PROBLĒMA

Par iedzīvotāju pirktspēju sociālā skatījumā

Kad samaksāts par pārtiku un mājokli, pārējām vajādzībām atliek ļoti maz Oļģerts Krastiņš, LZA akadēmiķis, Latvijas Statistikas institūta laboratorijas vadītājs, - "Latvijas Vēstnesim"

Pārtikas daļa

Turpinājums no 1.lpp.

Nedaudz vienkāršojot, var teikt, ka elastības koeficients rāda, par cik promilēm (tūkstošdaļām,) papildus pieaug pārtikas izdevumi, ja rīcībā esošais ienākums pieaug par 1 procentu. Ja elastības koeficients lielāks, patēriņu vairāk nosaka maksātspēja, ja mazāks - vajadzība šādus elastības koeficientus iegūt kā matemātisku modeļu parametrus.

Arī pārtikas izdevumu elastības koeficienti Latvijā salīdzinājumā ar attīstīto valstu rādītājiem ir lieli.

Par mājokli - daudz vai maz?

Otra lielākā izdevumu pozīcija Latvijas mājsaimniecību budžetos ir maksājumi par mājokli un ar to saistītie komunālie maksājumi. Laukos, kur maksas labierīcību mājokļos ir maz, šie maksājumi 1996.gadā vidēji bija 8,3% no visu izdevumu kopsummas, bet pilsētās divas reizes vairāk - 17,2 procenti.

Uz attīstīto Ziemeļvalstu fona komunālo maksājumu daļa nav liela. Somijā tā bija 17%, Zviedrijā - 25,5%, Norvēģijā - 26,6%, Dānijā - pat 34,5% (Baltijas valstis un Ziemeļvalstis, 91.lpp.). Taču jāņem vērā, ka šajās valstīs izdevumi pārtikai relatīvi prasa nepilnu pusi no tās daļas, kas vajadzīga Latvijas mājsaimniecību budžetos. Ja izdotos Latvijas iedzīvotāju dzīveslīmeni un pirktspēju pacelt tik augstu, ka pārtikai pietiktu ar 20% no visu izdevumu kopsummas, tad iedzīvotāji arī spētu samaksāt par mājokļiem "tik, cik tas maksā".

Presē daudzkārt ir izskanējuši brīdinājumi, ka nami iet bojā un tie sabruks, ja nebūs līdzekļu remontiem. Jau retāk izskan brīdinājumi, ka iet bojā tauta, jo, mirstība pārsniedz dzimstību, ka tūkstošiem bērnu paliek bez izglītības, sirmgalvji - bez medicīniskās aprūpes. Kas jāglābj vispirms, kas vērtīgāks - nami vai cilvēki?

Interesants secinājums rodas, aplūkojot mājsaimniecību izdevumus mājoklim un komunālajiem maksājumiem pēc ienākumu deciļgrupām. Ja absolūtā izteiksmē, latos, augot ienākumiem, aug arī par mājokli un komunāliem maksājumiem izdotās summas, tad relatīvā izteiksmē (procentos no visu izdevumu kopsummas) visvairāk samaksājušas vidējo deciļgrupu mājsaimniecības pilsētās, ap 18-23% no savu izdevumu kopsummas (2.tabula).

Divās pirmajās nabadzīgāko mājsaimniecību deciļgrupās pilsētās šis procents ir 13-15. Acīmredzot nabadzīgākās mājsaimniecības nespēj savus maksājumus nokārtot un daļēji to nedara. Arī divu relatīvi turīgāko mājsaimniecību deciļgrupu ar mājokli saistītie izdevumi pilsētās nepārsniedz 14-17 procentus. To var izskaidrot ar iespēju segt arī dažādus citus izdevumus, kas ar mājokli saistīto izdevumu īpatsvaru samazina.

Tāda pati likumsakarība ir vērojama lauku mājsaimniecībās, tikai tur šie maksājumi latos ir mazāki un sastāda arī mazāku daļu no kopējās izdevumu summas.

Iznāk, ka vislielāko komunālo maksājumu slogu iznes trūcīgās mājsaimniecības, kas dzīvo nedaudz zem krīzes iztikas minimuma vai tā robežās un ir situētas labāk nekā nabadzīgās, bet sliktāk nekā relatīvi turīgākās mājsaimniecības.

Citi izdevumi

Kad samaksā par pārtiku un mājokli, maciņā paliek pavisam maz, piemēram, pilsētās 1996.gadā vidēji 35%, nabadzīgo mājsaimniecībās ap 30%, trūcīgo (4.deciles grupa) tikai 25%. Kā mājsaimniecības izlieto atlikumu?

Trešā lielākā izdevumu grupa ir transporta izdevumi, kas vidēji sastāda ap 6% mājsaimniecību budžetos ar tendenci pieaugt, palielinoties ienākumiem. Ziemeļvalstīs transporta un sakaru izdevumi veido 16-19% no mājsaimniecību izdevumu kopsummas, kas relatīvi ir gandrīz trīs reizes vairāk nekā Latvijā. Starpību lielā mērā var izskaidrot ar personiskā autotransporta pieejamību daudz plašākiem iedzīvotāju slāņiem nekā Latvijā.

Gandrīz tādu pašu īpatsvaru Latvijas mājsaimniecību budžetos kā transporta izdevumi veido izdevumi apģērba un apavu iegādei: pilsētās ap 6%, laukos 4 procenti. Šis procents pilnīgi atbilst Ziemeļvalstu standartam, tikai jāņem vērā, ka tur to rēķina no gandrīz desmitreiz lielākas kopsummas.

Mazāk ne vien absolūti, bet arī relatīvi salīdzinājumā ar Ziemeļvalstīm Latvijas mājsaimniecības izdod mēbeļu un mājsaimniecības preču iegādei, mazāk arī izglītībai, kultūrai un atpūtai. Vienkārši pietrūkst. Medicīniskajai aprūpei Latvijā iedzīvotāji izdod relatīvi pat vairāk nekā Ziemeļvalstīs, kaut gan absolūti tas iznāk daudz mazāk.

Par cēloņiem domājot

Par Latvijas un citu līdzīgos apstākļos nonākušo valstu ekonomiku ir daudz rakstīts, un to šī raksta ietvaros papildināt var maz.

Vairumā publikāciju tiek meklēti cēloņi, kāpēc ir sabrukusi ražošana, kāpēc iekšzemes kopprodukts, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, ir tik strauji samazinājies. Daudz retāk pievērš uzmanību otram aspektam: kāpēc iekšzemes kopprodukts starp iedzīvotājiem tiek sadalīts tik nevienmērīgi.

Iekšzemes kopprodukta vērtība, rēķinot uz vienu iedzīvotāju Latvijā, ir pat līdz 10 reizēm mazāka nekā attīstītajās pasaules valstīs, bet ienākumu sadalīšanas nevienmērības koeficients (Džinī koeficients) pilnīgi atbilst attīstīto Eiropas valstu līmenim un atpaliek vienīgi no Latīņamerikas valstīm. Tātad Latvijā ir izveidota materiālā nevienlīdzība, kas atbilst "standartiem", tikai gandrīz 10 reizes zemākā līmenī. Saimnieciskajai politikai, ja tā būtu orientēta tautas vairākuma interesēs, vajadzēja panākt tieši pretējo.

1.tabula

Latvijas mājsaimniecību deciļgrupējums pēc rīcībā esošā ienākuma, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli vidēji mēnesī 1996.gadā

2.tabula

Mājsaimniecību izdevumu struktūra ienākumu deciļgrupās 1996.gadā, procentos