Koncepcijas. Projekti

Likumprojekts

Par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu

Ministru kabineta 1997.gada 6.maija sēdē akceptēts un 7.maijā iesniegts Saeimas izskatīšanai

I nodaļa. Vispārīgie noteikumi

1.pants. Likumā ir lietoti šādi termini:

1) finansu iestāde — šā likuma izpratnē — uzņēmējdarbības subjekts, kas nav kredītiestāde, bet kas veic vienu vai vairākus finansu darījumus kā uzņēmējdarbības veidus, izņemot šā likuma 6.panta 1.punktā minētos darījumus, kā arī citas fiziskās vai juridiskās personas vai to apvienības, kuru profesionālā darbība ietver finansu darījumu veikšanu, konsultēšanu vai apstiprināšanu;

2) finansu līdzekļi — šā likuma izpratnē — maksāšanas līdzekļi skaidras un bezskaidras naudas formā, dārgmetāli, kā arī vērtspapīri saskaņā ar likumu “Par vērtspapīriem”;

3) klients — šā likuma izpratnē — fiziskā vai juridiskā persona, vai šādu personu apvienība, ko ar kredītiestādi vai finansu iestādi saista finansu darījumi (darījumi);

4) kredītiestāde — šā likuma izpratnē — kredītiestāde un kredītiestādes nodaļa (filiāle) saskaņā ar Kredītiestāžu likumu;

5) neparastu darījumu pazīmju saraksts — šā likuma izpratnē — darījumu pazīmju saraksts, kas var liecināt par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju.

2.pants. (1) Šis likums nosaka Latvijas Republikā licencētu kredītiestāžu, finansu iestāžu, tai skaitā apdrošināšanās sabiedrību un to uzraudzības un kontroles institūciju pienākumus un tiesības noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanai, kā arī Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta (turpmāk — Kontroles dienesta) un Konsultatīvās padomes izveidošanas kārtību, pienākumus un tiesības.

(2) Šis likums ir attiecināms arī uz citām juridiskām vai fiziskām personām, vai to apvienībām, kuru profesionālā darbība ietver finansu darījumu veikšanu, konsultēšanu vai apstiprināšanu.

3.pants. Šī likuma mērķis ir novērst iespēju izmantot Latvijas Republikas finansu sistēmu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijai.

4.pants. Noziedzīgi iegūti līdzekļi šā likuma izpratnē ir finansu līdzekļi un cita manta, kas iegūta šādu krimināli sodāmu nodarījumu izdarīšanas rezultātā:

1) indīgu, stipri iedarbīgu narkotisku līdzekļu aprites jomā;

2) viltotas naudas vai vērtspapīru izgatavošana vai izplatīšana, vai nelikumīgas darbības ar vērtspapīriem vai naudas dokumentiem;

3) ķīlnieku sagrābšana, personas nolaupīšana, bērnu nolaupīšana;

4) kodolmateriālu nelikumīga iegādāšanās, glabāšana, izlietošana, nodošana vai saārdīšana;

5) speciālo līdzekļu, ieroču, munīcijas un sprāgstvielu nelikumīga tirdzniecība un (vai) pārvadāšana.

5.pants. Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija ir šādas darbības, ja tās izdarītas ar nolūku slēpt vai maskēt finansu līdzekļu vai citas mantas noziedzīgo izcelsmi:

1) finansu līdzekļu vai mantas pārvēršana citās vērtības, to atrašanās vietas vai piederības mainīšana;

2) finansu līdzekļu vai citas mantas patiesā rakstura, izcelsmes, atrašanās vietas, izvietojuma, kustības, piederības slēpšana vai maskēšana;

3) finansu līdzekļu vai citas mantas iegādāšanās, valdījums vai izmantošana, ja iegādāšanās brīdī ir zināms, ka tā ir noziedzīgi iegūta;

4) līdzdalība šī panta 1.—3.punktā uzskaitīto darbību veikšanā.

6.pants. Finansu darījums (darījums) — šā likuma izpratnē — ir:

1) noguldījumu un citu atmaksājamo līdzekļu piesaistīšana;

2) kreditēšana;

3) skaidras un bezskaidras naudas maksājumu veikšana;

4) bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļu izlaišana un apkalpošana;

5) tirdzniecība savā vai klienta vārdā ar naudas tirgus instrumentiem (piemēram, čekiem, vekseļiem, noguldījumu sertifikātiem), valūtu, finansu līgumiem, vērtspapīriem;

6) uzticības operācijas (trasts);

7) finansu līzings;

8) finansu līdzekļu glabāšana un pārvaldīšana, ieskaitot kolektīvo investīciju fondu un pensiju fondu pārvaldīšanu;

9) garantiju un galvojumu izsniegšana;

10) apdrošināšana;

11) izložu un azartspēļu organizēšana;

12) citi darījumi, kas pēc būtības ir līdzīgi iepriekš minētajiem.

II nodaļa. Klientu identifikācija

7.pants. Nevienai kredītiestādei un finansu iestādei nav tiesību atvērt kontu vai pieņemt glabāšanā finansu līdzekļus, nepieprasot klienta identifikācijas datus:

1) rezidentam:

a) juridiskajai personai — nosaukumu, juridisko adresi, reģistrācijas numuru un vietu;

b) fiziskajai personai — vārdu, uzvārdu, personas kodu;

2) nerezidentam — attiecīgās valsts izdota personas identifikācijas dokumenta datus:

a) juridiskajai personai – nosaukumu, juridisko adresi, reģistrācijas numuru un vietu;

b) fiziskajai personai — vārdu, uzvārdu, personu apliecinoša dokumenta numuru un izdošanas datumu, institūciju, kas dokumentu izdevusi.

8.pants. (1) Kredītiestādei un finansu iestādei jāidentificē klients šā likuma 7.pantā noteiktajā kārtībā, arī veicot jebkuru citu finansu darījumu, ja viena atsevišķa darījuma apjoms vai vairāku, acīmredzami saistītu darījumu kopējais apjoms sasniedz vai pārsniedz 10 000 latu, ja iepriekš nav veikta klienta identifikācija, atverot kontu vai pieņemot glabāšanā finansu līdzekļus.

(2) Ja finansu darījuma veikšanas brīdī tā kopējais apjoms nav nosakāms, klienta identifikācija ir veicama, kad kļūst zināms darījuma kopējais apjoms un tas sasniedz vai pārsniedz šā panta pirmajā daļā noteikto apjomu.

(3) Neatkarīgi no finansu darījuma apjoma kredītiestādei vai finansu iestādei ir jāidentificē klients, ja darījums ir aizdomīgs vai tā pazīmes atbilst neparastu finansu darījumu pazīmju sarakstam.

9.pants. Ja kredītiestādei vai finansu iestādei ir zināms vai rodas aizdomas par to, ka šā likuma 7. un 8.pantā minētie darījumi tiek veikti trešās personas uzdevumā, tai savu iespēju robežās ir jāidentificē trešā persona.

10.pants . Šajā likumā ietvertās klientu identifikācijas prasības nav attiecināmas uz:

1) finansu darījumiem, kuros kredītiestādes vai finansu iestādes klients ir:

a) Latvijas Republikā licencēta kredītiestāde vai finansu iestāde;

b) kredītiestāde vai finansu iestāde, kam licence izsniegta valstī, kurā darbojas likumi pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju saskaņā ar ANO Konvenciju pret narkotiku un psihotropo vielu nelikumīgu tirdzniecību vai Eiropas Savienības padomes direktīvu 91/308/EEC pret finansu sistēmas izmantošanu naudas mazgāšanai. Šādu valstu sarakstu nosaka Kontroles dienests;

2) Eiropas Savienības valstī vai citā Kontroles dienesta noteiktā valstī reģistrēts fondu biržas biedrs, ja šī birža ir Starptautiskās fondu biržu federācijas loceklis;

3) apdrošināšanas sabiedrībām (apdrošinātājiem) gadījumā, ja klienta periodiski iemaksājamās apdrošināšanas prēmijas viena gada laikā kopsummā nepārsniedz 500 latu vai vienreizēji iemaksājamā apdrošināšanas prēmija nav lielāka par 1500 latiem neatkarīgi no apdrošināšanas summas.

11.pants. (1) Veicot klienta identifikāciju šā likuma 7.pantā noteiktajā kārtībā, kredītiestādēm un finansu iestādēm jāuzglabā to dokumentu kopijas, kas pierāda klienta identitāti, ne mazāk kā piecus gadus pēc darījumattiecību pārtraukšanas.

(2) Veicot klienta identifikāciju šā likuma 8. un 9.pantā noteiktajā kārtībā, kredītiestādēm un finansu iestādēm jāuzglabā to dokumentu kopijas, kas pierāda klienta identitāti, un dokumenti, kas apliecina darījumu veikšanu, ne mazāk kā piecus gadus pēc darījuma veikšanas.

III nodaļa. Ziņu sniegšana par neparastiem un aizdomīgiem finansu darījumiem

12.pants. (1) Kredītiestāžu un finansu iestāžu pienākums ir:

1) bez kavēšanās ziņot Kontroles dienestam par katru finansu darījumu, kura pazīmes atbilst neparastu darījumu pazīmju sarakstam. Neparastu finansu darījumu pazīmju sarakstu izstrādā Kontroles dienests, ņemot vērā Konsultatīvās padomes ieteikumus, un apstiprina Ministru kabinets.

2) pēc Kontroles dienesta rakstiska pieprasījuma bez kavēšanās sniegt tam šajā likumā paredzēto funkciju veikšanai nepieciešamo papildu informāciju par klienta finansu darījumu (darījumiem), par kuru ir iesniegts ziņojums.

(2) Kredītu un finansu iestāžu darbiniekiem ir tiesības ziņot Kontroles dienestam par atklātajiem faktiem, kas var neatbilst neparastu finansu darījumu sarakstam, taču citu apstākļu dēļ izraisa aizdomas par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju.

13.pants. Ziņojumā, ko kredītiestāde vai finansu iestāde iesniedz Kontroles dienestam, ja iespējams, jāsniedz šāda informācija:

1) klienta identifikācijas dati;

2) klienta identifikācijas dokumenta kopija;

3) veiktā vai pieteiktā darījuma apraksts, ieskaitot darījuma adresātu un darījuma apjomu, darījuma veikšanas vai pieteikšanas laiks un vieta;

4) pazīmes, kas dod pamatu uzskatīt darījumu par aizdomīgu vai atbilst neparastu finansu darījumu pazīmju sarakstam.

14.pants. Ziņas, kas sniegtas atbilstoši šā likuma prasībām, Kontroles dienestam ir tiesības izmantot tikai šajā likumā paredzēto pienākumu izpildei. Kontroles dienesta darbinieks, kas izmantojis šīs ziņas citiem mērķiem vai izpaudis tās personām, kam nav tiesību saņemt attiecīgo informāciju, ir saucams pie kriminālatbildības likumā noteiktajā kārtībā.

15.pants. Kredītiestādei, finansu iestādei vai šādas iestādes darbiniekam nav tiesību informēt klientu vai trešo personu par to, ka ziņas par klientu vai tā darījumu (darījumiem) ir sniegtas Kontroles dienestam.

16.pants. Nevar uzsākt pirmstiesas izmeklēšanu par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas faktu pret personu, kura par to sniegusi ziņas Kontroles dienestam.

17.pants. Ja kredītiestāde, finansu iestāde vai jebkurš minēto iestāžu darbinieks ir sniedzis ziņas Kontroles dienestam atbilstoši šā likuma prasībām neatkarīgi no tā, vai noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas fakts tiek vai netiek pierādīts izmeklēšanā vai tiesā, un neatkarīgi no klienta un kredītiestādes vai finansu iestādes līguma noteikumiem, ziņu sniegšana Kontroles dienestam nav uzskatāma par neizpaužamu ziņu izpaušanu, un kredītiestādei, finansu iestādei vai šādas iestādes darbiniekam neizraisa nekādu juridisku, tai skaitā materiālu atbildību.

IV nodaļa. Atturēšanās no aizdomīgu finansu darījumu veikšanas

18.pants. Kredītiestādēm un finansu iestādēm ir jāpievērš sevišķu uzmanību jebkuram darījumam, kura saturs vai citi apstākļi izraisa aizdomas vai kura pazīmes atbilst neparastu finansu darījumu pazīmju sarakstam.

19.pants. Kredītiestādēm un finansu iestādēm ir jācenšas atturēties no darījumu veikšanas, ja rodas aizdomas par to, ka darījums ir saistīts ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju.

20.pants. Ja kredītiestādei vai finansu iestādei nav iespējams atturēties no aizdomīga darījuma veikšanas vai ja darījuma neveikšana var kalpot par informāciju, kas palīdz noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizācijā iesaistītajām personām izvairīties no atbildības, kredītiestādei un finansu iestādei ir tiesības veikt darījumu un ziņot Kontroles dienestam šā likuma 13.pantā noteiktajā kārtībā pēc darījumu veikšanas.

21.pants. Ja kredītiestāde vai finansu iestāde ir atturējusies veikt darījumu saskaņā ar šā likuma 19.pantu, tad darījuma neveikšana vai aizkavēšana kredītiestādei, finansu iestādei vai šādas iestādes darbiniekam neizraisa nekādu juridisku, tai skaitā materiālu, atbildību neatkarīgi no tā, kādi ir sniegtās informācijas izmantošanas rezultāti.

V nodaļa. Kredītiestāžu un finansu iestāžu iekšējā kontrole

22.pants. (1) Kredītiestādēm un finansu iestādēm jāapstiiprina un jāievieš iekšējās kontroles darbības noteikumi šā likuma prasību izpildei.

(2) Kredītiestādēm un finansu iestādēm ir jānodrošina, lai to darbinieki pārzinātu šā likuma prasības, un jāveic nepieciešamā darbinieku apmācība neparastu un aizdomīgu finansu darījumu pazīmju atpazīšanai, piemērošanai un attiecīgo iekšējās kontroles procedūru izpildei.

(3) Kredītiestādēm un finansu iestādēm jānorīko dienests vai persona (personas), kas ir tieši atbildīgi par šā likuma prasību īstenošanu kredītiestādē vai finansu iestādē un kas ir atbildīgi par kredītiestādes vai finansu iestādes sakaru uzturēšanu ar Kontroles dienestu, informējot par norīkoto dienestu vai personu (personām) Kontroles dienestu un kredītiestāžu un finansu iestāžu uzraudzības institūcijas.

23.pants. (1) Kredītiestādēm un finansu iestādēm, Kontroles dienestam, kredītiestāžu un finansu iestāžu uzraudzības institūcijām un to darbiniekiem nav tiesību izpaust trešajām personām vai institūcijām to personu vārdus, kas ir atbildīgas par sakaru uzturēšanu ar Kontroles dienestu.

(2) Kontroles dienestam nav tiesību izpaust to personu datus, kuras sniegušas informāciju par neparastiem vai aizdomīgiem finansu darījumiem. Šis ierobežojums neattiecas uz gadījumiem, kad pirmstiesas izmeklēšanas iestādēs vai tiesās tiek izskatīts jautājums par minēto personu kriminālatbildību.

VI nodaļa. Kredītiestāžu un finansu iestāžu uzraudzības un kontroles institūciju pienākumi

24.pants. Kredītiestāžu un finansu iestāžu uzraudzības un kontroles institūcijām ir pienākums ziņot Kontroles dienestam par to īstenoto pārbaužu un inspekciju gaitā atklātajiem faktiem, kas atbilst neparastu finansu darījumu pazīmju aprakstam un par kuriem kredītiestāde vai finansu iestāde nav ziņojusi Kontroles dienestam.

25.pants. Kredītiestāžu un finansu iestāžu uzraudzības un kontroles institūcijām ir tiesības ziņot Kontroles dienestam par to īstenoto pārbaužu un inspekciju gaitā atklātajiem faktiem, kas var neatbilst neparastu finansu darījumu pazīmju sarakstam, taču citu apstākļu dēļ izraisa aizdomas par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas mēģinājumu.

26.pants. Kredītiestāžu un finansu iestāžu uzraudzības un kontroles institūcijām un to darbiniekiem nav tiesību informēt kredītiestādes, finansu iestādes klientus vai trešās personas par to, ka Kontroles dienestam ir sniegtas ziņas šā likuma 12., 13., 24. un 25.pantā noteiktajā kārtībā.

27.pants. Ziņošana Kontroles dienestam šajā nodaļā noteiktajā kārtībā nav uzskatāma par neizpaužamu ziņu izpaušanu un kredītiestāžu un finansu iestāžu uzraudzības un kontroles institūcijām vai to darbiniekiem neizraisa nekādu juridisku, tai skaitā materiālu atbildību neatkarīgi no tā, vai noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas fakts pirmstiesas izmeklēšanā un tiesā tiek vai netiek pierādīts.

28.pants. Kredītiestāžu un finansu iestāžu uzraudzības un kontroles institūcijām ir pienākums sniegt metodisku palīdzību Kontroles dienestam šajā likumā paredzēto funkciju veikšanai pēc Kontroles dienesta pieprasījuma.

VII nodaļa. Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienests (Kontroles dienests)

29.pants. Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienests (Kontroles dienests) ir speciāli izveidota valsts institūcija, kas saskaņā ar šo likumu veic neparastu un aizdomīgu finansu darījumu kontroli un iegūst, saņem, reģistrē, apstrādā, apkopo, uzglabā, uzkrāj, analizē un sniedz pirmstiesas izmeklēšanas iestādēm un tiesai informāciju, kuru var izmantot noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas vai ar to saistītu kriminālsodāmu nodarījumu novēršanai, atklāšanai, pirmstiesas izmeklēšanai vai iztiesāšanai.

30.pants. (1) Kontroles dienests ir juridiska persona, kas atrodas Latvijas Republikas Prokuratūras pārraudzībā, kuru veic ģenerālprokurors un īpaši pilnvaroti prokurori. Kontroles dienesta nolikumu apstiprina Ģenerālprokurora padome.

(2) Kontroles dienests tiek finansēts no valsts budžeta.

(3) Kontroles dienesta struktūru un štatus atbilstoši izdalītajiem valsts budžeta līdzekļiem nosaka ģenerālprokurors.

(4) Kontroles dienesta priekšnieku ieceļ amatā uz četriem gadiem un atbrīvo no amata ģenerālprokurors, bet kontroles dienesta priekšnieku atlaist amata pilnvaru termiņa laikā var tikai par nozieguma izdarīšanu, par pilnvaru pārsniegšanu ar smagām sekām, par apkaunojošu nodarījumu, kas nav savienojams ar vadītāja statusu.

(5) Pārējos Kontroles dienesta darbiniekus pieņem, kā arī atlaiž vai atbrīvo no darba šī dienesta priekšnieks. Kontroles dienesta darbinieku darba samaksu nosaka Ministru kabinets.

(6) Kontroles dienesta priekšniekam un darbiniekiem jāatbilst tām prasībām, kādas paredzētas likuma “Par valsts noslēpumu” nepieciešamās speciālās atļaujas saņemšanai pieejai sevišķi slepenai informācijai. Atbilstību šīm prasībām pārbauda un apliecina Satversmes aizsardzības birojs.

31.pants. Kontroles dienesta pienākumi ir:

1) saņemt, uzglabāt, apkopot un analizēt kredītiestāžu un finansu iestāžu ziņojumus, kā arī citā veidā iegūto informāciju, lai konstatētu, vai šī informācija var būt attiecināma uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju;

2) sniegt pirmstiesas izmeklēšanas iestādēm un tiesai informāciju, kuru var izmantot noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas fakta, legalizācijas mēģinājuma vai citas ar to saistītas kriminālsodāmas darbības novēršanai, atklāšanai, pirmstiesas izmeklēšanai vai iztiesāšanai;

3) analizēt sniegtās informācijas kvalitāti un tās izmantošanas efektivitāti, par ko informēt kredītiestādes un finansu iestādes;

4) veikt noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas paņēmienu analīzi un izpēti, pilnveidot metodes šādu darbību aizkavēšanai un atklāšanai;

5) šajā likumā noteiktajā kārtībā sadarboties ar ārvalstu institūcijām, kas nodarbojas ar cīņu pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju.

32.pants. Kontroles dienests veic nepieciešamos administratīvos, tehniskos un organizatoriskos pasākumus informācijas konfidencialitātes nodrošināšanai, sevišķi pret neatļautu pieeju informācijai, neatļautu tās izmainīšanu, izplatīšanu vai iznīcināšanu. Kontroles dienestā sniegtās informācijas uzglabāšanas, reģistrēšanas, apstrādes un iznīcināšanas kārtību nosaka Ģenerālprokurora padome, ņemot vērā Konsultatīvās padomes ieteikumus. Informācija par finansu darījumiem Kontroles dienestā tiek uzglabāta vismaz piecus gadus.

33.pants. Visām valsts institūcijām ir pienākums sniegt Ministru kabineta noteiktā kārtībā Kontroles dienestam tā funkciju izpildei pieprasīto informāciju.

VIII nodaļa. Kontroles dienesta sadarbība ar valsts institūcijām

34.pants. Kontroles dienests pēc savas iniciatīvas var sniegt pirmstiesas izmeklēšanas iestādēm vai tiesai informāciju, ja tā ļauj izdarīt pamatotu pieņēmumu, ka attiecīgā persona nolūkā slēpt vai maskēt finansu līdzekļu vai citas mantas nelikumīgu iegūšanu ir izdarījusi noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju.

35.pants. Informāciju Kontroles dienests pēc ģenerālprokurora vai īpaši pilnvarotu prokuroru akceptēta izmeklēšanas iestāžu vai tiesas pieprasījuma atbilstoši šā likuma prasībām sniedz, ja par krimināli sodāmiem nodarījumiem, kas paredzēti šā likuma 4.pantā:

1) ierosināta krimināllieta Latvijas Kriminālprocesa kodeksa paredzētajā kārtībā vai

2) ierosināta operatīvās izstrādes lieta Operatīvās darbības likuma 22.panta kārtībā.

36.pants. Pēc Valsts ieņēmumu dienesta Korupcijas novēršanas kontroles daļas pieprasījuma, ko akceptējis ģenerālprokurors vai īpaši pilnvarots prokurors, Kontroles dienestam jāsniedz amatpersonas publisko deklarāciju pārbaudei nepieciešamā viņu rīcībā esošā informācija, ja ir pamatotas aizdomas, ka tā deklarācijā norādījusi nepatiesas ziņas par savu mantisko stāvokli vai ieņēmumiem.

37.pants. (1) Par informācijas pieprasīšanas likumību un pamatotību atbildīgs ir tās pieprasītājs un prokurors, kurš devis akceptu.

(2) Kontroles dienesta sniegtā informācija zaudē savu slepenības statusu ar brīdi, kad attiecīgā persona tiek saukta pie kriminālatbildības.

(3) Šī likuma 34.—36.pantā noteiktajos gadījumos materiālus Kontroles dienests iesniedz ģenerālprokuroram vai īpaši pilnvarotiem prokuroriem nodošanai attiecīgi pilnvarotām iestādēm.

38.pants. (1) Kontroles dienests tā rīcībā esošo informāciju drīkst izmantot tikai šā likuma paredzētajiem mērķiem un šajā likumā noteiktajā kārtībā.

(2) Ģenerālprokurora un īpaši pilnvaroto prokuroru uzraudzības kārtībā Kontroles dienestā iegūtā informācija nav nododama izmeklēšanas iestāžu vai tiesas rīcībā vai izmantojama to vajadzībām.

(3) Šajā likumā minētās valsts institūcijas tām sniegto Kontroles dienesta informāciju drīkst izmantot tikai tam mērķim, kādam tā saņemta. Kopēšana un informācijas ievadīšana datu bāzēs aizliegta.

(4) Šis likums neizslēdz iespēju bez Kontroles dienesta līdzdalības uz to pilnvarotām institūcijām no kredītiestādēm saņemt informāciju Kredītiestāžu likumā noteiktajos gadījumos.

IX nodaļa. Kontroles dienesta Konsultatīvā padome

39.pants. Kontroles dienesta darbības sekmēšanai un tā sadarbības koordinācijai ar tiesībsargājošām iestādēm, kredītiestādēm un finansu iestādēm tiek izveidota Konsultatīvā padome ar šādiem pienākumiem:

1) koordinēt valsts institūciju, kredītiestāžu un finansu iestāžu sadarbību šā likuma izpildē;

2) izstrādāt ieteikumus Kontroles dienestam šajā likumā paredzēto funkciju veikšanai;

3) sagatavot un iesniegt Kontroles dienestam priekšlikumus par neparastu finansu darījumu pazīmju saraksta papildināšanu vai izmaiņām;

4) informēt ģenerālprokuroru pēc viņa lūguma vai savas iniciatīvas par Kontroles dienesta darbu un sniegt rekomendācijas par šī dienesta darbības pilnveidošanu.

40.pants. Konsultatīvās padomes sastāvā pa vienam pārstāvim norīko:

1) finansu ministrs;

2) iekšlietu ministrs;

3) tieslietu ministrs;

4) Latvijas Banka;

5) Vērtspapīru tirgus komisija;

6) Komercbanku asociācija;

7) Apdrošinātāju asociācija;

8) Augstākā tiesa.

(2) Konsultatīvās padomes sēdes vada ģenerālprokurors.

(3) Konsultatīvā padome uz savām sēdēm pieaicina Kontroles dienesta priekšnieku un ekspertus.

(4) Konsultatīvās padomes lietvedību nodrošina Kontroles dienests.

X nodaļa. Starptautiskā sadarbība

41.pants. (1) Kontroles dienests var brīvi pēc savas iniciatīvas vai pēc lūguma apmainīties ar informāciju ar ārvalstu pilnvarotām iestādēm, kas veic pienākumus, kas līdzīgi šā likuma 29.pantā noteiktajiem, ievērojot šādus noteikumus:

1) tiek nodrošināta datu konfidencialitāte un to izmantošana vienīgi savstarpēji saskaņotiem mērķiem;

2) tiek garantēta informācijas izmantošana tikai tādu kriminālsodāmu nodarījumu, kuri noteikti šī likuma 4.pantā, novēršanai un atklāšanai.

(2) Ārvalstu izmeklēšanas iestādēm un tiesām Kontroles dienesta rīcībā esošā informācija tiek sniegta starptautiskajos līgumos par sadarbību krimināllietās paredzētajā kārtībā un ar tajos nosaukto Latvijas valsts institūciju starpniecību un tikai par tādiem šī likuma 4.pantā noteiktajiem nodarījumiem, kas ir kriminālsodāmi arī Latvijā.

XI nodaļa. Pārejas noteikumi

1. Šā likuma III, IV, VI, VIII un X nodaļa stājas spēkā ar 1998.gada 1.janvāri.

2. Ar kontiem, kas atvērti pirms 1997.gada 1.janvāra bez klienta identifikācijas, pēc 1999.gada 1.janvāra bez konta turētāja identifikācijas nedrīkst veikt nekādas darbības, izņemot konta slēgšanu.

Par likumprojektu

Latvija ir uzņēmusies saistības veikt likumdošanas pasākumus, lai novērstu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. 1995.gada 12.jūnijā noslēgtā Eiropas Līguma 90.pants uzliek par pienākumu līgumu noslēgušām pusēm cīnīties ar savas finansu sistēmas izmantošanu, lai legalizētu ienākumus, kas gūti kriminālās darbībās vispār un jo sevišķi tajās, kas saistītas ar narkotiku tirdzniecību.

Cīņa pret naudas mazgāšanu ir svarīgs ierocis organizētās noziedzības apkarošanā.

Likuma mērķis ir novērst iespēju izmantot Latvijas Republikas finansu sistēmu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijai (naudas “mazgāšanai”).

Likuma 4.pantā ir uzskaitīti tie pamatnoziegumi, kas kalpo šā likuma izpratnē par legalizējamo līdzekļu avotiem.

Likums nosaka kredītiestāžu, finansu iestāžu, ieskaitot apdrošināšanas sabiedrību, un to uzraudzības un kontroles institūciju pienākumus noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanai. Šis likums ir attiecināms arī uz citām juridiskajām un fiziskajām personām vai to apvienībām, kuru profesionālā darbība ietver finansu darījumu veikšanu, konsultēšanu.

Likums arī reglamentē procedūras kredītiestādēs attiecībā uz klientu identifikāciju un informācijas uzglabāšanu, ziņu sniegšanu par neparastiem un aizdomīgiem finansu darījumiem, atturēšanos no aizdomīgu darījumu veikšanas.

Bez tam likums nosaka Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas kontroles dienesta (turpmāk — Kontroles dienesta) un Konsultatīvās padomes statusu, to pienākumus un tiesības, savākto ziņu uzkrāšanas, nodošanas un aizsardzības jautājumus. Likumprojektā ir noteikta Kontroles dienesta atrašanās LR Prokuratūras pārraudzībā, līdz ar to bija nepieciešams izdarīt grozījumus Prokuratūras likumā.

Projektā ir iestrādāta arī nodaļa par Kontroles dienesta sadarbības kārtību ar Latvijas Republikas valsts institūcijām. Likumprojektā ietvertās normas vērstas uz to, lai izslēgtu nelikumīga spiediena izdarīšanas iespējas uz Kontroles dienestu un aizsargātu tā rīcībā esošo informāciju.

Tiek gatavoti grozījumi arī Latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksā, Latvijas kriminālkodeksā, Prokuratūras likumā un Kredītiestāžu likumā.

Likuma pieņemšana un kvalitatīva ieviešana palīdzēs efektīvāk apkarot noziedzību, uzlabos uzņēmējdarbības vidi, veicinās tautsaimniecības attīstību, kā arī nodrošinās Latvijas starptautisko saistību izpildi šajā sfērā.

Finansu ministrs R.Zīle

---

Precizētais projekts

Latvijas Pieaugušo izglītības koncepcija

Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādāts, izskatīts Ministru kabineta 1997.gada 6.maija sēdes darba kārtības IV daļas “Konceptuālie jautājumi” 1.jautājumā

I. Problēmas izklāsts

1. Valsts ģeopolitiskais stāvoklis, ierobežotie izejvielu un enerģētiskie resursi nosaka, ka galvenie Latvijas konkurences spēju nodrošinošie faktori ir un būs augstvērtīgi izglītoti iedzīvotāji, kvalificēti darbinieki un intelektuāli ietilpīga tautsaimniecība.

Būtiskām un nepārtrauktām pārmaiņām, kuru straujumu veicina tehnoloģiju attīstība un globalitāte, profesiju, darba un kooperācijas starptautiskais raksturs un informācijas strauja izplatīšanās, Latvijā ir pakļauti visu profesiju pārstāvji.

Turklāt tehnoloģiju maiņas un bezdarba pieaugums nosaka strādājošiem nepieciešamību pastāvīgi atjaunot profesionālo kvalifikāciju.

Pieaugušo izglītības stratēģiskais mērķis ir veidot sabiedrību, kas mācās un kurā pieaugušajiem ir nodrošinātas iespējas mācīties visu mūžu. Valstī jānodrošina izglītības pieejamība un pārkvalifikācijas iespējas jebkura vecuma cilvēkiem ar dažādu iepriekšējās izglītības līmeni.

II. Koncepcijas mērķis

2. Koncepcijas mērķis ir noteikt pieaugušo izglītības attīstības galvenos principus Latvijā, norādot perspektīvo virzību, kas būs pamats tiesību aktu, zinātniskā un metodiskā nodrošinājuma izveidei.

Koncepcija pamatojas uz Latvijas izglītības koncepciju (akceptēta Latvijas Republikas Ministru kabinetā 1995.gada 4.jūlijā), Latvijas Republikas Izglītības likumu un Eiropas Komisijas Balto grāmatu par izglītību un profesionālās meistarības pilnveidi “Ceļā uz sabiedrību, kas mācās”.

Koncepcija ir dinamiska. Tā pilnveidojama atbilstoši pieaugušo izglītības īstenošanas gaitā gūtajiem rezultātiem un pieredzei.

III. Situācijas analīze

3. Situācijā, kad pieaugušo izglītība iegūst arvien lielāku aktualitāti, pašreiz spēkā esošie tiesību akti pilnībā nenodrošina pieaugušo izglītības sistēmas kvalitatīvu attīstību. Ir izveidojusies nepieciešamība pēc pieaugušo izglītības lielākas elastības, kā arī nepieciešamība pēc jaunievedumiem un sadarbības starp valsti, darba devēju, darbinieku un izglītības sistēmu mūžizglītības sistēmas pilnveidei un tālākajai attīstībai.

4. Lai sakārtotu un tālāk attīstītu pieaugušo izglītības sistēmu, nepieciešams noteikt pieaugušo izglītības stratēģiju un izstrādāt tiesību aktus.

IV. Prognoze par sekām

5. Bez tiesiskā nodrošinājuma un attīstības stratēģijas apstiprināšanas nebūs iespējama pieaugušo izglītības sistēmas kvalitatīva attīstība, netiks nodrošināta pieaugušo izglītības uzlabota pieejamība.

V. Problēmas risinājuma posmi

6. Pieaugušo izglītības sistēmas attīstības nodrošināšanai izstrādājams Pieaugušo izglītības likums un citi tiesību akti. Par šo tiesību aktu izstrādi ir atbildīga Izglītības un zinātnes ministrija.

VI. Pieaugušo izglītības pamatnostādnes

7. Pieaugušo izglītība ir izglītības sistēmas sastāvdaļa, kas pieaugušajiem neatkarīgi no viņu iepriekšējās izglītības līmeņa dod iespēju mācīties mūža garumā atbilstoši viņu vajadzībām, spējām un iespējām, palīdz sagatavoties konkurētspējīgai praktiskai darbībai saskaņā ar pārmaiņām darba tirgū un tautsaimniecības vajadzībām.

Pieaugušo izglītība veicina brīvas, radošas un kulturālas personības attīstību un sekmīgu tās integrāciju sabiedrībā un ražošanā, pamatojoties uz kopīgu vērtību izpratni, kultūras mantojuma un zinātnes sasniegumu apguvi, to tālāknodošanu un pašapziņas izkopšanu sevī.

1. Pieaugušo izglītības uzdevumi

8. Pieaugušo izglītības sistēmu pilnveidojot un attīstot saskaņā ar Eiropā atzītajiem mūžizglītības uzdevumiem un Eiropas Komisijas Baltās grāmatas nostādnēm, ir aktuāli:

8.1. veicināt jaunu zināšanu ieguvi, praktisko iemaņu apgūšanu papildus iepriekšiegūtajai izglītībai;

8.2. tuvināt vispārīgo un profesionālo izglītību praktiskajai darbībai;

8.3. veicināt izglītības pieejamību;

8.4. veicināt Latvijas valsts valodas un Eiropas valstu valodu apgūšanu;

8.5. veikt pasākumus, lai investīcijas ražošanā un investīcijas pieaugušo izglītībā atzītu par līdzvērtīgām;

8.6. katrai personai dot iespējas:

8.6.1. visu mūžu papildināt izglītību atbilstoši interesēm un vajadzībām neatkarīgi no vecuma un iepriekšējā izglītības līmeņa, izvēlēties atbilstošākās izglītības formas, metodes un saturu;

8.6.2. kompensēt līdzšinējās izglītības ieguves gaitā un sabiedrībā notiekošo pārmaiņu rezultātā radušos izglītības nepietiekamību;

8.6.3. palīdzēt piemēroties sociālajām un ražošanas tehnoloģiju pārmaiņām, atrast darbu, risināt sociālās adaptācijas un integrācijas jautājumus.

2. Pieaugušo izglītības principi

9. Pieaugušo izglītība ir specifiska, neatkarīga un kompleksa izglītības sistēmas sastāvdaļa, to nosaka tautsaimniecības vajadzības un iedzīvotāju demogrāfiskais sastāvs, nepieciešamības, intereses un spējas. Tā vērsta uz sabiedrības intelektuālo resursu kvalitātes uzlabošanu.

10. Pieaugušo izglītības sistēma pamatojas uz darba devēju, darbinieku, valsts un izglītības sistēmas sadarbību un kopīgu atbildību.

11. Pieaugušo izglītības sistēma attīstās piedāvājuma un pieprasījuma mijiedarbībā.

12. Pieaugušo izglītība veicina reģionu sociāli ekonomiskās attīstības mērķu sasniegšanu un iedzīvotāju labklājību.

13. Pieaugušo izglītība ir dinamiska, ražošanu apsteidzoša izglītība, tā nodrošina iespējas apgūt jaunas profesijas, pārkvalificēties atbilstoši tautsaimniecības attīstības prasībām, nodrošina paātrinātu teorētisko zināšanu un profesionālo iemaņu apguvi.

Tāpēc pieaugušo izglītība:

13.1. ir decentralizēta;

13.2. veido strādājošiem iemaņas un prasmes izmantot modernās tehnoloģijas;

13.3. palīdz pārslēgties no ražošanas uz intensīvu mācību procesu un tūlītēju iegūto zināšanu un prasmju pielietojumu ražošanā;

13.4. meklē atbildes uz jautājumu, kā strādāt jaunos apstākļos;

13.5. pamatojas uz nepārtrauktu pašizglītības iemaņu veidošanu;

13.6. veicina izpratni par zinātnes, tehnoloģijas un ražošanas savstarpējo saistību.

14. Pieaugušo izglītība ir brīvprātīga. Tā ir pieejama ikvienam visa mūža garumā, un to var sākt ar jebkuru iepriekšējās izglītības līmeni un prasmēm. Tiesības mācīties ir visiem Latvijas Republikas iedzīvotājiem.

15. Pieaugušo izglītību ir tiesības organizēt pieaugušo izglītības piedāvātājiem (izglītības iestādēm, citām iestādēm un uzņēmumiem, sabiedriskajām organizācijām) atbilstoši viņu kompetencei un tiesību aktiem. Pieaugušo izglītības piedāvātāji nosaka:

15.1. izglītības procesa organizāciju: vietu, laiku, iestāšanās un mācību noteikumus, personālu;

15.2. izglītības formas un metodes;

15.3. zināšanu novērtēšanas veidu, izglītības dokumentus u.tml.

16. Pieaugušo izglītības sistēma ir nestandartizēta, tā ir atkarīga no ekonomiskās situācijas un no pieprasījuma darba tirgū. Tā atrodas pastāvīgā attīstībā.

3. Pieaugušo izglītības dalībnieki, viņu tiesības, pienākumi un vajadzības

17. Pieaugušo izglītības dalībnieks var būt ikviena persona no 18 gadu vecuma.

18. Pieaugušo izglītības dalībniekiem ir tiesības:

18.1. izvēlēties pieaugušo izglītības iestādi, mācību veidu un programmu;

18.2. izvēlēties mācību metodes un formas;

18.3. saņemt finansiālu un cita veida atbalstu Latvijas Republikas tiesību aktos noteiktajā kārtībā;

18.4. izmantot mācību atvaļinājumu saskaņā ar tiesību aktiem;

18.5. saņemt iegūto zināšanu un prasmju vērtējumu un izglītību apliecinošu dokumentu;

18.6. brīvi saņemt informāciju par pieaugušo izglītības piedāvātajiem veidiem un programmām.

19. Pieaugušo izglītības dalībnieku pienākums ir atbildīgi izmantot izglītībai paredzētos resursus. Atbildību veicina ar ekonomiskiem un morāliem stimuliem.

20. Pieaugušo izglītības sistēma atbalsta un sekmē tādas izglītības jomas, kas veicina iedzīvotāju integrēšanos sabiedrībā. Īpaša uzmanība veltāma:

20.1. visu līmeņu valsts un pašvaldību darbinieku izglītošanai;

20.2. personāla mācībām darba vietā;

20.3. izglītības darbinieku izglītošanai;

20.4. uzņēmēju izglītošanai;

20.5. sociāli mazaizsargāto iedzīvotāju izglītošanai.

21. Pieaugušo izglītības sistēma paaugstina iedzīvotāju atbildību un gatavību pilnveidot zināšanas, prasmes un spējas, sniedz informāciju par iespējām mācīties dažādās izglītības iestādēs.

VII. Pieaugušo izglītības saturs un metodika

1. Pieaugušo izglītības saturs

22. Pieaugušo izglītības saturs netiek ierobežots. Pieaugušo izglītības saturu nosaka:

22.1. vides un sociālās attīstības kopsakarības;

22.2. pieprasījums un piedāvājums darba tirgū;

22.3. personas praktiskās darbības orientācija un fizisko un garīgo spēju attīstības līmenis;

22.4. personas motivācija apgūt jaunus darbības virzienus situācijā, kad mainās ražošanas tehnoloģijas un sabiedriskās attiecības.

23. Pieaugušo izglītības satura pamatsastāvdaļas ir:

23.1. cilvēces faktoloģiskā pieredze (zināšanas);

23.2. praktiskās darbības pieredze (prasmes);

23.3. attieksmju pieredze (attieksmes).

2. Pieaugušo izglītības programmas

24. Pieaugušo izglītības saturu atspoguļo pieaugušo izglītības programmas, kas ir pakārtotas sasniedzamajam mērķim. Programmas veido kursi. Viena programma var sevī ietvert vairākus kursus. Programmu saturu nosaka arī, izmantojot to pētījumu rezultātus, kuri veikti par attiecīgās tautsaimniecības nozares attīstības perspektīvām, pieprasījuma un piedāvājuma attiecībām, kā arī valsts un sabiedrības vērtību orientācijām. Programmu saturs nedrīkst būt antihumāns un pretrunā ar Latvijas Republikas tiesību aktiem.

25. Pieaugušo izglītības programmu īstenošanas metodes un formas izvēlas tās piedāvātājs sadarbībā ar pieaugušo izglītības dalībniekiem.

26. Valsts un pašvaldības var noteikt pieaugušo izglītības satura tematiskās jomas, kuru apguvei izstrādātās programmas piedalās atklātā programmu konkursā. Atklātais programmu konkurss neierobežo izglītības piedāvātāju loku. Programmas izvērtē speciālistu komisija, kuras sastāvā ir valsts, uzņēmumu, asociāciju u.c.organizāciju pārstāvji. Par veiksmīgākajām atzītās programmas var saņemt valsts vai pašvaldību pasūtījumu.

27. Pieaugušo izglītības programmas:

27.1. ir cieši saistītas ar praksi (darbs uzņēmumos, darbs konkrētās darba vietās, pieredzes apmaiņa starp profesionāļiem, jaunāko tehnoloģiju demonstrācija un apguve, pieredzējušu speciālistu individuālās konsultācijas, palīdzība konkrētu sociālu problēmu risināšanā u.c.);

27.2. atspoguļo globālas valsts un reģionālās attīstības tendences, paplašina to izpratni, prognozē tās risinājumu, sekas un veicina pilsonisko atbildību par pieņemtajiem lēmumiem;

27.3. stimulē indivīda pašapziņu, paškontroli un pilsoniskās pozīcijas izveidi, veicina indivīda integrāciju sabiedrībā un toleranci pret citiem;

27.4. elastīgi ievēro konkrētas grupas vai indivīda izglītības vajadzības un līmeni, dodot iespēju dalībniekiem izvēlēties mācību priekšmetus, to secību, tehniskos līdzekļus, mācību materiālus un nepieciešamās konsultācijas;

27.5. nosaka pieaugušo izglītības dalībnieku pastāvīgā darba iemaņu attīstību, prasmi noteikt vajadzīgo informāciju, izdarīt secinājumus, konkretizēt vai vispārināt problēmu;

27.6. nosaka laiku (stundu skaits) dialoga attīstībai starp pedagogu un dalībniekiem, kā arī starp pieaugušo izglītības dalībniekiem, lai nostiprinātu motivāciju tālākai izglītībai un pašiniciatīvai;

27.7. stimulē pieaugušo izglītības dalībniekus strādāt grupās (projekti u.c.).

3. Pieaugušo izglītības programmu tematiskās grupas

28. Pieaugušo izglītības programmu tematiskās grupas ir noteiktas ar Latvijas Republikas Ministru kabineta 1996.gada 12.novembra rīkojumu nr.453 “Par izglītības klasifikācijas struktūru”.

4. Pieaugušo izglītības nodrošinājuma veidi

29. Pieaugušo izglītības nodrošinājums skatāms trīs aspektos:

29.1. izglītības piedāvātāji:

29.1.1. izglītības iestādes;

29.1.2. valsts, pašvaldību un privātie uzņēmumi, uzņēmējsabiedrības un iestādes, kurām izglītība ir pamatdarbība vai viens no to darbības veidiem vai kuras īsteno strādājošo izglītošanu savā iestādē vai uzņēmumā;

29.1.3. sabiedriskās organizācijas un kultūras centri;

29.2. izglītības nodrošināšanas vieta:

29.2.1. piedāvātāja telpās;

29.2.2. ārpus piedāvātāja telpām;

29.2.3. piedāvātāja telpās un ārpus tām;

29.3. izglītības ieguves veids:

29.3.1. tiešā kontakta izglītības veids;

29.3.2. tālmācības izglītības veids;

29.3.3. tiešā kontakta un tālmācības izglītības veids.

30. Īpaši atbalstāma — kultūras, mākslas, izglītības un zinātnes iestāžu iniciatīva pieaugušo izglītošanas iespēju paplašināšanā un padziļināšanā, brīvi pieejamu informācijas un konsultāciju centru radīšanā, izmantojot jau esošo bibliotēku, muzeju, teātru, arhīvu, kultūras namu materiālo bāzi tālmācības, informācijas sistēmu un pieaugušo izglītības sistēmas attīstīšanā.

5. Pieaugušo izglītības metodes

31. Pieaugušo izglītība balstās uz andragoģijas (īpašas izglītības metodes pieaugušajiem) metodēm. Pieaugušo izglītības pedagogiem (skolotājiem, instruktoriem, konsultantiem, profesionālās apmācības meistariem u.c.) un vadītājiem nepieciešama šo metožu apguve.

6. Pieaugušo izglītības veidi

32. Pieaugušo izglītību nosacīti var iedalīt trīs veidos: vispārīgā izglītība, profesionālā izglītība un tautas izglītība. Starp pieaugušo izglītības veidiem nepastāv stingra robežšķirtne.

33. Vispārīgā izglītība ir galvenais pamats personības tālākai izaugsmei un dzīves kvalitātes uzlabošanai visa mūža garumā. To iegūst neatkarīgi no vecuma, sākot no pamata un ieskaitot augstāko izglītību.

34. Profesionālā izglītība pieaugušo izglītības sistēmā nozīmē profesionālās kvalifikācijas pilnveidi vai jaunas kvalifikācijas ieguvi.

Profesionālā izglītība vistiešāk ir pakļauta tehnoloģiju attīstības prasībām, un tai jābūt īpaši elastīgai, jutīgai pret tehnoloģiju un citām novatoriskām izmaiņām. Tai jābūt vērstai uz dažādiem profesionāliem līmeņiem. Paralēli profesionālajām iemaņām jāattīsta gatavība sociālai mobilitātei un pašiniciatīvai. Pastāvot ražošanas decentralizācijas tendencei, vienlaikus apgūstamas vairākas profesionālās kvalifikācijas, kuras iespējams variēt, lai sekmīgi iekļautos darba tirgū.

35. Tautas izglītība ir orientēta uz katras personības un tautas kultūras (kultūra šajā kontekstā ir ekonomikas, politikas un izglītības kopums) paaugstināšanu un labklājības nostiprināšanu. Svarīgi ir apgūt sadarbības un pašpalīdzības iemaņas, izprast pašpārvaldes mehānismu un atvērtas, demokrātiskas sabiedrības principus, izglītot sabiedrību ekonomikas, politikas, tiesību u.c.jomās. Tautas izglītība ietver arī visu sabiedrības grupu interešu izglītību.

VIII. Pieaugušo izglītības resursi

1. Cilvēku resursi

36. Pieaugušo izglītības attīstībai valstī nepieciešami speciālisti, kas profesionāli to organizē, vada un izglīto iedzīvotājus, kā arī veic pieaugušo izglītības procesu zinātnisku analīzi un prognozēšanu.

37. Izvēršama pedagogu, izglītības iestāžu vadītāju, sabiedrisko organizāciju līderu, valsts un pašvaldību darbinieku, uzņēmumu un iestāžu personāla daļu vadītāju, dažādu nozaru speciālistu, amatniecības meistaru u.c.izglītošana pieaugušo izglītības teorijā, metodikā un pārvaldē.

38. Augstskolās, zinātniski pētnieciskajās iestādēs veicināma topošo zinātnieku specializācija adragoģijas problēmu un mūžizglītības procesu izpētē, kā arī pārvaldes, saturiskajā, metodiskajā un citos aspektos.

39. Veicināma ārvalstu pieaugušo izglītības speciālistu piesaiste darbam Latvijā un Latvijas speciālistu studiju iespējas Eiropas augstskolās un zinātniskajās iestādēs.

2. Pieaugušo izglītības finansu resursi un finansēšanas pamatprincipi

40. Pieaugušo izglītību var finansēt no:

40.1. valsts budžeta;

40.2. pašvaldību budžeta;

40.3. juridisko un fizisko personu līdzekļiem.

41. Pieaugušo izglītības finansēšanas kārtība tiks noteikta Latvijas Republikas tiesību aktos.

3. Informācijas resursi

42. Lai veicinātu pieaugušo izglītības procesu izpratni sabiedrībā, iedzīvotāji jānodrošina ar informāciju par vispārīgās, profesionālās un tautas izglītības attīstības tendencēm valstī, tai skaitā par izglītības piedāvātājiem, struktūru, saturu, formām, dalībniekiem un finansējumu.

43. Jāpilnveido pieaugušo izglītības statistiskās informācijas sistēma.

44. Jāveido informācijas uzkrāšanas un izplatīšanas sistēma par kvantitatīvām un kvalitatīvām izmaiņām pieaugušo izglītībā, tās attīstības kopsakaru ar sociāli ekonomiskajām pārmaiņām valstī.

45. Jāaktivizē iedzīvotāju, valsts un nevalstisko organizāciju un sabiedrības saziņas līdzekļu (reģionālie radio, TV) sadarbība.

IX. Pieaugušo izglītības sistēmas vadība

46. Pieaugušo izglītības organizatori un piedāvātāji veicina tādu izglītības sistēmas vadības nodrošinājumu, kas elastīgi reaģē uz izglītības deficītu un sekmē dažādu grupu integrāciju sabiedrībā.

47. Pieaugušo izglītības koordināciju veic Pieaugušo izglītības sadarbības un konsultatīvā padome, kas izveidota ar Izglītības un zinātnes ministrijas 1996.gada 21.novembra rīkojumu nr.140 “Par Pieaugušo izglītības sadarbības un konsultatīvās padomes apstiprināšanu” un darbojas saskaņā ar tās nolikumu.

48. Pašvaldības dibina pieaugušo izglītības koordinācijas padomes pieaugušo izglītības darba koordinācijai reģionu līmenī, kā arī saiknes nodrošināšanai ar Pieaugušo izglītības sadarbības un konsultatīvo padomi.

49. Pašvaldības dibina pieaugušo izglītības centrus, kuri darbojas saskaņā ar “Pieaugušo izglītības centra paraugnolikumu”, kas apstiprināts ar Latvijas Republikas Ministru kabineta 1995.gada 11.jūlija ieteikumiem nr.4.

50. Pieaugušo izglītības efektivitātes novērtēšanu veic pasūtījuma izteicēji, darba devēji, kā arī specializētas iestādes zināšanu vērtējumam.