PROBLĒMA

Nabadzība

1996.gadā Latvijā zem iztikas minimuma bija spiesti dzīvot 80,4% mājsaimniecību, bet zem krīzes iztikas minimuma — 59,5 procenti. Ja vairāk nekā puse mājsaimniecību dzīvoja zem abiem minimumiem, tad ko tur teikt?

Pesimists: — Par nabagu nabagāks nevar būt. Optimists: — Var gan!

Oļģerts Krastiņš, LZA akadēmiķis, Latvijas Statistikas institūta laboratorijas vadītājs, — “Latvijas Vēstnesim”

Kā mērīt nabadzību?

Tradicionāli par trūkuma un nabadzības slieksni pieņem kāda patēriņa priekšmetu un pakalpojumu “groza” vērtību. Kas nodrošina cilvēkam sabiedrībā pieņemto iztikas līmeni (skat. autora rakstu “LV” 1997.g. 17.aprīlī). Ieteicām par nabadzīgām saukt tās mājsaimniecības, kas ir spiestas dzīvot zem krīzes iztikas minimuma, bet par trūcīgām — tās, kas dzīvo zem pilnā, bet virs krīzes iztikas minimuma.

Kā tālāk noslāņojas tie, kuri dzīvo zem krīzes iztikas minimuma un ir pieskaitāmi nabadzīgiem, to visprecīzāk rāda mājsaimniecību deciļgrupējums pēc rīcībā esošā ienākuma, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli (skat. autora rakstu “LV” 1997.g. 15.maijā). Taču, ja vienlaikus grib pētīt daudzu sociālo un demogrāfisko grupu noslāņošanos nabadzībā, deciļgrupējumu tabulas kļūst lielas un diezgan grūti pārskatāmas. Tādēļ gan starptautiskā, gan Latvijas statistika ir meklējusi vēl citus kritērijus, kas līdzīgi kā krīzes iztikas minimums norādītu kādas nabadzības dziļuma robežas jeb barjeras, kas būtu vēl “bargākas” par jau tā draudīgo krīzes iztikas minimumu.

Kā nākamo nabadzības dziļuma slieksni aiz krīzes iztikas minimuma (1996.g. Ls 52 mēnesī, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli) varētu izmantot minimālo ar likumu noteikto darba algu. 1996.gadā tā bija Ls 38 mēnesī.

Minimālā darba alga nosaka darba devēju un darba ņēmēju spēku samēru darba tirgū, citiem vārdiem, valdības un arodbiedrību kompromisu, ko apstiprina likumdevējs.

Kā vēl dziļāku nabadzības slieksni statistika dažreiz izmanto 50% no vidējiem mājsaimniecību izdevumiem, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli. 1996.gadā Latvijā tas bija Ls 26 mēnesī. Šādi veidotu galējās nabadzības slieksni nereti izmanto starptautiskos salīdzinājumos. Konkrētu preču un pakalpojumu grozs, kas nenodrošina iztikas minimumu siltajās zemēs, piemēram, Indijā, būs mazāks nekā ziemeļvalstīs, jo nav vajadzīgi lielu mājokļu apsildīšanas izdevumi, arī apģērbs var būt vienkāršāks utt. Tādēļ starptautiskos salīdzinājumos absolūto rādītāju vietā nereti jāizmanto relatīvie. Taču 50% slieksni nevar izmantot, lai pētītu vienas valsts iedzīvotāju dzīves līmeņa izmaiņas dinamikā. Tādā skatījumā šis rādītājs kļūst nevis par nabadzības dziļuma mēru, bet par sabiedrības noslāņošanās rādītāju. Sabiedrības noslāņošanos pēc ienākumiem izdevīgāk mērīt ar Džinī koeficientu un citiem rādītājiem.

Minētās trīs nabadzības dziļuma barjeras ir izmantotas šajā rakstā, un ar tām var salīdzināt konkrētu mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu un izdarīt mājsaimniecību grupēšanu.

Rīcībā esošais ienākums ir summas (naudā un natūrā), kas saņemtas darba samaksas (pēc nodokļu nomaksāšanas), citu ienākumu par darbu, sociālo pārskaitījumu un tīrā ienākuma no uzņēmējdarbības u.tml. veidā. Tātad šo summu atrod, saskaitot mājsaimniecības ienākumus.

Patēriņa izdevumu summu savukārt atrod, saskaitot visus izdevumus, atskaitot nodokļus.

Mājsaimniecību mēneša ienākumi un izdevumi atšķiras galvenokārt par uzkrājumu izmaiņu. Nabadzībā grimstošās mājsaimniecības ir spiestas pārdot ģimenes vērtslietas, grāmatas, mākslas priekšmetus u.c., kas iegādāti iepriekšējās desmitgadēs vai pat iepriekšējās paaudzēs. Tas dod īslaicīgu iespēju segt patēriņa izdevumus, bet nebūtu uzskatāms par mājsaimniecības mēneša (vai gada) ienākumu.

Teorētiski, pēc mūsu domām, pamatotāks dzīves līmeņa radītājs ir rīcībā esošais ienākums. Ja to nelietojam kā vienīgo, tad pamatojums ir praktiķu ekspertīzes vērtējums, ka savus izdevumus mājsaimniecību budžetu statistikas respondenti uzrāda samērā precīzāk, bet dažus ienākumus nereti slēpj. Tādēļ izdevumi kā statistikas rādītājs varētu saturēt mazāku novērošanas kļūdu.

Vai bērnu slogs ir tik smags?

Aprēķinot mājsaimniecību daļu, kas dzīvo zem minētajām nabadzības barjerām, izrādās, ka nabadzība dziļāka ir mājsaimniecībās, kurās vairāk bērnu. Piemēram, no vieninieku mājsaimniecībām, rēķinot pēc rīcībā esošā ienākuma, zem krīzes iztikas minimuma 1996.gadā dzīvoja 53%, zem minimālās darba algas līmeņa — 18%, bet zem 50% no vidējiem mājsaimniecības izdevumiem — tikai 4 procenti. Turpretī lielo mājsaimniecību, kurās ir 3 pieaugušie un 3 vai vairāki bērni, šīs daļas attiecīgi ir 86, 75 un 38% (1. tabula). Tabulā ir redzama likumsakarība, ka, pieaugot bērnu skaitam, izteikti nabadzīgo daļa palielinās. Tas arī ir viens no cēloņiem mazai dzimstībai, kas izraisījusi demogrāfisko krīzi valstī.

Tomēr, pēc mūsu domām, bērni tik strauji negremdē ģimenes nabadzībā, kā rāda 1. tabula. Ir zināms, ka bērni nepatērē tik daudz kā pieaugušie ne pārtiku, ne apģērbu. Tādēļ precīzākus rezultātus dotu rīcībā esošo ienākumu (arī patēriņa izdevumu) aprēķins uz nosacītu patērētāju vienību.