Atceres. atgādnes

Pieminot komunistiskā terora upurus ... —1941.—1949.—1951.— ...

Gaisma no K.F. zvaigznes

Debesu pētnieki, kas Piena ceļu nakts jumolā pazīst labāk nekā latvietis Vidzemes šoseju, droši vien uzreiz zinātu nosaukt mūsu Saules līdzinieci, kuras stari līdz Zemei mēro ceļu trīsdesmit gaismas gadu garumā. Lai gan Kurts Fridrihsons jau kādu laiku ir mūžības daļa, no savas tautas viņš nav aizgājis un neaizies. Mūs arvien uzrunā mākslinieka darbi, laika ritumam pār tiem nav varas, kamēr vien nesairst papīrs un neizbalē krāsas. Citādi ir ar domām, kas nav iemūžinātas skaņu lentē vai rakstu rindās. Runāts vārds dzīvo tikai mirkli, vēl paliek klausītāju atmiņā un tad izplēn gluži kā spilgta aktiera loma. It kā bija tā. Bet, iespējams, ka mazliet citādi.

Intervija ar Kurtu Fridrihsonu “Pie mākslas jāiet ar domām” ir tapusi pirms 30 gadiem. Tā bija rakstīta publicēšanai, tomēr nekad nav iespiesta. Bet labāk visu pēc kārtas...

1967.gadā Rīgā skatītāju intereses un sajūsmas gaisotnē Daugavmalas Mākslinieku namā durvis vēra Kurta Fridrihsona darbu izstāde. Tās tiešā ietekmē tapa arī šī saruna jaunatnes laikraksta redakcijā. Bet tad nāca zināms, ka izstāde priekšlaikus slēgta. Kāpēc? To neviens skaidri nezināja. It kā komunistiskās audzināšanas modrie sargi sūdzējušies tālaika mākslas uzraugiem. It kā izstādi izpētīt atbraucis kompartijas centrālkomitejas otrais sekretārs un atzinis Kurta Fridrihsona glezniecību par kaitīgu un nevēlamu... Nē, fiziski viņam toreiz neviens vairs klāt neķērās. Tikai aizliedza pat pieminēt presē Kurta Fridrihsona vārdu. Nav mākslinieka — nav problēmu. Gluži kā staļinisma ziedu laikos... Lai šo un daudzus citus aizliegumus stingri ievērotu, katru iespieddarba rindiņu caurlasīja cenzūra, ko gan sauca smalkāk — par galveno literatūras pārvaldi.

Man izdevās iespiešanai sagatavoto intervijas rokrakstu atdabūt un noglabāt savā rakstāmgaldā ar cerību, ka reiz to izdosies nodrukāt.

Drīz vien ar Kurtu Fridrihsonu mūs saveda kopā vēl kāds gadījums. 1967.gada nogalē klajā nāca Laimas Līvenas pirmā dzeju grāmatiņa “Caur ziemas dienām”. Jaunatnes laikraksta redakcija to atzina par spilgtāko debiju un apsolīja autorei īpašu balvu, kas gan vēl nebija sarūpēta. Kur sadabūt kaut ko interesantu un paliekošu? Es ieteicos, ka dāvanai varētu iegādāties Kurta Fridrihsona akvareli, ko dzejniece apcerējusi savā krājumā. Ierosme redakcijā guva atbalstu. Arī māksliniekam šī doma patika, un viņš savu darbu pārdeva redakcijai par simbolisku maksu.

Toreiz man šķita, ka akvarelis ir autora fantāzijas izpausme, kurai nav nekā kopīga ne ar kādu vecmāmiņu, ne arī ar īstu segu. Un tikai nupat, kad kopā ar kolēģi Ainu Rozenieci ciemojāmies pie mākslinieka dzīvesbiedres Zentas Fridrihsones, uzzināju, ka šāda sega ir bijusi, vēl vairāk — ir! Pašlaik šī seģene redzama Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja izstādē “Vēstures mirāžas”. Tiesa, Zentai Fridrihsonei vēl mākslinieka dzīves laikā viņam tik mīļās segas audumu nācies diezgan rūpīgi restaurēt, tomēr šaubu nav — raksts un krāsas ir tās pašas, kas akvarelī. Izstādē uz segas sarindoti Kurtam Fridrihsonam tik mīļie akmeņi un citas tuvas lietas. Tas tikai vēlreiz liecina, ka īstam māksliniekam atradumi var būt arī visparastākajā, visnecilākajā ikdienā. Ja vien ir redzīgs skatiens un radoša dvēsele.

Par atradumiem Kurts Fridrihsons runāja arī intervijā pirms trīsdesmit gadiem. Man pašam tā šķiet kā vēstule, kas pēc ilgiem klaidu ceļiem beidzot nonāk pie adresāta.

Andris Sproģis,

“LV” nozaru virsredaktors

Tas varētu būt autora pašportrets...

Pie mākslas jāiet ar domām

1967.gads. Redakcijas viesis — mākslinieks Kurts Fridrihsons

Aina gandrīz kā simultānspēles seansā. Tā bija torīt, kad ciemos pie “Padomju Jaunatnes” redakcijas darbiniekiem ieradās mākslinieks Kurts Fridrihsons. Simultānspēles vietā šoreiz bija intervija. Divdesmit septiņi jautātāji un viens atbildētājs... Tiesa, dažbrīd lomas pēkšņi arī mainījās. Visiem vēl prātā tikko notikusī Kurta Fridrihsona personālā izstāde, tāpēc arī saruna sākas tieši par to. Lūdzam pašu mākslinieku raksturot izstādi, kāpēc tā izveidota tieši tāda.

— Koncerta laikā pianistam ir grūti sniegt paskaidrojumus, par ko, kā un kāpēc viņš spēlē. Tāpat arī man. Izstādē ir trīsdesmit darbu. Bet varēja būt arī trīs tūkstoši. Jo darbnīcā ir. Izstādi kārtoju pēc ansambļa principa, devu, ja tā var teikt, komandu. Vienā komandā nevar būt tikai vārtsargi vai uzbrucēji, vienā lugā parasti nespēlē viss teātra kolektīvs. Līdzīgi veidota arī izstāde: varbūt ne paši labākie, bet saskaņotākie darbi. Taču pēc vienas izstādes nevar iegūt pilnīgu priekšstatu par gleznotāju. Ja nu tajā varbūt ir divsimt un vairāk darbu...

Pārskatot katalogu, varēja rasties iespaids, ka izstādē ir ļoti daudz senatnes. “Hellāda”, “Senā freska”, “Lībiešu leģendas”, “Senatne”. Kāpēc tā? Atceros, ka franču gleznu izstādē Maskavā kāds sirms vīrs teica: “Ir ļoti svarīgi, lai cilvēks un arī mākslinieks saņemtu tradīcijas, mantojumu bez vidutājiem vai bez sliktiem vidutājiem, no labām rokām.” Es saņēmu šo mantojumu no Purvīša rokām. Un tās bija ļoti labas rokas. Purvītis mēdza teikt: “Nepazaudējiet dārgakmeņus, ja tie jums ir kabatā!” Senatnes kultūras vērtības ir dārgakmeņi. Bieži vien daudz vērtīgāki nekā mēs iedomājamies.

Tā zeme, uz kuras mēs dzīvojam, ir seno lībiešu zeme. Tajā vietā, kur tagad uzcelts Mākslinieku nams, kādreiz ir bijis lībiešu ciems. Strādādams Vēstures muzejā, es iepazinu visu, kas zināms par lībiešiem: toreiz es noformēju muzejā lībiešu zāli. Lībieši ir bijusi leģendāra tauta, viena no augumā visgarākajām Eiropā. Esmu ticies ar visiem ievērojamākajiem speciālistiem lībiešu jautājumā.

“Struktūras.” Mūsdienās no tām nevar izvairīties. Man ir ļoti tuva zinātnieku pasaule. Tie ir cilvēki, kas nekādi nedrīkst atpalikt no laika. Viņi par visu runā svaigi — par darbu, par cilvēku savstarpējām attiecībām. Satiekoties ar labiem cilvēkiem, vienmēr nožēlo, ka tas nav noticis ātrāk, vēl mazliet agrāk... Saskare ar zinātnes pasauli izraisīja domas, kā gleznot kokus, ūdeņus. Rādīt ne tikai dabu, bet mēģināt ielūkoties arī tās struktūrā.

Nesen izdevniecība “Artia” ir laidusi klajā prāvu pavāru grāmatu, beigās ir šāds padoms: “Bet neaizmirstiet, ka visu recepšu karaliene ir fantāzija.”

To var attiecināt arī uz gleznotāja darbu.

— Kāpēc no tūkstošiem darbu izvēlēti tikai trīsdesmit? Vai bija viegli veikt šo atlasi?

— Tibetā ir garīgās skolas ar filozofisku ievirzi. Tur uzņem ļoti maz audzēkņu. Katram nākamajam skolēnam desmit teikumos jāizsaka savas domas par kādu sarežģītu filozofisku tematu. Kad man stāstīja par šo eksāmenu, man tas patika. Un pēc šī principa es arī dzīvoju. Man vienmēr ir licies, ka šīs izstādes zāles struktūra neatļauj starpsienas. Domāju arī, ka darbiem ar lielu uztveres slodzi jabūt mazākā skaitā.

Izvēlēties darbus bija grūti. Tas laikam ir tāpat, kā sakārtot dzejoļu krājumu. Ir brīži, kad patīk viss, un ir tādi, kad nekas nepatīk, liekas — izstāde būs jāatsaka... Vienīgā izeja — kārtot pēc ansambļa principa, tad izstāde it kā veidojas pati.

— Iepriekšējā izstāde notika pirms divdesmit septiņiem gadiem. Bet jūs rādāt tikai pēdējo triju gadu veikumu. Vai tas liecina, ka agrākajos darbos nav nekā interesanta?

— Man ļoti patīk sports. Un neesmu redzējis, ka šodienas spēlē piedalītos 1950.gada komanda. Tas, kas paveikts pašlaik, vienmēr liekas interesantāks. Izstādē, tāpat kā jaunā dzejoļu krājumā, ne visai iederas veci darbi. Kad Pārdaugavā uzcels jauno izstāžu zāli un mākslinieki varēs izstādīties daudz biežāk, tad par šo jautājumu vairs nevajadzēs runāt.

— Kāda, pēc jūsu domām, ir mākslas kritiķu loma, lai jaunatni vairāk pievērstu mākslai? Un ko no kritiķa gaida mākslinieks?

— Kādreiz mākslinieki domāja, ka kritiķi ir par viņiem gudrāki. Pēc tam bija pretēji spriedumi. Tagad atkal dzirdami uzskati, ka kritiķi tomēr ir tie gudrākie. Mākslas kritiķu uzdevumam vajadzētu būt — pateikt, kas ir un kas nav māksla. Tā vietā recenzijās nereti ļoti atzinīgi vērtē visādus “meklējumus”. Pablo Pikaso ir teicis: “Es mākslā nemeklēju, es atrodu.” Tā ir — mākslā kotējas tikai atradumi un nekādi meklējumi. Mocarts savā dzīvē neatrada neko citu kā tikai Mocartu. Katram cilvēkam ir tikai viena seja. Bet kritika bieži vien pieprasa, lai māksliniekam būtu vairākas sejas. Šāda nostāja izstādēs radījusi jucekli. Mākslinieks cenšas parādīt “meklējumus”, pārsteigt kritiku un skatītāju. Rodas nedabīgi lieli vai mazi formāti, lieto dažādus akrobātiskus gājienus, piesavinās cita meistara manieri... Tā izveidojas pat īpaša mākslinieku “meklētāju” kategorija. Nezinu, ko iesāktu kritiķi, ja arī no viņiem prasītu daudzsejainību?...

Lai jaunatni tuvinātu mākslai, tā jāiepazīstina ar vecmeistariem. Es nesen uzrakstīju žurnālam “Draugs” par Purvīti. Arī par viņu vajadzētu mēģināt radīt leģendu, kā lietuvieši to prata izdarīt ar Čurļoni, parādīt tautas senatnes un personības sakausējumu. Es biju liecinieks kādai traģiskai izstādei Ermitāžā. Purvītis. Bet izstādīti tikai vāji viņa agrīnie darbi. Skatītāji teica: “Tas ir slikts Levitāns.” Un viņiem bija taisnība. Izstāde nodarīja vairāk ļaunuma nekā labuma.

Par Purvīti vajadzētu runāt. Tas ir grūti, jo labākie darbi gājuši bojā. Bet vajadzētu dot spilgtas detaļas. Parādīt cilvēku caur detaļu — tā strādāja vecmeistari. Jo vairāk šādu detaļu, jo neizdzēšamāks paliek kopiespaids. Tagad pat izdod grāmatas par vienu gleznu, lai parādītu visas tās detaļas. Tāda, piemēram, ir Brēgela “Siena pļauja”. Varbūt arī mākslas kritikā vairāk vajadzētu izgaismot detaļas. Citādi izstāžu aprakstos bieži atkārtojas vienas un tās pašas frāzes, raksturojot atšķirīgu mākslinieku darbus. Šādas recenzijas nepatīk lasīt.

— Bieži vien skatītājs uz izstādi aiziet nesagatavojies. Un, jo vairāk mākslinieks darbos atklāj savu uztveri, jo skatītājam grūtāk. Kā mākslinieki šeit varētu nākt talkā? Nevis pielāgoties, bet palīdzēt skatītājam?

— Simfoniskās mūzikas koncertā vienmēr būs ierobežots klausītāju skaits. Par šo jautājumu daudzkārt jau ir rakstīts. Mūzikā ir autoritātes, piemēram, Bēthovens, Mocarts, tagad arī Britens. Nesaprašanas gadījumā neviens nedomās, ka vainīgs būtu komponists, bet gan tas, kas klausās.

Mēs negleznojam sev un arī ne tiem, kas pērk mūsu darbus, bet gan tiem, kas nāk uz izstādi. Gribētos, lai izstādē skatītājs domātu tikpat, cik mākslinieks, radod darbu. Mūsdienu cilvēki var un ir pieraduši neiedomājami daudz uztvert. Taču vajag ne tikai redzēt, bet arī domāt par redzēto. Visi mākslinieki nevar būt autoritātes tiem, kas nāk uz izstādi. Mākslinieki ir dzīvi, viņiem ir arī savi trūkumi. Pasludināt viņus par autoritātēm nevar un nevajag.

Mākslinieki cenšas nākt skatītājam talkā. Katrā izstādē notiek tikšanās, darbu apspriešana. Tur ir arī daudz jaunatnes. Pēdējā akvareļu izstādē tikšanās ar jauniešiem beidzās pat mazliet dīvaini. Runājām tik ilgi, kamēr apkopēja sāka uzpost telpu un lūdza turpināt sarunu citā zālē. Turpinājām. Pēc kāda laika mūs lūdza pāriet vēl uz kādu citu zāli un sāka nodzēst gaismas. Beidzot pateica atklāti, ka muzejs jāslēdz un sarunu varbūt varot turpināt citur...Tā arī darījām.

Jaunatnei ir liela interese par izstādēm. Bet nevar, runājot par mākslu, runāt tikai par mākslu. Māksla ir dzīves sastāvdaļa. Manas paaudzes cilvēki kādreiz ir lūguši: “Vai tu nevarētu gleznot tā, kā agrāk?” No jauniešiem es to neesmu dzirdējis.

Mākslā ir jābūt domai. Un māksliniekam nav tā jāmeklē. Doma sameklē mākslinieku. Bet pie mākslas ir arī jāiet ar domām. Bet tagad es jautāšu jums. Kāpēc jūs ejat uz izstādi, ko gribat tur satikt, ieraudzīt?

Mākslinieks pratis āķīgi pajautāt. Varētu jau atbildēt vienā teikumā, bet tad būtu jāatbild visiem, katram. Kas tevi saista izstādē? Kāpēc kāds darbs tevi atkal un atkal aicina atgriezties? Kāpēc šai gleznai tu vienaldzīgi uzmet skatienu un aizsoļo tālāk? Daudz, bezgala daudz ir šo “kāpēc”. Vispirms uz tiem katram jāatbild pašam sev. Droši vien, mākslinieka jautājums liks padomāt arī lasītājiem.

Bet Kurtam Fridrihsonam jau jāatbild uz nākamo jautājumu.

— Drīz iznāks Mirdzas Ķempes dzejoļu krājums “Gaisma akmenī”. Tā ilustrators esat jūs. Vai, izvēloties māksliniekus grāmatu apdarei, izdevniecība ņem vērā arī jūsu intereses? Kuri autori jums ir vistuvākie?

— Amerikā ir kāds filozofs, kas par vienīgo satiksmes līdzekli atzīst zirgu. Uz tā viņš klejo no pilsētas uz pilsētu un raksta īsas sentences. Viena no tām ir : “Man ir četrdesmit pieci gadi, un es dzīvē neesmu saticis nevienu cilvēku, kas man nebūtu paticis.”

Ar mani ir tāpat. Protams, ir autori, kas patīk vairāk. Hemingvejs, Ekziperī, Gamarā, Ķempe, mūsu jaunie dzejnieki. Pašlaik zīmēju ilustrācijas Kamī stāstam “ Viesis”, ko publicēs žurnāls “Liesma”.

— Rīgā ir diezgan daudz kolekcionāru. Kādā veidā tie papildina savas kolekcijas? Vai viņi ir iegādājušies arī jūsu darbus?

— Kolekcionāru tiešām ir daudz. Arī vērtīgu kolekciju. Rīga ir bijusi kā krogs uz lielceļa. Daļa no vērtībām, kas gadsimtos gāja cauri pilsētai, palika arī rīdziniekiem.

Darbus iegūst dažādi. Visbiežāk mainot. Vai nu darbu pret darbu, vai arī kā citādi. Daudzi izmanto manu vājību uz labām grāmatām...

Kolekcionāri ir visādi. Pazīstu kādu, kurš saka: “Manā kolekcijā ir viss, izņemot Leonardo da Vinči...” Tiešām viņam ir viss. Pat kādi piecpadsmit Purvīša darbi. Tikai... laikam neviens nav īsts. Acīmredzot bija mākslinieki, kas izpalīdzēja arī tad, kad kaislīgajam kolekcionāram vajadzēja Rembrantu... Bet kolekcionāriem ir arī lielas un nopietnas vērtības. Mākslinieka Mārtiņa Zaura kolekcijā es varu atrast arī savas 1939.gada Ņujorkas izstādes katalogu. Pašam nav, bet kolekcionāriem ir.

Nekur gan nav teikts, cik ilgi var turpināties intervija, turklāt, ja tā vēl ir kolektīva. Tomēr reiz jābeidz. Atvadoties mākslinieku “iepazīstinām” ar Hemingveja portretu, kura autors ir Kurts Fridrihsons. Portrets redakcijas kolektīvā dzīvo jau vairāk nekā divus gadus — “Padomju Jaunatnes” divdesmitajā jubilejā to mums uzdāvināja bijušie redakcijas darbinieki. Kurts Fridrihsons uzmet skatienu savam darbam un saka: — Ja jūs vēlaties, jebkurā laikā varat apmainīt kādu manu darbu pret jaunu. Tas varbūt liekas dīvaini, bet, manuprāt, nevajadzētu vienmēr būt pie sienas vienai un tai pašai gleznai. Pierod un neievēro. Tāpēc vajadzētu mainīt gleznas, tāpat kā laiku pa laikam maina skatlogu iekārtojumu.

Pārējie mākslinieka darbu īpašnieki šo ierosinājumu var ņemt vērā. Bet mēs tomēr nemainīsim. Pārāk simpātisks un mīļš mums ir šis Hemingvejs akvarelī.

Tāds neapnīk, un tādu nevar neievērot.

Kolektīvo interviju pierakstīja

A.Sproģis

“Variants pēc Špicvega”

“Spēle”. 1953

Vēstules no Sibīrijas

1951. — 1957. gads. Krievija, Kemerovas apgabals

Māksla runā pati, tai tulka nevajag. Tomēr daži paskaidrojumi šiem Sibīrijas lēģerī 110/02-III tapušajiem darbiem ir vajadzīgi. Tā kā visi zīmējumi un akvareļi uz Rīgu tika sūtīti pa pastu un, neapšaubāmi, pirms tam tika cenzūras pārlūkoti, nav brīnums, ka daudzu simtu vidū tikai dažos darbos pavisam tieši atklāta skarbā īstenība. Vispirms tas sakāms par autora pašportretu, kam otrā pusē ar zīmuli rakstīts te redzamais teksts. Tāda paša lieluma (puse no pastkartes) ir vēl divi akvareļi — “20.gadsimteņa Mīlestības barjeras” un “Mūsu “slimnīcas” teritorija. 100 x pa dienu es eju šeit”. Zenta Fridrihsone vairākus desmitus šo mazformāta darbu ir sakopojusi mazā aizsienamā albumiņā, tā radot vienotu ciklu jeb nelielu grāmatiņu, kas pagaidām ir vienā eksemplārā.

Lielākā daļa Sibīrijas akvareļu un zīmējumu ir uz parasta zīmēšanas bloka vai burtnīcas lapām. Galvenokārt portreti, Ģrieķijas un citu dienvidzemju ainavas, literāri tēli skaidrojumi. Un piepeši — kailu koku stumbru ielogots dārzs kā zaļa sala ar daudzstāvu namu aizmugurē. “Aizliegtā pasaule”. Iespējams, ka tā ir mākslinieka iztēlē dzimusi vīzija. Vai arī gluži konkrēta un autoram ļoti tuva vieta. Šiem minējumiem nav atbilžu, tās nezina arī Zenta Fridrihsone.

Ar savu neparastumu citu lēģerī darināto akvareļu vidū izceļas dažas lapas, kurām mākslinieks izmantojis abas puses. It kā “īstie” darbi ir kalnaine ar pils aprisēm un slaidām papelēm vai cipresēm priekšplānā un ar pamatīga cietokšņa ēkām kādas ūdenstilpnes piekrastē. Bet varbūt šīs ainavas (kas nav parakstītas ar autora iniciāļiem K.F.) bijušas tikai aizsegs, lai izdabūtu laukā lapu otrā pusē skatāmās neapšaubāmi ziemeļnieciskās tundras noskaņas? Tās pārsvītrotas ar četrām līnijām, kas veido it kā restes. Vai tie būtu paša autora izbrāķēti neveiksmīgi uzmetumi? Bet tad taču nebija vērts šīs skices sūtīt uz Latviju un tik ilgi glabāt, jo autors līdz pat savai aiziešanai laiku pa laikam esot pārlūkojis Sibīrijā sastrādāto.

Arī “Variants pēc Špicvega” var būt iedomu mirklis. Tomēr cilvēku stāvos jaušamā saspringtā atspere liek domāt par nežēlīgu pasauli, kur visu izšķir ieroči un kaila vara. Varbūt čeka? Vai tā ir? Varbūt autora iecere bijusi citāda. Var jau gadīties, ka atbildi nesniegtu arī pats Kurts Fridrihsons, ja vēl būtu mūsu vidū. Viņš piemiegtu acis savā atturīgi siltajā smaidā un nesteidzīgi bilstu, ka ikvienu mākslas darbu var uztvert dažādi. Viss atkarīgs no skatītāja, no tā, ko spēj un grib ieraudzīt.

“Aizliegtā pasaule”

“Mūsu “slimnīcas” teritorija. 100x pa dienu es eju šeit”

“20. gadsimteņa Mīlestības barjeras”

Laima Līvena

Manas vecāsmātes sega

Kurta Fridrihsona akvarelis

Manas vecāsmātes sega no lupatiņām austā,

Lupatiņa pie lupatiņas kā krāsainas plaukstas.

Manā vecāsmātes segā zils marta ledus grūstās,

Plīv līgavas plīvura driska —visgaišākā laikam būs tā.

Tur dzeltenais sievas priekšauts

kā tie pureņi grāvmalā plūktie.

Un oranži pīlādži kvēlo rūgti, rūgti, rūgti.

Bet visvairāk ir tumšo nakšu — skumju nakšu melno

Un tās, kuras vientulībā sagruzd un sakrīt pelnos.

Visvairāk ir melno nakšu, ai vecomāt,

Nu kāpēc tev vajadzēja segu man dāvināt?

“Venuss” (? “Vēsums”)

“Manas mātes dvēsele”

“Uz dvēseles robežas”

“Aiz katras maskas ir cilvēks”

Ar dzintara vairogu sirdī, ar dzintara akmeni dvēselē

No šīs pašas 1967.gada izstādes — pirmās pēc 27 vajāšanas un noklusēšanas gadiem — mūsu mājās ienāca pastelis “Dzintara vairogs”. Liels masīvs saulesakmens uz bezdibenīgi melna fona — ar savu miljongadīgo pašcieņu, ar tūkstoš nokrāsām, ko apkārtējais melnums spēj vien vēl vairāk izcelt. Uz to var skatīties, tajā var ieklausīties, var atcerēties un domās turpināt sarunu ar Kurtu Fridrihsonu, kas notika pievakarē jau pēc izstādes slēgšanas. Izcils mākslinieks, gulaga moceklis un domātājs un divi zaļknābji žurnālisti (bijām kopā ar radioreportieri Jāni Rozenieku) — kāda sevišķā domu apmaiņa tur varēja iznākt! Un tomēr tas nebūt nebija monologs. Tā bija saruna par cilvēku attiecībām, par to, ko var un ko nevar piedot, kas ievaino un kas nespēj skart cilvēka pašcieņu. Mākslinieks minēja arī čekas pagrabus un sešus Sibīrijas gadus, kur pastāvīgā bada sajūta bijis tas mazākais ļaunums. “Bet es varēju zīmēt! Kad bijis papīrs un kāds brīvs brīdis — uz papīra. Un, kad nav bijis, — domās, sapņos. Tā tikušas “ilustrētas” daudzas grāmatas. Un likteņa brāļi portretēti. Arī lēģera priekšniekus ar bildēm izdevies pielabināt. Tikai vienreiz nošāvis greizi. Uzzīmējis profilā. Vīrs skatījies, skatījies un bažīgi bildis: “Tā jau nekas, bet ko mājnieki teiks, ka man tikai viena auss!”

Vairākkārt saruna pagriezās atpakaļ pie gulaga, bet vienmēr — bez kāda rūgtuma, bez nosodījuma. Vai varbūt man tikai tā likās?

Šo gadiem neatbildēto jautājumu es izsaku arī mākslinieka atraitnei Zentai Fridrihsonei.

— Kā mākslinieks izturējās pret lielo pāridarījumu? Viņš to neievēroja. Par to Kurts nekad nerunāja un nerakstīja. Vēstules bija par to, kā viņš atgriezīsies, kā mēs dzīvosim. Bieži atcerējās savus ceļojumus. Viņš agri bija sācis iepazīt pasauli. Kad apprecējāmies, viņš jau bija izceļojies pa Franciju, Šveici, Vāciju, Beļģiju.Vēstulēs bieži pieminēja Parīzi, Grieķiju. Par Grieķiju viņš sapņoja kopš bērnības, bet tā arī savām acīm neredzēja. Tikai iztēlē. Un bija laimīgs, kad vēlāk izdevās sengrieķu traģēdijas un lielos eposus ilustrēt. Par lēģeri, par kādām grūtībām — ne vārda! Kad es uzstāju, lai taču uzraksta, kā viņam īstenībā klājas, kā tur paiet dienas, viņš ar tādu kā sapīkumu atbildēja: “Labi — es uzrakstīšu Tev kaut ko no dzīves.” Tas bija 1955.gada beigās. Pēc Staļina nāves jau varēja rakstīt latviski, kaut ko vairāk pateikt. Sākumā — tikai atklātnītnes ar pāris vārdiem un tikai krieviski. Tajā vēstulē viņš rakstīja par 72 negulētām spīdzināšanas naktīm čekā, kad viņš pratināts vismaz 400 reizes. Uz lēģeri viņi vesti 70 cilvēki vienā lopu vagonā. Bet tā ir tikai viena tāda vēstule pa visiem gadiem! Ja nu kādreiz pa kādai frāzei no nometnes dzīves, bet tad vairāk ar humoru. Reiz viņš rakstīja : “Es gleznoju, viens stāv aiz muguras ar flinti, gaida, kad es beigšu. Bet viņam varbūt apniks ātrāk nekā man.” Un to Kurts rakstīja no nometnes, kur cilvēku sodīja par skatīšanos zvaigznēs. Viņš gleznoja katru brīvu brīdi, daudz nebēdādams, ka ūdens sasalis un klāt stāv ar flinti. Kā viņš rakstīja: “Vajadzību un prieku gleznot var atņemt tikai nāve.”

Vēstuļu ir simtiem. Visus sešus gadus tās pienākušas pa divām trim nedēļā. Gandrīz vienmēr — kopā ar kādu nelielu zīmējumu, skicīti. Lielākie uz bloknota lapām gleznotie akvarelīši sūtīti pārtikas kastītēs. Arī to ir simtiem. Un tikai dažos var nojaust, ka tie tapuši aiz dzeloņstieplēm. Kopā ar Zentas kundzi pārcilājam saulainas dienvidzemju ainavas ar cipresēm, portretu studijas, literāru darbu ilustrācijas. Tajos jūt pulsējam dzīvu domu, lielu mīlestību uz cilvēku un dabu.

— Kurts vairākkārt sacīja, ka viņam neesot kontakta ar dabu. Bet tā nu nebija! Katrā pastaigā viņš lasīja akmentiņus, sprungulīšus, neparastus koku zariņus.Kad viņš atgriezās no Sibīrijas un mēs drīz vien aizbraucām uz Krimu, viņš pa akmeņiem vien dzīvojās. Viesnīcā mūs brīdināja: “Te neko nevar atstāt! Stipri zog.” Bet, kad ienāca mūsu istabā, ar tādu kā žēlumu konstatēja: “Jums gan te nekā nav, jūs varat droši iet. Tos akmeņus jau neviens neņems.” Vēl lielāks pārsteigums dažiem bija, kad Kurtam kāds draugs no Islandes bija atsūtījis veselu kasti ar akmeņiem. Tie labu laiku nostāvēja pastā, laikam ar rentgenu tika caurskatīti. Neviens jau neticēja, ka tā var sūtīt akmeņus. Kad Kurtam nāca 75. dzimšanas diena, Jānis Spalviņš, Gundega Repše un citi draugi atveda to skaisto Duntes akmeni, kas tagad izstādē. Arī tas bija vesels notikums, jo akmens ir ļoti liels un smags. Viņš bieži pārcilāja savus akmeņus un kokus. Pētīja struktūru, nokrāsas. Arī kādā vēstulē Kurts pats sevi atspēko un secina, ka viņa saistība ar dabu ir tik cieša un nešķirama, ka reizēm viņš pats jūtas kā koks, kas dzer gaisu un ūdeni un sarunājas ar sauli. Pie šīs atziņas viņš nācis, kad atcerējies savu ilgo ieslodzījumu čekas pagrabos. 1951. un 1952.gada pavasarī un vasarā viņš uz debesīm varēja raudzīties tikai pa aizkrāsotajiem cietuma logiem, kas arī bija stingri noliegts, un ziedošo pilsētu redzēja vien īsajā ceļa gabaliņā no cietuma līdz slēgtajam cietumnieku vagonam. “Tad es dzēru krāsas, gaisu un dabas formas,” viņš rakstīja no nometnes, kur atkal redzēja tikai koka sētu un sniegu septiņus mēnešus gadā. Viņš arī teica, ka mākslas darbos viss smalkais un garīgais dzimst saules un dvēseles sarunā.

Apbrīnojams ir nebrīves sprostā tapušo darbu gaišums, labestība. Bet varbūt vēl vairāk —šķelmīgais smaids, rotaļīgums.

— Viņam patika dzīves smagumam likt pretim vieglumu. Viņš pacēla smagumu ar vieglumu. Ļoti patika spēle. Ne azarts, bet spēles vieglums. Kad viņi te ar Imantu Ziedoni sarunājās, vārdi lidoja kā tenisa bumbiņa. Viens izteica kādu domu, otrs atspēlēja pretim. Beigās radās kāda jauna pasāža. Viņam patika metamie kauliņi. Vienkārši tāpat. Te uz šī galda viņš parasti meta. Katrai dienai uzmeta savu skaitli. Vai tie viņam ko izteica, nezinu. Es domāju, tā bija tikai rotaļa. Arī strādāja viņš viegli, kā rotaļā. Kādreiz saucu jau pusdienās vai kur bija jāiet, teicu, lai neķeras pie krāsām. Bet viņam nevajadzēja nekādus īpašus apstākļus ne lai iesāktu, ne lai pabeigtu gleznošanu. Viņš varēja gleznot vienmēr. Tā bija viņa pasaule, kurā viņš vienmēr bija iekšā, vienmēr mobilizējies darbam. Un nevienu citu viņš savā pasaulē nelaida iekšā.

Zentas kundze runā par mākslinieka ļoti atšķirīgajiem daiļrades posmiem. Sākumā eļļas glezniecība, tad pastelis, akvarelis, atkal pastelis, tad vēl flomāsteri.

— Man jau patika viss, ko viņš darīja. Es domāju, viņš daudz paveica akvareļglezniecībā. Toreiz izauga vesela jauno mākslinieku grupa, kas ar to aizrāvās. Tomēr vistuvākā man laikam bija eļļas glezniecība. Viņam bija tik skaisti portreti! Bet Kurts jau gleznoja pēc savas izjūtas, kā viņš to cilvēku uztvēra. Tas visiem nebija pa prātam. Tad viņš pilnīgi aizgāja no tā, negleznoja vairs portretus. Viņš nevarēja pieļaut nekādu iejaukšanos savā mākslā. Cik neprasīgs viņš bija pret savu dzīvi, sadzīves apstākļiem, tik prasīgs viņš bija pret mākslu.

Pilnīgi jūtama garīga enerģija strāvo no vēstuļu sainīšiem, no lielā zīmējumu un akvareļlapu kalna, kas gluži kā dzintara vairogs izstaro tik daudz ticības, cerības, mīlestības. Un neliek mieru urdīga doma — vai šim cilvēka nesalaužamā gara piemineklim, šīm kliedzošajām laikmeta liecībām nevajadzētu kļūt par mūsu tautas un valsts nacionālo bagātību paaudžu paaudzēs? Mākslinieka dzīvesbiedre lielā godbijībā krājusi un saglabājusi katru zīmējumu, skicīti, katru raksta galiņu. Tam visam tagad vajadzētu atrast vietu izstāžu zālēs un arī kādā monogrāfijā. Ar cerību uz to arī atvadāmies no viesmīlīgās namamātes, kas tik dāsni dalījās ar mums dārgākajā, kas viņai ir.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore