INTERVIJAS. SARUNAS

Ar Latviju Kanādā

Georgs Andrejevs, Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Kanādā, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

Tā regulāri notur seminārus, aicina piedalīties ES dalībvalstis un un kandidātvalstis. Nemaz jau nerunājot par mūsu Latviju, kas ar ES saistīta ar zināmiem līgumiem. Šeit it kā pazūd attālums starp mūsu valstīm. Kanāda saprot — ja ASV tuvojas ES, tad Kanāda nedrīkst atpalikt. Kanāda ļoti sāpīgi pārdzīvoja, ka asociatīvais sadarbības līgums Kanādai tika noslēgts vēlāk nekā ar ASV — pateicoties bēdīgi slavenajiem “zivju kariem”. Tagad tas ir pārvarēts un Kanāda nostājusies apmēram līdzīgā pozīcijā ar ASV.

Mūs arī ļoti interesē jautājums, vai Centrālaustrumeiropas valstu ieslēgšanās ES nepasliktinās valstu bilaterālos sakarus. Gribētos tieši otrādi — izmantot tirdzniecību ar šīm valstīm kā ieejas vārtus ES nākotnē. Tas mums būtu ļoti pozitīvi. Tāpat arī tirdzniecība ar Krieviju. Kanāda ļoti jutīgi raugās uz procesiem Krievijā un ir ļoti ieinteresēta, lai tai ar Krieviju būtu labas attiecības un lai šajā lielvalstī būtu demokrātiska virzība. Un, ja jautājumi kaut kur saduras, tad ir ļoti grūti ko pagriezt par labu tādām mazām valsīm kā Latvija.

Tātad izglītība mūsu sadarbībā ir centrālajā vietā, jo šeit attālumam nav nekādas nozīmes. Un tas, protams, ir ļoti labi.

— Sakiet, kāds ir Latvijas tēls Kanādā? Un kā šo tēlu iespaidojis fakts, ka Kanādā dzīvo relatīvi daudz latviešu, īpaši Toronto?

— Man ir izdevies tikties ar ļoti daudziem latviešu sabiedrības pārstāvjiem dažādās valstīs. Manuprāt, visvairāk savu mītnes zemes valdību iespaido Austrālijas latvieši. Acīmredzot Austrālijas nedaudzo lielo pilsētu centralizācija saveda kopā šo paaudzi, kas izceļoja no Latvijas, ar pašreizējiem politiskajiem darbiniekiem Austrālijā. Viņi ir gājuši reizē universitātēs utt., kas nebija iespējams Amerikā, jo universitāšu Amerikā ir tik daudz, ka latvieši, kaut viņu skaits ASV ir vislielākais, kaut kā izšķīda turienes sabiedrībā.

Mazliet līdzīgi ir arī Kanādā. Kanādas latvieši vismazāk centušies iekļauties savas mītnes zemes politikā. Tāpēc mēs arī īpaši ziņojām par faktu, ka pirmo reizi Kanādas vēsturē latvietis būs šīs valsts parlamentārietis. Bet tas taču varēja notikt arī agrāk. Un tas tā ir arī bijis citās valstīs. Kanādas latvieši vienmēr it kā distancējušies no savas mītnes zemes lielās politikas. Viņi ir mēģinājuši pārstāvēt Latviju, prasīt atbalstu cīņā par Latvijas brīvības atjaunošanu. Bet nekad nav mēģinājuši iekļauties Kanādas valsts politikā, uzskatīdami to varbūt pat par tādu kā nodevību vai savu nacionālo interešu upurēšanu — ja viņi iekļautos Kanādas politiskajās partijās vai virzītos uz valsts parlamentu. Kaut gan būtībā jau tieši tādā veidā vislabāk var palīdzēt savai tēvzemei. Es runāju ar Itālijas vēstnieku Kanādā. Viņš teica: “Šeit ir kādu desmit cilvēku liela itāļu parlamentāriešu grupa, kurā visi savā starpā runā itāliski, un es tur jūtos kā starp savējiem. Kaut būtībā man ar viņiem ir jārisina starpvalstu attiecības.” Vairāki Kanādas ministri ir itāļu izcelsmes. Tas pats ar poļiem, ukraiņiem. Fantastiski! Edmontonā, Albertas provincē, ir miljoniem ukraiņu.

Kanādā arī šodien ļoti jutīgi reaģē, kā tas vai cits pasākums atspoguļosies šīs zemes pilsoņu attieksmē. Ja būsim godīgi, tad ne jau tik bieži lietas nosaka kādi politiski principi vai nostādnes. Pamatā ir ekonomiski apsvērumi, doma par savas mājas vēlētāju vēlmi un tendencēm. Un viens otrs lēmums tiek pieņemts tieši tāpēc, ka tā grib vietējie vēlētāji. Un to ir sapratuši un izmanto, piemēram, ASV, ne tikai latvieši, ne tikai baltieši, bet visi reģioni, kas prot sanākt kopā un izvirzīt kādu kopēju prasību savai valdībai. Kanāda nekad nav aizmirsusi uzsvērt, ka notikumi Baltijā to interesē tieši tāpēc, ka daļa no viņu iedzīvotājiem ir baltiešu izcelsmes. Tā ka Latvijas tēls Kanādā ir veidots, un tas ir veidojies dažādās plāksnēs. Viens piemērs — Kanādas aizsardzības ministrs Arts Egltons. Dienā, kad šo valdības sastāvu stādīja priekšā diplomātiskajam korpusam, viņš, dzirdot, no kurienes es esmu, teica: “O, Latvija! Toronto, kad es tur biju pilsētas galva, man bija padomnieks latvietis — Mežs! Mums ar viņu bija ļoti laba sadarbība!” Jūs redzat, ko Latvijas vārdam un tēlam nozīmē viens pozitīvs cilvēks! Būdams Toronto, es tūlīt noskaidroju, kur tagad ir šis cilvēks. Viņš arī joprojām darbojas Toronto pašvaldībā. Tātad Latvijas tēls var veidoties ļoti dažādi.

— Kāds kontakts jums izveidojies ar latviešu diasporu Kanādā? Jūs taču esat pirmais Latvijas vēstnieks Kanādā pēc mūsu valsts neatkarības atjaunošanas.

— Ļoti labs! Mēs jau bijām pazīstami — jau mans iepriekšējais darbs bija saistīts ar viņiem. Man jau agrāk bijuši kontakti gan ar Pasaules brīvo latviešu apvienību, gan ar Kanādas latviešu organizācijām. Tieši Otavā, kur latviešu sabiedrība ir mazāk sašķelta nekā Toronto, kur jau vēsturiski darbojas vairākas latviešu apvienības, mums šie kontakti ir ļoti labi. Tās šķautnes jau tagad, pēc neatkarības atjaunošanas, ir “aplauztas”. Bet tomēr šīs organizācijas pastāv. Otavā mums ir viena draudze. Es esmu kopā ar šo draudzi svētdienas dievkalpojumos. Pēc tam mēs dzeram kafiju un pārrunājam visus jautājumus. Tagad es šeit gatavoju diapozitīvus, lai parādītu Otavas latviešiem, ko esmu Latvijā redzējis. Mums ir tādas ļoti ģimeniskas attiecības. Es arī cenšos piedalīties visās talkās. Latvieši nāk pie mums mājās... Esmu pēc latviešu uzaicinājumiem bijis arī Hamiltonā, Toronto, Monreālā, Kalgari, Edmontonā... Man ir palīdzējis arī tas, ka Kanādā, atšķirībā no ASV, latviešiem ir tikai viena jumta organizācija — LNAK (Latviešu nacionālā apvienība Kanādā). Jā, Kanādā ir arī “Daugavas vanagi”, ir citas organizācijas, bet, ja kas jārisina visas Kanādas latviešu sabiedrības līmenī, tad tā ir šī Toronto apvienība. Mums ir patiešām ļoti viegli risināt visus jautājumus. Mēs apmaināmies ar informāciju. Mēs ar Kanādas latviešu palīdzību varam arī ļoti labi izplatīt informāciju par Latviju un latviešu skolām. Tas ir ļoti būtiski. Arī iedarbinot šos projektus ar Kanādas valdību — kanādieši nekad nepieslēgsies ar naudu kādam projektam, ja savu ieinteresētību tajā nebūs izrādījusi arī latviešu organizācija Kanādā. Ja cilvēki nepiedalīsies šajā projektā ar savu “sēklas naudu”. Viņi grib redzēt, ka šis projekts latviešus tiešām interesē — un tad arī šādu projektu atbalsta Kanādas valdība.

— Kā rit jūsu ģimenes dzīve Kanādā? Mūsu tikšanās sākumā, minot ģimeni, jūsu balsī bija saklausāma tāda nostalģijas pieskaņa.

— Nu kā tad savādāk?! Aizbraukšana no Dzimtenes jau vienmēr ir ļoti smaga. Un klātbūtne šeit man ir vitāli nepieciešama. Kanādā man ir normāli dzīves apstākļi. Dažos aspektos varbūt tur ir pat vieglāk nekā šeit. Un tomēr — tas ir ilglaicīgs komandējums svešatnē, kuru, protams, ļoti amortizē Kanādas latviešu klātbūtne. Ja viņu tur nebūtu, tad man klātos pavisam smagi. Latvija ir Latvija. Ģimene, protams, sakarā ar manu darbu ir “sadalījusies pirmreizinātājos”. Dēla ģimene ir Latvijā. Viņš tagad pārstāv firmu “3 M” un līdz ar to ir zināmā mērā līdzdalībnieks šajos Amerikas Neatkarības dienas svētkos. Meita un mazdēli ir Losandželosā. Tie ir priecīgi, jo viņiem tagad daudz vieglāk atbraukt pie mums nekā no Eiropas. Arī Latviešu Dziesmu svētkos Kanādā viņi varēja būt mūsu vidū. Mēs ar sievu ikdienā esam divatā. Viens otru atbalstām, jo, izrādās, vēstnieka dzīvesbiedres loma ir tikpat svarīga kā vēstnieka loma. Jo arī viņa — savā līmenī — veicina saprašanos un dara to ļoti aktīvi. Tam izveidotas īpašas apvienības — universitātes dāmu komiteja, kura darbojas ar visām vēstnieku kundzēm. Dažādās nodarbībās, vai tas būtu sniega kurpju pārgājiens pa sniegiem, vai tā būtu grāmatu lasīšana vai analīze, vēstnieku sievas sapazīstas tuvāk, nekā tas būtu iespējams vēstniekam ar vēstnieku kādas kokteiļu partijas laikā. Un tad, kad vēstnieki tiekas pēc pieņemšanām, tieši mūsu otrās puses bieži vien ir tās, kas sapazīstina pašus vēstniekus. Dzīvesbiedru loma pasaulē ir diezgan plaši izstrādāta. Protams, manai sievai bija jāatstāj sava pamata profesija, jo neviens jau tur Kanādā vēstnieka sievai neļaus nodarboties ar ginekoloģiju. Rīgā viņa bija Medicīnas akadēmijas mācībspēks, docente. Sievai Kanādā palīdz arī tas, ka Latvijā viņa bija “Zonta International” dalībniece — tas ir kas līdzīgs “Rotari International”, tikai sievietēm. Viņiem ir organizācija arī Otavā, un, līdzko tur iebrauc kāda no šīs organizācijas, tā tūdaļ tiek ieslēgta Otavas grupā. Tā ka sieva arī tur ir ļoti aizņemta. Bez tam mums ir jāmācās franču valoda — arī tas prasa laiku. Darba un aktivitāšu mums Kanādā ir tik daudz, ka diendienā īpaši skumt par mājām, ja vien nepienāk kādas īpaši sliktas ziņas, neizdodas.

Vēl šajā svešatnības sakarā, izmantojot izdevību, es gribu teikt dažus vārdus par Latvijas masu medijiem, kas, protams, vistiešāk zīmējas arī uz “Latvijas Vēstnesi”: kolosāla klātbūtnes sajūta tiek radīta caur “Internet”— kopš es vakarā mājās pēc vakariņām, astoņos vakarā (vismaz Kanādā — šeit tajā laikā ir dziļa nakts vai agrs, agrs rīts) varu izlasīt Latvijas jaunāko presi. Iziet cauri vispirms jau jūsu avīzei. Tad izskatīt citus laikrakstus — jaunos numurus, kurus Latvijā cilvēki vēl nemaz nav lasījuši! Tā ir kolosāla sajūta. Līdz ar to it kā esmu mājās! Es dzīvoju līdzi šejienes ritmam! Tādēļ mēs bijām noskumuši, kad citi izdevumi sāka izvirzīt noteikumus: jūs neesat reģistrējušies, mēs jums izvērsumu vairs nedosim, tikai rakstu nosaukumus. Es lūdzu noskaidrot, ko tas nozīmē. Izrādās, tas maksājot 50 latus mēnesī — tas būtu 140 Kanādas dolāru.

— “Latvijas Vēstnesis” to neprasa.

— Paldies par to! Dabiski, kad mums pa elektronisko pastu no Ārlietu ministrijas pienāk izvilkumi, tie spēj informēt par pašu, pašu būtiskāko, kas noticis valstī. Bet, pārskatot vakarā Latvijas avīzes, es no rīta jau esmu izkopējis visu, kas varētu būt interesants vēstniecības darbam. Un tas ir ļoti svarīgi, pat valstiski svarīgi.

— Sakiet, Andrejeva kungs, kāda jums liekas situācija Latvijā — raugoties uz to zināmā mērā attālināti, no Kanādas? Diemžēl jūsu atvaļinājumu Latvijā apēnoja Talsu traģēdija. Jūs pēc profesijas esat ārsts, tāpēc mani īpaši interesē jūsu viedoklis par šo notikumu Talsos.

— Tā ir drausmīga traģēdija. Tieši tajā dienā beidzās Pasaules latviešu ārstu kongress, un tās pašas dienas vakarā visu zemi aplidoja šī sēru vēsts. Es tieši tobrīd biju Stradiņa slimnīcā, un mūsu izbraukuma reanimācijas dienests devās uz Talsiem. Tas man bija pirmais trieciens. Būtībā to nevar vārdos aprakstīt. Kas nav bijis klāt, tas šo traģēdiju nevar tā izjust, nevar arī izskaidrot to bezatbildību. Kā kaut kas tāds var notikt?! Ir daudz stihisku katastrofu, kur mēs neko nevaram prognozēt. Bet šī ir pilnībā vieglprātības izprovocēta katastrofa, kura simtprocentīgi varēja nebūt. Pat bez šīs dramatiskās avārijas — kā var laist mazgadīgus bērnus sēsties tādā stīpotā kastē, kuras caurumi vien jau pieļauj, ka vienam, teiksim, var palikt slikti un viņš var izkrist ārā?! Pat ja tas celtnis izturētu šo pārslodzi un nekas nebūtu noticis, vienalga — kā tas ir pieļaujams?! Tā ir totāla bezatbildība! Bērns var gribēt daudz ko. Viņš nespēj apsvērt riska faktorus. Bet tur taču apkārt bija pieaugušie! Bija vecāki, bija organizētāji. Viņi taču visi redzēja, kā bērnus ceļ gaisā. Un kā varēja nedomāt tie, kuri paši šos bērnus cēla gaisā! Kuri it kā bija apmācīti!

— Paldies, Andrejeva kungs, par šiem vārdiem! Ziniet, mani visu šo laiku kopš Talsu traģēdijas šausmina šī notikuma analīzēs plaši lietotais formulējums, ka “nedrīkstēja pacelt tik daudz bērnu”. It kā šādā profesionāliem ugunsdzēsējiem paredzētā un arī ne jau izpriecām, bet darbam ekstremālos apstākļos paredzētā platformā drīkstētu ielaist un pacelt kaut vienu vienīgu bērnu! Arī par ugunsdzēsēju taču neļauj strādāt kuram katram, bet tikai fiziski spēcīgiem vīriešiem.

— Jums ir taisnība! Šie spriedumi ir absolūti bezatbildīgi. Daži teica, ka šis notikums bijis kā Dieva sods. Kā atgādinājums: cilvēki, esiet modri! Ja demokrātija pāriet visatļautībā, kad neviens ne par ko neatbild — tas ir dramatiski.

Par visu pārējo Latvijā es varu teikt, ka manas jūtas ir dalītas. Ir daudz kas priecējošs Rīgas izskatā. Es apstaigāju atjaunotās Jēkaba kazarmas, fotografēju uzkoptās Vecrīgas mājas. Biju patīkami pārsteigts Konventa sētā, kur tagad iekārtota moderna viesnīca. Redzu, ka te ir liels progress. To es vēroju arī laukos, izbraukdams jau divus gadus vienu un to pašu maršrutu pa Latviju, kas sākas Kurzemē un beidzas tālu Vidzemē. Jūtams, ka par spīti visam, arī lauksaimniecības panīkumam, ir cerīgas ainavas. Ir tīrāki labības lauki. Ir mazāk atmatu. Vairāk sakoptu lauku sētu. Tas dod cerību, ka tomēr ir iespējama reanimācija nācijas un sabiedrības līmenī. Es to saku tāpēc, ka pēc dabas neesmu īpašs optimists.

— Tagad sabiedrībā ir aktīvas politiskās diskusijas par vairāku ministru pozīciju attiecībā uz antikorupcijas likumu. Vairāki ministri jau demisionējuši. “Latvijas Vēstnesis” atbilstoši savam statusam šos procesus nekomentē un nekomentēs. Taču sabiedrībā ir vērojama pamatota prasība pēc atklātuma. Šajā kontekstā nācies ne reizi vien pozitīvā kontekstā dzirdēt jūsu vārdu. Cilvēki atceras ārlietu ministru Georgu Andrejevu, kurš, paziņojot par savu demisiju, plašā rakstā publiski izvērtēja savu dzīvi un arī dažādus tās sarežģījumus — neko nenoklusējot. Tas bija pirms vairākiem gadiem. Ko jūs šajā laikā par savu atklātību esat saņēmis vairāk — rokas spiedienus vai pārmetumus? Vai jums kādreiz ir nācies savu atklātību nožēlot?

— Nesen es tikos ar cilvēku, kurš toreiz presē rakstīja, ka man vai nu nav bijis padomdevēju, vai bijuši slikti padomdevēji — respektīvi, norādot, ka to nevajadzēja darīt. Bet es pats nekad neesmu nožēlojis to, ko esmu izdarījis. Atbildot tieši tā, kā jūs jautājāt — to, kuri manu vēstuli vērtēja un vērtē atzinīgi, ir bijis daudz vairāk. Arī tagad es domāju, ka sabiedrībai vajadzīgs izskaidrojums, nevis nosodījums. Nevis izmantot šo radušos krīzi. Kādu citu avīzi ļoti interesēja, kā šis jautājums atspoguļots ārzemēs. Es teicu, ka līdz Kanādai šādas ziņas nemaz neatnāk — kamēr šis konflikts ietver aizdomas par kādu ministru, ka viņš, iespējams, ir pārkāpis kādu likumu. Šajā gadījumā daudz lielāku negatīvu interesi izraisītu valdības atkāpšanās. Tas piesaistītu negatīvu uzmanību, vājinātu mūsu pozīcijas un norādītu uz nestabilu situāciju valstī.

Protams, tā ir mana tīri pilsoniska nostāja. Kā vēstnieks es netaisos kritizēt kādu atsevišķu ministru. Es realizēju ārzemēs to politiku, kāda šeit ir. Bet kā Latvijas pilsonis es uzskatu, ka, pieņemot likumus, par kuriem politiķi gan ir balsojuši, bet kuri nekad šeit nav “strādājuši”, nevar šo situāciju pilnībā pielīdzināt situācijai vecajās demokrātijas zemēs, kur katrs jau ar mātes pienu ir iezīdis, ka tāds likums pastāv. Mūsu 50 gadu okupācijas apstākļos dzīvojusī paaudze tam absolūti nav adaptēta. Un pastāv iespēja, ka cilvēks ar vistīrāko sirdsapziņu uzskata, ka viņam ar šo likumu viss ir kārtībā. Jo viņš kaut ko tiešām nav paspējis izdarīt. Es domāju — lai likums ieviestos dzīvē, par to ir ne tikai jānobalso, tas ir ne tikai jānopublicē. Likumam ir arī jāieaug mūsu apziņā, ieskaitot valdības locekļu apziņu. Protams, viņi tiek vēroti caur dubultu prizmu. Protams, viņiem likumu ievērošanā jābūt trīskārt uzmanīgākiem. Bet mana visdziļākā pārliecība tomēr ir par morālo kategoriju ievērošanu. Mēs vairāk zaudēsim, pieprasot viena vai otra ministra demisiju, nevis iegūsim — ja šis ministrs ir darījis labu darbu, veicot savus tiešos pienākumus. Gadā, kad notiek kristalizācija par NATO paplašināšanas pirmo vilni, kad notiek ļoti rūpīga apsvēršana arī par Eiropas Savienības paplašināšanas pirmo vilni, tik kritisku vēsturisku brīžu priekšā situācijas sarežģīšana ir absolūti nevajadzīga. Vienmēr taču atradīsies kādi, kas priekā berzēs rokas, ka “tie kašķīgie latvieši atkal ir atraduši iemeslu, lai saplēstos savā starpā”. Šeit ir jāatrod kāds unisons.

— Ko jums novēlēt atceļā uz Kanādu?

— Novēliet man iespēju atbraukt uz Latviju kādreiz arī starplaikā starp abiem atvaļinājumiem. Mēs gan ministrijā jau bijām atdzīvinājuši vēstnieku apspriedes. Tad šī ideja drusku tā kā “nomira”. Vēlāk tā atjaunojās ES valstīs rezidējošo vēstnieku sanāksmēs. Bet arī mums, tālākajās valstīs akreditētajiem vēstniekiem, ir ļoti būtiski Latvijā ierasties biežāk.

— Es jums to no sirds novēlu! Paldies par interviju!

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors