PROBLĒMA

Nabadzība

Oļģerts Krastiņš, LZA akadēmiķis, Latvijas Statistikas institūta laboratorijas vadītājs, - "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

Pēc Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) ekvivalences skalas pirmais pieaugušais mājsaimniecības loceklis tiek pielīdzināts 1,0, katrs nākamais - 0,7, bet bērni vecumā līdz 14 gadiem - 0,5 patērētāju vienībām (Par mājsaimniecību budžetu pētījuma rezultātiem 1996.g. - R.: Valsts statistikas komiteja).

Trīsdesmito gadu mājsaimniecību budžetu statistika Latvijā izmantoja sarežģītāku ekvivalences skalu, dažāda vecuma bērniem piekārtojot ekvivalences koeficientu no 0,3 līdz 0,9 (Ģimeņu budžeti 1936/37. - R.: 1940., 16. - 17.lpp.).

Pārrēķini izskatās aptuveni šādi. Pieņemsim, ka lielģimenei, kurā ir 3 pieaugušie un 3 bērni, rīcībā esošais ienākums atbilst minimālās algas lielumam Ls 38, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī. Tā kā šajā mājsaimniecībā ir 6 locekļi, tad kopējais rīcībā esošais ienākums ir 228 lati (38 x 6). Aprēķinām mājsaimniecības patērētāju vienību skaitu pēc OECD skalas: 1 + 2 x 0,7 + 3 x 0,5 = 3,9. Dalot kopējos ienākumus ar šo skaitli, iegūstam Ls 58 uz vienu patērētāju vienību mēnesī, kas jau pārsniedz krīzes iztikas minimumu.

Novērtējot 1. tabulas pēdējo rindu un nepievēršot uzmanību tam, ka grupā ieskaitītas arī mājsaimniecības ar vairāk nekā 3 bērniem, var secināt, ka 75% no šīm mājsaimniecībām atradās nevis zem minimālās algas barjeras, bet pakāpi augstāk - zem krīzes iztikas minimuma.

Valsts statistikas komiteja patērētāju vienības kā aprēķinu bāzi pirmo reizi izmantoja ziņojumā par mājsaimniecību budžetu pētījuma rezultātiem 1996.gadā. Taču pamatizstrādes joprojām ir veiktas, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli.

Pēc mūsu ekspertīzes vērtējuma, vienkāršākais aprēķins uz vienu mājsaimniecības locekli ir pieļaujams tad, ja pētāmās grupas ir izdalītas pēc kādas teritorijas, sociālas, nozares vai citas pazīmes, bet no tā vajadzētu atteikties, pētot ienākumus pēc demogrāfiskām pazīmēm izdalītās grupās. Šādā gadījumā pārrēķins patērētāju vienībās būtu nepieciešams.

Tādēļ 1.tabulas dati visumā parāda, ka, pieaugot bērnu skaitam ģimenē, tās dzīves apstākļi pasliktinās, bet nabadzības padziļināšanās īstenībā nepieaug tik strauji, kā parāda šie dati.

Zināma dzīves apstākļu pasliktināšanās, rodoties bērniem, ir jākompensē ar ģimenes morālo vērtību pieaugumu, ar savas pašapliecināšanās apziņu, ja to spēj izjust. Kuri nespēj, tie regulē dabisko pieaugumu visbiežāk viena bērna līmenī, kas tautu ved uz izmiršanu.

Vissmagākais ir bezdarba slogs

Par sociāli visneaizsargātākiem parasti uzlūko pensionārus. Tas ir pilnīgi pareizi, ja pensionāru rīcībā esošo ienākumu salīdzina ar iztikas minimumu, kā to arī vajadzētu darīt. Ja par kritērijiem izmanto dziļākās nabadzības robežas, stāvoklis mainās. Vidējā pensija ap Ls 35 mēnesī ir tuva minimālai darba algai Ls 38 mēnesī (1996.g.). Tādēļ pensionāri parasti negrimst dziļāk par šo barjeru (2. tabula). Izņēmumi ir tikai tad, ja pensionārs uztur bērnus, ja pensija ir mazāka par vidējo un citos grūtos apstākļos. Mājsaimniecības, kurās ir divi pensionāri, nav nabadzīgākas par tām, kurās ir viens pensionārs.

Visdziļāk mājsaimniecības grimst nabadzībā, ja tajās parādās bezdarbnieki. Kā redzams 2. tabulā, mājsaimniecību grupā, kurās ir viens bezdarbnieks, pēc rīcībā esošajiem ienākumiem 78% mājsaimniecību bija nabadzīgas, bet zem dziļākajām nabadzības robežām atradās attiecīgi 57% un 32% mājsaimniecību. Ja mājsaimniecībās ir 2 bezdarbnieki, šie skaitļi bija daudz lielāki un sasniedza attiecīgi 98%, 86% un 66%, ja mājsaimniecībā trīs un vairāk bezdarbnieki. Pēdējā gadījumā, vērtējot nabadzību pēc patēriņa izdevumiem, nabadzīgi ir visi 100% mājsaimniecību.

Bezdarbnieki vienmēr ir pieauguši cilvēki, tādēļ, izdarot ienākumu un izdevumu pārrēķinu uz patērētāju vienībām, stāvoklis mainītos maz.

Absolūtos aprēķinu skaitļos 1996. gadā 131,6 tūkst. mājsaimniecību ar bezdarbniekiem dzīvoja zem krīzes iztikas minimuma. No tām 112,0 tūkstoši bija mājsaimniecības ar vienu bezdarbnieku, 17,4 tūkstoši - ar diviem, bet 2,2 tūkstoši - ar trim un vairāk bezdarbniekiem.

Liberalizācija un nevienlīdzība

Tautas labklājība ir atkarīga no procesiem, ko lielās līnijās var raksturot ar diviem rādītājiem:

1) ar iekšzemes kopprodukta vērtību, rēķinot uz vienu iedzīvotāju;

2) ar ienākumu sadalīšanas nevienmērības koeficientu.

Iekšzemes kopprodukta vērtība Latvijā 1995. gadā bija tikai 49% no 1990. gada vērtības. Tajā pašā laikā ienākumu sadales nevienmērība ir strauji pieaugusi.

Ienākumu nevienmērību starptautiskā statistika parasti raksturo ar Džinī koeficientu. Šis koeficients teorētiski ir nulle, ja visi saņemtu pilnīgi vienādi, bet viens (100%) - ja visus ienākumus saņemtu viens iedzīvotājs, bet pārējie neko. Džinī koeficientu, tāpat kā aritmētisko vidējo, var aprēķināt dažādiem rādītājiem: mājsaimniecību ienākumiem, patēriņa izdevumiem, īpašumiem, zemes piederībai u.c.

1996. gadā Latvijā mājsaimniecību ienākumu sadalīšanas nevienmērības Džinī koeficients bija noteikts 0,32. Īstenībā tas noteikti ir lielāks, jo jaunbagātnieki un daļa uzņēmēju no mājsaimniecību budžetu aptaujas atsakās. Izlasē grūti nonākt arī bezpajumtniekiem, jo viņi vai nu vispār nav Iedzīvotāju reģistrā, vai nedzīvo norādītajā vietā.

Kā Latvijas Džinī koeficients vērtējams uz citu valstu fona?

Pēc publicētajiem datiem, bijušajās sociālisma valstīs tas bija 0,18-0,26 robežās.

No attīstītajām Eiropas valstīm vismazākais Džinī koeficients reģistrēts 1980. gadā Zviedrijā - 0,20. Pārējās Eiropas valstīs mūsdienās tas ir apmēram 0,28-0,35 robežās. Tātad Latvija ar ienākumu sadalīšanas nevienmērību jau ir sasniegusi Eiropas standartus, tikai uz apmēram desmitreiz zemāka līmeņa.

Visaugstākie Džinī koeficienti ir reģistrēti Latīņamerikas valstīs (0,45-0,57) un dažās bijušajās kolonijās.

Kā atzīmēts ANO Attīstības programmas (UNDP) ziņojumā par cilvēces attīstību 1996. gadā, pārmērīga tirgus liberalizācija ved pie bagātību un ienākumu koncentrēšanās un ienākumu nevienmērības koeficienta pieauguma. Kā piemēru nereti min Meksiku, kas astoņdesmitajos gados veica strauju tirgus liberalizāciju, rezultātā Džinī koeficients pieauga no 0,43 1984. gadā līdz 0,48 1992. gadā. Čīlē vēl septiņdesmitajos gados Džinī koeficients bija 0,45, bet 1990. gadā 0,57, Šrilankā 1970. gadā - 0,35, 1990. gadā - 0,51 utt.

Lai ienākumu sadalīšanas nevienmērības koeficients neaugtu straujāk, nekā aug iekšzemes kopprodukts, valsts tautsaimniecība ir aktīvi jāregulē.

Latīņamerikas un citu pasaules valstu pieredze, kurās nekad nav bijis sociālisma, bet ir sastopama gan pārmērīga bagātība, gan dziļa nabadzība, pierāda, cik nepareizs ir dažu Latvijas politiķu apgalvojums, ka visu "nebūšanu" cēlonis esot "sociālisma atliekas ekonomikā un cilvēku apziņā".

Kārlis Ulmanis sociālā taisnīguma ideju formulēja prasībā "Uzlīdzināt visus uz augšu!" Kas ir veiksmīgs, lai kļūst turīgs, bet lai velk mazāk veiksmīgo sev līdzi. Turīgākie varētu saņemt vairāk, ja trūcīgie tā rezultātā nekļūtu nabagi. Zināms sociālās nevienlīdzības pieaugums būtu pieļaujams, veiksmīgajiem atraujoties, bet neveiksmīgajiem paliekot uz vietas. Bet nav pieļaujams, ka tautas ienākums, kurš iet mazumā, tiek pārdalīts tā, lai izveidotu jaunbagātnieku saujiņu, nospiežot trūkumā un nabadzībā ap 60-80% valsts iedzīvotāju.

1. tabula

Nabadzības dziļums dažāda demogrāfiskā sastāva mājsaimniecībās 1996. gadā

* Grupas uzrādītas, ranžējot pēc 3. ailes datiem.

2. tabula

Nabadzības dziļums dažāda sociālā sastāva mājsaimniecībās 1996. gadā

Tirgus ekonomikas modeļi.

Pa kuru ceļu?