PROBLĒMA

Par iedzīvotāju pirktspēju sociālā skatījumā

Kad samaksāts par pārtiku un mājokli, pārējām vajadzībām atliek ļoti maz Oļģerts Krastiņš, LZA akadēmiķis, Latvijas Statistikas institūta laboratorijas vadītājs, — “Latvijas Vēstnesim”

Latvijas iedzīvotāji lielāko daļu savu ienākumu izdod par pārtiku un mājokli. Tādiem tradicionāliem pirkumiem kā apģērbs, apavi, dzīvokļa iekārta, kultūrpreces atliek ļoti maz. Tas arī rada zemo pirktspēju valstī.

Statistiķu palīgi

Vai jūs mēneša beigās varat pateikt, kādus pārtikas produktus šajā mēnesī esat pirkuši un cik par tiem samaksājuši? Vairākums iedzīvotāju spēs sniegt tikai aptuvenu ekspertīzes vērtējumu. Lielākas ģimenes mājsaimniece, kurai tirgū jāiepērk pilns tīkliņš dažādu produktu, var neatcerēties precīzus izdevumus pat vienas dienas pirkumiem. Tādēļ personām, kuras uzaicinātas un piekritušas kļūt par mājsaimniecību budžetu statistikas respondentiem, vienu mēnesi ir jāveic liels papildu darbs, pierakstot ne vien visus savus ieņēmumus, bet arī izdevumus un citas ziņas par mājsaimniecību.

Šim nolūkam mājsaimniecību budžetu statistikas respondentiem izsniedz speciālas burtnīcas “Mājsaimniecības dienasgrāmata” — vienu burtnīcu mēneša pirmajai pusei (1.—15.datums), otru — otrajai pusei (16.—30./31.datums). Dienasgrāmatas centrālo daļu veido ieraksti par preču un pakalpojumu iegādes izdevumiem, norādot, par ko samaksāts, nopirktās preces daudzums, samaksātā summa, vai iegādātā prece izlietota mājsaimniecības vai citām vajadzībām. Tālāk dienasgrāmatā jāieraksta mājsaimniecības patēriņa vajadzībām piemājas saimniecībā iegūtie, pašu sagādātie un citādi bez maksas saņemtie produkti, izstrādājumi un pakalpojumi.

Dienasgrāmatas izsniedz un savāc Valsts statistikas komitejas intervētāji, kas bez tam izpilda atsevišķu burtnīcu “Mājsaimniecības aptauja”.

Izmantojot iespēju, savā un citu zinātnieku un statistiķu vārdā izsaku pateicību visiem mājsaimniecību budžetu statistikas respondentiem un intervētājiem par pacietīgo grāmatveža darbu, kas varbūt tikai dažiem ir pierasts un zināms.

Vairāki respondenti bez oficiāli lūgtajām ziņām aptaujai ir pievienojuši arī plašākus valsts sociālā stāvokļa vērtējumus un ieteikumus. Ar dažiem būtu vērts iepazīstināt laikraksta lasītājus. Taču Valsts statistikas komiteja ir garantējusi neizpaust atsevišķu ziņu sniedzēju atbildes, tādēļ pašreiz tas nav iespējams. Izņēmums varētu būt, ja kāds respondents savām piezīmēm un vēlējumiem pievienotu rakstisku atļauju nodot tās atklātībai.

Katru mēnesi savas mājsaimniecības budžetu pieraksta 666 respondenti, dodot katrs ap pustūkstoti atbilžu. Var iedomāties, kāds darba apjoms jāveic savākto datu pārbaudītājiem, kodētājiem, datoru operatoriem, kamēr no šīs skaitļu un datu jūras iegūs viegli pārskatāmas kopsavilkumu tabulas.

Lai padarītais būtu maksimāli efektīvs, savāktie dati būtu jāizstrādā ne vien pašā Valsts statistikas komitejā, bet citos skatījumos arī augstskolās, zinātniskās pētniecības iestādēs un sabiedriskās organizācijās.

Ar sabalansētu un nesabalansētu budžetu

Masu saziņas līdzekļos plaši diskutē par valsts budžetu, kas var būt bez iztrūkuma, kad ieņēmumi sedz izdevumus, vai ar iztrūkumu, ja izdevumi pārsniedz ieņēmumus. Pēdējā gadījumā valstij ir iespēja izlīdzēties vai nu ar aizņēmumiem, vai attaisot kādus tālredzīgi nodrukātus naudas saiņus.

Daudz grūtāk iedomāties, kā atsevišķas mājsaimniecības var izdot vairāk nekā tās ieņem. Tomēr mājsaimniecību budžetu statistikas dati rāda, ka daļā nabadzīgāko mājsaimniecību tā notiek. 1996.gadā visi patēriņa izdevumi pārsniedza rīcībā esošo ienākumu ap 15—20% lauku mājsaimniecību un ap 20—25% pilsētu mājsaimniecību (pirmās 2—3 deciļgrupas, ranžējot pēc rīcībā esošā ienākuma). Augstākās deciļgrupās ienākumi vienmēr pārsniedz izdevumus, veidojoties zināmiem uzkrājumiem (1.tabulas pirmās četras rindas).

Pēc mūsu domām, saimniekot ar budžeta deficītu atsevišķas mājsaimniecības varētu šādi.

1. Samazinot uzkrājumus. Īpaši bēdīgi ir konstatēt, ka daudzas ģimenes spiestas pārdot iepriekšējo paaudžu uzkrājumus: grāmatas, mākslas priekšmetus, vērtslietas un arī prozaiskākus sadzīves piederumus.

2. Sašaurinot savu ražošanas uzņēmumu, ja tas ir saplūdināts ar ģimenes mājsaimniecību, kas raksturīgi zemnieku un piemājas saimniecībām, piemēram, izkaujot un apēdot mājlopus. Arī tas ir bēdīgs fakts.

3. Gūstot puslegālus un nelegālus ienākumus, kurus negribas izpaust ne vien Valsts ieņēmumu dienestam, bet, drošs paliek drošs, arī statistikai. Valsts statistikas komitejas darbinieki, kas ir tieši saistīti ar mājsaimniecību budžetu statistikas intervētājiem, uzskata, ka ienākumus slēpj vairāk nekā izdevumus un vieglāk to arī izdarīt. Daži speciālisti domā, ka tieši ienākumu slēpšana ir galvenais. Mums tas neliekas īsti pārliecinoši. Nenoliedzot ēnu ekonomikas eksistenci un vēlēšanos šādi iegūtos ienākumus noslēpt, domājam, ka mājsaimniecības, kas gūst šādus ienākumus, nav meklējamas pašu nabadzīgāko grupās. Bet ar nesabalansētu budžetu saimnieko tieši pašas nabadzīgākās.

Daudzus glābj naturālā saimniecība

Līdz 1995.gadam Valsts statistikas komitejas mājsaimniecību budžetu statistika pētīja galvenokārt iedzīvotāju naudas ienākumu un izdevumu kustību. Pēc mājsaimniecību budžetu statistikas reorganizācijas, kas notika 1995.gadā, tiklab ienākumu, kā izdevumu daļai pieskaita arī pašražoto un pašu patērēto produktu, galvenokārt uztura līdzekļu vērtību. Tādēļ garākās dinamikas rindās vairāki starptautiski lietoti dzīveslīmeņa rādītāji (pārtikas izdevumu elastības koeficienti, ienākumu nevienmērības Džinī koeficienti u.c.) ir uzlabojušies bez redzamas tautas dzīveslīmeņa uzlabošanās.

Par naturālās saimniecības lomu mājsaimniecību budžetos var spriest pēc patēriņa izdevumu daļas, ko sedz natūrā, neizdodot naudu.

Laukos šī daļa 1996.gadā bija 37—38% divās nabadzīgāko deciļgrupās, līdz 29% pēdējā turīgāko deciļgrupā. Tātad aptuveni trešo daļu lauku iedzīvotāju vajadzību sedz naturālā saimniecība. No pārtikas izdevumiem natūrā laukos sedz 90—92% divās nabadzīgāko deciļgrupās, līdz 78—80% divās turīgāko deciļgrupās.

Pilsētu mājsaimniecībās natūrā segtā patēriņa izdevumu daļa ir daudz mazāka. Turklāt vismazākā tā ir centrālajās deciļgrupās — 8—10% robežās. Pašās nabadzīgākajās un relatīvi turīgākajās deciļgrupās šī daļa ir nedaudz lielāka — 10—12% (1.tabulas 7.—8.rinda).

Natūrā segtajos patēriņa izdevumos ieskaita arī radu un draugu sniegto materiālo palīdzību, sociālo un humāno palīdzību, kas saņemta natūrā bez maksas.

Pārtikas daļa

Pievēršoties Latvijas mājsaimniecību izdevumu struktūrai, vispirms jāatzīmē, ka aptuveni puse no visu izdevumu kopsummas tiek izlietota pārtikas produktu iegādei.

Pilsētās divas nabadzīgāko deciļgrupas 1996.gadā šīm vajadzībām izdeva 55—57% no izdevumu kopsummas, divas relatīvi turīgāko deciļgrupas — 37—44%. Laukos šie procenti bija daudz lielāki: nabadzīgo grupās 71—72%, turīgāko grupās 55—63% (2.tabula).

Augsts pārtikas izdevumu īpatsvars iedzīvotāju patēriņa izdevumu struktūrā liecina par tautas nabadzību. Attīstītā valstī šim procentam būtu jābūt zem 20. Piemēram, 1993.gadā Islandē tas bija 19,7%, Somijā 18,6%, Zviedrijā 18,4%, Norvēģijā 15,6%, Dānijā tikai 14,4% (Baltijas valstis un Ziemeļvalstis. Statistisko datu krājums. — R.:VSK, 1996.—91.lpp.).

Absolūtā izteiksmē Latvijas pilsētās turīgākās mājsaimniecības pārtikai izdeva vidēji Ls 39,16 mēnesī (10.deciles grupa), bet nabadzīgākās — tikai Ls 14,24 mēnesī (1.deciles grupa) jeb 36% no relatīvi turīgāko izdevumiem. Tas nepārprotami rāda, ka sabiedrības nabadzīgākai daļai uztura līdzekļu pietrūkst.

Laukos šie skaitļi ir nedaudz lielāki, jo tur patērē galvenokārt pašražoto pārtiku, par ko naudā nav jāmaksā; pašražoto un pašu patērēto produktu vērtību ienākumiem un izdevumiem pieskaita tikai aprēķinu ceļā. Laukos 1996.gadā turīgāko mājsaimniecību mēnesī patērēto pārtikas produktu vērtību novērtēja Ls 44,85, bet nabadzīgāko mājsaimniecību deciļgrupā — Ls 16,87, kas ir ap 38% no turīgāko patēriņa. Tātad arī laukos, patērējot pašražoto pārtiku, ir notikusi gandrīz tikpat dziļa noslāņošanās pārtikas izdevumu ziņā kā pilsētās.

Aprēķinot pārtikas izdevumu elastības koeficientus, kas rāda pārtikas izdevumu un rīcībā esošo ienākumu izmaiņu tempu attiecību, pilsētās ieguvām 0,495, laukos 0,426, Latvijā 0,468.