pēc notikuma

Uguņošana Latvijā pirmajā akreditētajā augstskolā

Pagājušajā nedēļā, 14. maijā, SIA “”Turības” mācību centrs”, kas tautā pazīstams arī kā Birznieka biznesa centrs, bija vēsturisks brīdis. SIA “”Turības” mācību centrs” ir pirmā akreditētā augstskola Latvijā. Līdz šim no augstskolām, kas darbojas Latvijā, akreditācijas process ir bijis tikai Stokholmas Ekonomikas augstskolai Rīgā, un tā tika akreditēta nosacīti.

Pirmā Latvijā akreditētā augstkola — “Turības” mācību centrs — akreditāciju uzsāka pirms pusgada, un 8. maijā tā veiksmīgi noslēdzās: ar vienprātīgu akreditācijas komisijas balsojumu “par”. Svinīgā akreditācijas dokumentu pasniegšana augstskolai notika pagājušo trešdien, un tās aculiecinieki bija gan c/s “Turība” vadība, gan augstskolas pasniedzēji un studenti, gan aicinātie viesi, prese un līdzjutēji.

Akreditāciju apliecinošos dokumentus — akreditācijas lapu un tās pielikumu — augstskolai pasniedza Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārais sekretārs profesors Juris Roberts Kalniņš. Šie dokumenti apliecina, ka mācību centram — augstskolai ir tiesības īstenot akreditētās studiju programmas un izsniegt valstiski atzītu diplomu par augstākās izglītības iegūšanu.

Nule augsto atzinību ieguvušās augstskolas rektors Ilgvars Forands atgādināja, ka akreditācija nozīmē resursu kvalitātes novērtējumu, un pirmais resurss, kas tiek vērtēts, ir — studenti. Otrs resurss, ko vērtē, ir akadēmiskais personāls, un šie abi resursi ir novērtēti ar vienotu “jā”! Latvijā ir ap 30 augstskolu, un fakts, ka tieši šī augstskola ir akreditēta, ir visu — arī finansu — resursu kopīgs rezultāts. Ja rēķina, ka gadā vidēji akreditē vienu augstskolu, tad tuvākos trīsdesmit gadus akreditācijas komisijai būs darba pilnas rokas. Ir gandarījums, ka šis process ir sācies, un kādam ir jābūt pirmajam. Tas gods ir ticis “Turības” mācību centram, kas kļuvis par augstskolu divu gadu laikā.

“Turības” mācību centra valdes priekšsēdētājs Juris Birznieks teica, ka šāds notikums — kā solīts — jāatzīmē ar šampanieti un uguņošanu. Tā kā pirms diviem gadiem dotais solījums par akreditāciju ir turēts, tad nu vēl atliek tam pievienot šampanieti un — īstu ilumināciju. (Gods kam gods — bija gan viens, gan arī elpu aizraujošs, spilgts un uguņojošs — otrs.)

Savukārt Latvijas Universitātes rektors Juris Zaķis minēja, ka LU vismaz vienā ziņā ir apsteigusi “Turības” mācību centru, proti, LU ir bijusi pirmā atzītā Latvijas nacionālā augstākā mācību iestāde pirms kara. Tādēļ LU labi zinot, ko nozīmē būt pirmajam. Tā ir liela atbildība. Un jāvēlē, lai šo nastu mācību centra saime spētu nest godam. Labie vārdi, kas par jauno augstskolu teikti akreditācijas padomē, vieš cerības. Tādēļ lūgums — neatņemt Latvijas Universitātei visus mācību spēkus, ko LU kā pirmā augstskola (kaut arī pašlaik vēl neakreditēta) ir sagatavojusi.

Latvijas kopdarbības centrālās savienības “Turība” valdes priekšsēdētājs Ivars Strautiņš, visus klātesošos sveicot, teica, ka nākotne pieder tam, kas spēj pārveidoties. Kooperācija ir nabadzības meita un pārticības māte. Un mācību centra akreditācija ir pierādījums, ka kopīgi strādājot un nebaidoties no pārmaiņām, var sasniegt labus rezultātus. Telpas, kur šobrīd atrodas augstskola, ir radījuši kooperatori ar savu darbu. Šajās telpās un pateicoties cilvēkiem, kas ieguldījuši savu prātu un prasmi, kas guvuši atzinību, tiks sagatavoti cilvēki, kas rīt lems mūsu valsts likteni. Tagad ir jāatrod spēks izturēt konkurenci un kļūt par saimniekiem savā zemē un, pats galvenais, jāiemācās ārvalstu kapitāla priekšā noņemt cepuri, nevis galvu. Tam vajadzīgs spīts, vajadzīga veiksme, vajadzīga prasme gūt tās zināšanas, kas nepieciešamas šodien un šeit. Vajadzīgs godprātīgs darbs.

Augstskolu sveica gan tuvi, gan tāli viesi, un visi vēlēja studentiem izturību un pasniedzējiem — prasmi turpināt labi iesākto ceļu. Un, kamēr klātesošie, gaidot uguņošanu, malkoja šampanieti un risināja sirdij tīkamas sarunas, “Latvijas Vēstnesis” uz sarunu aicināja galvenos šī notikuma “vaininiekus” — Ivaru Strautiņu, Juri Birznieku un Ilgvaru Forandu.

Uz jautājumu, vai c/s “Turība” ir domājusi par to, ka tās paspārnē kādreiz varētu rasties augstākā mācību iestāde, kopdarbības savienības valdes priekšsēdētājs Ivars Strautiņš atbildēja:

— Par to domāt sākām jau pirms laba brīža — kopš radās “Turības” mācību centrs. Tādēļ arī ar studentiem tika slēgti līgumi par augstākās izglītības iegūšanu. Taču uz to, ka šai augstskolai veiksies tik labi, necerējām. Esmu gandarīts, ka mācību centra pārvalde ir tik daudz darījusi un sasniegusi tik augstu rezultātu. Uzskatu, ka šī mācību iestāde ir unikāla. Te kopā strādā dažādu paaudžu spilgtas personības. Nenoliedzami spilgta personība ir Birznieks, tāpat Rostovskis, Forands un viņa mācību spēki — profesoru komanda. Pats galvenais, ka no uzņēmuma — mācību centra saimnnieciskās darbības un peļņas netiek nozagta un nelietderīgi izlietota nauda. Līdzekļi tiek ieguldīti uzņēmuma attīstībā — datoros, mācību programmās, ēkas sakārtošanā.

Kad valstī bruka kopā pamatvērtības, šajā mācību centrā tika izstrādātas pirmās reālās un operatīvās mācību programmas. Audzēkņi ieguva elementāras zināšanas ekonomikā, grāmatvedībā, likumos un to grozījumos. Veidojot mācību iestādi, tās veidotāji mācījās paši. Tādēļ šeit ir augstas prasības, augsta disciplīna bez kompromisiem. Jā, ir grūti sasniegt augstus rezultātus, bet vēl grūtāk ir tos saglabāt.

Katalizators ir students — ja viņš, maksājot skolas naudu, nav apmierināts ar pasniedzēja devumu, tad kaut kas nav kārtībā. Ja pasniedzējs neatbild uz studenta jautājumiem, ja nenotiek lekcijas, tad kaut kas nav kārtībā. Tādēļ pasniedzējiem jāstrādā ar lielu atbildību, un tā ir pirmā ievirze jauno, nopietno kategoriju veidošanā. Proti, students prasa, un viņam tiek dots.

Augstskolā pasniedzēju korpuss rada tādu potenciālu, ka rezultātam jābūt labam. Mācību programmas veidojot, ņemta vērā Latvijas augstskolu pieredze, Eiropas pieredze. Liels paldies sakāms LU rektoram Jurim Zaķim, kurš nekad neliedza savu viedokli, savu kritiku, kuras rezultātā programmas izkristalizējušās tādas, kādas tās šobrīd ir. Tas ir konkurences rezultāts, un izdzīvos tas, kurš to spēs.

SIA “”Turības” mācību centrs” valdes priekšsēdētājs Juris Birznieks īsumā klāstīja iestādes vēsturi un pašreizējos darbības principus:

— Mācību centrs tika dibināts 1993. gadā — to izveidoja c/s “Turība” un Birznieka biznesa centrs. Taču var uzskatīt, ka šī mācību iestāde pastāv vairāk nekā piecdesmit gadu — kā arodskola, kā kooperatīvais tehnikums un nu — kā augstskola. Ideja par augstskolas izveidošanu bija jau sen — 1991. gadā. Un nu ideja kopīgiem spēkiem ir veiksmīgi īstenojusies.

Visu laiku šai mācību iestādei bijusi laba slava, tādēļ mums nebija problēmu ar studentiem: viņi nāca un mums uzticējās. Liels ieguvums ir mūsu rektors, ar ko spējam saprasties un realizēt ieceres, kas dažbrīd pašiem šķiet nerealizējamas. Mēs esam dažādu paaudžu cilvēki, tādēļ prieks par sadarbības auglīgu rezultātu ir jo lielāks.

Augstskolas studenti par mācībām maksā. Naudas summa ir līdzvērtīga tai, ko ikviena cita augstskola saņem no valsts budžeta. Vidēji katrs students maksā 660 latus gadā. Pagājušajā gadā mūsu iestādei peļņa bija 338 tūkstoši latu. Ja vēl ņem vērā to, ka mūsu augstskola ir pati jaunākā valstī un jau akreditēta, tad veikums ir acīm redzams. Negribu lielīties, ka mēs nu būtu tie lielie varoņi. Mēs cenšamies īstenot principu: naudu atnes studenti. Viņiem, beidzot mācību kursu, ir jābūt gataviem darba tirgum. Tas nosaka attiecības, kuras balstās uz ekonomikas pamatprincipiem. Un te ir atšķirība starp valsts mācību iestāžu “siltumnīcas” klimatu un mūsu mācību centra iekšējo gaisotni.

Tas, ka augstskolā mācās turīgu vecāku bērni, nenozīmē, ka viņi negribētu mācīties. Jā, protams, ir tādi, kuri nesaprot, ko nozīmē iespējas iegūt izglītību, nav ko noliegt. Taču tas, ka viņu vecāki maksā, neuzliek pienākumu augstskolai viņiem izsniegt arī diplomu. Ja nav sekmju, nav nokārtotas ieskaites, tad — jāizdara secinājumi. Visspēcīgākais studentu kontingents ir tas, kas paralēli mācās un studē. Viņi zina, ko grib, un diktē noteikumus pasniedzējiem. Līdz ar to arī mācību spēki spiesti nemitīgi celt savu kvalifikāciju, jo viņiem nav tiesību vispārīgi atbildēt vai arī neatbildēt uz studenta jautājumu. Ja vienā lekcijā ne, tad atbilde ir jāsagatavo uz nākamo nodarbību. Augstskolā ir savdabīga vērtēšanas sistēma: divas reizes gadā studenti katru pasniedzēju un katru priekšmetu vērtē pēc septiņiem kritērijiem. Tā ir anonīma aptauja, bet tās rezultātus mēs publicējam un ar tiem var iepazīties visi. Pasniedzēji, kuri ir guvuši labākos novērtējumus, saņem algas pielikumu, bet sliktākiem, kuri paliek “zem strīpas”, diemžēl jāsaka paldies un uz redzēšanos. Tas ir paredzēts līgumā. Tātad — studentu un pasniedzēju attiecību modelis ir virzītājspēks.

Ko mēs gribētu? To, kas nav mūsu spēkos: veselīgu konkurenci augstskolu vidū. Mūsu studenti, redzēdami, ka citās mācību iestādēs zināšanas tiek gūtas citādā līmenī un veidā, ar laiku var kļūt neprasīgi. Nav “augstākas latiņas”, uz kuru virzīties. Tukšā vietā nevar momentā uzbūvēt debesskrāpi. Tādēļ ar nepacietību gaidām, kad šāds vai līdzīgs attiecību modelis būs arī citās augstskolās. Protams, kādam būs jābankrotē, un vēlme izdzīvot un sevi pierādīt būs stimuls gan morāli, gan arī finansiāli. Tukša vieta nepaliks. Augstkola ir tāds pats uzņēmums kā jebkurš cits, un pakalpojums ņēmējam — šajā gadījumā studentam — būs vienalga, kurā mācību iestādē viņš varēs gūt sev nepieciešamās zinības: privātajā vai valsts. Izdzīvos konkurētspējīgie, tātad — labākie.

“Turības” mācību centrā paralēli augstskolai darbojas arī Restorānu servisa skola, Komercskola, Starptautiskā tūrisma augstskola, ir dažādi kursi dažādu gadagājumu un interešu cilvēkiem. Augstāko profesionālo izglītību šeit var iegūt četru gadu laikā, un tie, kam ir vēlēšanās, var turpināt mācības maģistratūrā — iegūt zinātnisko grādu. Taču prakse liecina, ka 75 procenti augstskolu beidzēju uzsāk praktisku darbību, kļūstot par uzņēmumu vadītājiem vai vadošiem darbiniekiem, nevis darbojas zinātnē.

Beidzot pirmo mācību gadu “Turības” mācību centrā, studentam tiek dota iespēja vai nu padziļināt zināšanas kādā konkrētā priekšmetā, vai apgūt kādu konkrētu arodu. Pēc otrā un trešā mācību gada arī ir izvēles kurss. Tas ir tādēļ, lai gadījumā, ja students nevar vairs turpināt studijas, viņam būtu iespējams atrast darbu paša izvēlētajā arodā. Ja pēc kāda laika rodas iespējas turpināt studijas, tas nav liegts. Galu galā šī augstskola gatavo uzņēmējus, un — kas tas par uzņēmēju, ja nevar atrast darbu. Pašlaik atsauksmes par studentiem ir labas, un gandrīz visi ir darbu atraduši.

“Turības” mācību centra rektors Ilgvars Forands pastāstīja par mācību spēku izvēli:

— Mēs lektorus no citām augstskolām pielīdzinām ārvalstu vieslektoriem: mēs viņus esam aicinājuši, un mums ir jānovērtē tas, ka viņi nāk un sniedz mums savas zināšanas. Tas ir pirmais pamatprincips. Attiecībā uz pasniedzēju sastāvu — mūsu augstskolā tas nekad nebūs liels un pastāvīgs. Pirmais iemesls ir tas, ka mēs nevaram nodrošināt pilnu slodzi, jo augstskolā būs augstākais 1000 — 1200 studentu. Otrais — mēs par vieslektoriem varam uzaicināt patiesi labākos pasniedzējus. Tātad — apmēram puse mācību spēku tiek pieaicināti konkrētu lekciju, konkrēta kursa lasīšanai. Piemēram, RTU Inženierekonomikas fakultātes dekāns Zvejnieks lasa kursu par nodokļu attīstības tendencēm. Tātad — to dara cilvēks, kas piedalās nodokļu likumu veidošanā.

Mēs strādājam pēc metodes, kas Latvijā ir diezgan reta, — pēc dialoga metodes. Pirms lekcijas pasniedzējs ir izdalījis studentiem materiālus un lūdzis iepazīties ar nodarbības tematu. Tātad students uz lekciju nāk jau sagatavojies, ar konkrētiem jautājumiem. Lekcijas laikā, kas organizēta pēc apaļā galda principa, veidojas dialogs, un arī tie studenti, kas materiālus nav izlasījuši, tiek rosināti piedalīties sarunā. Dažkārt studenti tā aizraujas savstarpējā sarunā, ka pasniedzējs pat kļūst “lieks”. Tātad — ir sasniegts mērķis. Protams, šādas sistēmas nevarētu būt, ja lekciju vienlaikus klausītos simti studentu. Taču ir arī “plūsmu” lekcijas, bet tās ir unikālas, par kurām ir jāmaksā vairāk nekā mūsu noteiktā likme. Brīnišķīgas lekcijas lasīja nelaiķis Ivars Ķezbers — tādas zināšanas starptautiski lietišķajā etiķetē, ko viņš bija guvis savā praksē, reti kāds Latvijā var sniegt. Arī mēs, pasniedzēji, cenšamies šādas lekcijas noklausīties.

Mūsu augstskolā nav fakultāšu, bet ir akreditēta studiju programma “Uzņēmējdarbības programma”. Šā kursa ietvaros studenti pakāpeniski apgūst menedžmentu, informātiku, mārketingu, mikroekonomiku un makroekonomiku, finanses un kredītu, starptautisko ekonomiku, profesionālo leksiku, svešvalodas utt. līdz pat uzņēmējdarbības psiholoģijai, darba, valsts un komerctiesībām, filozofijai, politoloģijai un socioloģijai. Studenti izvēlas, kuru kursu apgūt padziļināti, uz ko orientēties. Tas ir ļoti būtiski, un šādu savdabīgu programmu var atļauties maza augstskola. Pamatprincips — lai cilvēks dzīvē nekad nepaliek pie sasistas siles. Lai jebkurā brīdī students ir spējīgs iekļauties un savu vietu atrast darba tirgū, nevis visu mūžu staigā ar “nepabeigtu” augstāko izglītību, tā arī nespējot sevi pierādīt. Beidzot augstskolu, jaunietis var strādāt trīs lielos pamatvirzienos — tirdzniecībā, pakalpojumu sfērā un ražošanā, un pamatsfēra studentam jāizvēlas trešā kursa laikā. Mēs gatavojam arī tādu pašlaik Latvijā nepieciešamu profesiju darbiniekus kā apdrošināšanas speciālistus, banku darbiniekus un jaunākos juristus, proti, juristu palīgus, kuru Latvijā katastrofāli trūkst.

Esmu pateicīgs, ka studenti nāca un mācījās, kaut vēl nebija akreditācijas. Viņi noticēja. Tas bija smagi. Bet — rezultāts ir sasniegts, un tagad ir gandarījums.

Kamēr risinājām nopietnas sarunas, tikmēr bija pienācis uguņošanas laiks. Ticiet — bija vērts to redzēt, un bija vērts arī skatīties to cilvēku sejās, kuri priecājās par nopelnītajām svinībām. Un mums atliek tikai novēlēt veiksmi pasniedzējiem, studentiem un visiem “Turības” mācību centra darbiniekiem!

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības nozares redaktore