vide. cilvēks. laiks Šodien - Pasaules vides aizsardzības diena

Vides veselībai un mūsu visu nākotnei

JĀNIS BRUŅENIEKS, Latvijas Vides aizsardzības fonda izpilddirektors - "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Kopš 1996. gada 9. jūlija par Latvijas ūdeņu, gaisa telpas un visas vides veselību rūpējas arī Vides aizsardzības fonds. Tas darbojas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārraudzībā un gādā par vides aizsardzībai paredzēto līdzekļu maksimāli efektīvu izlietošanu.

- Kā radās vajadzība pēc šāda fonda izveides?

- Lai novērstu spriedzi vides aizsardzības un saimnieciskās darbības saskares punktos, jau pēdējos padomju gados sāka ieviest maksājumus par vides piesārņošanu un dabas resursu izmantošanu, līdz 1990. gadā tika pieņemts pirmais likums par dabas resursu nodokli. Tas stājās spēkā ar 1991. gada 1.janvāri. Ar šo likumu valsts bija noteikusi konkrētus nodokļus par konkrētām lietām. Taču šis nodoklis bija vairāk fiskāls, mazāk ekonomisks instruments vides stāvokļa uzlabošanai. Tika radīts noteikts valsts ienākumu avots, ko varēja izmantot tikai vides aizsardzībai. Taču deviņdesmito gadu sākumā bija ļoti augsts inflācijas līmenis un, kaut gan nodokļu likmes tika divas reizes koriģētas, tas tomēr netika līdzi inflācijai. Bija pārāk nopietns līdzekļu izdilums, maksājumu likmes neglābjami devalvējās. Īsi sakot, likums nedarbojās.

Toreiz vadīju mūsu ministrijas Juridiskā un ekonomikas departamenta nodaļu. Kopā ar vides aizsardzības valsts ministru Induli Emsi sākām rēķināt, kas būtu izdevīgāk - vai nu ar katru inflācijas kāpumu koriģēt dabas nodokļa likmi vai varbūt radīt jaunu likumu. Lēnām, pakāpeniski tika gatavots jaunais likums, izstrādāti ekonomiski vides aizsardzības instrumenti, līdz 1995. gada 14. septembrī Saeima pieņēma un Valsts prezidents izsludināja likumu "Par dabas resursu nodokli", kas stājās spēkā ar 1996. gada 1. janvāri.

Ministru kabineta noteikumu paketē par šī likuma normu piemērošanu tika ietverts arī Latvijas Vides aizsardzības fonda nolikums, jo šis likums paredz, ka nodokļa ieņēmumi ieskaitāmi valsts un pašvaldību speciālajos vides aizsardzības budžetos un izmantojami vienīgi vides aizsardzībai. Kaut gan no valsts fiskālās un budžeta politikas viedokļa šādu speciālo budžetu veidošana nav ieteicama, tas notiek faktiski visās pārejas ekonomikas valstīs. Arī ASV, Francijā, Nīderlandē un citās ekonomiski attīstītajās valstīs maksājumi par dabas resursu lietošanu tiek uzkrāti īpašos ekofondos. To iesaka arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija OECD ( Organisation for Economic Cooperation and Development ). Šajā attīstīto valstu organizācijā ir arī nedalības valstu komiteja ar vides komisiju, kas 1994. gadā sagatavoja Sanktpēterburgas vides aizsardzības fondu veidošanas vadlīnijas pārejas posmā. Polijā šāds fonds darbojas jau kopš 1991. gada, un šajos gados tie izveidoti visās Viduseiropas un Austrumeiropas pārejas ekonomikas valstīs, atskaitot Rumāniju.

Mūsu Ministru kabineta noteikumi, ar kuriem tika nodibināts Latvijas Vides aizsardzības fonds, pieņemti 1996. gada 9.jūlijā. Uz pirmo sēdi sanācām septembra sākumā.

- Kāda ir fonda struktūra?

- Latvijas Vides aizsardzības fonds ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai pakļauta valsts pārvaldes iestāde. Tās darbību vada Fonda padome un izpilddirektors. Šīs padomes priekšsēdētājs pēc amata ir vides valsts ministrs. Izpilddirektors pakļauts viņam ne kā ministram, bet kā šīs padomes priekšsēdētājam. Padomē ir Finansu un Ekonomikas ministriju un dažādu vides aizsardzības institūciju pārstāvji, kā arī divi delegāti no reģionālajām vides aizsardzības pārvaldēm, kas ik pēc trim mēnešiem mainās. Tādējādi uz rotācijas principa pamata tiek aptverti visi valsts reģioni. Padome izlemj finansiālos jautājumus, pieņem politiskus un stratēģiskus lēmumus. Padomes locekļi strādā sabiedriskā kārtā, turklāt - visai spraigi. Padome sanāk vidēji ik pēc trim nedēļām, un sēdes ilgst līdz piecām stundām. Manuprāt tas nav visai labi - piemēram, Polijā šādas padomes sēdes notiek reizi trijos mēnešos. Arī mums droši vien kāds pilnvaru loks būtu jāuztic fonda izpildinstitūcijai. Tā gan vēl nav pilnīgi nokomplektēta. Nav arī pabeigti nepieciešamie telpu iekārtošanas darbi. Fonda direkcijā šobrīd esam seši darbinieki.

Kopā ar mani strādā atbildīgā sekretāre Marta Bite, kuras pārziņā ir fonda dokumentācija, sēžu sagatavošana, protokoli un tamlīdzīgas lietas. Tehniskās ekspertīzes un uzraudzības nodaļu vada Andrejs Melzobs, pēc izglītības inženieris celtnieks. Ekonomiskās ekspertīzes nodaļas vadītāja Vivita Galeja ir ne vien laba ekonomiste, bet arī matemātiķe. Pašvaldību projektu koordinācijas nodaļu vada Indriķis Bulis - pieredzējis pašvaldību darbinieks. Finansu un grāmatvedības jautājumus kārto nodaļas vadītāja Dzintra Tamme. Saistībā ar konkrēto projektu specifiku un citām darba īpatnībām mēs plaši izmantojam ārštata ekspertus, kuri strādā nodaļu vadītāju pārraudzībā. Tuvākajā laikā darbu sāks prognožu un analīžu nodaļa un izglītības un propagandas nodaļa.

Lai nodrošinātu fonda darbības caurspīdīgumu, nodrošinātu plašāku skatījumu un kompetences loku un atgriezenisko saikni ar sabiedrību, darbojas Fonda konsultatīvā padome. Tajā esam aicinājuši piedalīties dažādu nevalstisku un reģionālu organizāciju, profesionālo un nozaru asociāciju pārstāvjus, augstskolu mācībspēkus un esam priecīgi par katru speciālistu vai vienkārši entuziastu, kas vēlas piedalīties šīs padomes darbā. Šī padome strādā ļoti konstruktīvi - analizē projektus, sniedz savus atzinumus un izstrādā ieteikumus visdažādākajos jautājumos, rīko preses konferences, nāk klajā ar paziņojumiem. Tas ir ļoti svarīgi, jo tiek izteikts neatkarīgs viedoklis. Laba sadarbība izveidojusies ar Iepakojuma asociāciju, ar kuru mūsu attiecības sākumā bija visai vēsas, tāpat ar vairākām augstskolām. Diemžēl nav izdevies iesaistīt padomes darbībā kādu Pašvaldību savienības pārstāvi.

- Kā tas šķiet jūsu fonda skatījumā - vai jaunais likums "Par dabas nodokli" ir pietiekami efektīvs?

- Saskaņā ar principu, ka piesārņotājs maksā, likumā iestrādāts plašs ekonomisko instrumentu spektrs. Nodokļa mērķis ir ne vien ierobežot dabas resursu nesaimniecisku izmantošanu un vides piesārņošanu, bet arī veicināt tehnoloģijas pilnveidošanu un sekmēt ilgspējīgas tautsaimniecības attīstības stratēģiju. Šis nodoklis darbojas gan kā līdzekļu iegūšanas instruments, nodrošinot vides aizsardzībai pastāvīgu finansēšanas avotu, gan rada uzņēmējos interesi sākt skaitļot - vai izdevīgāk ir normatīvu robežās novadīt piesārņojumu vidē un maksāt atbilstošu nodokli vai arī pašam izvēlēties no izmaksu viedokļa visefektīvāko attīrīšanas tehnoloģiju un maksāt mazāku nodokli atbilstoši reāli radītajam piesārņojumam. Šī regulējošā funkcija ir daudz efektīvāka nekā pirmajā likumā.

Jaunais likums paredz arī iespēju ieviest vides aizsardzībā tirgus ekonomikas principus. Runa ir par tiesībām pirkt un pārdot piesārņojuma licences. Tas uzņēmumiem vai uzņēmumu grupām dotu brīvas iespējas meklēt lētāko paņēmienu vides problēmu risināšanā. Dažkārt blakus esošos uzņēmumos, kas strādā ar dažādām tehnoloģijām, bet rada vienādu piesārņojumu, tā likvidēšanas izmaksas ir ļoti atšķirīgas. Pieejot stingri administratīvi, varētu prasīt, lai tie vienādi samazina piesārņojumu. Taču iespēja tirgoties ar piesārņojuma licencēm ļautu piesārņojumu samazināt tajā uzņēmumā, kur to var izdarīt lētāk. Otrs savukārt varētu tajā investēt zināmus līdzekļus un par to saņemt piesārņojuma licenci. Šī likuma nodaļa gan pagaidām ir iesaldēta, jo mums vēl trūkst nepieciešamo datu par piesārņojuma likvidēšanas izmaksām dažādos uzņēmumos.

- Kā darbosies jūsu minētie ekonomiskie instrumenti?

- Ir noteikti vides piesārņojuma limiti. To robežās nodoklis maksājams pēc bāzes likmēm, bet par virslimita piesārņojumu - pēc četrkārtīgām likmēm. Tomēr praksē uzņēmums kļūst ekonomiski ieinteresēts meklēt risinājumu piesārņojuma samazināšanai tikai tad, kad šie standarti jau stipri pārsniegti. Tātad uzņēmējs var atpirkties ar šādiem nodokļa maksājumiem, jo tie ir mazāki par summu, ko būtu nepieciešams ieguldīt vides aizsardzībā.

Līdz ar jauno likumu papildus ieviesta liela nodokļu objektu grupa. Tie ir nodokļa maksājumi par videi kaitīgu preču un produktu realizāciju vai ievešanu. Videi kaitīgo produktu un preču saraksti sastādīti, ievērojot to kaitīgumu visās stadijās. Daļa no tiem ir kaitīgi videi, ja to dzīves cikls paliek nenoslēgts. Tipisks piemērs ir dzīvsudraba luminiscentās lampas. Ja nevar garantēt nolietoto lampu pareizu utilizāciju, dzīvsudrabs vidē nokļūst neorganizētā veidā, pārsvarā - atkritumu izgāztuvēs vai mežā, piesārņojot augsni un ūdenskrājumus. Šo lietu vienkārši atrisināt, ja tiek radīta ekonomiska interese šīs nolietotās lampas nodot gluži kā tukšās pudeles. Valsts uzdevums nav organizēt to savākšanu un utilizāciju. Kā rāda pieredze, vislabāk izmaksas optimizē privātais bizness. Bet valstij jāgarantē noteikta iepirkuma cena. To var izdarīt ar subsīdijām. Lai tās noteiktu, valstij vajadzīgi resursi. Likumā iestrādāta tradicionāla shēma - kad šāda lampa nāk iekšā Latvijā, uz robežas par to jāsamaksā zināms nodoklis, līdzīgi kā akcīzes nodoklis par alkoholiskajiem dzērieniem. Šis nodoklis tiek uzkrāts, līdz piesakās kāds uzņēmējs, kas ir gatavs organizēt veco lampu utilizāciju. Līdzīga situācija ir ar minerāleļļām, strāvas akumulatoriem un ķīmiskiem strāvas avotiem, ozona slāni noārdošām vielām, visu veidu riepām, stikla, plastmasas, metāla vai kartona iepakojuma materiāliem.

Par vides problēmu kļuvušas vecās autoriepas. Ne to ķīmiskās bīstamības dēļ, bet sakarā ar to skaita katastrofālo palielināšanos. Tā tas ir jebkurā valstī, kur ieved daudz lietotu automašīnu. Ir iespējami tehniski risinājumi, jo riepu sadegšanas siltumspēja ir tuva akmeņoglēm. Taču pašlaik to dedzināšana nav ekonomiski izdevīga, jo tam vajadzīgi speciāli filtri un citas iekārtas. Sadedzināšana vispār ir pēdējais, ko ar kādu lietu vai produktu var darīt, tomēr riepu dedzināšana varētu tikt subsidēta, ja neviens labāks risinājums netiks piedāvāts.

Plašas politiskas diskusijas pagājušā gada nogalē izraisīja nodoklis par iepakojuma materiāliem. No vides aizsardzības viedokļa pieejai vajadzētu būt stingrākai, taču jebkurš nodoklis atsaucas uz patērētāju, tāpēc vajadzēja meklēt kompromisu ar iedzīvotāju maksātspēju un nodokļa likmes tika samazinātas.

- Tātad likums "Par dabas resursu nodokli", kas stājās spēkā 1996. gada 1. janvārī, ir jūsu fonda darbības pamats. Pavisam īsi sakot, jūsu uzdevums ir sadalīt līdzekļus, ko ienes šis nodoklis. Kā jūs to darāt?

- Vides aizsardzības fonda līdzekļu izlietojuma vadlīnijas izstrādā fonda padome. Tiek izlemts, kāds procents no visiem līdzekļiem pienākas katrai sfērai - vides aizsardzībai, videi kaitīgo preču atkritumu savākšanas un pārstrādes subsidēšanai, projektu kopfinansēšanai, vides aizsardzības institūciju materiāli tehniskās bāzes nostiprināšanai, ārkārtas situāciju un avāriju seku likvidēšanai, vides izglītībai un vides sanācijai un rehabilitācijai. Paša fonda darbības nodrošināšanai paredzēts izlietot 2 procentus no līdzekļu kopsummas.

Ideālais mērķis, uz ko tiecas visi vides ekonomisti, ir projektu izvērtēšana ar attīstītas ekonomiskās analīzes metodēm, ieguldījumus un iespējamos ieguvumus izsakot naudas izteiksmē. Diemžēl mums tas ne vienmēr ir iespējams. Nav izstrādāta attiecīga vides vērtību monetāras novērtēšanas metodika. Grūti pateikt, piemēram, kādu ieguvumu naudā var dot viens vai otrs vides izglītības projekts, kā naudas izteiksmē novērtēt vides kvalitāti u.tml.

- Kādi vides aizsardzības prioritārie virzieni paredzēti šajā gadā?

- Pa 5 procentiem no kopējo līdzekļu summas plānots izlietot ūdens un gaisa aizsardzībai un atkritumu saimniecībai, 6 procentus - dabas aizsardzībai un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai, 4 procentus - vides un dabas resursu izpētei un novērtēšanai un 2 procentus - transporta problēmu risināšanai. Jāatzīmē, ka ap 60 procentiem no gaisa piesārņojuma Latvijas pilsētās rada dažādu veidu transporta līdzekļi, turklāt par šiem mobilajiem piesārņojuma avotiem nekāds vides nodoklis netiek maksāts.

- Vai fonds atbalstīs privātuzņēmēju, kas iesniedzis energoefektivitātes projektu, paredzot modernizēt savu katlumāju?

- Modernizēta katlumāja var dot labumu gan pašam uzņēmējam, gan sabiedrībai. Svarīgi ir pēc iespējas precīzāk novērtēt, kāds būs šis ieguvums naudas izteiksmē. Teiksim, uzņēmējs tagad var kurināmo labāk sadedzināt un līdz ar to samazināt tā patēriņu, kas viņam dod noteiktu līdzekļu ietaupījumu. Bet iegūst arī sabiedrība, jo samazinās piesārņojums un varbūt ražošanas izmaksu samazināšanās novedīs arī pie galaprodukta cenas pazemināšanas. Lai pieņemtu lēmumu, svaru kausos rūpīgi jāizsver, ko iegūs viena un otra puse.

- Šā gada vadlīnijās vides aizsardzības projektu kopfinansēšanai paredzēti arī prāvi aizdevumi. Kā tos piešķirs?

- Mūsu fonds aizdevumus nevar piešķirt, jo neesam reģistrējušies kā kredītiestāde. Šiem mērķiem paredzētās summas ieskaitīsim Latvijas Vides investīciju fondā, kas ir mūsu jaunākais brālis - tikko nodibināta valsts īpašuma bezpeļņas SIA. Mūsu pārskaitītie līdzekļi būs jaunā fonda "sēklas nauda". Bet tās nebūs jaunā fonda vienīgās finanses. Līdz gada beigām apmēram 2,5 miljonus ekiju tas saņems no PHARE programmas. Šis jaunais fonds būs kā kolekte, kur līdzekļi visu laiku rotēs. Naudu par nelieliem procentiem aizdos vienam prasītājam, tas pēc laika tos atdos un līdzekļus varēs aizdot kādam citam.

Notiek sarunas arī par mūsu valstī jaunu finansēšanas veidu. Piemēram, uzņēmējs gatavojas nodarboties ar nopietnu vides aizsardzības biznesu, varbūt iepakojuma materiālu utilizāciju, kas nekur pasaulē nenes lielu peļņu, un ņem bankā kredītu, rēķinoties ar savu biznesa risku, garantijām utt., mēs vienojamies atmaksāt kādu kredīta procentu daļu. Protams, ar ekoloģisko un ekonomisko analīzi precīzi jāizskaitļo, kādai jābūt fonda līdzdalībai, lai tā nauda netiktu vienkārši pārsūknēta uzņēmēja peļņas vairošanai.Tā ar relatīvi nelielu naudu, kas tiks piešķirta no fonda, būs iespējams piesaistīt prāvus komerciālus finansu resursus vides problēmu risināšanai.

- Kā šie projekti ienāk, kā jūs vērtējat visu šo procesu un kā sekmējat vai nesekmējat to ienākšanu?

- Attiecībā uz projektu iesniedzēju piesaistīšanu, es domāju, šis tas būtu uzlabojams. Esam sākuši mērķtiecīgi dot informāciju Latvijas presei, arī biznesa laikrakstiem. Tomēr publicitāte šobrīd nav galvenais. Informācija par mums sabiedrībā ir, to norāda arī lielais saņemto projekta pieteikumu skaits. Informācija acīmredzot efektīvi izplatās caur mūsu konsultatīvajā padomē pārstāvētajām struktūrām - dažādām organizācijām, augstskolu sistēmu, profesionālām asociācijām. Mūsu fonds strādā arī caur reģionālajām vides aizsardzības pārvaldēm, kam parasti ir pietiekami labi kontakti ar pašvaldībām. Arī šajā līmenī informācija izplatās.

Jāsaka, ka ne visi projekti, ko fonds varētu finansēt, mums tiešām jāpiesaista. Latvijā ir jau gatavas strukturētas investīciju programmas. Piemēram, jau pirms ilgāka laika konceptuāli pamatota un sagatavota finansēšanai programma "800 plus". Tā paredz piešķirt līdzekļus ūdens apgādes un notekūdeņu attīrīšanas projektiem maza un vidēja mēroga apdzīvotajās vietās. Ir izdarīta pilnīga inventarizācija, identificētas visas notekūdeņu novadīšanas vietas. Sākotnēji bija domāts, ka tādu ir ap 800 vai vairāk, tāpēc arī radās šis nosaukums, bet reģistra izveides gaitā noskaidrojās, ka ir ap 1250 šādas notekūdeņu novadīšanas vietas, kur jautājumi lielākā vai mazākā pakāpē ir jāsakārto. Tā ir strukturēta, labi organizēta programma. Tikuši iesniegti mazāk sagatavoti projekti, vairāki projekti ir sagatavošanas stadijā un daudzi - jau gatavi finansēšanai. Šeit mūsu darbs patiesībā nav īpaši nepieciešams, šī programma jau izstrādāta diezgan tālai perspektīvai. Ir arī zināms, cik šādas programmas realizēšana Latvijā izmaksā.

- Kas tad ir tie maksātāji?

- 10 procenti tiek prasīti no pašas pašvaldības. Pārējie 90 procenti dalās trīs vienādās nodaļās: 30 procenti varētu būt kredīta līdzekļi, 30 - ārvalstu palīdzības līdzekļi un 30 procenti jāmeklē no Latvijas vietējiem neatmaksājamiem resursiem. Tie varētu būt valsts budžeta vai mūsu fonda līdzekļi.

- Tātad jūsu daļa varētu būt šie 30 procenti vai daļa no tiem?

- Jā. Parādoties mūsu jaunākam brālim - Vides investīciju fondam, šī struktūra varētu mainīties, jo līdz ar to Latvijā būs pieejami kredīta resursi ar atvieglotiem nosacījumiem. Šāda veida projektu finansēšana un kopējās finansu sistēmas mīkstināšana gadu gaitā varētu attīstīties arvien vairāk, pārejot no neatmaksājamu līdzekļu izmantošanas uz mīkstas kreditēšanas formu. Otra programma, kuras sagatavošana tuvojas nobeigumam, ir programma "500 mīnus". Tā paredz investēt līdzekļus atkritumu saimniecībā, atkritumu deponēšanas vietu iekārtošanai.

- Vai tur būs līdzīgs līdzekļu sadalījums?

- Jā, varētu būt arī nianses, ņemot vērā to, ka atšķirībā no ūdens saimniecības, kur ir grūti pārvarams dabīgā monopola stāvoklis, atkritumu saimniecībā ir iespējams efektīvi izmantot dažādas privātās uzņēmējdarbības formas. Šīs programmas stratēģija vēl tiek sagatavota. Ar šīs programmas projektu mums vēl būs jāsaskaras. Tās ir tādas projektu grupas, kur mums nav īpaši jārūpējas par projektu piesaistīšanu. Ir kāda cita problēma, kas saistīta ar projektu vērtēšanas un pieņemšanas procedūru. Būdams nesen Polijā, es vēroju, kā notiek projektu izvērtēšana un pieņemšana. Polijas "Ekofonds" praktizē divpakāpju projektu pieņemšanas procedūru. Pirmajā posmā no projekta pieteicēja pieņem tikai īsu konceptuālu anketu ar nepieciešamo pamatinformāciju un pārbauda, vai ir ievēroti pamatkritēriji, lai to varētu virzīt uz fonda padomi izlemšanai. Visus paredzētos ekspertīzes posmus pilnā apjomā projekta pieteikums iziet tikai otrajā pakāpē, uz kuru fonds uzaicina konkrētus anketu iesūtītājus. Daudzi pieteicēji jau pēc pirmās pakāpes var tikt atsijāti.

- Kas šādā gadījumā ir tie, kas pieņem lēmumu pirmajā pakāpē?

- To pieņem fonda direkcija, vērtējot pieteikumu atbilstību fonda kritērijiem. Ja tas nav vides aizsardzības projekts, mēs tūlīt aizsūtām pieklājīgu vēstuli ar paskaidrojumu, ka projekta pieteikums atsūtīts uz nepareizu adresi, jo saskaņā ar mūsu nolikumu mēs finansējam tikai vides aizsardzības projektus atbilstoši mūsu līdzekļu izlietojuma mērķiem. Tie ir stingri noteikti mūsu nolikumā. Citiem iesniedzējiem mēs varam izsūtīt lūgumu kaut ko precizēt vai modificēt projekta koncepciju. Tādējādi notiek zināma priekšatlase. Diemžēl šobrīd mums šāda tipa projekti, kas varētu tikt noraidīti bez speciālas diskusijas, tomēr nonāk fonda padomē un sēdē par tiem tiek runāts.

- Kāds pašlaik ir noraidīto projektu īpatsvars?

- Tiek noraidīti apmēram 30 procenti no projektu pieteikumiem. Varbūt ne vienmēr aiz tā triviālā iemesla, ka tie būtu nepareizi adresēti. Var būt arī citi iemesli. Varbūt, ka mums būtu jāveido stingrāki vērtēšanas kritēriji, jāveic nopietnāka atlase, jo drīz var izveidoties tāda situācija, ka pietrūks līdzekļu labu projektu finansēšanai.

- Kad jūs piešķīrāt pirmo naudiņu?

- Savā pirmajā sēdē 1996. gada septembrī piešķīrām finansējumu zivju ceļa ierīkošanai Kārļos uz Amatas upes. Šis projekts ir veiksmīgi pabeigts. Mēs devām pusi līdzekļu. Šis projekts zināmā mērā tika pārmantots no iepriekšējā vides aizsardzības fonda. Šāds fonds ministrijā pastāvēja, tikai tas bija juridiski citā statusā, darbojās ar citām vadības un pārraudzības metodēm un struktūrām. Tā ieņēmumu bāze bija citādā un arī līdzekļu apjoms citāds - kādas simt reizes mazākas nekā šobrīd. Patiesībā tas nebija fonds, bet gan ministrijas speclīdzekļu konts.

Pašlaik ir tāds īpatnējs brīdis mūsu darbībā, jo pēdējā fonda padomes sēdē tika nolemts pārtraukt projektu pieteikumu izskatīšanu. Šobrīd jaunus projektu pieteikumus nepieņemam. Neizplatām arī vispārējai lietošanai projektu pieteikuma veidlapas, jo esam nolēmuši kādu pusotru mēnesi ļoti pamatīgi piestrādāt pie pašas procedūras. Mēs jau esam uzkrājuši zināmu pieredzi un redzam, kur mūsu projektu iesniegumu veidlapas nav iesniedzējiem pilnīgi saprotamas un kur savukārt būtu jāpieprasa kāda papildinformācija. Mēs centīsimies pilnveidot pašu procedūru. Turpmākajās sēdēs izskatīsim tikai tos projektu pieteikumus, kas tiešām ir steidzami starptautiska līdzfinansējuma vai līdzīgu apstākļu dēļ. Mēs noteikti gribētu ieviest divpakāpju projektu iesniegšanas kārtību, kāda ir Polijā. Es tur nesen piedalījos starptautiskā audita komisijā, kas vērtēja "Ekofonda" darbību. Tā bija laba skola. Komisija kopumā atzina, ka Polijas fonds izceļas ar darba profesionalitāti un eleganci.

- Kas mums traucē strādāt eleganti?

- Pagaidām mums vienkārši bijis pārāk maz laika. Mums sava darbība bija jāsāk no nulles. Citās Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs šādi fondi parasti tikuši veidoti ar kādu ļoti dārgu starptautisku tehniskās palīdzības projektu par vairākiem simtiem tūkstošiem ekiju. Daudzviet sešu septiņu ekspertu grupas strādājušas pusotra līdz pat divu gadu garumā, sagatavojot fonda dibināšanas dokumentus, visu šo procedūru rokasgrāmatas utt. Mūsu fonda izveidošana patiesībā ir mans vienpersonisks darbiņš. Šādā situācijā panākt to pašu rezultātu tik ātri nevar.

- Kādos momentos izpaužas darbības elegance?

- Piemēram, Polijas fonds ļoti daudzos projektos ir spējis pielāgot un izmantot ekonomisku vides vērtību novērtējumu, izdarīt ļoti dziļas ekonomiskas analīzes. Atšķrībā no daudziem citiem Viduseiropas un Austrumeiropas fondiem, Polijas "Ekofonds" ir labi pārdomājis un precīzi formulējis savu stratēģiju. Fonds izvirza konkrētu mērķi, piemēram, Krakovas reģionā piecu gadu laikā samazināt sēra izmetumus atmosfērā par 15 procentiem. Tālāk fonds intensīvi strādā, ierosinādams projektus, kas palīdzētu šo mērķi sasniegt. Šāda reālu mērķu nospraušana rosina arī iesniedzējus ļoti konkrēti domāt. Te ir runa nevis par kaut kādu vispārēju gaisa aizsardzību, bet uzņēmumi var sākt domāt par sēra izmetumu samazināšanas tehnoloģijām, labi zinot, cik lielu palīdzību viņiem var sniegt Polijas "Ekofonds".

- Bet vai tā nav dublēšanās ar ministriju? Jums taču galvenais ir sadalīt līdzekļus.

- Attīstības mērķi izvirzīti vides aizsardzības politikas plānā. Šāds dokuments jau akceptēts valdībā. Sagatavota arī vides aizsardzības rīcības programma, kurā mērķi sīkāk detalizēti. Tādējādi ministrija savu politiskās vadības un orientācijas funkciju jau veikusi. Mūsu uzdevums ir tālāk praktiski rīkoties, strādāt ar konkrētiem finansu resursiem, paredzot prioritātes līdzekļu sadalē. Mērķu mums ir ļoti daudz. Diemžēl ne visus iespējams sasniegt ar mūsu ierobežotajiem finansu resursiem. Ne jau ministrijai jālemj, kā šos ierobežotos resursus izmantot. Tas ir mūsu uzdevums - izvirzīt konkrētus mērķus un meklēt visefektīvākos līdzekļu izlietojuma variantus.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Vides aizsardzības fonda līdzekļu izlietojuma vadlīnijas 1997. gadam