latviešu valoda — mūsu un valsts valoda

Latviešu valoda — likums un liktenis

Rakstnieki, filologi un valodnieki, Valsts valodas centra, Valsts valodas atestācijas komisijas un citu institūciju vadītāji piedalījās Rakstnieku savienības rīkotajā konferencē “Latviešu valoda — likums un liktenis”, kas 30. maijā notika Benjamiņu namā Rīgā. Runāja un savus viedokļus pauda rakstnieki Zigmunds Skujiņš, Andris Briedis un Antons Slišāns, filozofs Ilmārs Šlāpins, Valsts valodas centra vadītāja Dzintra Hirša, Valsts valodas atestācijas komisijas vadītāja Ieva Zuicena un šīs inspekcijas speciāliste Vija Piese, Valsts valodas inspekcijas vadītājs Māris Birzgalis, filoloģijas doktors Juris Baldunčiks, Rīgas Domes valodas inspekcijas pārstāve Vija Šulca, Izglītības un zinātnes ministrijas vecākā referente Inta Spolīte un Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Dzintars Ābiķis.

Referenti pievērsa uzmanību neapmierinošajai latviešu valodas apguvei skolās, aplūkoja latviešu valodas stāvokli sabiedrībā un pārlieku vienaldzīgo attieksmi pret latviešu valodu kā valsts valodu. Sarunu vadīja Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Viktors Avotiņš.

Publicējam Zigmunda Skujiņa runu, Ievas Zuicenas referātu un Andreja Dripes pārdomas pēc konferences. “LV”

Galvenās valsts valodas atestācijas komisijas priekšsēdētāja Ieva Zuicena:

Kā protam latviešu valodu?

Lai gan Valodu likums tika pieņemts 1989.gadā, tā īstenošana aktivizējās tikai pēc Latvijas neatkarības atzīšanas.

1992.gada martā tika izveidots Valsts valodas centrs. Sākumā tas bija tiešā Ministru padomes pakļautībā. Tas ļoti sekmēja visu ar valodu saistīto likumdošanas aktu izpildi.

Viens no pirmajiem Valsts valodas centra darbiem bija valsts valodas prasmes pārbaudes jeb atestācijas organizēšana. Pēc Valodas likuma pieņemšanas 1989.gadā Latvijā divus gadus bija norisinājusies bezmaksas latviešu valodas mācīšana darbavietās. Bija nepieciešams konstatēt šo mācību rezultātus, kā arī noskaidrot latviešu valodas prasmes līmeni vispār.

Augstākās padomes prezidija Valsts valodas komisija izstrādāja nolikumu par kārtību, kādā veicama atestācija, bet Izglītības ministrijas speciālisti izveidoja pārbaudes biļešu paraugkomplektus.

Bija paredzēts līdz 1992.gada 31.decembrim pārbaudīt visu to darbinieku latviešu valodas prasmi, kuru profesionālajos pienākumos ietilpa uzņēmumu vadīšana, iedzīvotāju apkalpošana vai lietvedības kārtošana.

Visiem darbiniekiem, kuri nebija ieguvuši izglītību latviešu valodā, bija jākārto atestācija, tomēr pēdējā brīdī neizprotamā veidā Nolikumā parādījās atruna, ka privātuzņēmēji var izmantot tulka pakalpojumus. Šī mazā iebilde radīja diezgan ievērojamus šķēršļus atestācijas gaitā un joprojām traucē valsts valodas inspektoru darbu, jo šis 1992.gada 25.maijā apstiprinātais Nolikums vēl ir spēkā.

Nolikumā bija noteiktas trīs valsts valodas prasmes pakāpes, atbilstoši ieņemamajam amatam un profesijai. Saskaņā ar to visas ministrijas, kā arī lielo pilsētu un rajonu pašvaldības veidoja atestācijai pakļaujamo amatu un profesiju sarakstus ar sadalījumu valsts valodas prasmes pakāpēs. Savukārt katra uzņēmuma vai iestādes vadītājs, rīkojoties saskaņā ar savas ministrijas pavēli vai pašvaldības lēmumu, veidoja atestējamo darbinieku sarakstus savā uzņēmumā vai iestādē. Ministrija, kurai būtu bijis visvairāk jārūpējas par atestācijas pareizu norisi, savas nozares darbiniekiem noteica nepamatoti zemas valsts valodas prasmes pakāpes. Toreizējais izglītības ministrs Andris Piebalgs parakstīja pavēli par to, ka augstskolu docentiem un profesoriem valsts valodas prasmes atestācija jākārto tikai vidējā pakāpē. Pēc pāris mēnešiem pavēle tika labota, taču augstskolu pasniedzēju atestācijā jau bija radušies dažādi pārpratumi.

Atestācijas mehānisms bija diezgan sarežģīts. Ministru padomes apstiprināja Galveno valsts valodas atestācijas komisiju 9 cilvēku sastāvā, ministri un pašvaldību vadītāji izveidoja ministriju un pašvaldību atestācijas komisijas 7 cilvēku sastāvā. Uzņēmumu un iestāžu atestācijas komisijas sastāvēja no 5 cilvēkiem, vienam komisijas loceklim bija jābūt attiecīgās pašvaldības pārstāvim. Šim cilvēkam bija uzticētas kontroles funkcijas, jo uzņēmumu un iestāžu atestācijas komisijās kolēģi, darba biedri eksaminēja viens otru.

Tomēr praksē izrādījās, ka atestācijas norisi un tās objektivitāti noteica nevis pilnvarotā persona, gan gan konkrētā uzņēmuma vai iestādes vadītājs. Bija darbavietas, kur valsts valodas prasme tika pārbaudīta godīgi, korekti, nevainojami, taču ne mazums bija tādu iestāžu, kur pie klāta galda vienkārši aizpildīja protokola lapu ar vajadzīgajām valodas prasmes pakāpēm.

Tādējādi sabiedriskā kārtā, vienlaicīgi darbojoties simtiem komisiju, valsts valodas prasme tika pārbaudīta 134 tūkstošiem cilvēku. Atestāciju sekmīgi nokārtoja tikai 67 procenti, t.i., apmēram 90 tūkstoši.

Vēlāk, 1993.gadā, kad izdevās izcīnīt atestācijas termiņa pagarinājumu vairākiem lielajiem uzņēmumiem, kas tikai nesen bija pārgājuši Latvijas jurisdikcijā, kā arī Iekšlietu ministrijas struktūrvienībām, atestāciju sekmīgi nokārtojušo skaits ievērojami pieauga, un kopumā atestācijas pirmajā posmā 1992.—1993.gadā valsts valodas prasmes pārbaudi bija nokārtojuši 153 tūkstoš cilvēku.

Sākumā cittautiešu attieksme pret atestāciju bija ārkārtīgi negatīva. Krievu prese nesaudzīgi atspoguļoja visas šī procesa vājās puses un trūkumus. Tomēr pakāpeniski cittautieši samierinājās ar domu, ka, dzīvojot Latvijā, latviešu valoda ir jāprot. Valsts valodas apguvei bija radusies motivācija — valoda jāmācās, lai vismaz nokārtotu atestāciju.

Tādā brīdī būtu bijis bezatbildīgi valsts valodas prasmes pārbaudes procesu izbeigt, tāpēc Valsts valodas centra darbinieki sagatavoja jaunu atestācijas nolikuma projektu, kurā valodas prasmes pārbaudi uzticēja pašvaldību izveidotajām atestācijas komisijām. Šo projektu negribēja akceptēt Ministru padomes juridiskais dienests. Tikai pateicoties toreizējā Ministru padomes priekšsēdētāja Ivara Godmaņa personiskai iniciatīvai, šis Nolikums tika pieņemts valdības sēdē 1993.gada 14.aprīlī. Tā sākās valsts valodas prasmes atestācijas otrais posms, kuram nenoteica kādu konkrētu pārbaudes beigu termiņu.

Līdz ar jauna tipa atestācijas komisiju izveidi pašvaldībās tika modernizēta arī valodas prasmes pārbaudes metodika. Pierasto pārbaudes biļešu vietā tika ieviesta t.s. intervijas metode. Runas prasmes pakāpi konstatēja brīvā sarunā. Rakstu prasmes pārbaudei sāka izmantot radoša rakstu darba metodi.

Šāds pārbaudes veids ir īpaši piemērots gadījumos, kad jānosaka, vai pārbaudāmās personas valodas prasme ir atbilstoša profesionālo pienākumu veikšanai. Kā zināms, profesiju ir tūkstošiem, katrai no tām sagatavot atsevišķas pārbaudes biļetes vai testus nav iespējams. Tāpēc brīvā saruna, kur dabiskā un nepiespiestā veidā tiek lietota profesionālā leksika, ir vispiemērotākā metode valodas prasmes pārbaudei profesionālām vajadzībām.

Tā kā atestāciju kārto pārsvarā pieaugušie, kas latviešu valodu apguvuši pašmācības ceļā, par valodas prasmes pamatkritēriju noteikta spēja sazināties latviešu valodā, t.i., spēja saprast latviski teikto un prasme loģiski, visiem saprotami izteikt savu domu. Pārējiem kritērijiem (gramatisko formu pareizībai, skaņu precīzai izrunai u.tml.) nav tik būtiska nozīme, lai gan ir atsevišķas profesijas, kurās ir ļoti nepieciešama prasme pareizi runāt un rakstīt.

Četru gadu laikā pastāvīgajās atestācijas komisijās vien valsts valodas prasmes pārbaudi nokārtojuši apmēram 150 tūkstoši cilvēku (1993.g. 23 tūkstoši; 1994.g. 48 tūkstoši; 1995.g. 28 tūkstoši; 1996.g. 32 tūkstoši; 1997.gada 5 mēnešos — 19 tūkstoši).

Lai gan Galvenā atestācijas komisija regulāri rīko metodiskos seminārus, iespēju robežās brauc hospitēt uz pastāvīgajām atestācijas komisijām, tomēr arī pastāvīgo atestācijas komisiju darbā ir vērojami trūkumi.

Ne visi cilvēki ir psiholoģiski piemēroti sarežģītajam valodas prasmes pārbaudes darbam. Atestācijas komisiju darba kvalitāti ļoti ietekmē arī komisijas locekļu profesionalitātes trūkums, nespēja pieņemt jauno valodas prasmes pārbaudes veidu. Kaut arī pārbaudes biļešu sistēma jau 1993.gadā ir atcelta, daļa latviešu valodas speciālistu, joprojām intervējot vai uzdodot rakstu darbu, nespēj individualizēt jautājumus atbilstoši pārbaudāmā profesijai un personībai.

Profesionalitātes trūkuma vai vērtējuma neobjektivitātes dēļ nav iespējams pārtraukt atestācijas komisijas darbu. Attiecīgās pašvaldības deputāti vienkārši nobalso, ka komisijas darbs viņus apmierina, neiedziļinoties profesionālos jautājumos. 1995.gadā Galvenajai valsts valodas atestācijas komisijai bija ļoti smags konflikts Daugavpilī. Komisiju izdevās nomainīt tikai pēc tam, kad atestācijas komisijas darbā atklājās finansiāli pārkāpumi.

1996.gada nogalē Galvenā valsts valodas atestācijas komisija atklāja nopietnus trūkumus Limbažu rajona atestācijas komisijas darbā, kas regulāri Rīgā atestē mācību komercfirmas “Selva” latviešu valodas kursu beidzējus. Diemžēl šī komisija vēl joprojām turpina savu darbu gan Limbažos, gan Rīgā, jo deputāti, latvieši, nav ņēmuši vērā Galvenās valsts valodas atestācijas komisijas iebildumus par Limbažu komisijas neprofesionālo darbu.

Lai cik paradoksāli tas būtu, šo gadu laikā vislielāko vilšanos nācies piedzīvot no mums, latviešiem, kas ir atbalstījuši negodīgumu, diletantismu, tirgošanos ar valodu. Mēs gaidām jauno Valsts valodas likumu, diemžēl netiek visā pilnībā īstenots vēl vecais, 1989.gadā pieņemtais, Valodu likums.

Rakstnieks Zigmunds Skujiņš:

Latviešu valoda — tas ir nopietni!

Pēdējā laikā mūs satrauc ozona slāņa caurumi virs Latvijas. Izrādās, kamēr mēs tā mierīgi staigājam ar lepni paceltām galvām, ar mums notiek nelāgas lietas. Kā šajā ziņā viss pagriezīsies nākotnē, grūti spriest, taču tagad rītos un vakaros laika vēstīs saņemam ziņas par vairāk vai mazāk draudīgajām kosmosa starojuma briesmām.

Bet līdzīgi kā dzīvības saglabāšanai virs mūsu galvām nepieciešams normāls ozona slānis, tautas pastāvēšanai nepieciešams arī neizdribis valodas jumts. Dīvaini, ka tajā esošos caurumus ļoti daudzi uztver bez satraukuma, gandrīz vai ar tādu kā pašnāvnieku vienaldzību. Nebūsim naivi. Jautājums par latviešu valodu Latvijā nav otrās vai trešās šķiras jautājums. Tas ir jautājums par Latvijas valsts neatkarību. Precīzāk, jautājums par vēlēšanos vai nevēlēšanos neatkarību saglabāt. Jo Latvijas valsts nebūs vajadzīga cilvēkiem, kam nav vajadzīga latviešu valoda. Cilvēkiem, kas latviešu valodu neuzskata par vērtību un psiholoģiski no tās norobežojas.

Es negribu šobrīd tirzāt jautājuma politiskos leņķus, vien atgādināt, ka mums ir pilnas tiesības un pienākums būt sakāpināti jūtīgiem pret jebkuru mēģinājumu maskēti, atklāti vai kā citādi saglabāt un pat pastiprināt Latvijā krievu valodas agresiju. Vismaz līdz brīdim, kad Krievija darbos pierādīs, ka vairs neturpina filoloģisko imperiālismu. To mums liek vairāku gadsimtu pieredze.

No šāda redzespunkta es skatu arī Vidauska piemēru Latgalē. Ne jau galvenais ir datums, kad Vidauska kungs bija un kad vairs nebija saistīts ar kompartiju. Satriec, ka neatkarīgajā Latvijā par vadītāju vienā no valsts lielākajām pilsētām var kļūt persona, kas latviešu valodu prot tik primitīvā līmenī. Un neviens par to neuztraucas. Ne mūsu cienījamie prezidenti, ne Saeimas deputāti, ne žurnālisti. Lai nemēģina stāstīt, ka zem Vidauska kunga labklājības spārna Latgalē atzēla latviešu valoda! Teiksim, iestāžu darbā. Kā to prasa mūsu likumi. Starp citu, arī likuma projekta normas, kas mums izvērtējamas šodien. Latgalē latviešu valodu joprojām noturīgi nīdē — 15 pagastos joprojām nav atjaunotas savulaik likvidētās pamatskolas ar mācībām latviešu valodā! Iespējams pat, ka mazo skolu slēgšanas politika pagastu skaitu bez latviešu skolām pavairos. Vai šiem Latgales bērniem sešus gadus pēc neatkarības atgūšanas valsts ir nodrošinājusi elementārākās tiesības — būt latviešiem Latvijā? Par ko nākotnē kļūs šie bērni? Muitas koledžas studente no Daugavpils stāvokli šajā pilsētā raksturo tā: “Pārāk ilgi mums lieguši runāt latviski. (..) Gadās pat, ka pilsētā nevar nopirkt vietējo avīzi latviešu valodā.” Ulmaņa kungs pēdējā laikā norūpējies, lai visi Latvijā justos labi. Es — un, jādomā, ne vienīgi es — Latvijā labi jutīšos tad, kad prezidents pieliks savu plecu, lai Saeimā jau divus gadus rūpīgi noglabātais, no apspriešanas rites izņemtais Valsts valodas likums beidzot stātos spēkā.

Latviešu valodas stāvokļa nostiprināšana mūsu valstī būtu jāsāk “no augšas”. Valodas jautājums likumdevējiem, valdībai un valsts instancēm beidzot būtu jāuztver nopietni. Bet kā to panākt? Likumdevējiem nav laika, arvien atrodas kas svarīgāks. Mums nav ietekmīgu lobiju, jo nav nevienas partijas, kam tas patiesi rūp. Es redzu daža laba lūpās iegulst smīns – it kā par to nebūtu gana runāts. Tur jau tā lieta, ka runāts gana, bet darīts par maz. Vai citādi būtu iespējams izvērsts pretuzbrukums latviešu valodai? Tādi masīvi spiediena līdzekļi kā ētera atļauta rusifikācija un mērķtiecīgi hokeja nozīmes pārspīlējumi, latviešu valodas bloķēšana ne vienā vien iestādē, uzņēmumā un augstskolā iet roku rokā ar mobilā pulka dežurantu bravūru pie Brīvības pieminekļa (19.V pulksten 12.30), paziņojot, ka latviski viņi (pilsoņi taču!) ar jums nesarunāsies. Pat ķengas par valodniekiem, kā argumentu minot angļu gramatiku. Bet tajā pašā laikā žēlīgas balsis vaid par valodas “prasību mīkstināšanu”, “šķēršļu novākšanu”, “humānu pretimnākšanu” utt.

Nelolosim ilūzijas! Cīņa, par kuru šeit runā, ir nopietnāka par virves vilkšanas sacensībām. Tāpēc ik brīdi, ik dienu jāatceras — turpinot atkāpties, mēs nepagūsim pat degunu nošņaukt, kad atradīsimies turpat, kur bijām pirms sešiem gadiem.

Jautājumu, kas risināmi šīsdienas sapulces tēmas ietvaros, ir ļoti daudz. Es gribētu pievērst uzmanību vienam, manuprāt, svarīgam. Proti, par latviešu valodas vietu un nozīmi mūsu izglītības sistēmā. Kur gan citur būtu jāsākas latviešu valodas pamatu cementēšanai, ja ne skolās? Visplašākajā nozīmē — dodot stabilas, noturīgas valodas zināšanas, nojēgu par valodas nozīmi un vērtību, par literatūru un folkloru. Tā tam vajadzētu būt. Bet kā ir? Lemjot par latviešu valodas vietu skolu programmās, mēroga etalons joprojām ir stāvoklis padomju laikā, kad valdītāji latviešu valodu uzskatīja gandrīz par noziedzīgu, un visu labvēlību baudīja krievu valoda. Krievu valodas pasniedzēji saņēma papildu samaksu, apmācības izkārtoja nelielās grupās utt. Diemžēl iepotētā apziņa, ka bez labas latviešu valodas var iztikt, turpina dzīvot. Arī attieksme “no augšas” mainījusies maz. Dzīvīgs ir uzskats, ka latviski jau iemācīsies tāpat. Bet neiemācās. Jo nav, no kā mācīties. Pagalmā joprojām runā krieviski. Mājās no vecākiem dzird postpadomju un angļu esperanto. Radio gvelž Fredis. TV lodziņā jaunatnes raidījumos palo žargona savārstījums, filmas angļu vai krievu valodā, apakšā maziem mazītiņiem burtiņiem “tek” latviešu teksts. Medicīnas iestādēs, veikalos, bankās, tirgū savā starpā pārsvarā sarunājas krieviski, jo “tā iegājies”.

Tātad — vai nu latviešu valodu mūsu bērniem un mazbērniem iemācīs skola, vai viņi to nekad nepratīs, un latviešu inteliģences nebūs. Latviešu valoda pašlaik nīkuļo kā slimnieks pēc smagas slimības. Uzlabot stāvokli var vienīgi ārkārtas rūpes — pārskatot skolu programmas, paaugstinot prasības, pastiprināti sekojot zināšanu līmenim. Īsāk sakot, Latvijas skolās latviešu valodai jāieņem tāds stāvoklis, kāds tas bija pirmajā brīvvalstī. Toreiz, vidusskolu beidzot, pamatslēdzienu par absolventa izglītības līmeni noteica sacerējums latviešu valodā. Tad arī izauga stabilā paaudze, kas gan garajos trimdas gados ārzemēs, gan padomju apstākļos Latvijā spēja saglabāt savu nacionālo kodolu.

Es gribētu zināt kaut vienu patiesi neatkarīgu valsti, kur jaunietis var iestāties augstskolā, neprotot valsts valodu. Bet inteliģences plašumu un dziļumu vislabāk atklāj tieši rakstu darbs. Japānā, piemēram, ne tikai iestājoties augstskolā, bet pat piesakoties uz sētnieka vietu, jāuzraksta biogrāfija. Vai mūsu augstskolu vadītājiem no tā nevajadzētu ko mācīties?

Jautājuma risināšana neprasa daudz, vienīgi izmaiņas mūsu gribā un vēlmē, mainot akcentus uzskatā par svarīgāko. Kamēr vēl nav par vēlu, vienam no pamata pantiem jaunajā Valsts valodas likumā (15.p.) jābūt — latviešu valoda ir galvenais mācību priekšmets Latvijas bērnudārzos un skolās.

Skan varbūt savādi, bet beidzot jāapzinās, ka šobrīd latviešu valodas stāvoklis Latvijā valsts valodas statusam neatbilst. Tāds pants radītu priekšnoteikumus labām izmaiņām nākotnē.

Lūgsim Avotiņa kungu visus šīs sapulces materiālus līdz ar iesniegtajiem Valsts valodas likumprojekta labojumiem iesniegt Valsts prezidenta kancelejā, Saeimā visām frakcijām, tāpat Izglītības ministrijā.

Rakstnieks Andrejs Dripe:

Būt vai nebūt?

— Tāds jautājums var rasties, domājot par latviešu valodas un latviešu kultūras nākotni. Visās ar valodu saistītajās jomās valda pretrunas, pa dažādiem ceļiem tiek apieti ar līkumu pastāvošie noteikumi. Katrs ierēdnis rīkojas pēc saviem ieskatiem, birokrātija plaukst un zeļ. Galvenais cēlonis visām šīm nekārtībām ir tas, ka joprojām nav pieņemts Latvijas Republikas Valsts valodas likums, kura projekts Saeimā tika iesniegts jau 1995. gada novembrī.

Vai mūsu izglītības sistēma ir gatava 2005. gadā (tā paredzēts likumprojektā) pāriet uz latviešu mācību valodu visās valsts finansētajās vispārīgās vidējās izglītības mācību iestādēs? Vai tam pietiks latviešu valodā runajošu skolotāju? Nav noslēpums, ka Latgales austrumdaļā vairākos pagastos latviešu skolu šobrīd vispār nav un latviešu bērni spiesti mācīties krievu valodā. Rusifikācija turpinās un ne jau tikai skolās vien. Tas pats notiek armijā un policijā. Nereti paši latvieši krieviem izsniedz papīrus par latviešu valodas apguvi arī tad, ja dokumenta saņēmēji neprot runāt latviski par viszemākajā pakāpē. Kāpēc gan to nedarīt, ja saņemts “apaļš kukulītis”? Tāda veidojas morāle likuma trūkuma un līdz ar to kontroles neiespējamības apstākļos.

Atšķirībā no nesenās pagātnes, kad latviešu valodu apdraudēja tikai viena svešvaloda, tagad paši esam tai piepulcējuši un izvirzījuši priekšplānā vēl otru — angļu mēli. Pie tam ar lielu jūsmību. Staigājot pa Rīgas ielām visur nospiedošā daudzumā acīs duras uzraksti angļu valodā. Pat bērnu rotaļu laukumā pie VEF kultūras pils izlikts apjomīgs uzraksts “Surfing”. Vai tiešām te paredzēts izklaidēties tikai angļvalodīgo tūristu bērniem, nevis latviešu knīpām un knauķiem? Ko dara Valsts valodas inspekcija un vai pašreizējā likumu nesakartotībā tā vispār spēj ko darīt?

Lasot daudzu zinātnieku un filozofu angliskiem svešvārdiem pārblīvētos sacerējumus, pat blakus noliktā svešvārdu vārdnīca nepalīdz. Jo liela tiesa no varengudro internacionālistu (kosmopolītu) lietotajiem jēdzienu apzīmējumiem tajā nav atrodami.

Tādi nu esam un tāds pašlaik ir latviešu valodas liktenis — no krievlatviešiem pārvēršamies angļlatviešos. Varbūt netālā nākotnē vārdu “latvieši” vispār varēs svītrot un būsim anglokrievi?

Vienīgais runātājs, kas sapulcē uzstājās ar diezgan optimistisku ievirzi bija Dzintars Ābiķis. Tik bēdīgi nemaz neesot un gan jau arī Valodas likumu drīz pieņemšot. Man šāds viedoklis šķita parāk piepacelts. Protams, arī stāvēt malā un vaimanāt nav nozīmes. Ir jāstrādā, bet lai to spētu, ļoti būtiska ir saprātīga likuma klātbūtne.

Ja izkropļojas un zūd valoda, pagaist arī pati tauta. To nedrīkstētu aizmirst, optimistiska smaidīšana te neder.