Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par valstsvīriem, viņu darbu un atvaļinājumu Kā var kļūt par ģenerāli un cik ātrā laikā? Cilvēki bez pasēm, kas tomēr jūtas labi. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 9.07.1997., Nr. 178 (893) https://vestnesis.lv/ta/id/29978

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Konkursi

Vēl šajā numurā

09.07.1997., Nr. 178 (893)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

MĒS VISI BALTIJĀ

Igaunijas Republikā

Lietuvas Republikā

Par valstsvīriem, viņu darbu un atvaļinājumu

Lietuvas Seima priekšsēdētāja intervija vasaras vidū

Lietuvas Seims pavasara sesiju beidza vēlu — 3.jūlija naktī. Pēdējā sēdē deputāti nobalsoja, ka Valsts prezidenta vēlēšanas notiks 1997.gada 21.decembrī.

Saskaņā ar Konstitūciju Seims nosaka prezidenta vēlēšanu dienu. Vēlēšanām jānotiek vismaz divus mēnešus pirms prezidenta pilnvaru laika beigām. Aļģirds Brazausks stājās pie sava amata pienākumu pildīšanas 1993.gada 25.februārī.

Par prezidenta kandidātu jau ir izvirzīts Seima priekšsēdētājs, konservatoru līderis Vītauts Landsberģis (zemāk — viņa intervija laikrakstam “Respublika”), centristu cerība — ievērojamais ASV vides aizsardzības speciālists Valds Adamkus, liberālis bijušais ģenerālprokurors Artūrs Paulausks, populārā antropoloģijas profesore un televīzijas kanāla “Tele – 3” izveidotāja Lucija Baškauskaite un bijušais Katoļu radio vadītājs Vaidots Žuks.

Kā klājas, Seima priekšsēdētāja kungs?

— Darbīgi dzīvojam.

Pēc atvaļinājuma neilgojaties?

— Kurš gan to nevēlas!

Beidzas konservatoru vadītā Seima otrā sesija. Vai bieži esat ar paveikto neapmierināts?

— Ar šo un to esmu neapmierināts. Kopš paša sākuma redzu, ka mums trūkst spēka un organizētības agrāk sagatavoto, zināmo un nepieciešamo likumprojektu apspriešanā, lai pēc tam tos iespējami ātrāk virzītu tālāk, ja jau uzvarējām vēlēšanās. Tur bija īsta programma, tomēr noslīpētu projektu nepietiek. Es, bez šaubām, saprotu: ja cilvēki ir valdībā, viņi var izmantot padotos, ierēdņus, viņi spēj nodot gatavus projektus. Ja esi opozīcijā, tev nav naudas, lai nolīgtu juristus un citus lietpratējus, kas projektus pienācīgi sagatavotu.

Mēs neesam kāda veca partija, kurai ir daudz naudas un daudz ierēdņu. Postkomunistiskā valstī labējai opozīcijai nav viegla dzīve.

Jau vairāk nekā pusgadu jūsu vadītajam Seimam nākas sadzīvot ar LDDP izvirzīto prezidentu Aļģirdu Brazausku. Rodas iespaids, ka jūsu attiecības ir diezgan saspringtas.

— Man reizēm šķiet, ka dažu likumu un likumprojektu apspriešanu aptur, lai iegūtu kādu propagandas, politisku materiālu, kas krājas un krājas...Nesen Seims pārvarēja prezidenta veto. Varbūt tas izraisīs daudz līdzjušanas prezidentam, bet mēs zaudējam laiku, veidojot tiesisku valsti.

Pērnā gada beigās prezidents, raksturodams atzinumu, ka viņa un jaunievēlētā Seima vairākuma attiecības ir normālas, laikrakstam “Respublika” stāstīja, ka gatavojoties ielūgt jūs un premjeru Ģediminu Vagnori uz prezidentam tik mīļajām medībām. Vai ielūdza?

— Es nenoraidu šādu ieceri, tomēr tai ielūgums nesekoja. Taču — es neesmu mednieks, tāpēc tā bija tikai retorika.

Vai nekad mūžā neesat medījis?

— Nē, ziniet, nekad neesmu šāvis uz dzīvu radību, pat bērnībā ar “kaķeni” ne.

Bet vai jūs esat iecietīgs pret medniekiem?

— Nu, kāpēc, es neesmu kaut kāds tur...nezinu pat, kā nosaukt...

Neignorējat kažokus, zvērādas cepures?

— Nē, tādu vājību man nav. Lai gan zināms, ka pasaulē ir iznīcināti reti dzīvnieki. To, protams, neatbalstu. Nedrīkst postīt pasauli, padarīt dabu nabadzīgāku. Bet es principiāli nenostājos pret jebkādām medībām. Un arī medniecība mums nav arods, bet gan sociāli politiska nodarbošanās.

Vai jums dāvināto pistoli “Zigsauer” vismaz esat kādreiz licis lietā ?

— Jā, kaut cik braukāju uz šautuvi, kad biju Augstākās padomes priekšsēdētājs. Apsardzes vīri man pieprasīja, lai es izmēģinu, kā tas viss notiek. Bet man diemžēl nav laika, lai šīs iemaņas nostiprinātu.

Vai šaušana veicas?

— Šķiet, ka ne visai slikti.

Alģirds Brazausks intervijā Polijas presei teicis: ja viņš būtu Seima priekšsēdētājs, bet jūs — Valsts prezidents, viņa kabinetā būtu piekārts prezidenta portrets. Jūsu kabinetā Aļģirda Brazauska portretu nevar ieraudzīt...

— Es pamanīju šo piezīmi, un var būt, ka tā nav bez pamata. Kad es biju valsts vadītājs, man nekad neienāca prātā, ka kaut kur jāpakarina mans portrets un ka es varētu būt neapmierināts. Gluži pretēji — man šķita ļoti interesanti, ka viens vai divi tolaiku vēstnieki palūdza manu fotoattēlu. Bet es nemēģināju noteikt, ka tā būtu obligāta kārtība. Taču tagad šādi noteikumi ir. Tātad atzīstu, ka, labu gribot, vajadzēs portretu piekarināt. (Aplūko kabinetu, uz mirkli acu skatiens aizķeras pie divām māla statuetēm, kur vienā var atpazīt A.Brazausku, kas tur āmuru un sirpi, bet otrā — V. Landsberģi ar vijoli.)

Žurnālisti nepatiesi apraksta, ka es te esmu it kā “tautisks”, ar vijoli. Tas ir tāds pats humors kā ar sirpi. Vijole nav tautas atribūts.

Ja nav noslēpums — vai blakus esošā skulptūriņa patiešām attēlo prezidentu?

— Nav parakstīta. Bet es saprotu, ka tajā otrajā figūriņā esmu es —ar acenēm, bārdiņu, vijoli rokās.

Vai nejūtaties piederīgs tai politiķu paaudzei, kurai, tāpat kā Alģirdam Brazauskam, vajadzētu atbrīvot vietu jaunākiem?

— Nedomāju, ka kādu viedokli izšķir gadi, teiksim, kad dzimis pirms — pirms vai pēc kara.

Bet bija akcentēta tieši paaudze politikā.

— Redzams, ka Brazauska kungs ir ļoti vecs politiķis, viņš savu politisko karjeru veidoja visus padomju gadus, jau kopš studiju laika. Bet es ienācu politikā tikai pēc Atdzimšanas, tādējādi dzimšanas apliecība nav nemaz tik svarīga.

Bet ir nācies dzirdēt, ka Pedagoģiskā institūta laikā jūs vairākas reizes esot nesekmīgi mēģinājis iestāties komunistu partijā.

— Tie ir meli. Gluži pretēji — man divas reizes piedāvāja, bet es atteicos. Tas, par ko jūs runājat, nāk no valodām, kuras kāds grib izplatīt.

Vēl no tās pašas jomas: cik patiess ir apgalvojums, ka jūs un Ģedimins Vagnoris esot slepeni konkurenti?

— Atkal tieši no tām pašām valodām, kuras kāds grib izplatīt!

Jūs, pretēji citiem politiķiem, pēc “Tauras” bankas vadītāja Genādija Konopļova pašnāvības izvairāties runāt par banku lietām. Kāpēc?

— Banku temats ir ļoti aktuāls, es no tā neizvairos, taču, kad ir nonāvējies cilvēks, ne jau banka ir galvenais.

Un es pat domāju — lai arī ko rakstītu kritiķi par G.Konopļovu kā kontraversālu personu, ko var zināt, ne viens vien cilvēks var sākt prātot, ka G.Konopļovā varbūt bija arī kas vērtīgs. Varbūt viņš bija vērtīgāks, nekā dažs to iedomājas, jo ne jau ikviens izšķirtos par tādu risinājumu. Kāds lūzums viņā notika un kā viņš izlēma, to mēs nezinām, bet šī nāve ir darbības rezultāts, notikums, pret kuru jāizturas ar patiesu cieņu.

Vai jums kaut kad, varbūt zaļā jaunībā, ir bijis mirklis, kad esat stāvējis pie izšķirīgas pašnolemtības robežas?

— Nav bijis tādu brīžu, kad tik konkrēti būtu gribējis nedzīvot, turklāt šāds eksperiments — dzīvot vai nedzīvot — man bija patiesi vienaldzīgs un nelikās tik svarīgs. Reizēm padomiskā dzīve nelikās ļoti vērtīga. Tomēr negribētu, lai tagad jaunatnei nāktos piedzīvot ko tādu. Ak, gana jau ar narkotikām un līdzīgiem slazdiem. Es vēlos, lai to nebūtu Lietuvā. Jaunatnei ir daudz jāpaveic, dzīve ir skaista.

Atgriezīsimies pie banku temata — savā īpašumu un ienākumu deklarācijā jūs pats esat uzrādījis, ka jums pieder ne jau mazas summas, kas glabājas ASV un Francijas bankās.

— Tas nav nekas izrunāts, tā tiešām ir deklarēts.

Bet vai tas neliecina, ka jūs neuzticaties Lietuvas bankām?

— Es ilgi neuzticējos Lietuvas bankām, tomēr tā ir nauda, kas nopelnīta ārzemēs. Tur arī es to noguldīju. Lūk, man pienākas honorārs, to pārskaitiet manā kontā, un viss, tas tepat ir. Ja man kādiem sīkiem izdevumiem nepieciešams, es turpat ārzemēs arī paņemu vai arī izmantoju te — bērnu atbalstam vai vēl kam citam.

Tomēr ļaudis zina, ka jūs noguldāt naudu Rietumos, bet viņiem tiek stāstīts, ka vajag uzticēties vietējām bankām, vajag ieguldīt līdzekļus Lietuvā...

— Es saprotu... Tomēr ir bankas, kurās ne visai gribētu noguldīt naudu. Nezinu, kādēļ man kaut kur nopelnīta nauda jāpārskaita uz šejieni un tad jādomā —sabruks tā banka vai nesabruks.

Tagad tomēr redzu, ka ir bankas, kurām var uzticēties. Es pārbaudīju un secināju, ka Viļņas banka ir pietiekami droša. Esmu nodomājis vienu no saviem rēķiniem pārvest uz to.

Ļaudis ieraduši jūs uztvert kā politiķi. Bet vai pats neaizmirstat, ka esat arī cilvēks? Vai nenogurstat no oreola, ko ir nepieciešams radīt pašam sev kā politiķim? Nekļūdoties arvien likumos.

— Es patiešām nemēģinu radīt kaut kādu oreolu. Un patiešām nedomāju, ka esmu nekļūdīgs. Šajā ziņā man nezin kas tiek piedēvēts. Cita puse — politiķis arī ir cilvēks! Te atkal ir nez kāds mīts, it kā politika — tā ir sazin kāda īpaša un pat netīra nodarbe.

Bet vai tas arī ir mīts, ka jūs pēc sava rakstura esat ļoti neuzticīgs?

— Jūs pajautājiet maniem oponentiem vai kritiķiem abās pusēs. Vieni teiks, ka Landsberģis nevienam neuzticas, citi — ka Landsberģis ir lētticīgs. Lūk, viņš izraudzījās cilvēkus — Prunskieni un vēl kādus, viņš nekritiski raugās uz krāpšanu, apkārtējie viņam sniedz nepatiesu informāciju.

Gan šie, gan citi ir mīti. Landsberģis šur tur ir piesardzīgs, savā dzīvē viņš ir redzējis diezgan, bet no principiem ievēro noteikumu, ka labāk cilvēkam uzticēties vairāk, nekā priekšlaikus izrādīt neuzticību. Es drīzāk esmu ar mieru cilvēku novērtēt augstāk, nevis jau iepriekš izlemt, ka viņš droši vien ir vājš, nederīgs. Labāk lai mani kritizē, ka uzticos par daudz un esmu lētticīgs.

Patiesībā tik varen lētticīgs es neesmu. Bet, ja ar ļaudīm runājos, kā, piemēram, ar jums, tad redzu, ka cilvēks ir labs un spējīgs.

Varbūt jūs man izstrādāsit arī kādu cūcību, bet es ticu, ka ne. Šodien es ticu, ka ne. Tāda ir mana pastāvīgā nostāja.

Atgriezīsimies pie prezidenta vēlēšanām — Valdam Adamkum, vienam no pretendentiem uz valsts vadītāja posteni, būtībā ir liegta iespēja vēlēšanās piedalīties. Vai jums nav bailes, ka krietna daļa viņa piekritēju, neatrazdami vēlēšanu biļetenos V.Adamkus uzvārdu, nobalsos par citiem kandidātiem?

— Arī tas ir mīts un politiska spēle, it kā tagad nezin kas nezin kam ir nogriezis ceļu. Vai tādēļ izdarījām grozījumu Konstitūcijā un pieņēmām īpašu likumu, lai kāds nevarētu piedalīties vēlēšanās? Neviens nenogriež ceļu, kura virziens jau sen ir noteikts. Ļaudis iet pa šo ceļu. Ne ārstam Kazim Bobelim, ne profesorei Lucijai Baškauskaitei nav nepieciešams grozīt Konstitūciju.

Vai jums kā politiķim tas būtu milzu trieciens, ja jūs nekļūtu par prezidentu?

— Iztēlosimies, ka tagad prezidents ir Adamkus. Turpināsim dzīvot tālāk, mums ir Seims, valdība. Vai mēs nespējam dzīvot? Spējam. Kāds tur milzu trieciens? Vai Brazausks ir milzu trieciens? Vajag skatīties, kas labāk strādās.

Atvaļinājuma tuvums. Vai sajūtat, ka pašlaik aiz loga ir vasara?

— Jā, sajūtu. Bet atvaļinājumu neesmu izjutis daudz gadu. Varbūt šogad izdosies. Pērn, tiesa, nedēļu pavadīju Palūšē — airējos ar laivu pa ezeru, basām kājām pastaigājos pa mežu.

Vai dārzs jums tur ir?

— Nē, man nav nekāda dārza. Ir atpūtas namiņš, kuru iespējams iznomāt.

Bet kā šogad?

— Atkal vēlos vismaz nedēļu būt Palūšē, bet brauksim arī uz jūru. Mana sieva tā vēlas, jo mēs jau sen neesam bijuši pie jūras. Kādu nedēļu būsim arī mūsu vasarnīcā Kačerginē, kur esmu uzaudzis.

Kā var kļūt par ģenerāli un cik ātrā laikā?

Igaunijas bruņoto spēku visjaunākais ģenerālmajors par sevi un citiem

Igaunijas aizsardzības spēkos augstāku militāru pakāpi var iegūt, pamatojoties uz 1938. gada Virsnieku dienesta likumu. Piemēram, pulkvežleitnants par pulkvedi kļūst tikai pēc četriem dienestā priekšzīmīgi nokalpotiem gadiem, nemitīgi papildinot zināšanas, turklāt triju pēdējo gadu atestācijai ir jābūt pozitīvai. Atestācijas komisija vērtē virsnieka spēju tikt galā ar pienākumiem, papildu zinību iegūšanu u.c. Par leitnantu vai kapteini var kļūt pēc pieciem priekšzīmīgi nokalpotiem gadiem, bet par ģenerāli — pēc 20 gadiem.

Augstāku dienesta pakāpi virsniekiem piešķir Valsts prezidents pēc bruņoto spēku vadītāja priekšlikuma. Bet par bruņoto spēku vadītāja iecelšanu augstākā dienesta pakāpē lemj prezidents vienpersonīgi. Šo pēdējo nosacījumu Aizsardzības ministrija tagad grib mainīt tā, ka iecelšanas gadījumā ģenerāļa pakāpē prezidentam attiecīgo personu ieteic valdība, pamatojoties uz aizsardzības ministra priekšlikumu. Pašlaik arī aizsardzības spēku vadītājs var ieteikt prezidentam paaugstināt par ģenerāli kādu no saviem padotajiem. Līdz šim tas bija diezgan dīvaini, jo aizsardzības spēku vadītājs pats bija tikai pulkvedis.

Igaunijas aizsardzības spēkos ir vakantas astoņas vietas, kurās būtu jāstrādā ģenerāļa pakāpes virsniekiem. Tie ir aizsardzības spēku vadītājs, ģenerālštāba priekšnieks, personāla, operatīvā un rezerves štāba priekšnieki, jūras spēku priekšnieks, gaisa spēku un aizsargu priekšnieks. Pēc ģenerālštāba prognozēm, no vietējiem militārajiem darbiniekiem par astoņiem ģenerāļiem varētu kļūt tikai pēc pāris desmit gadiem.

Igaunijas aizsardzības spēkos kopā ar rezervi patlaban ir 1000 virsnieku. Augstākās pakāpes ieguvuši divi — ģenerālis Aleksandrs Einselns un ģenerālmajors Johanness Kerts. Apmēram 100 karavīriem ir vecākās virsnieka pakāpes (majori, pulkvežleitnanti un pulkveži). Atlikušie 900 ir jaunākie virsnieki (virsseržanti, jaunākie leitnanti, leitnanti un kapteiņi).

Pirms pāris nedēļām Johanness Kerts 37 gadu vecumā kļuva par neatkarīgās Igaunijas 39. ģenerāli. Ir tikai divi viņa kolēģi, kas ieguvuši ģenerāļu uzplečus, būdami par viņu jaunāki. Tie ir Igaunijā populārie Johans Laidoners, kas kļuvis par ģenerāli 35, un Nikolajs Rēks — 36 gadu vecumā. Lielākā daļa Igaunijas ģenerāļu pēc dienesta pakāpes ir ģenerālmajori. Ģenerālleitnanti ir divi — Pauls Lills un Nikolajs Rēks, bet īstenie ģenerāļi arī ir divi — Johans Laidoners un Aleksandrs Einselns.

Iegūstot ģenerālmajora pakāpi, Johanness Kerts atbildēja uz nedēļas avīzes “Eesti Ekspress” (“Igaunijas Ekspresis”) jautājumiem.

— Ko ģenerālmajors Johanness Kerts kā vecākais leitnants mācījās padomju armijā?

J.K. — Atrodoties pašreizējā postenī, domāju, ka pazīstu kaimiņu lielvalsts ieročus. Man veicās ar to, ka armijā bija sakarīgi priekšnieki, kuri mācīja man būt līderim karavīru priekšā.

— Kāpēc iestājāties Igaunijas aizsardzības spēkos?

J.K. — Es vispirms iestājos aizsargos, jo man nepatika, ka 1990. gada 15. maijā Tallinā bija spēki, kas gribēja ielauzties valdības namā.

— Pēdējā laikā daaudz runā par nepieciešamību Igaunijas aizsardzības spēkiem iegādāties lidmašīnas, tankus un lielgabalus. Kas, jūsuprāt, būtu visvairāk vajadzīgs?

J.K. — Pašlaik Igaunijai visvairāk ir vajadzīgi izglītoti cilvēki. Šādu cilvēku sagatavošanai mums ir jāatvēl lauvas tiesa piešķirto līdzekļu. Ieročiem ir jābūt tik daudz, lai šiem cilvēkiem būtu ar ko trenēties. Kad mēs kļūsim bagātāki, tad iegādāsimies arī ieročus, kurus varēs glabāt noliktavās.

— Kas aizsardzības spēkos pēdējā pusgada laikā ir bijis visbūtiskākais?

J.K. — Apmācību sistēmas pārkārtošana, kas būtiski ir paaugstinājusi karavīru dienesta laika efektivitāti. Armijā tādēļ ir samazinājies ārpusreglamenta pārkāpumu skaits.

— Bet kas nav izdevies?

J.K. — Nav kārtībā virsnieku apmācība. Mēs neesam varējuši atrast naudu karavīru un virsnieku dzīves apstākļu nodrošināšanai un treniņu iespēju uzlabošanai. Tāpat trūkst naudas noliktavu celtniecībai. Šos tankus un lielgabalus mums nebūtu kur likt, ja nav noliktavu.

— Kad jūs iegūsit nākamo dienesta pakāpi? Vai ar tādu pašu ātrumu prognozējat nākamajā vai aiznākamajā gadā?

J.K. — Mana militārā karjera tiešām ir attīstījusies kosmiskā ātrumā. Nākamā acīmredzot būs pēc ilgāka laika. Ar šiem uzplečiem to nēsātājam ir jāaug līdzi.

Pēc “Eesti Ekspress” ziņām, Johannesa Kerta dzīve, gadu gaitā nēsājot karavīra uzplečus, veidojusies šādi: 1985. — vecākais leitnants PSRS armijā, 1988. — kapteinis PSRS armijā.

1992. — kapteinis Igaunijas brīvvalstī, 1993. — majors Igaunijas brīvvalstī, 1995. — pulkvežleitnants Igaunijas brīvvalstī, 1996. — pulkvedis Igaunijas brīvvalstī, 1997. — ģenerālmajors.

Cilvēki bez pasēm, kas tomēr jūtas labi

Ar 15.maiju Igaunijā vairs neder tā sauktās sarkanās pases

Kopš 15.maija Igaunijai raizes sagādā tūkstošiem nelegālu iedzīvotāju. Cittautībnieki dalās trīs kategorijās: Igaunijas pilsoņi, Krievijas pilsoņi un nepilsoņi. Nelegāli dzīvojošo skaitu īsti nezina neviens. Tiek uzskatīts, ka to varētu būt 20 tūkstoši, bet, ja vēl pieskaita tos, kas par sevi nedod nekādas ziņas, kā, piemēram, veikalnieki, graustu iemītnieki un kriminālā pasaule, tad nelegāli dzīvojošo skaits varētu būt 60—70 tūkstoši.

Pēc Tallinas pilsētas domes sociālās komisijas priekšsēdētājas Margaritas Černogorovas vārdiem, līdz ar sarkanās pases atzīšanu par nederīgu bez dokumentiem palika 11 tūkstoši pensionāru. Ja nav dokumentu, nevar izņemt pensiju. Ir gan atļauts lietot arī citas personas apliecības: autovadītāju tiesības, bibliotēkas kartes u.c. Ir arī pensionāri, kas slimo, kam nav neviena, kas viņiem nokārtotu dokumentus.Tikai Tallinā vien ir 15 tūkstoši ģimeņu, kas saviem bērniem nav sagādājuši uzturēšanās atļaujas. Ja vecāki naturalizācijas kārtā ieguva pilsonību, tiem bērniem, kas bija piedzimuši pirms naturalizācijas, bija jānokārto uzturēšanās atļaujas.

Parlaments noraidīja priekšlikumu: ja viens no vecākiem ir pilsonis, tad bērni par pilsoņiem kļūst automātiski.

Pēc Krievijas vēstniecības datiem, Igaunijā dzīvo vairāk nekā 120 000 Krievijas pilsoņu. Mazai valstij tas ir ļoti daudz. Igaunijas sabiedrībai ir jāizskaidro, ka cerēt uz to, ka cittautieši dosies projām, ir neiespējami, jo tie, kas vēlējušies doties projām, to jau ir izdarījuši. Šeit palikušie gribētu integrēties Igaunijas sabiedrībā. Jāpieņem politisks lēmums, ka legalizēties var ar tiem dokumentiem, kādi cilvēkam ir. Uzturēšanās atļaujas un citu dokumentu kārtošana ir ilgstošs process un prasa arī līdzekļus.

Pēc Pilsonības un imigrācijas departamenta datiem, Igaunijā ar sarkano pasi pensiju un bērnu pabalstus saņēmuši 19 673 cilvēki, kam nav uzturēšanās atļaujas Igaunijā.

Cilvēki velk laiku un nenokārto formalitātes. Līdz 1990.gada 1.jūlijam Igaunijā iebraukušajiem cittautiešiem vajadzēja nokārtot pagaidu pierakstu. Pēc šī datuma iebraukušajiem bija jādabū uzturēšanās atļauja. Tiem, kas to izdarījuši, viss ir kārtībā. Bieži vien vecāki, kārtojot uzturēšanās atļauju sev, nenokārtoja to bērniem, tāpēc viņiem jāvaino sevi, jo bērns pieder vecākiem un viņam tāpat ir nepieciešama uzturēšanās atļauja.

Tāda ir likuma pildīšanas kārtība, un ierēdņu uzdevums ir to izskaidrot cittautiešiem. Dzīvesbiedru problēma ir radusies tālab, ka padomju laikos Igaunijā daudzi vispār nepierakstījās, dzīvoja gan šeit, gan Maskavā vai citur, kur bija pieraksts. Ja tagad grib savu uzturēšanos legalizēt, tad ir jārīkojas saskaņā ar likumu.

Pilsonības un imigrācijas departamentam arī neko nevar pārmest, tieši otrādi — Igaunijā ir ap 450 000 cittautiešu, kuri ir jālegalizē. Uzturēšanās atļaujas ir izsniegtas 340 000 personu.

Pilsonība ir katra personiska lieta. Ja cittauttībnieks jūt saikni ar Igauniju, viņš kārto Igaunijas pilsonības iegūšanas dokumentus, ja ar Krieviju vai citu valsti, tad sagādā šīs zemes pasi. Bet ir arī tāda kategorija, kas negrib būt ne Igaunijas, ne kādas citas valsts pilsonis.

Pēc Pilsonības un imigrācijas departamenta datiem, pilsonības iegūšanu kārto 106 000 cittautiešu, no kuriem 90 000 ir ieguvuši arī Igaunijas pasi. Trešā kategorija, kas vēl nav savu piederību jebkādai valstij identificējuši, ir 160 000, un tā ir neaprēķināma sabiedrība. Pašlaik Pilsonības un imigrācijas departaments sāk šo cilvēku uzskaiti un vispirms reģistrēs pensionārus, kam izpildīs uzskaites kartītes un izsniegs personības apliecību, ar kuru varēs saņemt arī pensiju.

Par šo jautājumu laikrakstam “Maaleht” (“Lauku Avīze”) ir izteikušies vairāki parlamenta un valdības locekļi.

Tomass Alatala: — Ir grūti ticēt, ka Krievija būs ar mieru šos formāli nelegālos cilvēkus ielaist savā zemē. Daži rusofilu plāni paredz vispār nostiprināt krievu uzturēšanos Baltijas valstīs. Pašlaik gan viņi nerada briesmas mūsu valstij.

Igors Sedašeks: — Nelegālas personas bija Igaunijā arī pirmās brīvvalsts laikā. Pašlaik tādi cilvēki ir katrā valstī. Daudzi no viņiem nemaz negrib dokumentus. Legalizēšanā pirmām kārtām ir jāpalīdz pensionāriem. Vecie cilvēki grib padarīt savu dzīvi likumīgu, bet viņiem ir grūtības ar dokumentu kārtošanu.

Marts Sīmans: — Pēc Eiropas parlamentārās asamblejas lēmuma Igaunijai ir ieteikts pastiprināt igauņu valodas apmācību tiem, kas grib integrēties Igaunijas sabiedrībā, pilsonību piešķirt bez maksas, rūpēties par atvieglojumiem igauņu valodas kursu apmeklēšanā.

Marts Nuks: — Kamēr Igaunijā nav pieņemti parlamentā apstiprināti legalizācijas likumi, tai skaitā arī izsūtīšanas noteikumi, neko reālu nevar pasākt.

Daudzās valstīs, piemēram, Francijā un Vācijā, šādi likumi ir un nelegālos iedzīvotājus var izsūtīt. Kaut gan var būt tāda situācija, ka vispār nebūs valsts, kas tos vēlēsies pieņemt. Pašlaik jārēķinās ar tādu situāciju, ka Igaunijas nelegālie iedzīvotāji uz laiku būs nenoteiktā stāvoklī. Kā šis jautājums tiks atrisināts, pašlaik grūti pateikt.

Materiāli “Latvijas Vēstnesim”:

par Igauniju — Katrīna Ducmane,

par Lietuvu — Andris Sproģis

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!