divu nedēļu laikā.

VNĪA divu nedēļu laikā izvērtē iesniegto ierosinājumu un rakstveidā informē PA par to, kādus objektus VNĪA nodos privatizācijai. VNĪA nodod un PA pieņem privatizējamo valsts īpašuma objektu vai zemesgabalu pēc attiecīga Ministru kabineta lēmuma pieņemšanas par nodošanu privatizācijai. Termiņš pasūtījuma izpildei ir divi mēneši, skaitot no dienas, kad VNĪA dod PA atbildi, kādus objektus tā nodos privatizācijai.

Patlaban VNĪA valdījumā ir reģistrēti aptuveni 650 valsts īpašuma objekti. No VNĪA reģistrācijas brīža - 1996.gada 17.maija — PA ir nodoti:

46 valsts uzņēmumi, valsts statūtsabiedrības, kā arī to iznomātā vai neiznomātā manta,

6 ēkas un būves,

23 valsts zemesgabali,

vairāk nekā 23 valsts kapitāla daļas.

Minēšu dažus lielākos objektus, kurus jau esam nodevuši PA. Ir pabeigta VAS Latvenergo nodošana PA valdījumā. Privatizācijai nodoti v/u viesnīca “Latvija”, v/u “Rīgas paraugtipogrāfija”.

Turpmāk VNĪA Privatizācijas aģentūrai nodos galvenokārt zemesgabalus. Saskaņā ar LR Ministru kabineta 1997. gada 2.aprīļa rīkojumu Nr.154 “Par zemesgabalu nodošanu privatizācijai” un minēto vienošanos starp abām aģentūrām VNĪA sagatavos privatizācijai un nodos PA valdījumā 23 valstij piederošus zemesgabalus. Pēc PA ierosinājuma VNĪA gatavo privatizācijai vēl 25 zemesgabalus. Kopumā VNĪA privatizācijai nodos aptuveni 1500 zemesgabalus.

Ko dod šāda vienošanās starp abām aģentūrām? Jāuzsver, ka tā palīdzēs sakārtot valsts īpašuma objektu privatizācijas procesu. Turklāt vienošanās stingri reglamentē darbības, kādas šajā privatizācijas procesā ir jāveic VNĪA un kādas — PA.

Vienošanās arī nodrošina to, ka abām aģentūrām turpmākajā privatizācijas procesā neradīsies savstarpējas pretenzijas vai pārmetumi.

Privatizācijas process tiks paātrināts, jo nebūs vairs tik gara birokrātiska ceļa un dokumentu kārtošanas. Līdz šim šī objekta sagatavošanas un privatizācijas kārtība netika noteikta nevienā konkrētā dokumentā. Privatizācijas procesa paātrināšana savukārt nepieļaus tādu situāciju rašanos, kad nomas maksa par konkrētu objektu zināmu laiku vispār netiek maksāta, jo objekts vairs nepieder vecajam saimniekam un pagaidām nepieder arī jaunajam.

Vēl piebildīšu, ka liela nozīme dažādu aktuālo un citu problēmu risināšanā ir katru otro pirmdienu notiekošajām kopējām darba sapulcēm, kurās piedalās VNĪA, PA, Latvijas attīstības aģentūras un Tirdzniecības un rūpniecības kameras pārstāvji.

Ķoņu pagastā — nu lauksaimniecības tehnikas rings

1994. gadā Valmieras rajona Jeru pagasta Ilzes un Valda Lesku zemnieku saimniecībā “Klimpas” ar Vācijas Ziemeļreinas–Vestfālenes zemes Lauksaimniecības ministrijas finansiālu un morālu atbalstu radīja Latvijā pirmo lauksaimniecības tehnikas mašīnu ringu. Tajā ar 403 lauksaimniecībā izmantojamiem hektāriem apvienojās 12 pagasta zemnieki. Prasmīgi izmantojot vāciešu palīdzību, jerieši pratuši iegūt patstāvību, ievērojami palielināt tehnikas parku, ražošanas apjomus un arī zemju platības.

Šopavasar kaimiņos — Ķoņu pagastā - tapis otrs rings. Kāds ir tā sākums un atšķirības no Jeriem? Atbildi sniedz Ķoņu pagasta padomes priekšsēdētājs un pagaidām vienlaikus arī ringa pilnvarotā persona Modris Karselis.

— Kopš firma “Agroserviss” no angāra pagasta teritorijā pārcēlās uz bijušās “Lauktehnikas” telpām Rūjienā, ēka palika neapdzīvota. To piedāvāja iegādāt zemnieku vajadzībām. Firma, Lauksaimniecības departaments un pagasts rakstīja vēstuli Zemkopības ministrijai ar lūgumu palīdzēt. Pēc kopsaimniecības likvidācijas lauksaimniecības tehnika nonāca kooperatīva “Ķoņu kalns” rīcībā. Zemes darbos pagasta ļaudīm jāizmanto Rūjienas meliorācijas SIA “Arājs B”, “Agroservisa” un pat kaimiņu pagasta tehnika.

Lauksaimniecības departamentu direktoru sanāksmē izskanēja, ka Latvijas valdība nolēmusi piešķirt subsīdijas, lai arī citviet valstī taptu tāds mašīnu rings kā Jeros. Valmierieši Zemkopības ministrijas vadību turēja pie vārda, vienlaikus risinot sarunas arī ar rajona sadarbības partneriem Ziemeļreinā-Vestfālenē.

Rudenī sākām sarunas ar zemniekiem par ringa ideju. Vieni mūs atbalstīja, citi par nodomu smīkņāja un to nosauca par utopiju. Īstā interese radās tikai tad, kad Nolikumā par 1997. gada valsts subsīdijām bija teikts, ka Latvijas valdība piešķir vienreizēju 35 000 latu subsīdiju Ķoņu mašīnu ringam. Taču tad gribētāju skaitu jau ierobežoja vāciešu prasības. Viņi vēlējās, lai sākumā tehnikas ringā būtu tikai 6 - 8 zemnieki, tādēļ varējām pieņemt tos, kuri pirmie pieteicās.

Izveidota un reģistrēta sabiedrība “Ķoņu mašīnu rings”. Tā ir sabiedrība ar pilnu atbildību, viena no pirmajām rajonā. Ringu veido Latvijas valsts apsolītā, bet līdz šim gan vēl nesaņemtā vienreizējā subsīdija, Ziemeļreinas-Vestfālenes zemes naudas dāvinājums tehnikas iegādei graudkopības tehnoloģijas nodrošinājumam un pagasta astoņu zemnieku iestāšanās maksa - 100 latu no katra. Par palīdzību ringa izveidē sakām paldies Valmieras firmas “Agroserviss” vadītājiem Vilnim Avotam un Helmai Jirgenai, kā arī rajona lauksaimniecības departamenta direktoram Jānim Brengulim.

Kādas ir atšķirības starp Jeru un Ķoņu ringiem?

Jeru tehnikas rings nesaņēma savas valsts finansiālo atbalstu, bet tikai Vācijas naudu. Jeri ar ringa tehniku apkalpo tikai paši savus zemniekus, mēs vispirms apdarīsim darbus astoņu zemnieku tīrumos un tad sniegsim pakalpojumus arī citiem pagasta iedzīvotājiem. Jeros mašīnu rings izveidots uz zemnieku saimniecības bāzes, speciāli šim nolūkam radīta sabiedrība ar pilnu atbildību.

Ar vāciešiem ir vienošanās par lauksaimniecības tehnikas iegādi. Par viņu naudu jau esam nopirkuši universālu Dānijā ražotu sējmašīnu “Fiona”. Ar to var sēt gan graudaugus un zālājus, gan arī zirņus un pupas. Pieregulējot, reizē ar graudiem zemē var iestrādāt arī minerālmēslus. Ringam iegādāts arī baltkrievu traktors MTZ - 82 un arkls, šajās dienās saņemsim arī kultivatoru un miglotāju. Vairākās vietās aizrunāts kombains. Kad viss būs sagādāts un angārā novietots, ar vāciešiem slēgsim kontraktu uz desmit gadiem. Viņi sekos, kā strādājam. Reizi gadā sūtīsim uz Vāciju pārskatu par veikumu. Visam jābūt perfekti un godīgi. Jeros tā bija, tādēļ jau otrajā gadā viņi saņēma brīvlaišanu. Centīsimies, lai arī mums būtu attīstība un perspektīva. Sākumā ringā būsim tikai astoņi, taču runāsim ar partneriem Vācijā, lai ar laiku varētu uzņemt arī pārējos piecus zemniekus, kas vēlas tajā iestāties. Noslēgts līgums ar gados jauno pagasta mehanizatoru Agni Daigu, kurš ar ringa tehniku veiks lauku darbus un aprūpēs jaunos spēkratus. Puisi izraudzījāmies tādēļ, ka viņam pašam nav savas zemes un nepiemīt kolhoza laiku mehanizatoru niķi. Visus spēkus un enerģiju viņš varēs veltīt ringam. Darbi jau sākti. Saņemti pirmie pieteikumi no ringa zemniekiem un divi no pagasta ļaudīm.

Pagaidām esmu uzņēmies ringa pilnvarotās personas pienākumus, taču, tiklīdz viss būs nokārtots, šo darbu uzticēsim kādam citam, jo divos amatos nevar visu vienlīdz labi izdarīt. Šopavasar ceram apsēt pirmos simts hektārus. Vācieši mūs rosina un pat sponsorēs vācu valodas mācības, jo, tāpat kā Jeru ringa dalībniekus, arī mūs gaida pieredzes braucieni uz Vāciju.

Māra Rone

Modris Karselis

Agnis Daiga Foto: Aleksejs Koziņecs

Zemes noma jautājumos un atbildēs

Ojārs Kozlovskis, Valsts Zemes dienesta Nacionālā mērniecības centra direktora vietnieks

Par zemes nomu

Civillikums nosaka:

— zemes nomas tiesības ir tās īpašniekam, kā arī zemes lietotājam;

— zemes noma ir zemes lietošanas tiesību nodošana nomniekam par atlīdzību ar iznomātāja un nomnieka piekrišana. Noma nav zemes īpašuma atsavināšana (pārdošana, dāvināšana, mainīšana);

— iznomājamās zemes platību un nomas maksu nosaka, abām pusēm vienojoties; ja vienošanos nevar panākt, nomas maksu nosaka tiesa pēc sava ieskata.

Tomēr zemes reformas gaitā atsevišķos gadījumos nomas apjoms tiek noteikts likumos “Par zemes privatizāciju lauku apvidos”, “Par zemes reformu LR pilsētās”, atbilstoši šo likumu pēdējiem grozījumiem MK noteikumos “Par lauku apvidu zemes nomas maksas maksimālo lielumu un samaksas kārtību” un nolikumā “Par lauku apvidu zemi”.

Par lietošanā nodotas zemes nomu

Nolikums “Par lauku apvidu zemi” nosaka, ka zemes lietotāji, kuriem zemes reformas pirmajā kārtā ar pašvaldības lēmumu zeme piešķirta pastāvīgā lietošanā un robežas ierādītas dabā, var zemi nodot nomas lietošanā uz nomas līguma pamata, pirms īpašuma tiesību atjaunošanas un reģistrēšanas zemesgrāmatā. Šādu nomas līgumu nevar iereģistrēt zemesgrāmatā. Nomas maksa par lauksaimniecības vajadzībām iznomāto zemi nedrīkst pārsniegt noteikto zemes nodokļa likmi. Nomas maksu par ēkām un būvēm aizņemtām zemes platībām nosaka, abām pusēm vienojoties, un tā var būt lielāka par zemes nodokļa likmi.

Par zemes īpašuma nomu lauku teritorijā

Zemes īpašuma nomas attiecības rodas jau īpašuma tiesību atjaunošanas brīdī pēc pašvaldības (tagad jau zemes komisijas) lēmuma pieņemšanas, zemes robežu plāna izgatavošanas un īpašuma reģistrēšanas kadastra reģistrā, ja abas puses par to var vienoties, jo nevar atstāt ne zemi, ne ēkas bez saimnieciskās aprites. Saprotams, ka noslēgto nomas līgumu pirms zemes īpašuma nostiprināšanas zemesgrāmatā nevar iereģistrēt zemesgrāmatā, bet notariāli to noformēt var. Nomas maksa tiek regulēta šādos gadījumos:

1) mācību, zinātniskajām, izmēģinājumu saimniecībām ir garantētas zemes nomas tiesības līdz šo zemju izpirkšanai. Zemkopības ministrija atvēlēto līdzekļu robežās izpērk zemes, kas ir vajadzīgas šīm saimniecībām. Kamēr zeme no īpašniekiem nav izpirkta, šīm saimniecībām ir garantētas nomas tiesības. Ir noteikts, ka Zemkopības ministrijai šīs zemes ir jāizpērk līdz 1998. gada 1. jūlijam. Līdz šim datumam zemes īpašnieks nomas maksu nevar noteikt lielāku par 5% no zemes kadastrālās vērtības gadā;

2) ja uz bijušo īpašnieku vai viņu mantinieku zemes atrodas ēkas, kas iegūtas saskaņā ar likumu “Par lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu privatizāciju”. Ēku uzturēšanai nepieciešamo zemju robežas un platības nosaka attiecīgā pagasta zemes komisija. Šo zemju robežas un platības apstiprina pagasta zemes komisija. Par šo platību zemes īpašnieks ir tiesīgs prasīt nomas maksu ne vairāk kā 5% apmērā no zemes kadastrālās vērtības gadā;

3) pagastu pašvaldības, kurām zeme piešķirta lietošanā zemes reformas pirmajā kārtā iedzīvotāju personīgo palīgsaimniecību (sakņu dārzu, ganību) izveidošanai un uzturēšanai, saglabā zemes lietošanas tiesības līdz 1997. gada 1. septembrim, bet bijušajam zemes īpašniekam vai mantiniekam uz šīm platībām pēc viņa pieprasījuma tiek atjaunotas īpašuma tiesības. Pēc zemes īpašuma tiesību atjaunošanas īpašniekam ir tiesības saņemt nomas maksu no pašvaldības — vienu lielāko no šādām vērtībām: 2, 25% no zemes kadastrālās vērtības vai 150% no zemes nodokļa summas. Pēc 1997.g. 1. septembra, ja netiks mainīta likumdošana, zemes īpašnieks būs tiesīgs stāties zemes nomas vai zemes tirgus attiecībās ar personīgo palīgsaimniecību zemes izmantotājiem;

4) ja atjauno īpašuma tiesības uz rezervēto zemi pirms pieprasītā termiņa, bet šī zeme kādam ir iznomāta, tad līdz pieprasītajam termiņam nomas tiesības uz šo zemi saglabājas, bet zemes īpašnieks nomas maksu nedrīkst noteikt lielāku par 5% no zemes kadastrālās vērtības gadā;

5) visos pārējos gadījumos zemes nomas maksa nosakāma atbilstoši Civillikumam.

Par zemes īpašuma nomu pilsētās

Zemes nomas maksa tiek regulēta šādos gadījumos:

1) ja uz bijušā īpašnieka zemes apbūves gabala ēkas īpašnieks nevēlas zemi izpirkt vai viņam nav tiesību iegūt zemi īpašumā, zeme paliek tās personas vai viņas mantinieku īpašumā, kurai tā piederēja līdz 1940. gada 21. jūlijam, bet ēkas īpašniekam ir garantētas zemes nomas tiesības tādā platībā, kādā šī zeme ir viņa likumīgā lietošanā, un zemes nomas maksa gadā nedrīkst pārsniegt 5% no zemes kadastrālās vērtības;

2) ja bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem atjaunotas zemes īpašuma tiesības, uz kuras atrodas valsts īpaši aizsargājamie dabas objekti, ar likumu noteikti valsts nozīmes izglītības, kultūras un zinātnes objekti, nacionālās sporta bāzes, valsts vai pilsētas nozīmes ielas, tilti, tuneļi, ceļu pārvadi, dzelzceļa līnijas un ostas, kā arī daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas, valstij vai pašvaldībām piederoši ūdensapgādes, siltumapgādes un energoapgādes objekti, ēkas un būves, kas privatizētas saskaņā ar likumiem, zemes nomas maksa gadā nedrīkst pārsniegt 5% no zemes kadastrālās vērtības gadā;

3) visos pārējos gadījumos zemes nomas maksa nosakāma atbilstoši Civillikumam.

Lai mājas apsaimniekošana nav dārgāka par īri

Vakar, 14. maijā Centrālā dzīvojamo māju privatizācijas komisija rīkoja preses konferenci, kurā informēja par aktualitātēm dzīvokļu un dzīvojamo māju privatizācijā.

Kā zināms, dzīvokļu īpašniekiem saskaņā ar likumu “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” mēneša laikā no brīža, kad izsniegta apliecība par īpašuma tiesībām uz dzīvokli līdz dzīvojamās mājas privatizācijai, ir jānoslēdz līgums ar attiecīgo valsts institūciju, pašvaldību vai tās pilnvarnieku — dzīvojamās mājas apsaimniekotāju — par dzīvokļa īpašnieka piedalīšanos dzīvojamās mājas uzturēšanā un apsaimniekošanā.

Vairākas namu pārvaldes, it sevišķi Rīgā, to izmantoja, lai no jaunajiem dzīvokļu īpašniekiem iegūtu lielākus maksājumus par dzīvojamo platību.

Tagad tas vairs nav iespējams. Lai nodrošinātu vienotas maksas noteikšanas kārtību par dzīvojamās mājas uzturēšanu un apsaimniekošanu,13. maijā pieņemtajos Ministru kabineta noteikumos ir norādīts, ka maksu par dzīvojamās mājas uzturēšanu un apsaimniekošanu nosaka valsts institūcija, pašvaldība vai tās pilnvarnieks — dzīvojamās mājas apsaimniekotājs. Maksu nosaka atbilstoši Ministru kabineta noteiktajai dzīvokļa īres maksas aprēķināšanas kārtībai un tā nedrīkst pārsniegt attiecīgās pašvaldības vai valsts institūcijas noteikto dzīvokļa īres maksu šajā mājā.

Taču, kā uzsvēra Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas atbildīgais sekretārs Indulis Krauze, tiem paātrinātā kārtā privatizēto dzīvokļu īpašniekiem, kuriem aprēķināta šī paaugstinātā maksa par mājas apsaimniekošanu, nav tūdaļ jāceļ trauksme un jāsteidzas uz namu pārvaldi meklēt taisnību. Pēc Ministru kabineta noteikumu stāšanās spēkā viņiem no namu pārvaldes jūnija sākumā jāsaņem pārrēķins. Tikai tad, ja tas nenotiks, dzīvokļu īpašniekiem ir pamats pieprasīt aprēķināt maksu atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem.

Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem ir iespējami gadījumi, kad maksa par mājas uzturēšanu un apsaimniekošanu būs pat zemāka par īres maksu. Tas būs tad, ja dzīvokļa īpašnieks līdz dzīvojamās mājas privatizācijai patstāvīgi veiks maksājumus, kas kā sastāvdaļa iekļaujas dzīvokļa īres maksā atbilstoši likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 11. pantam. Visreālāk tas iespējams drīzā nākotnē, maksājot nekustamā īpašuma nodokli. Mazāk par apsaimniekošanu būs jāmaksā arī tad, ja paātrināti privatizētā dzīvokļa īpašnieks par saviem līdzekļiem veicis vai saskaņā ar noslēgto dzīvojamās mājas uzturēšanas un apsaimniekošanas līgumu ir apņēmies mājas pārvaldnieka vietā uz sava rēķina izdarīt dzīvojamās mājas uzturēšanas un apsaimniekošanas darbus, kā arī remontdarbus.

Saeimā 2. lasījumam sagatavots likumprojekts “Grozījumi likumā “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju””. Lai paātrinātu dzīvojamo māju privatizācijas procesu un dotu iespēju visiem sertifikātu īpašniekiem izmantot savus sertifikātus dzīvojamo māju privatizācijas procesā, tajā iekļauti vairāki būtiski priekšlikumi, par kuriem informēsim turpmāk.

“LV” informācija

“Realesta '97” — gandrīz viss par nekustamo īpašumu

Maija sākumā Rīgas Kongresu namā notika pirmā reģionālā nekustamā īpašuma un pilsētas infrastruktūras izstāde “Realesta '97". Tās organizētāji – sabiedrība “Ekspolats” - interesentiem piedāvāja iespēju tikties ar valsts un privāto firmu speciālistiem – Valsts zemes dienesta, Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas darbiniekiem, nekustamā īpašuma mākleriem, banku darbiniekiem, kā arī juristiem, apdrošinātājiem u.c. profesiju pārstāvjiem.

Izstādes laikā notika arī semināri. To tematika bija plaša, piemēram, dzīvojamo māju apsaimniekošana, līzinga operācijas ar nekustamo īpašumu, īres un nomas līgumi utt.

Valsts zemes dienesta Nekustamā īpašuma vērtēšanas centrs izstrādājis Rīgas pilsētas teritoriju zonējumu. Atbilstoši tam, iespējams aprēķināt zemes kadastrālo un tirgus vērtību. Arī izstādes laikā bija iespējams kaut aptuveni aprēķināt sava īpašuma vērtību.

Ne mazāk svarīga ir nekustamā īpašuma apsaimniekošana. Jūrmalas pilsētas namsaimnieku biedrība par savu galveno uzdevumu izvirzījusi investoru piesaistīšanu. Biedrībā patlaban apvienojušies 350 namsaimnieki. Savukārt Rīgas rajona padomes bezpeļņas uzņēmums “Ciemats” piedāvā ieinteresētajiem uzņēmumiem nomā ēkas noliktavu un ražotņu izveidošanai Silakrogā un Muceniekos. Šeit kādreiz saimniekoja padomju armija. Tāpēc aktuāla ir būvju saglabāšana un izmantošana.

Topošajiem namīpašniekiem palīdzību piedāvāja Būvniecības dizaina grupa, kas specializējusies privātmāju celtniecībā, interjeru un būvprojektu izstrādē.

Protams, lētāk izvēlēties tipveida projektus, bet, ja līdzekļu pietiek, tad firma piedāvā izstrādāt individuālos būvprojektus.

Ēku un privatizēto dzīvokļu tirdzniecībā viskvalificētāko palīdzību piedāvā Latvijas nekustamā īpašuma aģentu un mākleru asociācija (NĪMA). Šī profesionālā organizācija veic savu biedru sertifikāciju, izsniedzot profesionālās kvalifikācijas sertifikātu.

Izstādes apmeklētāju lielā interese liecināja par to, ka nekustamā īpašuma apsaimniekošana ir aktuāls jautājums.

Ingrīda Rumbēna,

“LV” nozares redaktore

Savus pakalpojumus piedāvā Būvniecības dizaina grupa;

visplašākie apdrošināšanas pakalpojumi firmā “Rīgas Fenikss” Foto: Atis Ieviņš