MĒS SAVĀ LAIKĀ UN ZEMĒ

Mūsu Dabas, Domu un Cilvēku Daugava

Svētku dienas Daugavas rītu pusē

Turpinājums no 1.lpp.

Baltajā dievnamā

No saulainā upes krasta Daugavas nedēļas dalībnieku straume plūst uz Piedrujas Romas katoļu baznīcu. Tajā notiek Vasarsvētku dievkalpojums un aizlūgums par Daugavu. Kad atkal iznākam saulainajā krastmalā, sākas iepazīšanās ar Piedrujas pagasta kultūrvēsturi un gājiens pa Piedrujas taku. Līču loču vijas avotainā taka, Daugavas ūdeņi sitas pret lēzeno krastu, viļņu dziesmai sasaucoties ar putnu vīterošanu.

Piedrujas taka beidzas pie Agrās brīdināšanas stacijas laukuma. Tiek atklāts piemiņas akmens ar Daugavas senajiem nosaukumiem. Pavisam to ir desmit. Akmenī Daugavas vārdus iecirtis tēlnieks Vilnis Titāns.

Senatnes pēdās

Indricas pilskalnā tiek atklāta Indricas pilskalna norādes zīme. Par šo vietu visvairāk zina stāstīt arheoloģe Anna Zariņa:

— Tas ir vesels Indricas senvietu komplekss, kuru veido Indricas muižas vieta, kā arī Indricas un Slobodas apmetnes Daugavas labajā krastā. Indricas apmetne atrodas Indricas upītes kreisajā krastā. Kad mēs sākām izrakumus, vecākās paaudzes ļaudis vēl zināja stāstīt, ka tur atradusies pils un bijušas redzamas mūra drupas. Kad mēs atnācām, tur bija tīrums. Bet ir tāda teika, ka pils patiešām bijusi un vēl tagad tās pagrabos stāvot vīna mucas un glabājoties zeltsÉ

Kultūras slānī varēja samanīt mūra apbūvi, mēs atradām daudz arheoloģisku seno laiku liecinieku.

Savukārt arheologs Jānis Graudonis labi pazīst to Daugavas posmu, ko dēvē par Daugavas lokiem:

— Pirmo reizi apzināju Daugavu 1968. gadā, jo no Latvijas brīvvalsts laika bija radies priekšstats, ka te ir daudz pilskalnu un visādu citu senatnes pieminekļu. Tad Vēstures institūta arheologi 1971. gadā pieņēma lēmumu, ka, sākot no Latgales dienvidiem, arheologi pētīs visu Latvijas teritoriju un reģistrēs visus pieminekļus. Mēs sākām no Daugavpils un gar upes krastiem aizgājām līdz robežai. Atradām ap 120 dažādu senatnes pieminekļu.

Toreiz un tagad

Krāslavas kultūras namā iekārtota izstāde, kurā Daugava izteikta laikā un telpā gan caur mākslinieku vārdiem, gan caur viņu domām un darbiem, bet visizteiksmīgāk — caur idejām un problēmām. Ekspozīciju atklāj Latvijas Kultūras fonda prezidente Ramona Umblija :

— Krāslavas un Daugavpils rajona iedzīvotāji ir bagāti, jo tikai viņiem pieder Latvijā skaistākais, nesamaitātais Daugavas posms — Augšdaugava. Mums visiem jāprot to nosargāt, saglabāt uz laiku laikiem. Tomēr mēs nedrīkstam šo krāšņumu paturēt tikai sevī, ir jārunā uz citiem. Tieši mākslinieki ir tie, kas spēj runāt pāri visām valodu barjerām. Šodien mūsu vidū ir viesi no Dānijas, un arī viņi var iepazīt mūs caur mākslas valodu.

Tautas tērpu centrs "Senā klēts" rāda Latgales novada krāšņos tautas tērpus. Tos atvedusi centra dibinātāja un vadītāja Maruta Grasmane. "Senās klēts" tautas tērpu kolekcijas ļāvušas iepazīt Latviju daudzās Eiropas zemēs, kur vien bijušas šo tērpu izstādes. Ekspozīcijas kodolu veido Mākslas akadēmijas keramikas nodaļas vadītāja Pētera Martinsona un viņa audzēkņu darbi.

Profesors ir optimistiski noskaņots:

— Vēstures un etnogrāfijas muzejos mēs varam pārliecināties, ka senos laikos ikvienā mājā bijuši mākslinieki. Sievietes audušas, vīrieši grebuši traukus, taisījuši mēbeles. Vai varam teikt, ka mēs esam pazaudējuši šos māksliniekus? Protams, nē! Varbūt mēs neesam pietiekami plati atvēruši acis? Esmu pārliecināts, ka katrā no mums ir mākslinieks. Gadsimtos daudz nav mainījusies ne mūsu etnogrāfija, ne daba, ne cilvēku mākslas izpratne. Visam pamatā ir mūsu mentalitāte un tradīcijas, mūsu daba un mūsu Daugava.

Šajos svētkos senatne sarunājās ar šodienu un nākotni, Daugava saveda uz vienas takas visaugstākās raudzes profesionālo mākslu un dzeju ar tautas amatniecību un skolēnu darbotiesgribu un prasmi.

Krāslavieši lepojas ar savas puses ļaudīm, kas kļuvuši pazīstami visā valstī. Izstādē goda vietā — Ezernieku zemnieka dēla Daiņa Pundura milzu podi ar svaiga aruma rakstiem un pašas zemes spēku un kontrastam — balti rožaini porcelāna biķeri ar gliemežvāka noslēpumainību un tauriņa spārna trauslumu. Mākslinieks tajos iebūris viļņu rakstu, kas saules staros brīnišķīgi atdzīvojas.

Pēteris Martinsons: — Tās ir kā viļņu pēdas smiltīs. Vislielāko pārdzīvojumu rada apjausma, ka cilvēks ar savām rokām spēj panākt to smalkumu, harmoniju, kas šķietas tikai dabai pa spēkam. Tie ir dabas pieskārieni caur cilvēka rokām. Tā ir kā saruna ar dzīvu būtni, ar otru cilvēku. Tā var notikt tikai tad, ja materiāls atbild. Tam jāgatavojas, tas sevī jābriedina. Tas ir tāpat kā mīlestībā, kā draudzībā — attiecības jākopj. Gan dzīvē, gan darbā attiecības pacietīgi jākopj.

Dainis Pundurs: — Es jūtos ļoti piederīgs tai ūdens mistērijai, ko saucam par Daugavu. Tas māls lielajiem podiem nāk no Vidzemes pakalniem, darināti tie mūsu Mākslas akadēmijas darbnīcā pašā Rīgas centrā, bet dvēsele — tepat no Latgales.

No Ezerniekiem ir arī keramiķis Valdis Pauliņš , kura darbnīca svētkos bija laipni atvērta. Sasveicinājies ar viesiem, podnieks sēdās pie virpas un pamazām vien izdarināja apaļīgu krūzi, raiti šķetinādams arī sarunas pavedienu:

— Tā mīlestība uz mālu laikam no rudens dubļiem, kad uz skolu vajadzēja nomīcīt piecus kilometrus. Ezerniekos mācījos. Skolotājs Einbergs bija gudrs vīrs. Kopā ar bioloģiju, ģeogrāfiju un citām skolas gudrībām mūs mudināja paskatīties tālāk, ieskatīties dziļāk. "Nepaejiet garām! Skatieties, cik dabā viss skaisti!" Viņa iespaidā sāku no saknēm, zariņiem darināt zvēriņus, vēl šo to. Kamēr tiku līdz rajona izstādei. Biju domājis studēt Politehniskajā institūtā, bet sāka Rēzeknes mākslas skola vilināt. Bijām septiņi uz vienu vietu. Es tas mazākais un biklākais, kā jau no laukiem. Par krāsu saskaņu un perspektīvu arī nekā nezināju. Tomēr iekšā tiku un šo to arī iemācījos. Praksē gāju pie Polikarpa Čerņavska un Ēvalda Vasiļevska. Patīk Čerņavska lielā krāsainība, formu dažādība. No Vasiļevska mācījos saimniecības trauku pamatformas. Ceļamaizi jau deva Jānis Pujats. Viņš vienmēr atgādināja, ka podam jābūt stabilam, pamatīgam, lai jūt zemes spēku.

Meistars pagūst izstāstīt arī par dienesta gadiem Rīgā, kad viņš iemācījies virpošanai pielāgot kinofilmu pārtinamo mašīnu, bet "Cepli" sameistarojis no divām taupības krāsniņām. Tiek plēsti arī joki, kamēr vāze uz virpas sašļūk.

— Labi, ka tikai māls. To var labot. Sliktāk, ja garastāvoklis sašļūk. Mums arī te jaunajos laikos bija sākumā slikti ar iztikšanu. Daudzi sašļuka. Rēzeknē vairāki meistari pameta amatu. Tagad laikam grūtākais pāri.

Valdis pats pie virpas sēžoties labā noskaņojumā. Ja garastāvoklis slikts, bet strādāt vajag, kreņķus pasit padusē un noliek plauktā. Darbs jau pats visu noliek savā vietā.

Dzejas stundas bibliotēkā un Jāņupītes krastā

Augšdaugavas dabā un ļaudīs savu dvēseli spodrinājuši un talantu briedinājuši Cecīlija Dinere, Konstantins Raudive un vairāki citi dzejnieki, domātāji, gara dzīves kopēji. Arī Valdis Grants. Viņš Krāslavā pavadījis vairāk nekā 20 gadus un, godinot to, kļuvis par Valdi Krāslavieti. Arī no Čikāgas, kur aizritēja mūža novakars, viņš vairākkārt mēroja ceļu uz dzimto pusi. Tikai 1994. gada oktobrī pārtrūka dzejnieka dzīves pavediens, tāpēc viņam veltītā dzejas stunda bibliotēkā noritēja mazliet smeldzīgā noskaņā.

Ai, Krāslava, Krāslaviņa,

Sāp man tas, ka savu dzīvi

Atdot tev es nevarējuÉ

To, ka dzejas gars un nervs krāslaviešos dzīvs, apliecināja arī jauniešu ugunskurs Jāņupītes krastā ar Raiņa "Daugavas" dzeju un dziesmu, Indras drāmas ansambļa uzvedums pils parka grotā un nakts izrāde pie pils. Programmā bija rakstīts "Senās dzīves ainas. Grāfi Plāteri ielūdz Krāslavas pilī". Varēja būt tāds viegls tingeltangelis, bet senās ainas tiešām atdzīvojās — gan ar Čehova sāpi par cilvēka nepiepildāmajām dzīvības alkām, gan gaismu senaizmirstās pils logos un domu par tām paaudzēm, kas mūsu izstaigātās takas minuši pirms mums.

Svētku saimnieki

Uz Augšdaugavu bija ieti četri gadi. Pirmā Daugavas nedēļa 1993. gadā noritēja ar devīzi "Zaudētā Daugava" un risinājās lielākoties Aizkrauklē ar noslēguma ugunskuru Koknesē. Nākamajā gadā viesus uzņēma daugavpilieši. Devīze — "Sirdsdaugava". Tad nāca Sēlijas nedēļa, kas ar akadēmiķa Jāņa Stradiņa svētību izvērtās par Sēlijas gadu, pērn par svētku centru kļuva Klintaines pagasts un dzima projekts "Taka".

Šogad svētku rūpes un prieki — visos Augšdaugavas pagastos un Krāslavā.

Pilsētas domes priekšsēdis Arkādijs Petaško līdz šīm pašvaldību vēlēšanām bija Krāslavas ģimnāzijas direktors un par palīdzību svētku saturiskās puses veidošanā viņš pirmo paldies saka savām ilggadējām kolēģēm Janīnai Gekišai un Lonijai Mironovai. Kāda ir viņa paša saistība ar Daugavu?

— Esmu dzimis Daugavpilī un bērnībā stundām spēlējies Daugavas smilšu sērēs. Tās stiepās 400–500 metru garumā, tikai tagad apaugušas ar zāli. Kad gatavojās celt Pļaviņu spēkstaciju, vecāki aizveda mani uz Staburagu. Teica, ka to applūdināšot. Skatījos — tik augstu! Un viss pazudīs zem ūdensÉ Man toreiz bija pieci seši gadi, skolā vēl negāju. Kad strādāju jau Gulbenē par skolotāju, sāka runāt par Daugavpils staciju. Mēs ar skolēniem kājām izstaigājām tās vietas, ko bija paredzēts applūdināt. No Aglonas līdz Daugavpilij nogājām. Vēlāk no Ezerniekiem pa upītēm un ezeriem ar laiviņām aizkuģojām līdz Daugavai.

Garīgajai izglītošanai jāsākas ar skolu. Kad pirms desmit gadiem sāku strādāt Krāslavā, vispirms ķēros pie skolēnu pašdarbības. Un biju ļoti lepns, kad pēdējos Dziesmu svētkos no mūsu skolas piedalījās katrs ceturtais skolēns. Mūsu pusē, kur gadiem ilgi tika mākslīgi skaustas latviešu skolas, nīdēta latviskā mentalitāte, tas ir liels sasniegums.

Es kā pragmatiķis esmu arī skeptiski skatījies uz Daugavas programmu. Tomēr lielos vilcienos to vienmēr esmu atbalstījis. Tā sekmē mūsu kultūrvēstures apzināšanu, mudina cilvēkus iet dabā, kopt savu sētu un apkārtni.

Pilsētā ir liels bezdarbs, daudziem klājas ļoti grūti. Cilvēki kļūst cietsirdīgi. Varbūt tieši caur dabu, caur skaistumu varam mainīties, iegūt citu skatienu uz dzīvi. Un, sakopjot sevi un savu apkārtni, iemantot lielāku pašapziņu, pašcieņu.

Šai ziņā mēra labā roka ir rajona kultūras inspektore Rita Barča, kas krāslaviešu kultūras dzīvi rosina un vada jau no tiem laikiem, kad pastāvēja kultūras nodaļa un viņa bija tās vadītāja. Kultūras fonda vadība izteica atzinību par to jūtamo garīguma stīgu, kas iedzīvināta Daugavas programmā. Tas panākams vienīgi ar lielu mīlestību uz kultūru, gara dzīves kopšanu un īstu fanātismu darbā. Svētku dienās viņa strādāja lieliskā tandēmā ar kultūras nama vadītāju Jāzepu Dobkeviču. Un varēja tikai pabrīnīties, kā Rita ar savu kluso smaidu un nesteidzīgo runu visu tomēr paspēj norunāt un dabūt gatavu un kā Jāzeps pagūst gan uz prāmja meičas izdancināt, gan pie ugunskura lielo ļaužu pūli iešūpot vienā rakstā un vienā jutoņā. Kopīgs abiem varbūt vienīgi gaišais pasaules redzējums un neatvairāmā labestība. Bet ar to jau laikam arī pietiek saskanīgam kopdarbam.

Daugavas dienu pienesums

Par Daugavas ieleju kā dzīvības un tautas garīgā spēka šūpuli, par zinātnieku pētījumiem un līdzšinējo Daugavas nedēļu pieredzi un mācību tika runāts diskusijā "Daugava man, tev, mums visiem", ko vadīja vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra padomniece Aija Melluma un Daugavpils Pedagoģiskās universitātes rektors Bruno Jansons.

Pēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas iniciatīvas 90. gadu sākumā visā Daugavas ielejā tika veikts liels attīstības plānošanas darbs. Noteiktas arī attīstības vadlīnijas. Tagad vajadzīga pašvaldību iniciatīva.

Ministra padomniece Aija Melluma :

— Ar studentiem prakses laikā esam pārliecinājuši pagastu vecākos, cik dažādas ir attīstības iespējas. Bet jebkura plānošana jāsāk ar resursu apzināšanu. Un nevajag domāt, ka runa vispirms ir par naudu. Pats primārais ir cilvēki un dabas vide, pēc tam jau infrastruktūra, derīgie izrakteņi un finanses. Nepieciešama griba, apņēmība, domubiedri, tad arī datori un viss pārējais. Daugavas kustība savā laikā sākās ar "pret", ar protestiem pret tās nopostīšanu, tagad vajadzīga kustība "par" — par optimālu Daugavzemes aizsardzības un attīstības modeli.

Arhitekte Modrīte Lūse :

— Kustībai par neskartās Daugavas saglabāšanu jābūt līdzsvarā ar saimniecisko darbību tās krastos. Jārēķinās ar visiem ekonomiskajiem, ekoloģiskajiem un sociālajiem aspektiem. Plānot jāsāk ar vietējo iedzīvotāju un pašvaldību iniciatīvu, bet katrā ziņā — ar kvalificētu konsultantu līdzdarbību. Jāpieaicina pietiekami labi sagatavoti speciālisti, kas šīs "no apakšas" nākušās idejas spētu ielikt kvalitatīvā plānā.

Nevar teikt, ka būtu izraisījusies īsta diskusija ar dažādu viedokļu, argumentu un pretargumentu izteikšanu un aizstāvēšanu. Tomēr saruna bija interesanta. Tajā piedalījās gan Krāslavas, Daugavpils un Rīgas vides zinātnieki un speciālisti, gan pašvaldību vadītāji, skolotāji un vides un kultūras inspektori no Jēkabpils, Madonas un Aizkraukles. "Mēs mācāmies cits no cita, sāk veidoties tāda kā Daugavas izglītība" — arī šāda atziņa tika izteikta sarunas gaitā. Un to var tikai apsveikt, jo patiesas informācijas deficīts tiešām ir mūsu informācijas laikmeta nelaime. Bet informācija taču tik ļoti nepieciešama, lai velti netricinātu gaisu, apspriežot problēmas, kuras nemaz nepastāv. Uz šādu neinformētību norādīja "Latvenergo" attīstības stratēģijas nodaļas vadītājs Arturs Krūskops, apgalvodams, ka tikai pēc inerces tiek turpinātas runas par Daugavpils HES iespējamo celtniecību, jo pēc speciālistu atzinuma ar pašreizējo tehnoloģijas līmeni šāda spēkstacija nekādā ziņā neatmaksātos. Un informācija vajadzīga arī tādēļ, lai atrastu partnerus, domubiedrus. Kā teica kāds no runātājiem, "tā kopā strādājot, var tik daudz padarīt".

Bet informācija par Krāslavas rajonu pēc šīm Daugavas dienām kļuvusi krietni bagātāka ne vien tuviem un tāliem viesiem, bet arī pašmāju ļaudīm. Tēlnieces Maijas Baltiņas kaldinātajai un krāslaviešiem dāvātajai "Daugavietei" Priedaines pusē klāt nākušas Piedrujā un Indricā atklātās Viļņa Titāna darinātās piemiņas zīmes, dabā un kartē iezīmētās Adamovas un Krāslavas izziņas takas, Jāņa Jaunsudrabiņa piemiņas stūrītis Kaplavas "Braģišķos" un Paula Jozuus piemiņas plāksne Vecbornes pamatskolā. Ja vien atradīsies nauda izdošanai, pavisam drīz varētu parādīties atklātībā arī Otīlijas Kovaļevskas veidotā Krāslavas rajona ģeogrāfisko nosaukumu vārdnīca. Tad zināsim vārdā saukt 115 ciemus, sādžas jeb solas, 197 upes, strautus, grāvjus un avotus, 366 ezerus, dīķus, salas un pussalas, 627 kalnus, ielejas, bedres un nogāzes, 240 mežus, birzis un krūmājus un 497 purvus, pļavas un tīrumus. Jaunā asūniete šai darbā aizvadījusi trīs vasaras un uzklausījusi vairāk nekā 250 teicējus.

Loku lokiem upe tek

Kad Daugavas programmas vadītājai Mirdzai Urmei vaicāju, kā gadu gaitā izdodas iet arvien tālāk un augstāk bez jūtamiem atkritieniem, viņa pašapzinīgi secināja:

— Kā Daugavā ietek daudz upīšu un ir daudz līkumu, tā arī mums idejas nāk no visām pusēm, un, ja vienā vietā nepaveicas, mēģinām darīt ko citu. Sākumā vairāk cerējām uz valstisko struktūru atbalstu, tagad aizvien ciešāk sadarbojamies ar pašvaldībām, vietējiem iedzīvotājiem. Ja kādu mērķi jūtamies par agru izvirzījuši, necenšamies to par varēm sasniegt.

Tā bijis ar vietvārdiem. Jau pašā sākumā ticis mudināts tos vākt. Bet ierosme apsīkusi. Un šajās Daugavas dienās — brīnišķīga dāvana! Izrādās, mūsu jaunie ģeogrāfi čakli strādā, vāc katrs savas dzimtās puses vietvārdus. Jurģis Kavacis sakārtojis Valkas rajona, Zinta Goba — Kuldīgas rajona vietvārdu vārdnīcu, bet asūniete Otīlija Kovaļevska gatavo iespiešanai Krāslavas rajona ģeogrāfisko nosaukumu vārdnīcu. Tā būs pilnīgāka par abām iepriekšējām, jo aptvers arī apdzīvoto vietu nosaukumus.

Par Daugavas programmas pēctecību liecina arī tas, ka Kultūras fonda pirmā prezidenta Imanta Ziedoņa 1993.gadā teiktie vārdi skan arī kā šo svētku vadmotīvs:

— Katrai vietai ir savs lepnums. Un tas prasās saucams vārdā. Daugavas vietas kļūst vērtīgākas, ja tās sauc vārdā. Jo tad tās — piepulcina. Tad mēs nosaucam viņu pienesumu. Un tas jau arī ir tas, kas mums vajadzīgs — pienesums. Tautas bagātība. Šie krasti, jā, ir izmocīti tāpat kā mūsu tauta. Bet tie atkal un atkal ir atdeves spējīgi. Un mūsu tautas godu vēros pēc mūsu lielo upju krastiem. Sakopsim savu likteņupi? Bet sakopsim arī ziņu par to! Neatliksim to uz labāku iespēju brīžiem! Muti cilvēks mazgā katru dienu, gudrākie iet arī pirtī gan sliktos, gan labos laikos. Daugava ir mūsu mute. Daugava ir mūsu portrets, dzīva bilde mūsu acu priekšā. Mums jāpiesauc viņas formas un krāsas. Un jāierāmē, kā katrs savā teritorijā to redzam, savā profesijā un savā jušanā.

Krāslavas taka — dabā un bukletā

Gluži taustāms Daugavas nedēļas ieguvums ir Krāslavas ziemeļrietumu daļas izziņas takas buklets — pirmais no Kultūras fonda iecerētās 19 bukletu sērijas.

Mirdza Urme: — Meklējot plašākas skolu jaunatnes iesaistīšanas iespējas, pērn izsludinājām projektu "Taka". Jau agrāk aizsākās sadarbība ar Daugavpils Pedagoģisko universitāti, kuras studenti kopā ar savu rektoru, aizrautīgo takuzinātāju Bruno Jansonu pirms pāris gadiem izveidoja Mārkavas taku. Sākām pārrunas ar skolām, aicinājām likt lietā mapēs krātās ziņas par savu novadu, veidot ceļvežus, kas noderētu pašiem un ciemiņiem. Atsaucās kādas 70 skolas. Kad bija jāķeras pie praktiskā darba, daudzas atsijājās. Tā palikām pie 19 takām, kuru iekārtošanā jau kaut kas paveikts. Krāslavā varbūt bija vislielākās iestrādes. Ļoti nopietns novadpētniecības darbs skolās. Pilsētas domes atsaucība. Takas autores ir Krāslavas ģimnāzijas skolotājas Lonija Mironova un Janīna Gekiša, kas strādājušas kopā ar saviem audzēkņiem.

Taka izveidota Krāslavas ziemeļrietumu daļā, kur sensenos laikos atradušies nocietināti pilskalni. No visiem četriem pilskalniem paveras brīnumaina panorāma ar skatu uz Daugavas lokiem un pilsētu. Sešus kilometrus garais maršruts ved gar Jāņupīti, kur savā laikā bijušas divas dzirnavas, un Augusta akmeni, kurā iekalts karaļa kronis un gada skaitlis "1729". Kā var lasīt ceļvedī, tolaik te pleties liels mežs. Reiz tajā medījis Polijas karalis Augusts II. Ieturējis šai vietā maltīti, karalis pēc tam licis iekalt akmenī kroni un gada skaitli. Augusts II tiešām valdījis tai laikā un Krāslava tolaik ietilpa Polijas valsts teritorijā. Tomēr tam varētu būt arī cita nozīme. Šajā gadā Krāslavas muižu nopirka grāfs Plāters un Krāslava ieguva miesta tiesības.

Paši skaistākie skati paveras no Šokolādes kalniņa. Tas savu nosaukumu ieguvis no tumšajiem māliem, kas redzami atsegumos. No 1. gadu tūkstoša pirms mūsu ēras te atrastas akmens cirvju, dzīvnieku kaulu un māla trauku atliekas. Bet no grāfu Plāteru laikiem te savairojušās ķirzakas. Kad vecais grāfs iemūrējis pazemē savu neuzticīgo sievu, viņš pa pazemes eju no pils bieži nācis uz Šokolādes kalniņa pakāji un vientulībā lējis asaras. No ūdens iznākušas nāriņas un dejojušas, lai remdinātu grāfa bēdas. Kad viņš gājis atpakaļ uz pili, nāriņas pārvērtušās par ķirzaciņām.

Ar pilīm un grāfiem jau allaž saistās daudz nostāstu, taču notikums ar jauno poļu virsnieku Juzefu Karņicki un grāfa Plātera skaisto meitu Emīliju nudien esot patiess. Neviens gan nevar pateikt, kā īsti bijis ar sveci uz pils balkona, kam vajadzēja signalizēt par Emīlijas gatavību pašnāvībai reizē ar jauno virsnieku, kas bija pārāk nabadzīgs, lai kļūtu par Plāteru znotu, taču Juzefs Karņickis te patiešām ir nošāvies, un viņa pieminekļa pakājē šobaltdien veldzi dod Mīlestības avotiņš, kas te esot parādījies otrā dienā pēc jaunekļa guldīšanas zemes klēpī.

Taka ieved arī gravā pie Adamovas kalna, kur 1941.gada septembrī nošauti daudzi ebreji, izseni Krāslavas iedzīvotāji. Naktī visiem ticis paziņots, ka viņus vedīs uz Daugavpili, līdz varot ņemt tikai pašu nepieciešamāko. Agrā rīta stundā sācies briesmīgais gājiens. Jaunākie gājuši kājām, vecākos un bērnus veduši ar pajūgiem. Šāvēji nav bijuši visai precīzi. No nelaimes vietas visu dienu atbalsojušās vaimanas. Iedzīvotāji bijuši tā iebiedēti, ka palīgā iet neviens nav uzdrošinājies. Kā saka skolotāja Mironova, ebreji bijuši paši turīgākie pilsētas iedzīvotāji, visi skolojuši savus bērnus. Starp šīs šausmu dienas upuriem bija daudzi ģimnāzijas audzēkņi un absolventi. Varbūt tieši tāpēc Krāslavā tagad tik ļoti pietrūkst gudru galvu...

Pats jaunākais takas objekts ir Piemiņas akmens, ko 1994.gada jūlijā atklāja pie Jāņupītes, kur Otrā pasaules kara laikā kritis vācu ģenerālis Oto Lancelle. Ģenerāļa dēls Krafts Lancelle nopircis šo zemes gabaliņu un uzstādījis te pieminekli kā piemiņas zīmi visiem kritušajiem. Uzraksti iekalti latviešu, vācu un krievu valodā.

Daudzi objekti saistīti ar grāfu Plāteru dzimtu, kas gandrīz 200 gadu noteica pilsētas saimniecisko un garīgo dzīvi. Visizcilākais no tiem varētu būt pils ansamblis ar XVIII gadsimta arhitektūru un parku, ja vien lepnā pils nebūtu pēdējo gadu desmitu laikā galīgi izdemolēta un parkā franču stilā ieturētie zemie apstādījumi nebūtu sen pārauguši, itāļu gaumē stādītās koku grupas pajukušas un angļu stilā ierīkotais dīķis — pa pusei aizaudzis. Parks tomēr vēl ir gana skaists, un mākslīgi veidotā grota arī šajās svētku dienās noderēja par lielisku darbības vietu Indras teātra spēlētāju jaukajam uzvedumam.

Taku jau nevar izstāstīt. Pa to ir jāstaigā. Un, kā izrādās, ne vien ciemiņi, bet arī paši krāslavieši šai pastaigā var atklāt daudz ko neredzētu. Svētku dienās mūsu vērojumus ar nostāstiem, leģendām un vēstures liecībām bagātināja ģimnāzijas audzēkņi un skolotājas. Lielo kultūrvēsturiskās informācijas gūzmu, kas krājās visā takas garumā, brīnišķīgi izlīdzina atceļš, kas ved gar pašu Daugavu.

Daugavas izglītība

Daugavpilieši tika godināti un slavēti par Adamovas ainavu taku, ko centās izstaigāt ikviens svētku dalībnieks. Studenti, mācībspēki un darbinieki to izveidojuši Daugavas ielejas krasta nogāzē starp Adamovas pilskalnu un mežsarga māju. Avotu cirkiem un gravām saposmoto nogāzi klāj jauktu koku mežs ar majestātiskiem ozoliem, kuplām liepām un lakstīgalu treļļiem ievājā. Taka met cilpas, ved augšup, pēkšņi aizsteidzas lejup, ik pa brīdim paspīdinādama kādu Daugavas gabaliņu, līdz upe atklājas visā krāšņumā. Daudzstumbru apse un liepa, dižakmens un spītnieks bērzs, kam stumbrs gan nolūzis, bet jauns zars turpina sniegties pretim saulei — ko tik tu nevari sastapt uz šīs takas nepilnu divu kilometru garumā!

Aiz Daugavas augsti kalni,

Nolaideni tīrumiņi,

Tur vajaga sirmu zirgu,

Gudru vīru arājiņu.

Šoreiz svētkos tika godināti vecie plostnieki, pārcēlāji un arī makšķernieki. Viņi ar savu klātbūtni un atmiņu stāstiem darīja dzīvu Krāslavas vēstures un mākslas muzeja un Daugavas muzeja entuziastu iekārtoto izstādi "Loku lokiem upe tek", kur netrūka ne plostnieku un zvejnieku amata rīku, ne paša plosta dabīgā lielumā. Sirmie plostnieki uzkāpa uz tā un domīgi sprieda:

"Jā, savā laikā mēs trijatā tādu būtu novadījuši pāri Augšdaugavas krācēm un sēkļiem. Tagad nez vai kādi trīsdesmit tiktu galā."

Dzeltenā cielaviņa,

Meties aires galiņā:

Palīdz plostu peldināt

Uz tiem Rīgas namniekiem.

Lai airi rakstā slīd!

"Man Daugava allaž asociējas ar daudzajiem cilvēkiem, kas dzīvo tās krastos un cēlās savu upi aizstāvēt, kad tai briesmas draudēja," diskusijā teica DPU docents Arvīds Barševskis.

Arī no šiem Daugavas svētkiem visvairāk atmiņā paliks paši Augšdaugavas ļaudis — sirmās galvas un spriganie puišeļi, un meitenes Piedrujā, Kalniešos, Kaplavā, Ūdrīšos un Krāslavā, pacietīgie kultūras vagas dzinēji Rita un Jāzeps, nakts pastaiga ar skolotāju Loniju Mironovu un jauno novadpētnieku audzinātājas Janīnas Gekišas sapnis par jaunām takām, ko viņa ar saviem audzēkņiem iezīmēs uz Krāslavas apkaimes ezeriem un gravām un kas sauks atpakaļ uz dzimto pusi tālu pasaulē izklīdušos krāslaviešus.

"Svētku dienas ir dvēseles darbdienas," pie Daugavas dienu izskaņas ugunskura atgādināja Saeimas deputāte Anta Rugāte.

Vielu pārdomām, darbu dvēselei sagādāja arī tie pieci airi, kas Krāslavas ģerbonī. Daugavas viļņus šķeļ pieci airi, kas simbolizē Krāslavas piecas pamattautības — latviešus, baltkrievus, krievus, poļus un ebrejus. Cik labi svētku dienās saderēja Rainis ar Čehovu, latviešu dainas ar baltkrievu tautas dziesmām, poļu krakovjaks ar krievu kadriļu. Un cik žēl, ka pārstāvēt ebreju mākslu nācās rīdziniekiem — piektais airis Krāslavā ticis pārlieku bargi iedragāts. Jo sāpīgāka šī atziņa bija tāpēc, ka "Baltijas vainaga" krustmātes Irīnas Viņņihas atvestais Rīgas ebreju bērnu ansamblis bija tiešām lielisks un savas tautas mākslu parādīja tik spoži.

Kā teica Kultūras fonda prezidente Ramona Umblija, kultūras darbs ir līdzsvara meklēšanas darbs. Arī Daugavas dienās tika meklēts līdzsvars starp gara dzīvi un saimniecisko rosību, dabu un cilvēku, daili un ikdienu.

Kur sākas debesis? Kur beidzas sili? —

Viss nu ir sakusis sudraba mirgāÉ

Kur zili zied ezeri, zili zied lini,

Sērst jāju atmiņu palsajā zirgā.

Jā, Augšdaugava patiesi ir tā vieta, kurp atmiņu zirgos var traukt ne Valdis Krāslavietis vien.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs "LV"

Kas vārdā krāslaviešu mežiem un purviem, kalniem un ezeriem

Krāslavas rajons atrodas pašos Latvijas dienvidaustrumos. Rietumos un ziemeļos tas robežojas ar Daugavpils, Preiļu, Rēzeknes un Ludzas rajonu, austrumos un dienvidos — ar Baltkrieviju. Rajona platība — 2287,8 km2, iedzīvotāju skaits 1996.gada sākumā — 38,89 tūkstoši. Rajonā ir 2 pilsētas: Krāslava (12,3 tūkst. iedz.) un Dagda (3,3 tūkst. iedz.), un 24 pagasti. Lielākie ciemi: Indra, Andrupene, Ezernieki (Bukmuiža), Asūne, Robežnieki, Šķaune, Izvalta, Šķeltova, Kombuļi, Skaista (Geibi), Auleja u.c., kas vienlaikus ir arī pagastu centri.

Iedzīvotāju nacionālais sastāvs ir ļoti raibs: latvieši — 44,35%, krievi — 27,65%, baltkrievi — 18,91%, poļi — 5,91%, ukraiņi — 1,47%, čigāni — 0,58%, lietuvieši — 0,43%, ebreji — 0,05%, pārējie — 0,65% (1996.g. sākumā). Tas pilnībā atspoguļojas arī toponīmikā. Visai ievērojamas ir atšķirības starp pagastiem. Piemēram, Aulejas pagastā gandrīz visi iedzīvotāji ir l a t v i e š i. Latviski ir arī Kombuļu, Izvaltas, Skaistas pagasti. Daudzos pagastos iedzīvotāju sastāvs ir stipri mainījies. Pirms Otrā pasaules kara toreizējais Asūnes pagasts bija viens no latviskākajiem Latgalē (vairāk nekā 90% latviešu). Daži vecāki teicēji no pašas Baltkrievijas pierobežas tagadējā Ķepovas un Bērziņu pagastā krieviski nemaz nerunā. Vietvārdu zinātāji pārsvarā ir gados vecāki vietējie iedzīvotāji, tāpēc savāktie vietvārdi lielā mērā atspoguļo stāvokli pirms 50—60 gadiem. Lai gan citu valodu ietekme rajona toponīmikā ir visai ievērojama, tomēr latvisko (latgalisko) vietvārdu pārsvars ir nenoliedzams.

Robežnieku, Indras un Piedrujas pagastā dzīvo galvenokārt b a l t k r i e v i. Šī teritorija, ko norobežo Asūnīca, Ormjanka (u.), Ormijs (ez.), Garais ez . un Indrica (u.), kādreiz atradās Vitebskas guberņas Drisas apriņķī, un slavizācija to ir skārusi daudz dziļāk nekā Daugavpils, Rēzeknes vai Ludzas apriņķi.

Par šiem pierobežas "baltkrieviem" diezgan daudz raksta F.Kemps grāmatā "Latgales likteņi", piemēram: "Latgales "baltkrievi" etniski ir tie paši senie l e t g a ļ i, kuriem bija jāpārvēršas poļos, bet kuri palika tikai pusceļā un, pazaudējuši savu dzimto valodu, pieslējās krievu valodai viņas baltkrieviskajā dialektā. Arī šo Latgales "baltkrievu" tips, raksturs, dzīvesveids nemaz neatšķīrās no latgaliešu tipa, bet toties stipri atšķīrās no šejienes lielkrieviem, vecticībniekiem un pravoslaviem, kuri nepārprotami ir vēlāku laiku iegātņi latgaliešu zemē". (34.lpp.)

F.Kempa novērojumi un spriedumi, kas izteikti pirms 60—70 gadiem, pilnībā atbilst arī šodienas situācijai. Padomju skolas beigusī paaudze gan runā tīrāku krievu valodu, tomēr ikdienā vecāka gadagājuma cilvēki, sevišķi laukos, runā vēl to pašu "puskrievisko, puspolisko "baltkrievu" valodu ar dažu latgaliešu vārdu piejaukumu" kā F.Kempa laikā. Šai valodai raksturīgi cietie r un č (vārdos, kur krieviski tie būtu jāizrunā mīksti, piem., reka , čornij ), krieviskie av, ev, ov skan kā latviešu divskaņi au, eu, ou , daudzos vārdos krievu e vietā ir z , skaņu g izrunā kā poļu balsīgo h . Daudzi ikdienā lietojamie vārdi ir aizgūti no poļu un baltkrievu valodas, bet ir arī tādi, kas šķiet tikai vietējās izloksnes darinājums: staķvok 'dīķis', hata 'māja', baiņa 'pirts', puņa 'šķūnis', drozd 'strazds', baķcjan 'stārķis', buķrak 'biete', morkva 'burkāns', kurķčatki 'cāļi' u.c.

Tāpat kā F.Kempa laikā jūtama norobežošanās no īstajiem krieviem. Iedzīvotāji labprātāk sevi nosauks par baltkrieviem, poļiem vai katoļiem, bet ne krieviem. Kad pirms gadiem desmit Piedrujas katoļu priesteris gribējis sākt noturēt dievkalpojumus "tautai saprotamā" valodā (nevis poliski, kā līdz šim), "tauta" sašutusi: "Bim> j,hectybt gjikj^".

F.Kempa grāmatā minētos faktus par Latvijas—Baltkrievijas robežas nospraušanu 1919.—1920. gadā ļoti emocionāli ilustrē mūsdienās pierakstītie aculiecinieku stāstījumi. Tas, kas varasvīriem bija tikai formalitāte, pierobežas iedzīvotājiem izvērsās par traģēdiju. Ja rajona ZA daļā kaut cik tika ievērotas dabiskās robežas (upes: Sarjanka, Aktica, Lukšova, Asūnīca ), tad uz D no Posovas, līdz Rosicas ietekai Daugavā , robeža ir... novilkta kartē ar lineālu un pēc tam realizēta dabā. Gados vecāki cilvēki stāsta, kā tika sadalītas pat sādžas, izšķirtas ģimenes. Vieni radi, kaimiņi palikuši šaipus, otri — taipus robežas. Raksturīgs piemērs ir Pīzāni — sādža, kura atradās 4 km uz A no Nauļāniem (Robežnieku pag.) un no kuras pāri palicis vairs tikai vietas nosaukums un cilvēku atmiņas.

Vietu (sevišķi sādžu) nosaukumi Robežnieku, Indras un Piedrujas pagastā, kaut arī pārsvarā slāviski, tomēr ir seni, vērtīgi, paaudžu paaudzēs šeit dzīvojošo cilvēku doti. Arī dabas objektu nosaukumu šeit ir tikpat daudz kā jebkurā citā, latviskākā, pagastā: Kamenka, Žabinka, Staķvok, Kriķņica, Studjanķci, Kant, Baķbovņik, Stariķna, Savica, Kaķloda, Krjuča, Mšarina, Careva luķka, Koķtjol, Morķgi, Skarķbovka u.c. Iebraucēji jaunus nosaukumus vietām parasti nedod un bieži vien nezina arī vecos. Tas, protams, nenozīmē, ka Latgalē nav etnisko baltkrievu, kas ieceļojuši dažādos "juku laikos".

Šī gadsimta 20.–30. gados notika diezgan intensīva tagadējo Indras un Piedrujas pagastu latviskošana. Atsavinātās panu (poļu muižnieku) zemes pie Baltkrievijas robežas tika piešķirtas latviešu bezzemniekiem no citiem Latvijas rajoniem. Veidojās latviešu skoliņas (blakus baltkrievu un ebreju skolām, kas pastāvēja līdz 1934. gadam). Skolotāji un robežsargi bijuši tikai latvieši. Viensētām tika doti latviski nosaukumi ("Podiņi", "Žagati" u.tml.). Līdz ar to šajos pagastos parādās arī pa kādam latviskam uzvārdam vai vietas nosaukumam.

Ļoti īpatnējs, "sajaukts" ģeogrāfisko nosaukumu ziņā ir Kalniešu pagasts. Iedzīvotāju sastāva maiņas sekas, krieviskošanās tendences bija stipri jūtamas arī 60. gados, kad toreizējā Skaistas pagastā vietvārdus vāca Krāslavas 1. vidusskolas skolotāja Anna Vagale. Daļa no toreiz pierakstītiem "valodnieciskiem brīnumiem" pastāv vēl šodien, tiem pievienojušies arī jauni: Gryuževo boķloto, Sauļeva goķra (toreiz Saķulova goķra , tagad vēl arī Konskaja goķra ), Vucinov lug, Prudziņ, Uževo boķloto, Purpļiva (pirms 30 gadiem vēl Puorpļava vai Pūrpļava ), dažādas pureņkas, ļeicitki u.tml. 1994. gadā pierakstītas: Balabauka, Našukaļeva, Podubuķgaļņa u.c.

Diezgan stipra p o ļ u un b a l t-k r i e v u valodas ietekme jūtama arī latgaliskajos pagastos: Žviru kolns, Žvireņi, Gajoks (iespējams, arī nosaukums Gaisa kalns cēlies no vārda gaj 'birzs') u.c.

Mazāk pamanāma ir l i e t u v i e š u valodas ietekme. Gadsimta sākumā lietuvieši dzīvojuši vairākās sādžās tagadējā Kalniešu pagasta teritorijā, sevišķi Lielindricas apkārtnē. Tur vēl var sastapt cilvēkus, kas bērnībā runājuši lietuviski, kam ir lietuviski uzvārdi, diezgan daudz ir arī lietuviskas cilmes vietvārdu: Bindari, Samaņica u.c.

Vecticībnieku sādžām (Udrijai Ezernieku pag., Foļvarkai Kastuļinas pag., Tresciškiem Kalniešu pag.) raksturīgi, protams, k r i e v i s k i nosaukumi.

Līdz Otrajam pasaules karam lielākajos ciemos un pilsētās bija daudz e b r e j u (Asūnē, Piedrujā, Dagdā, Krāslavā u.c.). Ar viņiem saistīti vietu nosaukumi: Židu kaļneņš, Žida gruovs, Židovka (u.), Ļipka (u.), Zamka (p.), Goķrehovņiki (mežs) u.c.

Par č i g ā n i e m atgādina Cygana suodeņš, Cyķganskij lug u.c.

Sastopams arī dažs labs "eksotiskāks" vietas vārds: Franču sala, Napoleona kalniņš, Turku kapi u.c. Šie nosaukumi parasti saistās ar kādiem senākiem (vismaz 19. gadsimta) kariem.

Izplatītākie ezeru nosaukumi:

Glušaks, Glušņa, Gluhoje

Dyunuoklis, Dūņu ez.

Iļdzs, Iļdzeits, Iļzs, Iļzeits

Žabinka, Verdiveits, Verdivīņs

Dolgoje, Garais, Garasts

Prudiņka, Prūdeņš, Prudoks

Luboneņš, Lubāns, Lubančiks

Krugloje, Krugļeņkoje

Bolts, Boļteņais, Baltais ez., Beloje

Karašu ez.

Dubuļs, Dūbuleits, Dubiņs

Čornoje, Melnais ez.

Valna ez., Čertoks

Oklais ez., Sļepoje

Guļbiņs, Guļbinka, Gulbju ez.

Saules ez., Sauleskalna ez.,

Plaudeits, Plaudeņš, Plautinka

Sauļazars

Izplatītākie ūdens reljefi:

Šaures, Šauras, Uziķņa

Mazā s.

Liepu s., Līpu s., Ļipovka

Valātive, Valātaukas

Lielā s.

Ūzulu s., Ūzuleņš, Ūzulīņa

Ostrova

Nirks, Nirku rogs

Mīlesteibas s., Mīlas s.

Bārzu rogs, Bārzsaleņa

Apšu s., Osinovka

Gubinka, Zaguba, Zagubina

Styuri, Kokts, Kuķtok

Pahatnīks

Kad paugurainā apvidū kādam vietējam cilvēkam jautā par kalnu nosaukumiem, parasti atbilde skan: " Kaidi te kolni? Nav te nikaidu kolnu. " Pēc neatlaidīgākas taujāšanas gan atklājas, ka kalni tomēr ir un tiem ir arī nosaukumi. Tā pamazām visā Krāslavas rajonā izdevies savākt vairāk nekā 700 reljefa formu (pārsvarā — kalnu) nosaukumu. Protams, tie nav visi, īstenībā to var būt daudz, daudz vairāk.

Vairums kalnu nosaukumu pieder pie mikrotoponīmiem. Tas nozīmē, ka nosaukums ir pazīstams galvenokārt vienas sādžas teritorijā. Tomēr katrā pagastā ir daži kalni, kurus pazīst viss pagasts. Tie parasti ir pilskalni, nostāstu vietas, bet var būt arī citi kaut kādā ziņā ievērojami kalni, piem., Asūnes pag. Cara k., Kapališu k. , Andrupenes pag. Butkuona k. , Šķeltovas pag. Naudas k ., Aulejas pag. Bārališku k., Andzeļu pag . Līpkolns u.c.

Pēc daudzu ceļvežu ziņām, augstākais kalns Krāslavas rajonā esot Mazais Liepukalns Andzeļu pagastā. Tomēr kalnam ar augstuma atzīmi 263,7 m vjl. ir cits nosaukums: topogrāfiskajā kartē M 1:10 000 tas atzīmēts ar nosaukumu <tlyfz ujhf, dažos avotos minēts Greizais kalns , teicēji kā iespējamu min arī variantu Kručaks . Tā kā kalna tuvākā apkārtne ir neapdzīvota un mežaina, tad arī kalna nosaukumu vairums aptaujāto pagasta iedzīvotāju nezina. 1,5 km DAA no tā atradusies sādža Līpkolni, turpat arī cits kalns ar nosaukumu Līpkolns jeb Līpu k. (258,9 m vjl.). Pēdējā laikā nosaukums "Mazais Liepukalns" ir ieceļojis arī Ezernieku pagastā kā saimniecības nosaukums Garaudžos un tiek attiecināts uz kalnu, kur tagad ierīkota slēpošanas trase. Tomēr šo kalnu vietējie vairāk sauc par Garaudžu k. (pēc sādžas) vai par Tārauda k. (pēc uzvārda).

Kādi tad ir visbiežāk sastopamie reljefa formu nosaukumi?

Kalni

Augstais k., Visokaja gora

Graizais k., Škeibais k.

Mola k., Plīna k., Gļinovki

Zalta k.

Garadkas k., Gorodok, Garadeņš

Bazneicas k.

Kopu k., Moģiļnaja gora

Kapču k.

Stuovais k., Krutaja gora

Saules k.

Ostrova

Žvireņi, Žvirkas, Žviru k.

Lysaja gora, Laukais k.

Dziļais gruovs, Glubokij rov

Piļs k., Starij Zamok

Kozu k., Kozlovaja gora

Naudas k., Groševaja gora

Līpu k., Ļipovij ostrov

Lopsu k., Ļisja gora

Akmiņu k., Akmynuojs

Majaka k.

Kalvarijas k.

Smiļšu k., Pesčanaja gora

Bārzu k.

Garais k.

Lielais k., Boļšaja gora

Sorkonais k., Krasnaja gora

Padūbe, Padūbes k.

Uoža Mugora

Rūbeža k.

Pļavas un purvi

Syunuoklis, Syunu p., Amšara, Mšara, Mhi, Mohovka

Grimušā pļ., Topkoje boloto, Vjackoje boloto

Izdaga, Degsnis, Goreloje boloto, Goreļik, Goreļišči, Vygorka

Malnais p., Malnzemes, Čornaja požņa

Vylku p., Volčeje boloto

Leiguči, Plavi, Poplava

Tārpineica, Tārpauņa, Torkaunes, Torpavica, Torfjanoje boloto

Gryuža, Gryužu p., Gryužiņs

Luksti, Luksta p., Lukšteļi

Tymsais p., Tjomnoje boloto

Lugs, Lužki, Lugovatka

Kopu p., Pakape

Garā pļ., Garonais p., Dolgoje boloto

Darejums, Dareima pļ.

Opolais p., Krugloje boloto

Kunga dryva, Kunga p.

Olūta pļ., Kriņica, Kļučki, Studjanci

Bacjanu p., Batjanki, Starķa pereklis

Lielais p., Lielā pļ., Boļšoje boloto

Dzierveņu p., Žuravki, Žuraviņņik

Kumeļu p., Ķēves p., Žerebjatņiks, Belaja Kobyla

Ciņuotā pļ., Kurgaņistoje boloto

Valna p., Čortovo boloto

Cygana pļ., Cyganskij lug

Asterobs, Rasterobs

Kozu p., Kozlovo boloto

Plintauka

Bārzu p.

Leiči

Teirieļs

Meži

Sileņš, Silaveņa, Bor, Borovinka

Prīdeites, Sosoņņik, Sosnovij ļes

Duboks, Dubņaki, Dubrava, Ūzulīņa

Dīva duorzs, Dīva duorzeņš

Ostrova, Astraveņa

Atauga, Ataudzeņa

Degsnis, Degšņa, Izdaga, Gorelij bor, Gorelovka

Bārzu mežs, Berezņak, Beļiški

Apsīne, Opšali, Osiņņiček

Paresnīks

Nodaļa no Otīlijas Kovaļevskas rokrakstā sagatavotās Krāslavas rajona ģeogrāfisko nosaukumu vārdnīcas

Jauno taku skolotājas (no kreisās) : Janīna Gekiša un Lonija Mironova veidojušās kopā ar saviem audzēkņiem

Profesors Pēteris Martinsons aicina pieskarties Daiņa Pundura darinātajam podam, kas glabā zemes siltumu un spēku

Japāņu porcelāna meistari lepojas ar tradīcijām 14 paaudzēs, Latgales podnieki — labi ja četrās vai piecās. Bet arī viņi atrod kopīgu valodu ar smalko porcelānu

Atvadu ugunskurs Priedainē — Krāslavas “Pārdaugavā”

Augšdaugavas loki

Kultūras ministrs Rihards Pīks sveic svētku dalībiniekus

Kultūras fonda prezidente Ramona Umblija izstādē “Toreiz un tagad'

No Krāslavas “kultūras ministres” Ritas Barčas daudz jauna var uzzināt arī DPU rektors Bruno Jansons un pilsētas mērs Arkādijs Petaško;

bērnu sveiciens Daugavai;

Valdis Pauliņš ņem no cepļa jaunos podus

Piedrujas dievnamā

Daugavas svētku emblēma paliek krāslaviešiem

Lielo ozolu nogāzis vējs un vecums

Adamovas taka vijas cauri gravām un pāri strautiem

Aizlūgums par Daugavu Krāslavas baznīcā

Mirdza Urme pateicas Kaplavas pagasta vecākajam Boļeslavam Ostrovskim

Un atkal — pretim jauns Daugavas ieloks

Adamovas takas veidotājs Bruno Jansons

Druja ar Piedruju tiekas uz prāmja

Novadpētniecības skolotāja Janīna Gekiša ar saviem audzēkņiem;

Ebreju bērnu ansamblis prot visas pasaules ebreju dejas;

Teslietu ministrijas nacionālo lietu speciāliste Aina Balaško bija dāņu etnopolitiķu Nīlsa Henriksena un Jorna Buha gide un tulkotāja;

svētkos bija arī īsti plosti un paši plostnieki

Skolotāja Lonija Mironova sniedz pēdējos norādījumus ekskursijas vadītājām

Augšdaugavas dziedātāji pulkā aicināja arī ārlietu ministru Valdi Birkavu

Saeimas deputāte Anta Rugāte kopā ar svētku saimnieku Jāzepu Dobkeviču

Taka ved lejup uz Daugavu

Indricas baznīca Daugavas krastā

Jāņupītes vecās dzirnavas

Krāslavas koka namiņi

Cēli kā dzimtenes dievnami....

Daugavā spoguļojas arī lielākas un mazākas saliņas

Krāslavai cauri līkumo Jāņupīte

Daudzas ieliņas ved uz Daugavu

Šai Piedrujas akmenī Vilnis Titāns iekalis Daugavas senākos vārdus