PROBLĒMAS

Latvijas lauki. Sociālā un demogrāfiskā skatījumā

Kāpēc pusei latviešu zemnieku ir tikai viens vai nav neviens bērns?

Oļģerts Krastiņš, LZA akadēmiķis profesors, Latvijas Statistikas institūta laboratorijas vadītājs, - "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

Vecam nav viegli

Lai pilnīgāk noskaidrotu situāciju bezbērnu demogrāfiskajās grupās, ir jāvērtē šo grupu vecumsastāvs (2.tabula).

No zemniekiem vieniniekiem 75 procenti ir vecāki par 61 gadu, tai skaitā 35 procenti vecāki par 71 gadu. Var rēķināties, ka viņiem bērnu vairs nebūs. Atlikušie vieninieki vēl varbūt var nodibināt ģimeni un radīt pēcnācējus. Varbūt...

Arī no grupas "precēti pāri bez jebkura vecuma bērniem" mājsaimniecību locekļiem 62 procenti ir vecāki par 61 gadu.

Krasi kontrastē pārējo divu sociālo grupu vecumsastāvs. Piemēram, vieninieki, kas strādā privātā sektorā, visi ir darbspējas vecumā (26-60 g.), jo cita vecuma strādniekus neviens darbā neņem. Valsts un sabiedriskajā sektorā gan 13,2 procenti vieninieku ir jau 61-65 gadus veci, bet vēl vecāku nav.

Kā precēti pāri bez bērniem dzīvojošu mājsaimniecību locekļi ir izkliedēti lielākā vecuma diapazonā, tomēr 92 procenti no privātā un 83% no valsts un sabiedriskajā sektorā strādājošajiem mājsaimniecību locekļiem ir darbspējas vecumā.

Zemnieku saimniecības līdzinās veco ļaužu un ģimenes neveiksminieku patversmei. No visiem lauksaimniecībā nodarbinātajiem vieniniekiem 92 procenti strādā savās zemnieku saimniecībās, precētiem pāriem bez bērniem - 81 procents.

Šiem zemniekiem ir ļoti grūti ne vien ekonomisko apstākļu dēļ, bet arī ar savu vientulību. Pirmskara Latvijā gandrīz nebija iedomājams jaunāks zemnieks bez ģimenes. Bija raksturīgi vīriešu, sieviešu un bērnu darbi, ja kāds tomēr palika bez dzīvesbiedra un bērniem, vajadzēja algot kalpus. Tagad tam parasti nepietiek naudas. Tagad vieninieks vīrietis vai sieviete - dara visus darbus, bet padarīt nespēj. Varbūt tieši tādēļ daudzas zemnieku saimniecības vienīgi velk dzīvību.

Zemnieki noslāņojas ne tikai materiāli vien

Bez plašajiem vieniniekiem un bezbērnu ģimeņu slāņiem Latvijas zemniecībā ir arī spēcīgas ģimenes ar 3 un vairāk bērniem. Aplūkojot atsevišķi šo demogrāfiski aktīvo mājsaimniecību grupu, redzams, ka bērnu, rēķinot uz 100 potenciāliem vecākiem, tajās ir daudz vairāk nekā citās lauksaimniecībā nodarbināto sociālajās grupās. Piemēram, demogrāfiskā grupā "precēts pāris ar 3 un vairāk bērniem līdz 14 gadu vecumam bez citiem mājsaimniecības locekļiem" uz katriem 100 potenciāliem vecākiem zemniekiem ir 61,3 bērni līdz 5 gadu vecumam, bet privātā sektorā algoto grupā tikai 28,7 (3.tabula).

Tieši šīs demogrāfiski vitālās grupas izvirza zemnieku mājsaimniecības kā demogrāfiski spēcīgākās arī kopumā, par ko jau rakstījām iepriekšējā rakstā (LV, 1997.g.15.maijā, skat. šodienas raksta 3.tabulas pēdējo rindu).

Savs nekustams īpašums un zemnieka dzīvesveids neapšaubāmi veicina demogrāfisko aktivitāti, kuplāku bērnu pulciņu ģimenē, nekā drīkst atļauties algādzis. Taču daudziem zemniekiem šī iespēja ir nākusi par vēlu.

Zeme ne vien privātīpašums, bet arī tautas bagātība

Situāciju, kāda pašreiz vērojama Latvijas laukos, lielā mērā izveidoja mūsdienu agrārā reforma. Tādēļ ir lietderīgi to kaut nedaudz salīdzināt ar divdesmito gadu agrāro reformu, kas pēc vēsturnieku vienprātīga vērtējuma noritēja sekmīgi un samērā īsā laikā radīja plaukstošu lauksaimniecību valstī.

Galvenais divdesmito gadu agrārās reformas princips bija - dot zemi tiem, kas to apstrādā.

Agrārās reformas likums noteica, ka uz zemes piešķiršanu ir tiesības "(..) ikvienam Latvijas pilsonim (..), kurš uzņemas to apsaimniekot" (39.p.). Instrukcija Nr.5 par zemes piešķiršanu precizēja, ka "zeme (..) piešķirama tikai pilsoņiem, ne jaunākiem par 18 un ne vecākiem par 65 gadiem (..), ja tie apņemas saņemto zemi apsaimniekot, nodrošinot šo apņemšanos ar saimniecības uzsākšanai visnepieciešamāko inventāru, vai ar iespēju to iegādāties (..)". (Skat.Latvijas agrārā reforma, R.:1930. Pielikums 5., 60.lpp.). Tātad būtiska prasība bija, lai zemes ieguvējs gribētu un spētu saimniekot, dzīvojot uz vietas savā saimniecībā.

Mūsdienu agrārās reformas pamatā bija vēsturiskā taisnīguma princips: prioritāras tiesības atgūt, resp., iegūt zemi bijušo īpašnieku mantiniekiem. Šāds vēsturisks taisnīgums nebūt nav vēl sociālais taisnīgums. Neviens taču nedomā atdot naudas uzkrājumus, ko iedzīvotāji zaudēja, pārejot no latiem uz rubļiem četrdesmitajos gados, no rubļiem uz "repsēniem" un no tiem atkal uz latiem.

Pusgadsimta netaisnības un zaudējumi, ko izraisīja karš, represijas un krīzes, nekad nav atlīdzināmi. Galvenajam agrārās reformas mērķim vajadzēja sakņoties ne pagātnē, bet nākotnē, veidojot dzīvotspējīgas saimniecības un nodrošinot pēc iespējas plašu tautas slāņu labklājību.

Mūsdienu agrārās reformas rezultātā ir sagrautas ne vien daudzas dzīvostpējīgas lielsaimniecības, bet arī radies plašs zemes īpašnieku slānis, kas nespēj reāli savu zemi apsaimniekot. Daļa īpašnieku pat dzīvo pilsētās, bet pārdot iegūto zemi par pašreiz piedāvāto cenu nevēlas. "Tā aizauga mūsu zemīte," kādreiz rakstīja kāds zinātnieks.

Atgriezties pie divdesmito gadu agrārās reformas vairs nav iespējams, bet pie tās nostiprināšanas idejām - varētu. Ir tikai vajadzīga sabiedrības interesēm atbilstoša agrārā koncepcija, kādu tauta vēlas redzēt lauksaimniecību nākotnē, un konkrēta likumdevēju un izpildvaras rīcība.

Mēs vēlētos redzēt lauksaimniecību Latvijā kā pārtikušas un demogrāfiski spēcīgas ģimeņu saimniecības nez vai ar minimālu algota darba izmantošanu. Dzīvē, arī demogrāfiskā ziņā, mazāk veiksmīgiem piemērotākais būtu algots darbs valsts vai sabiedriskās saimniecībās, kuras vajadzētu saglabāt, kur tas vēl iespējams, atsavinot un pievienojot tām neapsaimniekotās un aizlaistās platības.

Tautas dzīvo spēku nevar atjaunot tikai ar pabalstiem un piemaksām. Ir jāveido dzīvotspējīgas un demogrāfiski vitālas sociālās grupas. Ja būs labi atsevišķiem cilvēkiem, uzplauks arī valsts.

Pētījums veikts, izmantojot Latvijas Zinātnes padomes 96. 0039. projekta finansējumu. Autors izsaka pateicību Vladimiram Daineko par datoraprēķiniem.

1.tabula

Lauksaimniecībā nodarbināto mājsaimniecību un to locekļu (personu) īpatsvars demogrāfiskās un sociālekonomiskās grupās 1996.gadā (procentos)

2. tabula

Lauksaimniecībā nodarbināto bezbērnu mājsaimniecību locekļu sadalījums pēc vecuma grupām 1996.gadā (procentos)

3.tabula

Līdz 5 gadu vecu bērnu skaits, rēķinot uz 100 potenciāliem vecākiem (26-50 g.), lauksaimniecībā nodarbināto mājsaimniecībās 1996.gadā (procentos)