INTERVIJAS. SARUNAS

Kā Latvijai iekļūt UNESCO Pasaules Mantojuma sarakstā

Elvita Ruka–Birzule, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas darbiniece, — `'Latvijas Vēstnesim''

Izveidošanās vēsture

Kultūras mantojums ir plaša, starptautiski aizsargājama un popularizējama bagātība, kurai starptautiskas organizācijas velta arvien lielāku uzmanību. Par mūsdienu kultūras un dabas mantojuma aizsardzības koncepcijas izveides sākumu var uzskatīt laika posmu pēc II Pasaules kara. Nodarītie zaudējumi lika pasaules sabiedrībai izvērtēt savu attieksmi pret kultūras mantojumu un nepieļaut tā iznīcību bruņotu konfliktu vai citu apstākļu rezultātā. Sākotnēji paralēli pastāvēja divas aizsardzības programmas — dabas un kultūras pieminekļu saglabāšanai, bet ar laiku tās apvienojās vienā. Nopietns impulss pieņemt stingrus starptautiskus pieminekļu aizsardzības noteikumus bija 1959.gadā notikusī akcija Ēģiptes piramīdu glābšanai. Šajā laikā progresīvo cilvēces daļu un, protams, starptautiskās organizācijas, jo īpaši UNESCO, satrauca nodoms Ēģiptē būvēt aizsprostu, kas applūdinātu visus Abū Simbelas tempļus — senās civilizācijas un kultūras šūpuli. UNESCO uzsāktā kampaņa pret Ēģiptes un Sudānas valdībām neļāva šim barbarisma aktam notikt. Kampaņa izmaksāja aptuveni 80 miljonus ASV dolāru, no kuriem pusi ziedoja 50 dažādas valstis, tādējādi pierādot starptautiskas atbildības nozīmi. Akcija palīdzēja ne vien apturēt nepārdomātos celtniecības plānus, bet arī panākt daudzu tempļu konservēšanas un restaurācijas darbu uzsākšanu. Šie unikālie pieminekļi ir aplūkojami arī šodien un, cerams, saglabāsies vēl nākamajām paaudzēm. Šī veiksmīgā akcija deva impulsu līdzīgām kultūras mantojuma glābšanas kampaņām arī turpmāk. Kā piemērus var minēt Venēciju Itālijā, Mohendžodaro Pakistānā, Borobuduru Indonēzijā — kultūrvēsturiskus centrus, kuru glābšanā aktīvi iesaistījusies pasaules sabiedrība. Konsekventi par pieminekļu aizsardzību cīnījušās UNESCO un ICOMOS (starptautiskā pieminekļu un ievērojamu vietu padome), savukārt ideja kultūras un dabas mantojuma aizsardzību apvienot vienā programmā nākusi no ASV. 1965.gadā Vašingtonā notika konference World Heritage Trust, kurā tika akcentēta nepieciešamība stimulēt starptautisku kustību pasaules gleznaināko ainavu, izcilāko dabas, vēstures un kultūras pieminekļu aizsardzībā un saglabāšanā. 1968.gadā līdzīgus mērķus deklarēja Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība (IUCN). Iepriekšizstrādāto mērķu un piedāvājumu kopums 1972.gadā tika iesniegts izskatīšanai ANO organizētajā konferencē Cilvēkvide Stokholmā. 1972.gadā notika starptautiska UNESCO konference, kurā tika pieņemta konvencija `'Par Pasaules Kultūras un Dabas mantojuma aizsardzību''. Tās galvenie mērķi ir saglabāt nākamajām paaudzēm gan kultūras, gan dabas mantojumu un panākt to savstarpēju līdzsvaru, harmoniskā vidē veidot harmonisku cilvēku. Konvencijai pievienojušās 39 valstis. Tā visā pilnībā atbilst arī Eiropas Padomes galvenajiem mērķiem, kas kultūras jomā ir formulēti šādi — attīstīt Eiropas kultūras identitāti un izveidot politiku, kas ļautu aizsargāt kultūras mantojumu.

Mērķi, uzdevumi, kritēriji

Viena no konvencijas būtiskākajām iezīmēm ir apvienot vienā dokumentā dabas un kultūras mantojuma aizsardzības koncepcijas, izstrādāt vienotus kritērijus to noteikšanai. Šo mērķu `'taustāms'' rezultāts ir Pasaules Mantojuma saraksts, kas vienotā dokumentā ietver gan kultūras, gan dabas, gan vēstures pieminekļus. Ir izstrādāts detalizēts nepieciešamo pazīmju kopums objektu iekļaušanai šajā sarakstā, kuru īsi varētu raksturot šādi — īpašas nozīmes universāla vērtība. Iniciatīvai jānāk no konkrētās valsts, kurai pašai jāsagatavo arī nepieciešamā dokumentācija. Apjomīgajam pieteikumam jāpievieno detalizēts objekta aizsardzības un attīstības plāns, kurš apliecina valsts ieinteresētības pakāpi sava mantojuma saglabāšanā. Pasaules Mantojuma Komiteja reizi gadā izvērtē iesniegtos priekšlikumus un sniedz savus atzinumus. Valstu un Komitejas savstarpējā sadarbībā tiek iesaistīti arī UNESCO un Eiropas Padomes eksperti, kas palīdz sagatavot attiecīgo dokumentāciju un sniedz nepieciešamās konsultācijas.

Ja Komiteja sniegusi pozitīvu vērtējumu, objekts tiek iekļauts Pasaules Mantojuma sarakstā, tādējādi gūstot starptautisku ievērību. Līdz 1995.gadam šādu atzinību bija izpelnījušies vairāk nekā 440 visas pasaules skaistākie un ievērojamākie dabas un kultūras mantojuma pieminekļi, no kuriem tikai aptuveni 20 ir pilsētas. Lai tās atbilstu uzņemšanas kritērijiem, ir izdalītas trīs pilsētbūvniecības objektu kategorijas :

1) pilsētas, kuras vairs netiek apdzīvotas, bet kuras nodrošina nemainītu arheoloģisku pagātnes liecību ; tās parasti atbilst autentiskuma kritērijam un to saglabāšanas stāvokli var relatīvi viegli kontrolēt;

2) vēsturiskās pilsētas, kuras joprojām tiek apdzīvotas un kuras ir attīstījušās un turpina attīstīties sociālekonomisko un kultūras izmaiņu ietekmē ; šajā situācijā ir daudz grūtāk noteikt autentiskumu, arī saglabāšanas jautājums ir problemātisks ;

3) jaunas 20.gs pilsētas, kurām paradoksālā veidā ir radniecība ar abām iepriekšminētajām kategorijām ; šajā gadījumā oriģinālā pilsētbūvnieciskā organizācija ir neapšaubāma un autentiskums nenoliedzams, bet neskaidra ir nākotne, ko nosaka visumā nekontrolējamā attīstība.

Latvijas aktivitātes

Aiz visu šo kritēriju, atbilstības, dokumentācijas, izpētes u.c. peripetijām atrodas un dzīvo reālas pilsētas ar savu unikālo skaistumu un katrai pašai risināmām problēmām. Viena no tādām ir arī Latvijas galvaspilsēta Rīga, kura pretendē uz iekļaušanu prestižajā UNESCO Pasaules Mantojuma sarakstā. Iniciatīva par šāda veida starptautiskas atzinības nepieciešamību radās Latvijas kultūras pieminekļu aizsardzības speciālistiem, objektīvi izvērtējot Rīgas vēsturiskā centra kvalitātes, pilsētbūvnieciskās, arhitektūras un mākslas vērtības. Konkrēto darbu pie pieteikuma izstrādes un dokumentu kārtošanas 1995.gadā uzsāka Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas speciālisti kopā ar Rīgas domi. Mērķtiecīga darba rezultātā jau šajā pašā gadā UNESCO Pasules Mantojuma centra komitejai tika iesniegts Latvijas pieteikums par mūsu valsts unikālāko kultūrvēstures objektu iekļaušanu Pasaules Mantojuma sarakstā. Šim godam tika izvirzīti šādi Latvijas kultūrvēstures objekti — Rīgas vēsturiskais centrs, Abavas ieleja, Grobiņas arheoloģijas pieminekļu komplekss, lībiešu ciems `'Košrags'', Daugavpils cietoksnis un Jūrmalas koka vasarnīcu apbūve. Tā kā neapšaubāmi būtiskākais un reālākais uzdevums ir panākt Rīgas iekļaušanu prestižajā sarakstā, visa darbība patlaban ir koncentrēta tieši uz šī mērķa sasniegšanu. Visi Latvijas izvirzītie objekti ir iekļauti Pasaules Mantojuma pagaidu sarakstā (World Heritage Tentative List ). Kad būs panākta Rīgas vēsturiskā centra iekļaušana UNESCO Pasaules Mantojuma sarakstā, turpināsies darbs pie pārējo Latvijas izvirzīto objektu starptautiskās atzīšanas.

Vēsturiskā Rīga tagadnes projektos

Pēc intensīva darba tika sperts oficiāls solis — UNESCO Pasaules Mantojuma komitejai iesniegts Latvijas priekšlikums iekļaut Rīgu Pasules Mantojuma sarakstā. Tas notika 1995.gadā, bet 1996.gada jūnijā Latvijas Kultūras ministrija iesniedza Rīgas vēsturiskā centra nominācijas dosjē. Tas notika ar Latvijas valdības un Rīgas pilsētas atbalstu. Valsts prezidents Guntis Ulmanis un Rīgas mērs Māris Purgailis parakstīja atbalsta vēstules. Aktīvi darba procesā iekļāvās Latvijas vēstniecība Francijā, līdzdarbojās UNESCO Latvijas Nacionālā komiteja. Kultūras ministrijas sagatavotajā nominācijas dosjē teikts, ka Rīgas vēsturiskā centra rehabilitācija tiek uzskatīta par nacionālu prioritāti. Nominācijas dosjē sagatavošanas procesā Latvijas valdība lūdza un saņēma konsultatīvu un praktisku palīdzību no UNESCO Pasaules Mantojuma centra. Pēc nominācijas dosjē nosūtīšanas uz UNESCO tā novērtēšanas vadību Pasaules Mantojuma Komitejas biroja nākamajā sēdē (tā notiks šā gada jūnijā) ir uzņēmusies ICOMOS. Ja iebildumu nebūs, Pasaules Mantojuma centrs Rīgas vēsturisko centru iekļaus UNESCO sarakstā nākamās plenārsēdes gaitā šā gada decembrī Neapolē. Gatavojot dosjē, Latvijas Kultūras ministrija Rīgas sakārtošanas darbam ieteica vairākas prioritātes. Kā galvenā nepieciešamība akcentēta brīva informācijas aprite. Tai ir svarīga loma visu problēmu risināšanā, tādēļ ir nepieciešams izveidot datorizētu pilsētbūvniecības datu bāzi, veicināt informatīvas administrācijas sistēmas attīstību. No pieminekļu glābšanas viedokļa sasāpējis jautājums ir koka arhitektūras saglabāšana Rīgā. Koka apbūve ir neatņemama Rīgas sastāvdaļa, kura nepelnīti pamesta novārtā. Šī Latvijas kultūras mantojuma daļa ir ļoti apdraudēta un bieži iet bojā ierēdņu vai saimnieku bezatbildības dēļ, tāpēc tradicionālo koka ēku saglabāšanas stratēģijas izstrādāšana ir aktuāls jautājums. Par būtisku uzskatāma krastmalas atjaunošana, kurai līdz šim pievērsta nepelnīti maza uzmanība. Jau no pilsētas dibināšanas laikiem Rīgas liktenis vienmēr bijis saistīts ar Baltijas jūru. Tā neapšaubāmi veicināja pilsētas labklājību Hanzas savienības laikos, bija svarīgs satiksmes un tirdzniecības ceļš. Šodienas mērķis ir atgūt saikni ar upi un jūru, lai attīstītu pasaules standartiem atbilstošu, augstas kvalitātes, vēsturisku, zeļošu pilsētu, kas pielāgota 21.gadsimta izaicinājumiem. Krastmalas un ūdens ceļu attīstībai šā mērķa īstenošanā ir būtiska loma. Kā prioritāte izvirzīta arī transporta problēmas risināšana. Arvien pieaugošā transporta plūsma ievērojami apdraud vēsturiskā centra saglabāšanu, tāpēc jāizstrādā stratēģija , kas ļautu pasargāt vismaz Rīgas vēsturisko centru un krastmalu.

Top sadarbības projekts Rīgas sakārtošanai

UNESCO eksperti, sniedzot konsultācijas pirms Rīgas iekļaušanas Pasaules Mantojuma sarakstā, kopā ar Latvijas speciālistiem izstrādājuši tālejošu plānu Rīgas sakārtošanai un sākuši darbu pie sadarbības projekta. Rīgas pilsētai attīstāmās revitalizācijas stratēģijas kontekstā šī projekta mērķis ir izstrādāt un realizēt pilsētas vēsturiskā centra un tās krastmalas atjaunošanas programmu. Dānijas un Latvijas sadarbības projekts ietver plānošanas stratēģijas izstrādāšanu, attīstības virzienu projektu, administrācijas struktūras piedāvājumus, projekta finansiālo ietvaru un apmācību plānošanu. Rīgas. Piedāvātā projekta ietvaros Dānija koncentrējas uz Rīgas vēsturiskā centra, bet Francija — uz krastmalas problēmām.