Par Rīgas izaugsmi — pamatotu un pārdomātu

Gunārs Asaris, Rīgas pilsētas galvenais arhitekts, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

Es uzskatu, ka privātīpašums ir svēts, bet virs tā — pilsētas apbūves noteikumi, ar kuriem būtu jāiepazīstas ikvienam, kam darīšana ar zemes īpašumiem. Bet bieži vien īpašuma iegūšanas kāre ņem virsroku, aizmirstot jebkādus noteikumus. Šeit nesen bija cilvēks, kas par daudziem tūkstošiem latu Jūrmalas gatvē nopircis zemi, lai būvētu dzīvojamo māju. Kad viņš ieradās pie mums saskaņot projektu, izrādījās, ka māju tur celt nedrīkst, jo zeme atrodas ļoti tuvu dzelzceļam — dzīvojamo ēku ierobežojuma zonā. Viņš saka — bet tam, kas man zemes gabalu pārdeva, pašam tur ir māja! Jā, taču šī ēka celta 1922. gadā, kad šādu noteikumu vienkšārši nebija... Tagad viņš uz šīs zemes drīkst būvēt tikai objektus, kas tieši piemēroti zaļās zonas vajadzībām. Sava naivuma dēļ tika piekrāpti vairāki cilvēki. Zemes īpašnieks, lūk, bija atguvis 5000 kvadrātmetru zemes. Tūkstoti viņš paturēja sev pie mājas, atlikušo platību sadalīja četrās daļās un pārdeva. Te varētu runāt par pārdevēja nezināšanu, taču, tā kā līgumā ir punkts, ka pēc pirkuma pārdevuma akta, kad nauda samaksāta, pretenzijas nav iespējamas, tad gan gribas domāt savādāk... Es pie labākās gribas neko nevarēju palīdzēt. Arī izņēmuma kārtā nedrīkst pieļaut rīcību, kas ir pretrunā ar sanitārajiem, vides aizsardzības un citiem noteikumiem. Līdzīgu gadījumu ir daudz.

— Atgriežoties pie neveiksmīgā pirkuma — kā to varēja novērst?

— Pirmkārt, pārdevējam pircējs ir jāinformē par apgrūtinājumiem, kas uzlikti attiecīgajam zemesgabalam. Taču pārdevējs, ja arī par tiem zina, protams, nav ieinteresēts grūtības atklāt. Toties pircējam vajadzēja zināt, ka pilsētā pastāv arhitektūras dienests, kur iespējams saņemt pilnīgu informāciju, turklāt šobrīd jebkurš var nopirkt pilsētas attīstības plānu un pilsētas apbūves noteikumus. To, ka pilsētas attīstības plāna izstrādes laikā notika sabiedriskas diskusijas un šis process bija ļoti publisks, uzskatu par lielu sasniegumu. Arī tagad Rīgas iedzīvotāji būtu jāinformē par katru lielāku būvprojektu un tas publiski jāapspriež. Tā notiek arvien biežāk.Nesen vēl, piemēram, Rīgas domē bija izlikts apskatei Lucavsalas un Zaķusalas detālplānojuma projekts.

Bet ir otra lieta — cilvēki netic, ka, pieņemot lēmumus, viņu viedoklis var ko izšķirt. Cilvēki varēja izteikt savas domas arī par ostas attīstību. Man ostā sacīja, ka atnākuši tikai divi... Protams, arī apspriešana vairāk jāreklamē, jāizsludina. Un tomēr — galvenais, lai iedzīvotāji saprastu, ka viņiem ir jāpiedalās, ka viņi arī var kaut ko panākt. Tas ir ilgs, abpusēji veidojams process.

— Vai šobrīd jūsu darba apjoms nav ievērojami palielinājies tieši sakarā ar daudzu pilsētas rajonu un objektu detālplānojuma izstrādi un pārveidošanu?

— Padomju laikā bija centralizēti kapitālieguldījumi dzīvokļu būvniecībai — Āgenskalna priedēs, Juglā, Ķengaragā, Purvciemā, Ziepniekkalnā. Tie tika plānoti kā lieli rajoni. Atbilstoši tika izstrādāts arī detālplānojums, “sarkano līniju” tīkls transporta un pilsētas attīstības vajadzībām, kur aizliegta jebkāda būvniecība. Tagad visi plāni lielā mērā jāpārstrādā, jo daudz kas novecojis: ieplānotās rezerves joslas ātrgaitas tramvajiem, metro un visvisādām komunikācijām, kuras nekad nebūs. Mēs pilsētas finansu iespēju robežās to darām.

— Kāda situācija ir ar arhitektūras pieminekļu aizsardzības zonām?

— Pašreiz spēkā esošajā pilsētas attīstības plānā ir noteiktas arhitektūras pieminekļu aizsardzības zonas. Rīgas vēsturiskais centrs (ļoti ceru, ka tas tiks iekļauts Pasaules kultūras mantojuma sarakstā), Mežaparks, “Teikas” rajons, koka apbūves zona Pārdaugavā, arī citas teritorijas. Pretēji padomju varas laika prasībām mēs spējām šajās zonās saglabāt visas vecās ielu līnijas, visu vēsturisko materiālu. Tā šodien ir liela vērtība, jo ir palicis viss vecais kartogrāfiskais materiāls un es uzskatu, ka vajadzētu visu šo vēsturisko apbūves teritoriju “sarkano līniju” plānu, kas ir saglabājies mūsu Ģeodēziskajā centrā, apstiprināt vecajās robežās un atzīt par spēkā esošu.Tad mēs arī varētu atjaunot vecajās robežās vecos zemes īpašumus. Protams, atsevišķu transporta maģistrāļu tuvumā būtu nepieciešamas korekcijas. Nepieciešami samērā nelieli līdzekļi, lai šo 1940. gada plānu varētu “uzlikt” uz šodienas planšetēm un nostiprināt.

— Kas vēsturiskā centra aizsargzonās jums sagādā rūpestus?

— Apbūves noteikumos, piemēram, ir teikts: “Nevienu zemes gabalu nedrīkst dalīt vai apvienot ar kādu citu zemes gabalu, neizstrādājot īpašu detālplānojumu vai ar Arhitektūras pārvaldi īpaši saskaņotu un akceptētu zemes ierīcības projektu.” Mums tepat Brīvības ielā, Valdemāra ielā un citur centrā ir skaistas mājas, kas jau to celtniecības laikā tika projektētas uz viena zemes gabala — bija ielas korpuss, sētas un vēl aizmugures korpuss. Trīs vai četras ēkas uz viena gruntsgabala. Šodien īpašnieki nereti grib kādu no mājām pārdot un prasa izdalīt tam atsevišķu zemes gabalu. Es esmu pret to. Mums ir jāsaglabā šī vēsturiski izveidoto ēku kopība. Turklāt tās atdalīt nav iespējams arī tīri funkcionāli.

— Bet jaunajos dzīvojamajos rajonos detālplānojuma un zemes īpašuma attiecības ir pavisam sarežgītas?

— Jā, tur īpašuma attiecības noslāņotas vismaz trijās kārtās. Vispirms — vecie zemes gabali un to bijušo īpašnieku vai mantinieku tiesības, tad — daudzdzīvokļu mājas, kas tur tika uzceltas un ir pašvaldības pārziņā, tagad — zemesgabali, kas jāsadala, piesaistot zemi šīm mājām sakarā ar privatizāciju. Es uzskatu, ka nav obligāti katrai mājai piesaistīt atsevišķu zemesgabalu. Jāskatās, kā šie mikrorajoni būvēti un saskaņā ar to arī loģiski jālemj. Ja, “izgriežot mums rokas”, panāks, ka katrai mājai piestiprina atsevišķu zemesgabalu un, lai pie tā piekļūtu, izbūvēs jaunas ielas cauri mikrorajoniem, vēlāk tik un tā izrādīsies, ka māju apsaimniekotājiem izdevīgāk apvienoties dzīvokļu īpašnieku sabiedrībās un viņi to arī darīs. Jo maģistrālie tīkli ir kopīgi, komunālā saimniecība tāpat. Šādā veidā vieglāk izveidot un uzturēt arī apkalpes objektus: mašīnu stāvvietas, bērnu rotaļu laukumus un citus labiekārtošanas elementus. Bez tam būs saglabāta arī sākotnēja plānojuma struktūra, jo šie mikrorajoni, kuros ir vairāki tūkstoši iedzīvotāju, savā laikā tika būvēti ar aprēķinu, lai tur nebūtu caurbrauktuvju, lai būtu klusāk, lai bērni rotaļātos noslēgtā parkā...

— Šķiet, daļa no privatizēšanai paredzētajām blokmājām jau nolietojusies par kādiem 80 procentiem...

— Es būšu uzmanīgāks vērtējumos. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas speciālisti pieņēmuši direktīvu slēdzienu, ka lielpaneļa māju kalpošanas ilgums ir 60 — 70 gadu. Mazliet šaubos par tā objektivitāti, bet mums tas ir saistošs. Negāciju spektrs šajās mājās ir ļoti plašs: sākot ar bloku šuvēm, nekvalitatīviem materiāliem utt. Var būt, ka atsevišķas mājas nokalpos tos 70 gadus, bet visas — nekādā gadījumā. Šobrīd ir daudz pretrunu ik uz soļa. Šķiet, vispareizāk būtu kādā vietā eksperimentālā kārtā veikt māju privatizāciju, noskaidrot plusus un mīnusus un uz šo novērojumu bāzes pieņemt turpmākos lēmumus.

Vēl gribu pateikt, ka agrāk pilsētai bija ļoti maz zemes īpašumu. Šmerlis, Mežaparka meža masīvs, Kleisti, kanāla apstādījumi centrā, Pārdaugavas centrs. Tās visas ir neapbūvējamas , galvenokārt dabas karkasa teritorijas. Ja mēs tiešām Rīgu gribam saglabāt kā kultūrvēsturisku pilsētu ar centru un dabas iezīmēm, tad šīs teritorijas nedrīkst izpārdot un apbūvēt. Zemes gabalus tādās teritorijās kā Rumbula, Krasta masīvs, dažas platībās Kleistos, Katlakalnā un Ziepniekkalnā varētu pārdot izsolēs mazstāvu dzīvojamo māju apbūvei. Bet — šodien visus interesē pilsētas centrs... Šajā sakarā vēl kādas pārdomas. Katrai sirmai kundzei, kas atguvusi īpašumu, liekam kārtot neskaitāmas formalitātes, izdot naudu un ierakstīt īpašumu zemesgrāmatā. Vai pilsēta savu īpašumu ir nostiprinājusi zemesgrāmatā? Izrādās, zemesgrāmatā reģistrēti tikai 8,4 procenti no visām pilsētai piederošajām zemes platībām. Šķiet, tieši pilsētai un valstij šajā ziņā bija jārāda paraugs.

Turklāt tiem cilvēkiem, kas ierakstījuši atgūto zemi zem lielajām dzīvojamajām mājām zemesgrāmatā,piemēram, Purvciemā, jau liek maksāt lielu zemes nodokli. Par ko? No kā lai viņi prasa samaksu par savas zemes izmantošanu? Problēmas ir ļoti lielas un prasa steidzamu atrisinājumu.

— Kāda jums kā profesionālim šobrīd šķiet Rīga?

— Protams, daudz sakoptāka nekā agrāk. Ēku īpašnieki lielākoties cenšas savest tās kārtībā, arī firmas parasti sakopj vismaz to nama daļu, kuru aizņēmušas. Bet nomācošu iespaidu atstāj nolaistie nami, kuru ir diezgan daudz — vai nu bezsaimnieka ēkas, vai tādas, kuras īpašnieki atguvuši, bet nespēj vai nevēlas savest kārtībā, — “slavenā” māja Stabu ielā, kas pieder arhitektam Alksnim, nami Pulkveža Brieža ielā, Marijas ielā. Uzskaitījumu var turpināt bezgalīgi. Nav atrasts mehānisms, kā juridiski rīkoties ar šādiem īpašumiem. Vajadzētu arī dot iespēju šo namu īpašniekiem saņemt no bankām izdevīgus ilgtermiņa aizdevumus, lai mājas savestu kārtībā. Bet, runājot par Rīgu kopumā, jāatzīst, ka mēs vieni no pirmajiem Baltijas valstīs esam izstrādājuši galvaspilsētas attīstības koncepciju, spējuši saglabāt vēsturiskās pilsētbūvnieciskās kvalitātes. Ja tagad vēl mācēsim skatīties uz Rīgu nevis tikai līdz pilsētas administratīvajai robežai, bet beidzot sāksim uztvert to kopsakarībā ar Rīgas reģionu, tad mūsu galvaspilsēta attīstīsies daudz veiksmīgāk. Tad arī cienīgāk spēsim sagaidīt astoņsimto jubileju.

— Kāds ir jūsu viedoklis par Mengalvju nama celtniecību un Rātslaukuma atjaunošanu, par ko pēdējā laikā lauzts tik daudz šķēpu?

— Cik procentu no pilsētas teritorijas aizņem Vecrīga? Tie ir 0,17 procenti. Ja tas ir tik maz, vai mēs nevaram pašu pilsētas sirds daļu atjaunot tādā izskatā, kāda tā bijusi savos visspožākajos laikos? Vajag atjaunot Melngalvju namu un tā laukumu, Rātsnamu, bet — tikai kā centru kopā ar Pētera baznīcu. Pārējam ir jābūt laikmetīgam. Kā rīkoties ar Tehniskās universitātes korpusiem, lai pierāda konkurss. Nav jābaidās no konkursiem, pat vairākās kārtās, kamēr tiks pieņemts pareizais lēmums. Nevajag visu izdarīt tūlīt, jau rīt. Visvairāk baidos no tā, ka atsevišķi darboņi grib panākt rezultātu uzreiz un nezina to, ka pilsētas attīstās gadu simteņiem...

Mudīte Luksa,

“LV” privatizācijas lietu

redaktore