Latvija un Krievija, saimniecība un politika, pagātne un mūsdienas

Pirms 70 gadiem, 2. jūnijā, parakstīts Latvijas un Padomju Savienības tirdzniecības līgums

Dr. hist. Aivars Straume, LU docents, — “Latvijas Vēstnesim”

1927.gada 2.jūnijā noslēdza tirdzniecības līgumu starp Latviju un Padomju Savienību. Kāpēc ir vērts atcerēties šo gadskārtu? Tirgus ekonomikas apstākļos viena no smagākajām problēmām ir gatavās produkcijas pārdošana. Tā tas bija arī toreizējā Latvijā. Kopš neatkarības iegūšanas līdz līguma parakstīšanai mūsu zemei visu laiku bija negatīva ārējā tirdzniecības bilance — piemēram, 1924.gadā imports bija 255,9 miljoni latu, bet eksports — 169,9 miljoni latu, 1925.gadā — attiecīgi 280,5 un 179,6, bet 1926.gadā — 260,3 un 188,5 miljoni latu. Līdz līguma noslēgšanai ar PSRS arī ar šo valsti Latvijai bija pasīva ārējās tirdzniecības bilance, piemēram, 1924. gadā mūsu zeme ieveda no lielā Austrumu kaimiņa preces par 16,4 miljoniem latu, bet izveda uz turieni tikai 4,3 miljonu vērtībā.

Šī vienošanās paredzēja, ka Padomju Savienība dos pasūtījumus mūsu uzņēmumiem, galvenokārt rūpniecībai, par 40 miljoniem latu katru gadu, bet Latvija iepirks pie viņiem preces 19 miljonu latu vērtībā — tātad paredzēja mūsu zemei pozitīvu ārējās tirdzniecības bilanci ar PSRS. Latvijai bija jāpērk Padomju Savienībā nafta un tās produkti, cukurs, labība, dzelzs, tabaka, sāls un citas preces, bet jāpārdod tai dzelzceļa vagoni, vilnas dzija, divriteņi, lauksaimniecības mašīnas, papīrs, adītas preces, linolejs u.c. Līgums paredzēja arī abpusējus muitas tarifu pazeminājumus.

Ļoti svarīgs bija arī fakts, ka aptuveni 95 procenti no PSRS pasūtījumiem bija rūpniecības ražojumi. 20. gadu otrajā pusē šī nozare deva tikai 18—20 procentus no Latvijas eksporta. Vienkārša tērauda stieple maksā 30 reižu dārgāk nekā metāls, no kura tā ir izgatavota, bet automašīnās, lidaparātos un citos sarežģītos izstrādājumos gatavās produkcijas vērtība vismaz tūkstoš reižu pārsniedz tā materiālo cenu, no kā konkrētais izstrādājums ir izgatavots. Tāpēc ir ļoti neizdevīgi izvest izejvielas un lauksaimniecības ražojumus, bet ļoti labi pelna mašīnu pārdevēji.

Attīstītās kapitālistiskās valstis sevi dēvē, par industriāli attīstītajām valstīm, ar to pasvītrojot, ka viņu labklājības pamats ir spēcīga rūpniecība. Mūsdienās šīs zemju grupas vairākumam iekšzemes kopprodukts, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, svārstās no 42 līdz 20 tūkstošiem dolāru gadā, bet zemēm ar vidēju rūpniecības attīstības līmeni, pārsvarā Latīņamerikā — no 3 līdz 7 tūkstošiem gadā, bet atpalikušajām zemēm ar vāji attīstītu industriju — 300 līdz 1000 dolāru gadā. Atsevišķā grupā var izdalīt nedaudzās bagātās naftas eksportētājas zemes, bet Latvija diemžēl nepieder pie šiem laimes lutekļiem.

Latvijā no 1927. līdz 1930.gadam rūpniecības ražojumu vērtība palielinājās no 344,3 miljoniem līdz 443,5 miljoniem latu, bet uz PSRS eksportēto rūpniecības preču vērtība — no 2,1 miljona līdz 33 miljoniem, sasniedzot 44 procentus no mūsu zemes kopējā fabrikātu eksporta. Tādējādi apmēram viena trešdaļa rūpniecības ražošanas pieauguma šajā laikā ir saistāma ar parakstītā līguma darbību. Savukārt rūpniecības īpatsvars eksporta kopvērtībā 1929.gadā bija 33 procenti, 1931.gadā — 37 procenti, bet līguma darbības izbeigšanās 1932.gadā stabilizējās 22 procentu līmenī. 1930.gadā Latvijas un Padomju Savienības tirdzniecības apgrozījums bija 17,6 miljoni latu, bet 1935.gadā — vairs tikai 3,7 miljoni. Aptuveni 3 procenti no visas mūsu zemes ārējās tirdzniecības apjoma.

Kāpēc šī tirdzniecība ar sociālistisko lielvalsti varēja diezgan jūtami ietekmēt Latvijas rūpniecību? Tautsaimniecības vēsture pierāda, ka ir ļoti grūti pārdot fabriku izstrādājumus ārvalstīs ar daudz augstāku saimniecības attīstības līmeni, bet ir izdevīgi tos realizēt zemēs ar vēl vājāku ražošanu, kuru nabadzīgo iedzīvotāju vairākumam ir pa kabatai tikai lētas preces. Ar šādu tirgu apgūšanu savus ekonomiskos brīnumus sāka Japāna, Dienvidkoreja, Taivana, Singapūra, Honkonga, Ķīna, Malaizija, Taizeme un vēl dažas citas valstis — tās, kas ir guvušas vislielākos saimnieciskos sasniegumus pēdējo gadu desmitu laikā. XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā Latvijā ļoti strauji uzplauka rūpniecība, ko ārkārtīgi veicināja milzīgā Krievijas tirgus sekmīgā izmantošana. No visas toreiz Latvijā saražotās rūpnieciskās produkcijas Iekškrievijā patērēja 63,5 procentus, Baltijā 29,5 procentus, bet uz ārzemēm eksportēja tikai 7 procentus. Metālapstrādes un mašīnbūves, gumijas izstrādājumu pārdošana Viskrievijas tirgū sastādīja pat 90 procentus, bet ķīmiskās, ādas, apavu un tekstilrūpniecības — 70 procentus. Pirmā pasaules kara laikā no Latvijas teritorijas austrumu virzienā izveda vairāku simtu rūpnīcu mašīnas, no kurām ļoti maz ko izdevās atgūt. Pēc neatkarības iegūšanas arī daudzkārt samazinājās ekonomiskie sakari ar Krieviju. Tā visa rezultātā tikai 30. gadu beigās Latvijai izdevās sasniegt 1913.gada rūpnieciskās ražošanas kopapjomu. Ja Rietumeiropas valstī toreiz rūpniecības kopprodukcijas vērtība, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, svārstījās ap 1800 latu gadā, tad mūsu zemē tā bija tikai 192 lati, t.i., vismaz deviņas reizes mazāk. Tādēļ arī lauksaimniecībā pie viņiem jau bija pārsvarā mašinizēta ražošana, bet pie mums — galvenokārt roku darbs un zirgu vilcējspēks. Graudaugu ražā no hektāra un piena izslaukumā no govs gan starpība bija ievērojami mazāka — aptuveni divas reizes. Protams, Eiropas teritorijā toreiz bija arī zemes ar sliktākiem saimnieciskajiem rādītājiem nekā Latvijā, piemēram, Bulgārijā rūpniecības kopprodukcijas vērtība uz vienu iedzīvotāju bija tikai 34 lati.

Kāpēc šādos apstākļos 1932.gadā netika pagarināts šis Latvijai diezgan izdevīgais saimnieciskais līgums? Diemžēl pie mums gan toreiz, gan tagad vairumā gadījumu politika komandē ekonomiku. Mūsdienu Rietumos pārsvarā ir otrādi, un tas ir viens no viņu lielo saimniecisko panākumu priekšnoteikumiem.

Tā laika Latvijā katrs iedzīvotāju slānis zināja, kāda politiskā organizācija aizstāv viņa specifiskās intereses, piemēram, Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija, Latviešu zemnieku savienība, Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partija u.c. Savi pārstāvji Saeimā bija arī mazākumtautībām un latgaliešiem. 1927.gadā bija viens no retajiem gadījumiem, kad lielākā toreizējā Latvijas politiskā partija sociāldemokrāti ietilpa valdības koalīcijā. To viņi izmantoja arī tam, lai palielinātu savu potenciālo vēlētāju — strādnieku skaitu, ko arī veicināja attiecīgais līgums. Savukārt 1932. gadā sociāldemokrāti atradās opozīcijā, pie varas bija zemnieku un dažas citas partijas, kas bija maz saistītas ar rūpniecību un nevēlējās strādnieku skaita palielināšanu. Protams, traucēja arī nedraudzīgās attiecības starp abām valstīm ar dažādām sociāli ekonomiskajām sistēmām.

Pirmskara Latvijā aptuveni 65% iedzīvotāju dzīvoja laukos, šī nozare deva lielu daļu no valūtas ienākumiem, taču arī šo iespēju mēs esam zaudējuši. Tāpēc arī mums nav iespējams izdzīvot bez spēcīgas rūpniecības. Pretējā gadījumā turpināsies tautas izmiršanas process. Mēs jau sen esam paspējuši pārliecināties, cik grūti ir iespiesties mūsu ražojumiem pārblīvētajā Rietumu tirgū.

Atliek skatīties pretējā virzienā uz zemēm, kur nesenā pagātnē mūsu preces ķertin izķēra, kur mūsu produkciju pazīst un ciena. Diemžēl iepriekšējās Latvijas valdības gandrīz neko nav darījušas, lai veicinātu mūsu eksportu uz Krieviju. Kopš stāšanās prezidenta amatā Bils Klintons ir jau divpadsmit reizes ticies ar Borisu Jeļcinu, bet Helmuts Kols — jau divdesmit vienu reizi. Līdzīgi rīkojušies arī citu Rietumu valstu vadītāji. Šo sarunu gaitā attīstīto kapitālistisko zemju vadošie politiķi ir ļoti centušies paplašināt savas produkcijas eksporta iespējas uz Krieviju. Uz šī fona nepievilcīga izskatās mūsu iepriekšējo valstsvīru pasivitāte, nerūpējoties par mūsu nacionālajām interesēm ekonomikā. Kaut kas nopietns šinī ziņā ir aizsākts tikai pēdējā laikā. Taču šīs vizītes vienas mūsu sabiedrības daļā tiek uztvertas negatīvi, apgalvojot, ka ekonomisko sakaru paplašināšana ar Krieviju radīšot politisko atkarību no tās. Jāņem vērā, ka NVS valstis ir gandrīz vai vienīgā teritorija, kur var atrast nopietnu noieta tirgu mūsu produkcijai, un bez šīs iespējas izmantošanas mēs nekad nesasniegsim šādu līmeni, lai konkurētu Rietumu tirgos, mums neradīsies pietiekami daudz līdzekļu dārgu ražošanas iekārtu pirkšanai. Turklāt arī ārzemju kapitāls pie mums nāks daudz labprātāk, ja spēsim tam nodrošināt daudz plašākas produkcijas pārdošanas iespējas. Savukārt, ja kļūsim turīgāki, tad arī mūsu rīcībā parādīsies līdzekļi, par ko nopirkt citur to, ko Krievija varbūt kādā situācijā mums atteiksies pārdot. Toties, ja joprojām būsim nabagi, tad arī Rietumi mums par velti neko nedāvinās.

Kas attiecas uz mūsu neatkarības saglabāšanas iespējām, tad diemžēl izšķirošos lēmumus šajā jomā pieņems nevis Vašingtonā, bet gan Maskavā. Krievijai pašlaik nav praktisku iespēju aizkavēt pašreizējo NATO paplašināšanas procesu, jo tai gandrīz nav kopējās robežas ar šīm trim valstīm. Pavisam citāda situācija ir ar Baltiju, šeit diemžēl joprojām pastāv iespēja mūs okupēt vienas dienas laikā, līdzīgi kā tas notika 1940.gadā, un Rietumi mūsu dēļ neies karot ar kodollielvalsti. Tāpēc, ja Kremlī pie varas esošajai komandai liksies, ka no mūsu okupācijas viņiem būs vairāk plusu nekā mīnusu, tad viņi var mūs atkal iekarot, bet , ja otrādi, tad neaiztiks. Līdz ar to, ja mums ar Krieviju būs labas attiecības, tad mūsu neatkarība būs stabilāka, bet, ja nē, tad tā var tikt atkal apdraudēta. Nav obligāti vienam otru mīlēt, lai veidotu savstarpēji izdevīgas ekonomiskās attiecības.