Mēs visi tomēr varētu strādāt ražīgāk

ALFREDS ČEPĀNIS, 6.Saeimas priekšsēdētājs, — “Latvijas Vēstnesim”

— Nesen jūs tikāties ar Latvijas valsts komandas hokejistiem. Vai esat arī hokeja līdzjutējs? Vai sekojāt līdzi mūsējo spēlēm Somijā?

— Nu, man liekas, ka tas ir gluži vai lieks jautājums. Kurš gan no Latvijas cilvēkiem tagad nav hokeja līdzjutējs? Man šķiet, tā nu ir tā lieta, kur nav nekādas nozīmes politiskajām, partijiskajām, tautību, ticību vai kādām citām atšķirībām. Protams, lielākoties līdzjutēji ir vīrieši, ieskaitot mani. Bet es zinu arī, ka daudzām sievietēm ir ārkārtīgi liela interese par mūsu hokejistiem.

Tad, kad notika spēle ar Itāliju, mēs — Saeimas delegācija — bijām Portugālē un tobrīd atteicāmies no visām kultūras programmām. Jo bija jāskatās, kā Latvija spēlē ar Itāliju. Žēl, ka toreiz zaudēja, bijām briesmīgi “cemmīgi”. Taču, gods kam gods, septītā vieta pasaulē — tas jau kaut kas ir.

— Kāds ir jūsu viedoklis par sporta sasniegumu saistību ar politiku, proti, par sporta nozīmi mūsu mazās valsts tēla veidošanā, tās prestiža celšanā? Vai nebūtu laiks gādību par tā saukto lielo sportu pacelt īsti valstiskā līmenī?

— Jums ir taisnība. Jo tas, ko paveica šie puiši pasaules čempionātā tērpos ar uzrakstu “Latvija”, bija redzams daudziem miljoniem cilvēku. Sporta hallē tika spēlēta Latvijas himna, tika pacelts Latvijas karogs. Domāju, ka diez vai ir daudz mūsu valstī tādu politiķu, kas būtu izdarījuši tik daudz savas valsts popularizēšanā un tās prestiža stiprināšanā. Tas, ko šie puiši izdarīja, ir apbrīnojams. Es pilnīgi piekrītu, ka valstij vairāk vajadzētu atbalstīt tādus Latvijai raksturīgus sporta veidus kā hokejs, basketbols, iespējams, arī motobraukšanu, autobraukšanu, riteņbraukšanu, biatlonu, kamaniņu sportu un citus veidus. Varbūt es nosaucu par daudz, varbūt kaut ko izlaidu. Bet valsts atbalsts noteikti būtu vajadzīgs. Jo tas politiski simtkārt atmaksātos. Es pārliecinājos, ka daudzi cilvēki ārzemēs tikai pēc tam, kad redzēja Latvijas hokejistus, atrada kartē Latviju un sāka interesēties, kas tā par valsti, kur tā atrodas un kas tur notiek. Tādēļ pārvērtēt par augstu mūsu sasniegumus sportā nemaz nav iespējams. Nupat tikšanās beigās Latvijas Hokeja federācijas prezidents teica — mēs uzvarējām Franciju, bet mums ir divi mākslīgā ledus hokejlaukumi, turpretī Francijā gandrīz simts. Un tomēr mēs bijām stiprāki par viņiem. Protams, Latvijā nevar būt simt sporta halles, bet vairāk nekā tagad — noteikti.

— Pagājis mēnesis, kopš jūs sniedzāt plašāku interviju “Latvijas Vēstnesim”. Kas, jūsuprāt, šajā laikā ir bijis būtiskākais Saeimas darbā, cik sekmīgs tas bijis?

— Pirmkārt, esam sekmīgi atdevuši komisijām un pirmajā lasījumā izskatījuši visus tos divdesmit ierosinājumus, labojumus un priekšlikumus dažādos ekonomiskās attīstības likumos, ko Lieldienu brīvdienu laikā sagatavoja Ministru kabinets Satversmes 81. pantā noteiktajā kārtībā. Lai gan bija debates par šo likumprojektu vajadzību. Bet ekonomiskajai attīstībai tie noteikti bija vajadzīgi. Un man ir gandarījums, ka mums pavasara sesijas sākumā tos izdevās dabūt cauri pirmajam lasījumam Saeimā. Tagad tos sagatavo otrajam un trešajam lasījumam.

Cits, manuprāt, nozīmīgs jautājums ir par dažiem grozījumiem Saeimas Kārtības rullī, par kuru sagatavošanu es jau izteicos iepriekšējā intervijā “Latvijas Vēstnesim”. Tagad esmu tos sagatavojis, solījumu esmu izpildījis. Šodien, 19.maijā, tos izskatīs Prezidijā. Un ceru, ka tie tiks nodoti Saeimas komisijām. Bet, vai tie “izies cauri” Saeimas plenārsēdē, par to neesmu pārliecināts. Esmu runājis ar savējiem — Demokrātiskās partijas “Saimnieks” deputātiem — un ar “Latvijas ceļa” deputātiem. Viņi apsolīja atbalstīt šādu likumprojektu. Devu parakstīt šo priekšlikumu arī savam kolēģim Jirgena kungam. Viņš atteicās to darīt — tas neesot tik būtiski un tā tālāk. Bet es ceru, ka Saeimā tas “izies cauri”. Un tad Saeimas darbs varētu kļūt ražīgāks. Tur par trešdaļu ir saīsināts laiks runām debatēs — gan deputātiem, gan Ministru kabineta pārstāvjiem. Tur ir mēģināts iestrādāt normu, kas, cerams, atturēs deputātus no destruktīvās rīcības, vispār nepiedaloties balsošanā. Saeimas darbs varētu kļūt ražīgāks arī tādēļ, ka paredzēta šāda norma: ja kāds no deputātiem ir iesniedzis savu priekšlikumu, bet atbildīgā komisija nav balsojot izteikusi attieksmi pret to, tad plenārsēdē par to vispār nav jābalso. Līdz ar to mēs vairāk uzticamies komisijām, un mazāk būs tādu dažkārt klaji nepiemērotu un nevajadzīgu labojumu, par kuriem mēs stundām ilgi strīdāmies. Ceru, ka tad mēs varētu drusku ražīgāk strādāt.