PROBLĒMAS

Latvijas lauki. Sociālā un demogrāfiskā skatījumā

Kāpēc pusei latviešu zemnieku ir tikai viens vai nav neviens bērns?

Oļģerts Krastiņš, LZA akadēmiķis profesors, Latvijas Statistikas institūta laboratorijas vadītājs, — “Latvijas Vēstnesim”

Zemnieku saimniecības Latvijas laukos ir viens no iespējamiem spēka avotiem smagās demogrāfiskās krīzes pārvarēšanai, kas nu jau sešus gadus samazina iedzīvotāju skaitu valstī par 10—20 tūkstošiem gadā.

Tajā pašā laikā vismaz puse zemnieku saimniecību pieder vieniniekiem un bezbērnu pāriem. Zemnieku saimniecība polarizējas ne vien materiālo iespēju, bet arī demogrāfiskās vitalitātes ziņā.

Datu avoti

Lai veiktu demogrāfiskus un socioloģiskus pētījumus, parasti organizē speciālas izlasveida iedzīvotāju aptaujas. Šādu aptauju rīkošana un izpilde ir darbietilpīga un dārga. Tādēļ pētnieki cenšas iztikt ar vidēji lielām izlasēm, kas tomēr ir pietiekami reprezentatīvas (ap 1000 respondentu), samērā reti ir iespējamas aptaujas ar 3—4 tūkstošiem ziņu sniedzēju (skat.P.Eglīte. Latvijas iedzīvotāju demogrāfiskā uzvedība. R.:1997.—6.lpp.).

Mūsdienu zinātnes un statistikas uzdevums ir maksimāli izmantot savāktos datus, jo, lietojot datortehniku, datu izstrāde kādā jaunā skatījumā ir samērā lēta salīdzinājumā ar datu savākšanu.

Mājsaimniecību budžetu aptaujas, ko regulāri veic Valsts statistikas komiteja, ir paredzētas iedzīvotāju dzīveslīmeņa pētīšanai. Taču aptaujas ievaddaļa satur arī daudz jautājumu par mājsaimniecību un to locekļu demogrāfiskajām un sociālajām pazīmēm. Tādēļ, pēc mūsu domām, šos plašos jau savāktos datus var izmantot ne vien pamatmērķiem, bet arī dažādiem sociāldemogrāfiskiem pētījumiem.

Šajā rakstā, izmantojot Valsts statistikas komitejas mājsaimniecību budžetu aptauju rezultātus, parādīsim Latvijas lauksaimniecībā nodarbināto sociālo un demogrāfisko struktūru.

1996.gadā pavisam tika aptaujātas 7524 mājsaimniecības, t.sk.2390 laukos (ziņojums par mājsaimniecību budžetu pētījuma rezultātiem 1996.gadā. R.:1997.—2.lpp.). No tām 1015 bija lauksaimniecībā nodarbināto mājsaimniecības ar apmēram 2900 iedzīvotājiem. Tā ir izlase mūsu pētījumam.

Mājsaimniecību atlase laukos bija veikta kā divpakāpju gadījumizlase. Pirmajā pakāpē nejauši atlasīja teritorijas (pagastus un pilsētu lauku teritorijas), kur izdarīt pētījumu. Otrajā pakāpē tika atlasīts nepieciešamais mājsaimniecību skaits katrā teritorijā, izmantojot vienkāršu gadījumizlasi no pilnajiem mājsaimniecību sarakstiem (ziņojums par mājsaimniecību budžetu pētījuma rezultātiem 1995.g. 4.ceturksnī. R.:1996.—9.lpp.).

Izlases datus vispārina uz ģenerālkopu, no kuras ņemta izlase, izmantojot varbūtības katrai reāli aptaujātai mājsaimniecībai nonākt izlasē.

Tādējādi aprēķināja, ka 1996.gadā Latvijas laukos bija 120,5 tūkstoši lauksaimniecībā nodarbināto mājsaimniecību ar 347,6 tūkstošiem ģimenes locekļu (personu).

Sociālās grupas un to izplatība

Lauksaimniecībā nodarbināto mājsaimniecību sociālās grupas noteica pēc mājsaimniecības galvenā iztikas līdzekļu avota, izdalot trīs:

darbs zemnieka, piemājas saimniecībā;

darbs lauksaimniecības valsts un sabiedriskajā sektorā;

algots darbs lauksaimniecības privātajā sektorā.

Zemnieku mājsaimniecībām nosacīti pieskaitīja arī tās mājsaimniecības, kurās galvenais ienākumu saņēmējs ir pensionārs, taču tajā ir darbspējīgie mājsaimniecības locekļi un piemājas zeme, lielāka par hektāru (ziņojums par mājsaimniecību budžetu pētījuma rezultātiem 1996.g.R.:1997.—4.lpp.). Ja turpmāk tekstā, tabulu rindu un aiļu virsrakstos šīs grupas būs uzrādītas saīsināti, tās jāsaprot šādā nozīmē.

1996.gadā Latvijas laukos dominēja zemnieku mājsaimniecības, kas bija 65,2 procenti no visu lauksaimniecībā nodarbināto mājsaimniecību kopskaita, valsts un sabiedriskajā sektorā nodarbinātās mājsaimniecības — 22 procenti, bet privātajā sektorā — 12,8 procenti.

Ņemot vērā zemnieku vieninieku mājsaimniecību lielo skaitu, personu sadalījums starp šīm trim sociālajām grupām bija nedaudz vienmērīgāks: 56; 26,9 un 17,1 procents. Tomēr zemnieku mājsaimniecībās dzīvoja vairāk nekā puse no lauksaimniecībā nodarbināto mājsaimniecību locekļu.

Demogrāfiskās grupas

Mājsaimniecību demogrāfiskās grupas jeb tipus var veidot dažādi, kombinējot radniecisko saišu un vecuma pazīmes. Grupu veidošanai var būt atšķirīgi mērķi, piemēram, lai pētītu dažādu grupu demogrāfisko slodzi vai mājsaimniecības locekļu kopdzīves īpatnības.

Pirmajā gadījumā demogrāfisko grupu vai apakšgrupu izdalīšanas pamatā jāņem nepilngadīgo (apgādājamo) bērnu skaits mājsaimniecībā, piemēram, līdz 14 gadu vecumam. Otrajā gadījumā bērnu vecumam nav tik liela nozīme.

Mēs savā pētījumā centāmies ievērot vienu un otru mērķi, par pamatgrupām uzlūkojot:

1) precētu pāri (apakšgrupas pēc bērnu skaita un vecuma, pēc tā, vai ir citi mājsaimniecības locekļi);

2) māti ar bērnu (–iem), apakšgrupās izdalot bērnu vecumu;

3) vieninieku;

4) citus mājsaimniecību tipus, kas neatbilst nevienam no iepriekšējiem, piemēram, kopā dzīvojoši brāļi, māsas. Tādējādi izveidojām 12 demogrāfiskās grupas, skat, 1.tabulas 1.aili.

Demogrāfisko grupu izplatību var raskturot, sadalot pa šīm grupām vai nu mājsaimniecības, vai tajās dzīvojošās personas.

Viņi būs pēdējie

Vērtējot pēc mājsaimniecību sadalījuma, mūsu laukos ir 32,2 procenti zemnieku mājsaimniecību, kurās dzīvo vieninieki, 22,9 procenti tādu, kuras apsaimnieko precēts pāris bez bērniem un citiem mājsaimniecības locekļiem, un 4,9 procenti precētu pāru bez bērniem, bet ar citiem mājsaimniecības locekļiem.

Kopā iznāk, ka 60 procenti zemnieku mājsaimniecību nav mantinieku, kas dzīvotu saimniecībā un gribētu pārņemt to vadību, kad pašreizējie saimnieki kļūs veci un beidzot būs jāiet aizsaules ceļš. (1.tabulas 2.—5.aile).

Katram no viņiem ir senču piramīda, kas arvien platāka ietiecas pagātnē. Pēc viņiem nebūs nekā, viņi būs pēdējie. Kā piramīdas smaile, virs kuras ir tikai zilas debesis.

Ir sāpīgi domāt par šo daudzo saimniecību likteni. Divdesmito gadu Agrāras reformas likuma 3.daļa “Agrārās iekārtas nostiprināšana” garantēja, ka šādām saimniecībām pārdošanas vai citādā ceļā jānonāk tādas ģimenes rīcībā, kas spēj zemi apstrādāt. Mūsdienās tā tas nav paredzēts. Vai nu šo zemi nopirks vai saņems kā pamestu kāds bagātāks uzpircējs, lai veidotu pusmuižu vai muižu, vai arī tā vienkārši aizaugs ar krūmiem un lauksaimniecībai zudīs.

Vai viss jau zaudēts?

Vērtējot mājsaimniecību sadalījumu pēc demogrāfiskām grupām, uzmanības centrā nonāk saimniecību, uzņēmumu, īpaši zemnieku saimniecību, likteņi. Domājot par iedzīvotājiem, tādās pašās demogrāfiskās grupās jāsadala mājsaimniecību locekļi (personas). Šādā skatījumā stāvoklis ir nedaudz labāks.

Grupējot visus lauksaimniecībā nodarbinātos pēc personu skaita, relatīvi visvairāk iedzīvotāju, izrādās, dzīvo kā precēti pāri ar 1—2 līdz 14 gadus veciem bērniem, bez citiem mājsaimniecības locekļiem (20,5%). Tās ir vienkāršas divu paaudžu ģimenes, kas vēl audzina bērnus, bet ir nošķīrušās no vecākiem . Nedaudz mazāk (17,3%) dzīvo sarežģītākās, parasti trīs paaudžu mājsaimniecībās: vecāki, bērni un vecvecāki (1.tabulas 9.aile). Daudzbērnu mājsaimniecības ar 3 un vairāk vēl audzināmiem bērniem ir daudz mazāk izplatītas.

Pievēršoties zemnieku saimniecībām, uz pārējo fona tās izdalās ar divām īpatnībām, kuras būtu jāpētī dziļāk.

1. Zemnieku saimniecībās daudz vairāk iedzīvotāju nekā citās lauksaimiecībā nodarbināto sociālajās grupās dzīvo bezbērnu precētu pāru mājsaimniecībās (18,5%, tāpat daudz vairāk — nekā vieninieki (13%), skat.1.tabulas 6.—8.aili. Vientulība bez bērniem ir galvenokārt veco ļaužu problēma.

2. Zemnieku mājsaimniecībās, kurās bērni ir, to ir relatīvi vairāk nekā citās lauksaimniecībā nodarbināto sociālajās grupās. Tā varētu būt lauku nākotnes cerība.