Latvijas Zinātņu akadēmija un Latvijas valsts novadi

Šoreiz, aizvadīto piektdien, 23. maijā — izbraukuma sēdē Baldonē

Nu jau tas kļūst par tradicionālām Latvijas Zinātņu akadēmijas izbraukuma sēdēm ar vadmotīvu — “Zinātņu akadēmija un valsts novadi”. Šoreiz — Baldonē, pilsētas domes sēžu zālē, šoreiz — domājot un spriežot par Latvijas kūrortu sistēmu jaunajā attīstības posmā un Baldonei aktuālāko.

1997. gadā aprit tieši 200 gadi, kopš ar imperatora Pāvila I rīkojumu uz kroņa zemes tika dibināts Baldones kūrorts, iznomājot to arendatoram Korfam vannu un atpūtas ēkas izkopšanai, taču sēde pievērsās ne tik daudz pagātnei, cik šodienai un nākotnes perspektīvām. ZA sēde, kas notika pēc Baldones Pieaugušo apmācības un kultūras centra vadītājas Māras Skujas ierosmes un kuras organizēšanā viņa kopā ar Baldones Domes priekšsēdētāju Karīnu Putniņu bija ieguldījusi daudz pūļu, bija pulcinājusi ne tikai ZA locekļus un speciālistus, bet arī prāvu skaitu baldoniešu. Bija sarīkota saistoša un daudzpusīga izstāde “Baldone vakar un šodien”.

Sēdi atklājot, LZA prezidents Tālis Millers runāja par LZA uzdevumu — iekustināt Latvijas novadiem sasāpējušu jautājumu risināšanu, kā piemēru minot “Lībiešu krastā” un Sēlijā aizsākto. Domes priekšsēdētāja K.Putniņa akcentēja, ka kūrorta funkcionēšana Baldonē vietējiem ir dzīvības jautājums, ar ko saistīta apvidus nākotne. Kopš 1993. gadā pārstājusi darboties sanatorija, te iestājies bezdarbs, garīga un saimnieciska apātija, bezcerība, nākotnes vīziju trūkums, kas ir jāpārvar. Centra vadītāja M.Skuja savukārt runāja par izglītības nozīmi, kā arī par apvidus daudzveidīgām bagātībām, izceļot gan kūrortoloģiju, gan Baldones īpašos dabas resursu (ārstnieciskās dūņas, sērūdeņus, bromsaturošus minerālūdeņus), gan vides aizsardzību, novada apzināšanu un radioastrofizikas observatoriju Baldonē kā jaunatnes izglītošanas un atpūtas vietu.

Referātu par kūrortoloģijas problēmām Latvijā, Baldones kultūrvēsturi un īpatnējo vietu Latvijas kūrortu vidū nolasīja ZA viceprezidents Jānis Stradiņš ( tekstu skat. tālāk ). Ģeologs LZA goda doktors Astrīds Freimanis runāja par Latvijas minerālūdeņu meklējumiem un izmantošanu, par saviem savulaik Baldonē veiktiem pētījumiem un par pašreizējo situāciju Latvijas ģeoloģijā vispār. Latvijas Ārstu biedrības priekšsēdētājs, Saeimas deputāts Andrejs Požarnovs stāstīja par Latvijas Republikas medicīnisko likumdošanu un, būdams pats baldonietis, raksturoja vietējās problēmas plašākā skatījumā. Rīgas rajona padomes priekšsēdētāja vietnieks Ilgonis Šteinbergs izteica dibinātas prognozes par Baldones iespējamiem attīstības virzieniem Rīgas rajona perspektīvajā plānošanā, akcentējot, ka pašreiz Baldone ir depresīva teritorija šajā novadā, bet tai ir visas iespējas atkopties. Viņš skatīja Baldones problēmas arī no iecerētās administratīvi teritoriālās reformas viedokļa. Ar emocionālu un ļoti saturīgu runu par Baldoni senāk un šodien uzstājās pazīstamais diriģents profesors Jānis Dūmiņš, arī pats baldonietis. LZA Ķīmijas un bioloģijas nodaļas priekšsēdētājs akadēmiķis Marģeris Līdaka runāja par sakoptību kā Baldones tradīciju, kas varētu te sekmēt elitāru tūristu pieplūdumu, par ārzemnieku piesaistīšanu (arī no Izraēlas), par nepieciešamību baldoniešiem kompensēt “Radona” izraisīto psiholoģisko diskomfortu, kā arī par nepieciešamību pētīt Rīgas HES izraisītā ūdens līmeņa paaugstināšanās ietekmi uz Baldones mežu pārpurvošanos.

LZA Radioastrofizikas observatorijas direktors LZA korespondētājloceklis A.Balklavs bija sagatavojis ziņojumu par mūsdienu astronomiju, taču tas izpalika, jo uzstājās jaundibinātās ražošanas un komerciālās firmas “Vanadziņš” īpašniece Vanda Gurčiene, kas pavēstīja klātesošajiem par to, ka ar šā gada maiju bijušās “Bankas Baltija” filiāles telpās atsākusi darboties sanatorija Baldone, tur jau ārstējoties pirmie pacienti un tiek radītas jaunas darba vietas baldoniešiem. Par fizikālajām procedūrām un balneoloģiskām iecerēm stāstīja Latvijas Medicīnas akadēmijas docents Ints Zeidlers, kurš arī daļēji strādā atjaunotajā sanatorijā.

Tālākā visai dzīvā diskusija (A.Freimanis, J.Dūmiņš, M.Skuja, A.Požarnovs u.c.) izvērsās par problēmu, cik pamatota ir sēravotu, dūņu resursu, dzeramā ūdens areāla privatizācija, vai šie procesi nav jāatstāj valsts un pašvaldību kontrolē. Tika izteikti dažādi, diametrāli pretēji viedokļi. Baldoniešu satraukums ir saprotams, jo runa ir gan par kūrorta nākotni, gan par pilsētai vitāli svarīgo objektu — ūdensapgādes un siltumapgādes pāriešanu privātās rokās. No otras puses, bez privātiniciatīvas iet bojā sanatoriju ēkas un panīkst kādreiz populārās veseļošanās vietas.

Sēdes noslēgumā tika izteikta doma, ka Saeimai jāpieņem īpašs likums par Baldoni, līdzīgi kā likums par Ķemeriem, kas ļautu savienot privātiniciatīvas ar pilsētas un reģiona interesēm. Dokumentā varētu reglamentēt arī kompensāciju par radioaktīvo atkritumu glabāšanu teritorijas pašvaldībai. Deputāts A.Požarnovs solīja nākt šajā ziņā ar likumdošanas iniciatīvu. Tika atzīts par lietderīgu Latvijas kūrortu nākotnes problēmu iztirzāšanu turpināt Jūrmalā un Ķemeros, saistot šo jautājumu ar Latvijas kā tranzītvalsts statusu un nacionālo bagātību saglabāšanu.

Sēdes dalībnieki iepazinās uz vietas ar pašreizējo stāvokli kādreiz izslavētā Baldones kūrorta objektos — septiņstāvu sanatorijas ēkā, vecajā vannu ēkā u.tml. un noklausījās kūrorta īpašnieces Gurčienes kundzes stāstījumu par investīcijām un saviem nākotnes plāniem.

LZA informācija

LZA viceprezidents prof. Jānis Stradiņš:

Baldones kūrorts, 200 gadi, bažas un cerības

Latvijas Zinātņu akadēmija pēdējā laikā rīkojusi daudzas izbraukuma sēdes Latvijas novados — Jelgavā, Daugavpilī, Mazirbē, Jaunjelgavā un citur, lai iepazītos ar reģionālajām problēmām, novadu kultūrvēsturi un etnogrāfiju, lai iespēju robežās veicinātu sasāpējušo jautājumu risināšanu vai vismaz informētu plašāku sabiedrību par tiem. Sekojot M.Skujas kundzes un baldoniešu aicinājumam, šodien gribam ieskatīties Baldonē.

Kādēļ tieši Baldonē? No vienas puses, tā ir kultūrvēstures, medicīnas, tehnoloģijas tradīcijām bagāta vieta, no otras puses, tā joprojām ir potenciāla Latvijas iedzīvotāju, īpaši Rīgas areāla, veseļošanās un atpūtas vieta. Šīs īpatnības un iespējas būtu jāatgādina visai Latvijai. Pie Baldones atrodas Radioastrofizikas observatorija un vajadzīgais, kaut arī bēdīgi izslavētais “Radons”, te ir skaisti meži, sēņu un ogu vietas, profesora Paula Galenieka dendrārijs — “Rozītēs”. Baldones pilsētas dzīvē krasi izpaužas pārejas laikmeta grūtības — dziedinātavu un ražošanas uzņēmumu sabrukums, cilvēku vietas meklējumi jaunajā realitātē. Tiešākais iegansts varētu būt tas, ka tieši šogad aprit 200 gadu, kopš pustrakais imperators Pāvils I parakstīja rīkojumu par Baldones kūrvietas dibināšanu, tātad būtībā īsta un apaļa jubileja, taču jubilejas noskaņas, protams, nav.

Mēģināšu ievadījumā ieskicēt dažas kultūrvēsturiskas ainiņas, apvidus likteņa ironiskus pavērsienus, izsakot arī pārdomas par kūrortu un balneoloģijas izredzēm Latvijā vispār. Ir pamācoši pavērot pacēlumus un kritumus Baldones vēsturē, akcentu maiņas — cilvēki nāk un iet, aiziet paaudzes, tas, kas vienā paaudzē bijis labs, kļūst par pretmetu.

Uz vēstures skatuves Baldone pirmoreiz uznāk Kurzemes hercoga Jēkaba laikā, ap 1648.–1650. gadu, kā nozīmīgs hercogvalsts ražošanas centrs. Baldones slabadā atradās ļoti svarīgas hercoga manufaktūras — dzelzs ceplis un kaltuve, ūdensdzirnavas, vilnas manufaktūra un vadmalu austuve smalkiem audumiem, stikla ceplis, kālija sārma vārītavas tekstilražošanai un ziepēm, pulvera dzirnavas, te bija noliktavas, ādu ģērētava, sedlinieku darbnīca, amatnieku un strādnieku mītnes, kur dzīvoja zviedru, franču, vācu meistari un, protams, darbojās arī krogs. Tiesa, Baldones slabada atradās 10 kilometru no tagadējās pilsētas, pie Misas upes, t.s. Dzelzsāmurā, kur vēl tagad saglabājušies lielgabali pie mežniecības mājas kā vēstures liecības. Šī Baldone beidza pastāvēt pēc Lielā Ziemeļu kara 18. gadsimtā.

Netālie Baldones sēravoti toreiz bija maz populāri. Sēru no tiem drīzāk izmantoja pulvera ražošanai, kaut gan ir dažas liecības, ka šurp braucis veseļoties, piemēram, Rīgas arhibīskaps jau 15. gadsimtā. Tiesa, piemiņas akmens par Baldones kūrorta pastāvēšanu kopš 1186. gada ir lokālpatriotiski stipri pārspīlēts — tādu liecību Indriķa hronikā, saprotams, nav. Kā veseļošanās vieta Baldone kļuva plašāk pazīstama Kurzemes hercogistes norieta posmā, ap 1770. gadu. Jelgavas Pētera akadēmijas profesors J.J.Ferbers savā 1784. gada Kurzemes dabas aprakstā min Bārbeli un Baldoni, bet Slokas avotus nemin.

Būtībā līdz 19. gadsimta vidum Latvijā bija trīs vērā ņemamas balneoloģijas kūrvietas — Bārbele, Baldone un Ķemeri. Vecākā bija Bārbele, jau kopš hercoga Jēkaba laikiem, jaunākā — Ķemeri, kopš 1838. gada. Baldone cēlās līdz ar Bārbeles panīkšanu un Kurzemes hercogvalsts ciešāku saistīšanos ar Krievijas impēriju, respektīvi, lielo Rīgas pilsētu — Vidzemes metropoli.

1790.-tajos gados Baldones sēravotus zinātniski izpētīja un pamatīgi aprakstīja ārsti Šeinfogelis, Ekhofs un Šīmanis, īpaši pēdējais. Turp brauca veseļoties ne tikai no Kurzemes, bet arī no Rīgas, Lietuvas un Pēterpils, tajā skaitā toreiz Jelgavas pilī emigrācijā mītošais Francijas karalis Ludviķis XVIII, par kura paša un galminieku uzturēšanos te sacerēti plaši atmiņu stāsti. Vēl agrāk, 1789. gadā, te uzturējies krievu dramaturgs D.Fonvīzins. Pazīstamais ārsts Otto Hūns savā “Rīgas topogrāfiskajā apskatā” (1803) norāda, ka 1795. gadā Baldonē ārstējušies 113, 1796. gadā — 92, 1797. gadā — 88 pacienti, kas te dzīvojuši privātmājās, krogos, rijās un šķūņos, pat ratnīcās un teltīs uz klaja lauka. Katrīna II bija ļāvusi te izbūvēt vannu ēku (1795. gadā, kas dažreiz figurē kā kūrorta dibināšanas gads), bet Pāvils I 1797. gadā parakstīja rīkojumu par kūrvietas dibināšanu uz viņam piederošās (kroņa) zemes. Baldones ūdeņu iedarbību O.Hūns raksturo šādiem vārdiem: “Šis ūdens vispār stipri dzen mīzalus, dažkārt arī sviedrus. Tas uzrāda īpašu iedarbi pie reimatisma, kaulu laušanas un attiecīgām lēkmēm, asinsvadu aizsprostojumiem, parasto un plakano cērmju slimībām u.tml. To es pats pārbaudīju, nosūtot savas Rīgas prakses laikā 50 cilvēku uz šo glābējavotu. Bet cik lielā mērā pieredze liecina par noderīgumu, tikpat tā slavu nomāc ar hroniskām kaitēm sirgstošie veči un citi slimnieki, kuriem minerālūdeņu lietošana bez ārsta ieteikuma ir tas pats, kas nazis bērna rokās.” (citēts pēc prof. P.Stradiņa raksta par Baldoni, 1956.)

Baldones popularitāti veicināja arī sensācija, ka 1813. gadā te pašpārmetumu mocīts nošāvās Vidzemes gubernators fon Esens, kurš bija devis kļūmīgo pavēli par Rīgas priekšpilsētu nodedzināšanu. Līdz 1850. gadam Baldone bija (līdzās Kaukāza un Ļipeckas minerālūdeņu vietām) viens no trim lielākajiem Krievijas impērijas kūrortiem. Noriets sākās līdz ar Ķemeru augšupeju un Rīgas – Tukuma dzelzceļa atklāšanu 1877. gadā. Taču arī pēc tam Baldone saglabāja zināmu lomu kā sēravotu kūrorts un klusa, mežaina atpūtas vieta, kur savus īsos atvaļinājumus pavadīja, piemēram, slavenais ķīmiķis Pauls Valdens. Neatkarīgās Latvijas laikā Baldone atkopās no kara postījumiem, 1926. gadā te uzcēla balneoloģiskās dziedinātavas jaunu ēku pēc vēlākā mūsu Latvijas ZA akadēmiķa — dibinātāja Artura Krūmiņa meta, pacientu skaits turējās ap 400–500 gadā. Bija pat iecerēta dzelzceļa būve caur Baldoni un Vecumniekiem uz Skaistkalni.

Jaunu pacēlumu Baldone pieredzēja pēc Otrā pasaules kara, kad šurp brauca veseļoties no visas PSRS ārstēt kustību un balsta aparāta, gastroenteroloģiskās un ginekoloģiskās slimības un pie reizes “paķemmēt” slaveno Patērētāju biedrības universālveikalu. Tika uzcelts jau 7 stāvu korpuss ar 512 vietām (1980). Kaut arī Ķemeru līmeni Baldone nesasniedza un arī vide nebija tik sakopta, taču atpūtnieku bija daudz. Tuvumā izveidojās arī Jāņa Ikaunieka izlolotā Astronomijas observatorija (kopš 1959. gada), dažādas ražotnes, un vispār Baldone izauga līdz pat pilsētas statusam.

Tagad jaunā pilsēta tāpat kā visa Latvija atrodas krustcelēs. Kūrorti Latvijā būtībā ir pārstājuši funkcionēt, un šajā ziņā esam piecos gados atsviesti atpakaļ par 2 gadsimtiem, kaut arī joprojām pastāv prāva infrastruktūra. Tiesa, pašreiz vērojamas pirmās atdzīvināšanās tendences, arī Baldonei ir dažādi tālākpastāvēšanas varianti, jaunu ceļu meklējumi, kas balstītos uz privātiniciatīvu. Kūrortu krīzi izraisījis valsts dotētās bezmaksas medicīnas sistēmas sabrukums, nav vairs pacientu plūsmas no neaptveramās Krievijas, bet vietējiem cilvēkiem, galvenokārt pensionāriem, nav ne naudas, ne iespēju veseļoties kūrortos.

Turklāt — un par to gribas sacīt īpaši — mūsu sabiedrībā veidojas jauni priekšstati par dabas dziedniecības, balneoloģijas faktora lomu, kas nāk no Amerikas. Amerikā kūrorti nekad nav bijuši īpaši populāri. Dabisko minerālūdeņu, dūņu, vannu vietā te ir mākslīgi ūdeņi, kustību terapija, trenažieri, dinamika, sports. Kūrortus tur vairāk uzlūko par 19. gadsimta parādību, kad nebija jārēķinās ar laika vērtību. Slimības grib dziedināt ar farmaceitisko firmu preparātiem, bet tonusu uzturēt ar kustībām, dinamiku, izklaidi. Pastaigas, terenkūrus, dabiskos ūdeņus nevajagot atļauties, jo tie atslābinot cilvēku, kuram jāturas aktīvā formā. Eiropā tendences joprojām ir pretējas, taču slavenajiem franču, vācu, čehu, šveiciešu, dienvidu kūrortiem ir senas tradīcijas, infrastruktūra, savs cienītāju loks. Nereti tie tiek saistīti ar atpūtas industriju, skaļumu, dārgām izpriecām. Katrā ziņā, nevar — tā saka ārsti — dot vienu recepti visiem, kas vienam labs, tas otram par postu. Dažādu osteohondrožu, ginekoloģisku, uroloģisku, hronisku kaišu dziedināšanai kūrorti, tradicionālās metodes, savu nozīmību nav zaudējuši un nezaudēs.

Taču nesakārtotā vide, infrastruktūras izpalikšana pašreiz rada bažas par Latvijas kūrortu atdzimšanas iespējām. Aplūkosim, kas notiek Ķemeros, Jūrmalā — tur ir tāds kā pamirums, “Latvijas” lielais korpuss izdemolēts un izlaupīts, slavenā Ķemeru viesnīca iekonservēta, daudzas sanatoriju ēkas pelē un brūk, gluži kā tas notiek ar rūpnīcu korpusiem un “Vosa kūtīm”, bijusī kūrortu poliklīnika nedarbojas, nedarbojas kūrortoloģijas laboratorija, daudzi kūrortārsti pārkvalificējas par dziedniekiem, vārdotājiem. Tiesa, Dr. Malkiela vadībā Jaunķemeri lielā mērā saglabājuši savu seju, piesaista daudz pacientu no Izraēlas. Ķemeros runā arī par 2 miljonu vācu marku investēšanu Ķemeru sanatorijas atjaunošanai, lai tur rehabilitētu kara invalīdus. Veidojas Ķemeru nacionālā parka projekts. Vīzu režīma atvieglināšana ar Krieviju kaut nedaudz un gausi, tomēr sāk atdzīvināt Jūrmalu, ir kādi iebraucēji no Polijas, bijušās Austrumvācijas, kāds arī no Ziemeļzemēm. Taču komforta līmenis un tradicionālo balneoloģisko resursu izmantošana vēl nav tajā līmenī, lai varētu saistīt tradicionālās kūrortu veseļošanās cienītājus no Rietumeiropas. Tad jau drīzāk no Maskavas un Pēterburgas, jo slavenie dienvidu kūrorti tur kļūst maz pieejami, taču arī tur inteliģentie kūrortu klusuma cienītāji ir nabadzīgi, bet naudīgākā “jaunkrievu” publika dodas uz Turciju, Spāniju, Kipru, kur viss ir lētāks un atpūtas (arī veseļošanās) apstākļi labāki.

Ja viss tas tā ir, tad vai jēga runāt par Baldones kūrorta atdzīvināšanu, pat par tā konkurētspēju ar Ķemeriem vai Jūrmalu, jo jūra taču no šejienes ir patālu? Mūsupr,āt tomēr runāt var un vajag, jo daudz ko nosaka vietējā iniciatīva un valsts attieksme. Mūsu sarunai būs nozīme, ja tā lieku reizi atgādinās sabiedrībai, ka kūrorti, sēravoti, dūņas ir liela mūsu valsts bagātība, kas nākotnē varēs nest augļus, jo to dabas bagātību mums nemaz nav tik daudz. Jāturpina pētīt dziednieciskie faktori, jāņem valsts aizsardzībā avotu, dūņu atradnes. Protams, diez vai atjaunosies lielie sanatoriju kompleksi, dinozauru laikmets ir beidzies, taču mazāka mēroga dziedinātavas varētu sākt darboties un ar laiku varētu ķerties arī pie dižākiem projektiem. Jāpaver ceļš un iespējas privātām iniciatīvām, taču no atbildības nebūtu jāatsakās arī valstij. Visa Baldones vēsture rāda, ka laika gaitā privātās iniciatīvas te bijušas saistītas ar valstiskām. Mūsuprāt, kūrortu nākotne būtu jāizdiskutē veselības aizsardzības ministrijā, pēc tam — Saeimā, jāizvirza attiecīgas likumdošanas iniciatīvas. Par to šodien varētu sākt runāt, bet sarunai būtu jāturpinās arī Ķemeros, Jūrmalā, Liepājā, citur.

Balneoloģiskie resursi būtu jāsaista arī ar tūrismu, slēpošanu, vairāk popularizējot ievērojamās vietas Baldones apkārtnē, sakārtojot tās — Sakaiņu pilskalns, Daugmales pilskalns, Morisona un Lafontēna kalni, Prūšu krogs pie Ķekavas, Nāves sala un citas strēlnieku cīņu vietas, Riekstu kalns ar zvaigžņu lūkotavu, Dzelzsāmurs, Alfrēda Dziļuma darba vietas, tas viss pelna, lai par to interesanti pastāstītu.

Mans viedoklis ir tas, ka diez vai Baldone tuvākajos gados attīstīsies kā kūrorts un tūrisma centrs vien, varbūt tas pat nebūs pilsētas pamatprofils, bet katrā ziņā svarīgākais elements gan. Jāveicina katra ierosme šajā ziņā un jāpriecājas, ka jau reāli sākusies kūrorta atdzimšana. Tādējādi 200-gadi tomēr varam atzīmēt ar piesardzīgu optimismu un veidojamā jaunās pilsētas ģerbonī likt kaut ko no mežiem un no avotiem.

Runa Latvijas Zinātņu akadēmijas izbraukuma sēdē Baldonē 1997. gada 23. maijā.