problēmas

Likuma burts, likuma gars, Satversmes tiesa

Dr. habil. iur., prof. Edgars Meļķisis, LU Juridiskās fakultātes Tiesību teorijas un politisko zinātņu katedras vadītājs, — “Latvijas Vēstnesim”

Sakarā ar Satversmes tiesas pirmo izskatīto lietu un pasludināto spriedumu ir sākusies diskusija par to, kādu ceļu tā ies un kāda būs tās loma Latvijas tiesību sistēmas funkcionēšanā un, man gribētos piebilst, arī tiesiskā taisnīguma realizācijā, kas pagaidām drīzāk ir vēl nepiepildīta nepieciešamība. Izvirzītās problēmas sociālie cēloņi un to teorētiskie aspekti, šķiet, ir dziļāki un nopietnāki nekā tiešais iemesls, kas izraisīja šo diskusiju, proti, tiesa sava sprieduma juridiskajam pamatojumam lietoja vispārīgos tiesību principus, kā arī norādīja, ka, noskaidrojot likumdevēja gribu, tā izmantojusi ne tikai tiesību normu tekstus, bet arī Saeimas stenogrammas. Tas, bez šaubām, var radīt jautājumu: kas tad galu galā ir tiesības un likums? Vai tas ir tikai tiesību normu konkrēts teksts, jeb vai ārpus šī konkrētā teksta var būt arī kaut kas tāds, kas noteiktos apstākļos spēj ietekmēt vai pat grozīt šo tekstuālo saturu?

Vai tiesību principi ir lietojami juridiskajā pamatojumā?

Pats par sevi fakts, ka tiesas nolēmuma pamatojumā ir norāde uz vispārējiem tiesību principiem, nevarētu būt par iemeslu apšaubīt šāda nolēmuma tiesiskumu. Latvijas tiesību sistēma satur pietiekami daudz normu, kurās ir tieša norāde uz nepieciešamību lietu izspriešanā piemērot šos principus. Likuma “Par tiesas varu” 3.pantā ir nostiprināts taisnīguma princips, kas izteikts kā “visas taisnīguma prasības”:

“Katrai personai ir garantētas tiesības, lai uz pilnīgas līdztiesības pamata, atklāti izskatot lietu neatkarīgā un objektīvā tiesā, tiktu noteiktas šīs personas tiesības un pienākumi vai pret to vērstās apsūdzības pamatotība, ievērojot visas taisnīguma prasības.”

Ieskatīsimies Civillikuma 5.pantā: “Kad lieta jāizšķir pēc tiesas ieskata vai atkarībā no svarīgiem iemesliem, tad tiesnesim jāspriež pēc taisnības apziņas un vispārējiem tiesību principiem.” Arī Civilprocesa kodeksa 11.panta trešā sadaļa satur tiešu norādi uz vispārējiem tiesību principiem: “Ja nav likuma, kas regulē strīdīgo attiecību, tiesa piemēro likumu, kurš regulē strīdīgo attiecību, tiesa piemēro likumu, kurš regulē līdzīgas attiecības, bet, ja tāda likuma nav, tiesa vadās no Latvijas Republikas likumu vispārīgajiem principiem un jēgas.” Es gribētu pievērst lasītāju uzmanību jēdzienam “likumu jēga”, kas mūsu pašreizējā tiesību doktrīnā ir galīgi neizstrādāts un praksē faktiski nepielietots. Šeit ir skaidri saskatāma likumdevēja nostādne, ka likuma burts var nesakrist ar likuma jēgu. Bet par šo problēmu nedaudz vēlāk.

No minētajām tiesību normām varam nepārprotami secināt, ka mūsu tiesību sistēma satur pietiekamu juridisko argumentāciju, lai tiesas, pieņemot juridiskus nolēmumus, atsauktos arī uz vispārīgiem tiesību principiem un likumu jēgu.

Arī citos normatīvos aktos ir formulēti principiāli svarīgi tiesību principi, kurus gan mūsu līdzšinējā tiesību teorijā visbiežāk dēvēja par “deklaratīvām tiesību normām”. Konstitucionālā likuma pirmajā pantā noteikta cilvēka vērtības augstākā prioritāte: “Cilvēks, viņa dzīvība, brīvība, cieņa un tiesības ir Latvijas valsts augstākā pamatvērtība.” Šī principa saturiskais un funkcionālais nozīmīgums, kas izpaužas rezumējošā likumu varas jēdzienā, precīzi atsegts Eiropas Savienības valstu Kopenhāgenas dokumentā (1990), kuram pievienojusies arī Latvija. Tā otrajā punktā teikts, ka dalībvalstis “uzskata, ka likuma vara nenozīmē tikai formālu legalitāti, (..) bet arī taisnīgumu, kas balstīts uz cilvēka personības augstākās vērtības atzīšanu. (..)”

Tādējādi ne jau normatīvā pamata trūkums ir tas, kas nosaka skeptisko vai aizdomu pilno attieksmi pret tiesību principu tiešu piemērošanu juridiskos nolēmumos. Iemesls, manuprāt, ir meklējams tiesību izpratnē, tiesu un administratīvās prakses tradīcijās, kā arī mūsdienīgas juridiskās metodes mācības, normu piemērošanas un jo sevišķi interpretācijas un argumentācijas teorijas apguvē un prasmē tās izmantot.

Tiesību izpratnes praktiskie aspekti

Tiesību būtības noskaidrošana attiecas uz teorētiskās izziņas sfēru, un, kā rāda tūkstošgadīgā vēsture, tā bija un būs pastāvīgi attīstošs process, kura secinājumi atkarīgi no daudziem faktoriem, kurus nav iespējams viennozīmīgi definēt.