PROBLĒMAS

Likuma burts, likuma gars, Satversmes tiesa

Dr. habil. iur., prof. Edgars Meļķisis, LU Juridiskās fakultātes Tiesību teorijas un politisko zinātņu katedras vadītājs, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

Tiesību izpratnes praktiskie aspekti

Pasaulē patlaban pastāv seši lieli tiesību loki ar savu specifisku teorētiski ideoloģisko pamatojumu un lietojumu. Pašreizējā laika posmā mēs reāli saskaramies ar divu — Rietumu un sociālistisko — tiesību realitātēm. Materiālo tiesību jomā mūsu dzīves nepieciešamību loģika, t.sk. Eiropas Kopienas standartu prasības, kuras jāievēro, ja gribam, lai Latviju uzņemtu Eiropas Savienībā, mūs enerģiski virza uz Rietumu tiesību loku un romāņu ģermāņu tiesību saimi. Šo darbu vada un koordinē speciāli šim nolūkam izveidota valsts struktūra — Eiropas integrācijas birojs. Taču tiesību piemērošanas joma ar visiem tās teorētiskajiem un praktiskajiem aspektiem pagaidām lielā mērā ir palikusi sociālistisko tiesību normatīvajā un metodoloģiskajā ietekmē. Tā lielā mērā parādās jau pieejā tiesību izpratnei, kuras teorētiskais pamats ir normatīvisms un tiesību pozitīvisms. Absolutizēta vērtība tiek piešķirta tiesību normām, to burtiskai izpratnei. Valsts izdotās tiesību normas tiek atzītas par vienīgo tiesību avotu. Tiesības tiek definētas kā “tiesību normu kopums”, “vispārobligāto uzvedības normu kopums”, “visiem saistošo uzvedības normu sistēma” un citos līdzīgos formulējumos. Tiesību principi tiek nosaukti par “deklaratīvām normām”, un par šo principu ietekmi uz tiesību sistēmas funkcionēšanu doktrīnās netiek runāts. Uz normatīvismu balstītās tiesību sistēmās tādā vai citādā veidā “ieprogrammēta” valsts vadošā un noteicošā loma.

Otra pieeja tiesību izpratnei, kas raksturīga Rietumu tiesību lokam, var tikt nosaukta par funkcionālo. Tās sociālajā pamatā ir plašs dominanšu loks — no sabiedrībā atzītajām noturīgajām vērtībām līdz esošajām, mainīgajām interesēm.

Prioritāra nozīme ir normu sociāli nozīmīgai funkcionēšanai. Norma savu funkciju sasniedz tikai ar faktu, ka tā tiek ievērota. Tiesību normās paredzētā valstiskās kopības struktūra īstenojas tikai tad, kad normas patiešām kalpo par rīcības vadlīniju un tām piemīt pastāvīga to realizācijas iespēja.

Funkcionālo pieeju tiesību izpratnei atspoguļo juridiskajā literatūrā ieviestais jēdziens “law in action”, kas no Amerikas socioloģiskās tiesību skolas pārceļojis un noturīgi iesakņojies Eiropā. Plaša profila vācu tiesību zinātnieka R.Cipeliusa darbā “Juridiskā metodes mācība” viss otrais paragrāfs veltīts tiesības “law in action” iztirzājumam. Tajā viņš izklāsta uzskatus par tiesībām kā par “realizētu regulējumu”. Tiesību normas tekstos noteiktie priekšraksti atspoguļo jābūtību, kura ne vienmēr sakrīt ar esamības sfēru. Kamēr šī normā fiksētā jābūtība nekļūst par esamību vai vismaz nenodrošina reālas iespējas tajā pārvērsties, tikmēr nav tiesību teksta un faktiski nav normatīvās vērtības.

Funkcionālā pieeja prezumē tiesību normu un kopumā arī visas sistēmas lielāku elastīgumu, iespēju efektīvāk un ātrāk pielāgoties reālās īstenības izmaiņām. Šim nolūkam kalpo specifiska juridiskā metodoloģija, institūcijas, metodiski paņēmieni. Tiesību izpratnē un normu piemērošanā nozīmīgu vietu ieņem vispārīgie tiesību principi. Franču tiesību zinātnieka D.Renē un vācu zinātnieka G.Grasmana kopīgajā fundamentālajā darbā “Ievads mūsdienu lielākajās tiesību sistēmās” izteikta rezumējoša atziņa: “Vispārējie tiesību principi, kuri attiecas uz romiešu ģermāņu tiesību saimi, liecina, ka tiesības nav tikai likumu normu sistēma.” Sistēmas elastīgumu veicina arī klauzulas un ģenerālklauzulas. Tās ir vārdu kopas, kas apzīmē svarīgu sociālu parādību. To ieviešana tiesību tekstos sekmē izvairīšanos no detalizētu pazīmju iespējamās slodzes, tajā pašā laikā neierobežojot normas lietojuma sfēru. Tā padara normu elastīgāku, spējīgāku piemēroties sabiedrības mainīgajiem apstākļiem.

Šādas saturiski plaši ietilpīgus jēdzienus sastopam arī mūsu normatīvajos tiesību aktos. Taču normās tie tiek ieviesti ne ar apzinātu nolūku padarīt tās elestīgākas, bet gan tādēļ, ka faktiski no šādiem jēdzieniem ļoti grūti izvairīties. Tādēļ normu piemērošanas gaitā tie sistemātiski tiek kritizēti par nekonkrētību. Likumā par naturalizāciju paredzēts, ka Saeima “par īpašiem nopelniem” var piešķirt Latvijas pilsonību personām, kurām tās nav. Izskatot konkrētus gadījumus, pārāk bieži atskan konstatējums, ka esot grūti noteikt, vai norādītie nopelni ir īpaši vai ne. Deputāti pat ierosināja šo jautājumu risināšanu uzdot Valsts prezidentam, aizmirstot, ka viņa kompetenci nosaka Satversme. Apzināti ieviešot likumdošanā klauzulas un ģenerālklauzulas, iespējams konkrētāk noteikt to satura robežas un realizācijas gaitā virzīt tās ietekmi uz konkrētu mērķu sasniegšanu.

Būtiskas atšķirības starp normatīvās un funkcionālās pieejas tiesību izpratni spilgti parādās arī tiesību normu piemērošanas procesā. Normatīvisms ir orientēts uz likuma burta, t.i., normas konkrētā tekstuālā satura, ievērošanu, uzskatot iziešanu ārpus šī teksta burtiskajām robežām vai citas atkāpes no teksta par faktiski nepieļaujamu.

Iemesli, kas spiež atkāpties no normas burta

Tiesu prakses analīze un juridiskā doktrīna liecina, ka pastāv vairāki objektīvi iemesli, kādēļ šo normatīvisma piekritēju prasību, kura tiešām var likties pamatota un pat nepieciešama, tomēr nevar ievērot. Mūsdienu angļu tiesību zinātnieks Patriks Nerhots norāda uz četrām šo iemeslu grupām, kurām rodam apstiprinājumu arī mūsu praksē:

1. Tiesību teksta valodas nepilnības. Mūsu likumos nav vienveidības jēdzienu “pilsonis” un “persona” lietošanā. Kriminālkodeksa 129.pantā ir paredzēta atbildība par personas kavēšanu brīvi realizēt tiesības vēlēt deputātus un tikt ievēlētam. 131.pantā aizsargāta pilsoņu dzīvokļa neaizskaramība, 132.pantā aizsargāts personas korespondences noslēpums. Satversmes 82.pantā noteikts, ka “likuma un tiesas priekšā visi pilsoņi ir vienlīdzīgi”. Konstitucionālajā likumā “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” jēdziens “pilsonis” tiek lietots tikai kā Latvijas pilsonis. Vārdu un jēdzienu izpratnē arī pati dzīve ievieš korektīvas. Tā, piemēram, jēdzienu “pornogrāfija” vai “spekulācija” saturs šodien vairs nav tāds, kāds tas bija pirms gadiem desmit. Dažkārt likumos sastopami neskaidri un izplūduši jēdzieni. Ministru prezidents A.Šķēle, runājot par Ostu likumu, to norādījis attiecībā uz jēdzienu “ostu saimniecība”.

2. Konfliktu (kolīziju) iespējamība starp normām. Jāpiezīmē, ka šāds konflikts var būt reāls vai arī šķietams. Šādu pretrunu starp Civillikuma 968.pantu “Uz zemes uzcelta un cieši ar to savienota ēka atzīstama par tās daļu” un 993.pantu, kas paredz ēkas un zemes kā pilnīgi patstāvīgu īpašuma objektu eksistenci, tiesas prāvā palīdzēja atšķetināt zvērināts advokāts Andris Grūtups. Zīmīgs ir viņa teiktais, ka “maksimāli jāizvairās no Civillikuma dogmatiskas izpratnes. Civillikuma normas ir nemainīgas tikai tāpēc, kas tās ir pietiekami vispārinātas un ietver sevī ļoti daudz dažādu situāciju. Bet atliek tikai šīs normas primitīvi noreducēt instrukciju līmenī, un tūlīt radīsies disproporcijas un pat aplamības.” Šo atziņu pamatoti var ietvert juristu mācību grāmatās.

Pretruna var parādīties ne tikai starp normām, bet arī vienā normā. Augstskolas likuma 18.panta pirmajā punktā noteikts, ka “revīzijas komisijai ir tiesības pārbaudīt visu augstskolas darbības sfēru atbilstību spēkā esošajiem likumdošanas aktiem, augstskolas satversmei un vadības institūcijas lēmumiem”. Taču panta trešajā punktā paredzētie līdzekļi — pilnvaras — nodrošina šo tiesību realizāciju ne pilnā apjomā, bet tikai daļēji. Tajā paredzēts, ka revīzijas komisijai ir tiesības iepazīties ar “dokumentiem, kas attiecas uz augstskolas finansiālo un saimniecisko darbību”. Šeit ir pretruna starp normas mērķi un atvēlētiem līdzekļiem šī mērķa sasniegšanai. Normas piemērotājam ir jāpieņem un jāpamato lēmums, kas no tiem ir svarīgāks.

3. Gadījumi, kuri nav vai nav pietiekami noregulēti tiesību normās. Kā rīkoties šādos gadījumos, tas ir noteikts iepriekš minētajā Civilprocesa kodeksa 11.pantā.

4. Reālās sociālās dzīves izmaiņas, kuru rezultātā radās normu mērķu neatbilstība dzīves prasībām.

Tās var rasties gan pakāpeniskos evolucionāros procesos, gan radikālu reformu ceļā. Šādā gadījumā tiesību normas nespēj pietiekami ātri reaģēt uz notiekošām pārmaiņām. Tā, piemēram, persona A. 1992.gada jūlijā (t.i., kad vēl nebija izdarīti grozījumi KK 149.pantā “spekulācija”), bija veikusi darbības, kas pilnīgi atbilda nozieguma — spekulācijas — tajā laikā noteiktajam sastāvam. Kā zināms, šī panta mērķis tā pieņemšanas laikā bija aizsargāt padomju tirdzniecības sistēmu un patērētāju intereses. Taču nozieguma izdarīšanas laikā pirmā mērķa vairs nebija jau tīri formāli, bet otrs arī bija pamatoti apšaubāms. Šo ārējo, no panta teksta neatkarīgo apstākļu dēļ, personu A. varēja nesaukt pie kriminālatbildības. Vācijā, kā zināms, pēc Otrā pasaules kara trešā reiha likumi lielā daļā netika atcelti. Šinī sakarībā Augstākā tiesa 1968.gadā pieņēma lēmumu: “Nacionālsociālistiskie tiesību noteikumi nevar tikt atzīti par spēkā esošām tiesībām, jo tie tik acīmredzami ir pretrunā ar fundamentāliem taisnības principiem, ka tiesnesis, kas vēlējies to darīt, tiesību vietā noformulēs netiesības.”

Pašreizējās Latvijas apstākļos izveidojušās vēl divas apstākļu grupas, kas rada pretrunas un nesaskaņotību tiesību sistēmā un tās normu lietošanā: 1) Latvijas tiesību sistēma sastāv no tiesību aktiem un normām, kas pieņemti trijos atšķirīgos vēstures periodos: pirmskara Latvijā (sevišķi 1937.g. Civillikums), padomju okupācijas periodā un laikā pēc neatkarības atjaunošanas. Šie tiesību akti uzrakstīti valodā ar atšķirīgām semantiskām īpatnībām un daudzu juridisko parādību jēdzienisko savdabību; 2) arvien plašāk ieviešas ANO un Eiropas Savienības normatīvie tiesību dokumenti, kas veidoti uz citas teorētiskas un tekstuālas bāzes.

Šie apstākļi būtiski ietekmē arī iepriekš minētos iemeslus, saasinot un pastiprinot to iedarbību. Veco likumu atcelšana un jauno pieņemšana ne vienmēr norit balansēti. Atcelto normu vietā bieži paliek robi, rodas papildu pretrunas starp jaunajām un vecajām normām.

Likumu nesakārtotība un dažas tās sekas

Tiesību sistēmā pastāvošo negatīvo parādību apzīmēšanai ieviesušies tādi jēdzieni kā “tiesību normas nedarbojas”, “likums nav iedzīvināts”, “nav normas realizācijas mehānisma”, kuru kopēji vienojošais apzīmējums — “likumu” vai “tiesību nesakārtotība”. Ar tiem tiek piesegta arī neprasme risināt jautājumu, nevēlēšanās uzņemties atbildību.

“Nesakārtotības” līmenī tiek pacelta arī normatīvisma izpratnei atbilstoša prasība, ka normu tekstos ir jāietver visi dzīves gadījumi, kurus nepieciešams regulēt. Normu piemērotājiem vajadzētu tikai atšķirt attiecīgo pantu, un tur būtu skaidri un gaiši pateikts, kā viņam konkrētā gadījumā rīkoties. Atcerēsimies pirms pāris gadiem sabiedrībā notikušo diskusiju par bēgļu kontrabandu, kurā pat atsevišķi juristi izteicās, ka par to nevienu nevarot saukt pie atbildības, jo neesot tāda likuma. Kuriozs bija tas, ka iepriekšējos gados, kamēr vien pastāvēja KK, tas pats 78.pants, juristu mācību grāmatās bija aprakstīts, ka “robežas pāriešanas” aizliegums attiecas uz jebkura veida sauszemes, jūras vai gaisa robežu šķērsošanu jebkurā veidā, ar jebkuru transportu, kājām vai peldus.

Egils Levits rakstā “Starp tiesību normu un tiesisko realitāti” min piemēru par Valsts prezidenta vēlēšanām 1996.gadā. Saeimā izcēlās debates, vai par prezidenta kandidātu var izvirzīt personu, kas ir notiesāta un izcieš sodu. Vairums atzina, ka var, jo bija izlasījuši tikai Satversmes 37.pantu, kas skan šādi: “Par Valsts prezidentu nevar ievēlēt personu, kura nav pilnus 40 gadus veca.” Lai izkļūtu no šīs situācijas, tika pat likts priekšā papildināt Satversmi vai pieņemt speciālu likumu, kur tas būtu īpaši ierakstīts! Vienīgi Romāns Apsītis debatēs norādījis, ka minētais 37.pants ir jāsaprot tikai kā papildinājums Satversmes 9.pantam, kurš nosaka, ka “Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu dienā ir vecāks par 21 gadu”. (Pilntiesīgas šajā nozīmē nav personas, kuras ir atzītas par rīcībnespējīgām vai izcieš cietumsodu.) Tas, ka par prezidenta kandidātu pretrunā ar Satversmi tomēr tika reģistrēta persona, kura neatbilda šiem priekšnoteikumiem, kā arī Saeimas debates par šo jautājumu, liecina, pēc E.Levita vārdiem, nevis par to, ka mūsu likumdošana nav sakārtota (t.i., Satversmē būtu “aizmirsts” īpaši noteikt, ka par Valsts prezidenta kandidātu var tikt uzstādīts tikai pilntiesīgs pilsonis), bet gan par to, ka ar no padomju sistēmas pārmantoto juridisko izpratni var sapīties pat tik vienkāršā jautājumā...

Viss, kas faktiski ir likumu nesakārtotība, kopā ar to, ko subjektīvi pieskaita pie tās, veido “nesakārtotības sindromu”. Tās ilglaicīgums un plašā izplatība sāk negatīvi ietekmēt arī likumdevēju. Tai vietā, lai meklētu tiesiski tradicionālus risinājumus, kā iegrožot šo nesakārtotību, likumdevējs dažkārt it kā akceptē to. Likumā “Par nodokļiem un nodevām” (1995) paredzēta iespēja samazināt nodokļu bāzi “gadījumos, kad piemērojamo normatīvo aktu normas ir pretrunīgas un dažādi skaidrojamas” (41.p.).

Šis pants nosaka: “Ja nodokļu administrācija pārbaudes rezultātā aprēķinājusi papildu maksājumus budžetā sakarā ar nodokļu bāzes samazināšanu un nodokļu maksātājs nepiekrīt nodokļu administrācijas aprēķinātajam nodokļu maksājuma lielumam, nodokļu administrācijas vadītājs ir tiesīgs Ministru kabineta noteiktajā kārtībā noslēgt vienošanos ar nodokļu maksātāju par aprēķināto summu samazināšanu tikai tādos gadījumos, kad piemērojamo normatīvo aktu normas ir pretrunīgas un dažādi skaidrojamas”. Tas ietverts arī 1996.g. 26.novembrī izdotajos MK noteikumos Nr.438 “Noteikumi par nodokļu administrācijas un nodokļu maksātāja vienošanās līguma noslēgšanu” (LR Saeimas un MK Ziņotājs, Nr.3., 1997., 86.lpp.).

Šī norma publisko tiesību izpildes nodrošināšanai iesaista civiltiesiska rakstura divu pušu — nodokļu administrācijas un nodokļu maksātāja — vienošanos par maksājamo nodokļu summas samazināšanu. Pie šādiem nosacījumiem nodokļu maksātāji būs ieinteresēti saglabāt šo normu “nesakārtotību”, jo tā paver iespēju panākt nodokļu samazināšanu. Šāda norma var radīt labvēlīgu augsni korumpētām attiecībām.

Normatīviskā pieeja tiesību izpratnei pēc būtības prezumē tiesību normu tekstuālā satura patstāvīgumu. Turpretim funkcionālā pieeja izriet no tā, ka tiesību norma radīta, lai kopā ar citām normām sekmētu kāda mērķa sasniegšanu. Tās saturs ir atkarīgs no tā, kādu mērķi likumdevējs grib sasniegt, kādu tiesisku vai sociālpolitisku risinājumu viņš paredz un kādā veidā grib pie tā nonākt. Pie tam ir svarīgi, cik adekvāti un atpazīt (restaurēt) iespējami likumdevējam ir izdevies formulēt savu gribu. Norma ir kā sīka, bet nepieciešama sastāvdaļiņa tiesību mozaīka, kas tikai kopībā ar pārējām normām sastāda sociālā mērķa un tiesību principu caurausto normatīvo aktu, tiesību institūtu, veido nozari un kopumā visu tiesību sistēmu. Tas viss rada nepieciešamību, lai katra atsevišķa tiesību norma un tiesību akts gan pēc sava satura, mērķa un jēgas ( ratio legis ), gan pielietošanas un piemērošanas būtu atbilstošs visai sistēmai un saskanīgi iekļautos tās kopējā funkcionēšanā.

Līdzīgu atzinumu 60. gados izteikusi Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa, uzsverot to tiesību koriģējošo lomu, kuras izsecināmas no avotiem, kas atrodas ārpus pozitīvo tiesību normām. Tās lēmumā teikts: “Tiesības nav tikai rakstīto likumu kopums. Kā pretsvars valsts varas pozitīvajiem noteikumiem var pastāvēt tiesības arī ārpus tiem, kuras ir spējīgas labot rakstītos likumus; par šo tiesību avotu kalpo visa konstitucionālā iekārta kā jēdzienisks veselums; justīcijas uzdevums — atrast šīs tiesības un fiksēt lēmumos”.

Ratio legis , un kā to noteikt

Likuma mērķa, jēgas, gara un sociālā pamatojuma apzīmējums, kas no senās Romas tiesībām atnācis līdz mūsdienām, ir ratio legis . Ilgu laiku pie mums, tāpat kā visā padomju tiesību sistēmā, tas bija izņemts no lietošanas. Pirmskara Latvijā un arī tagad Rietumu tiesību lokā tas tiek plaši lietots.

Ratio legis noskaidrošana ir sarežģīts process, kas tiek veikts ar vēsturiski pārbaudītām interpretācijas metodēm. Svarīgākās no tām ir gramatiskā (filoloģiskā), sistēmiskā, teleloģiskā un vēsturiskā, kuras “Administratīvo aktu procesa noteikumos” (MK 1995.g. 13.jūnija Noteikumi Nr. 154.) tiek rekomendētas piemērošanai. Tiesību normu interpretācija (tulkošana, iztulkošana) ir specifisks juridiskās domāšanas process, nozīmīgs un visai sarežģīts intelektuāls darbs. Tā, pēc K.Saviņji uzskata, ir zinātniska nodarbošanās un vienlaikus arī māksla, ar kuras palīdzību likuma jēga un saturs tiek padarīti saprotami, tiek atzīti savā būtībā. Šādu secinājumu apstiprina Francijas juridiskā doktrīna. Viss interpretācijas process tiek nosaukts par interpretācijas tehniku. Tā tiek iedalīta divos veidos: eksegēzes (fr. exetique — izskaidrojums, interpretācija) tehnika un zinātniskā ( scientifique ) tehnika. Eksegēzes tehnika tiek lietota uz visu to, kas attiecas uz konkrētās normas ietvariem. Minētajā doktrīnā tas izteikts šādā formulā: “pētīt to, ko likuma autors bija gribējis teikt”. Turpretim zinātniskajā — uz to, “ko tas būtu gribējis teikt jaunajā lietu kārtībā”, t.i., ja sociālā realitāte vairs neatbilst tai, kāda tā bijusi likuma pieņemšanas laikā. Tā pēc savas būtības ir zinātniski pamatota prognozēšana.

Latvijas juristu saimes viens no aktuālākajiem uzdevumiem, manuprāt, ir apzināt un ieviest tiesību zinātnē un normu piemērošanas praksē interpretācijas un juridiskās argumentācijas teorijas atziņas tādā apjomā un kvalitātē, kas atbilst citu demokrātisko valstu standartiem.

Satversmes tiesas pirmais pasludinātais spriedums, neraugoties uz dažiem negludumiem tā tekstā, vieš pārliecību, ka tā, izmantojot juridiskas interpretācijas mūdienīgas metodes un paņēmienus, dos nozīmīgu ieguldījumu, lai saskaņotu likumus un tiesību normas vienotā, mērķtiecīgi funkcionējošā tiesību sistēmā. Taču likumdevējam vajadzētu ievērojami pazemināt to augsto barjeru, kas noteikta lietu iesniegšanai Satversmes tiesā.