NOTIKUMA VIDŪ

Pāri Latvijai, pāri Baltijai — tautu kopības gaisma

Vakar Rīgā, Esplanādē, sākās folkloras festivāls “Baltica `97”

Sākums pirms sākuma

Turpinājums no 1.lpp.

Jo vizītkarte ir vizītkarte: katrs rāda, kas tam šķiet visraksturīgākais. Mums varēja likties savādi, ka Šveices folkloras grupa no Taferas brīvi manipulē ar savas valsts nacionālo karogu, amizanta šķita igauņu vijolnieku ansambļa prasme pēc “nopietniem” priekšnesumiem laisties riņķa dejā, neizlaižot no rokām instrumentu. Skatītāji uzgavilēja, redzēdami, kā visai solīda vecuma kungi uzcilā kā pūciņas savas zviedru dāmas, no kurām dažai nebija mazāk par 90 kg...

Cits pēc cita nāca priekšā visi vieskolektīvi, un Andris Kapusts tos sirsnīgi sagaidīja, reizumis uzdodams pa āķīgam viktorīnas jautājumam (“Cik vīru var apņemt Latvijas resnāko ozolu?”, “Cik ilgā laikā varētu nosoļot gar jūras krastu no Rucavas līdz Ainažiem?”, “Cik latviešiem tautasdziesmu?). Atbildes bija visdažādākās — gan asprātīgas, gan nopietnas, taču Andris Kapusts apbalvoja krievu folkloras grupu “Istoki” no Podoļskas par atbildi, kas izraisījusi visvairāk pārdomu (“Cik tālu Krievijā sastopami baltu izcelsmes vietvārdi?).

Latvijas folkloras ansambļi tovakar bija izraudzīti pēc novadu principa: cits pēc cita skatītāju un klausītāju priekšā stājās vidzemnieki, latgalieši, kurzemnieki un zemgalieši, saprotams, rīdzinieki, tepat arī lībiešu tradīciju kopēji “Skandinieki”. Madonas “Vērtumnieki” kārtējo reizi apliecināja, ka viņi ir stipri tieši kā sava novada pārstāvji — arī otrdienas vakarā madonieši cēla priekšā dziesmas, kas nākušas no Kraukļiem, Ērgļiem, Lubānas... Punktu it kā pielika “Dandari”, un varējām būt gandarīti par to, cik atšķirīgi un vienoti savā folkloras vērtību lasījumā ir tādi vīri kā Artis Kumsārs un Ernests Spičs.

Ar īpašām simpātijām tika gaidīti un uzņemti “Dūdalnieki” — mūsu tautiešu dziedošais un spēlējošais ansamblis no Skotijas. Raimonda Dāles kopš 1983.gada veidotā dažādu paaudžu kopa pazīstama ne tikai aizjūras zemes tautiešu sabiedrībā, tā bijusi klāt turienes latviešu dziesmu svētkos, reprezentējusies Anglijas BBC raidījumos. Nule iecerētajās novadu dienās viņiem paredzēts doties uz Talsu un Tukuma apriņķi...

No vizītkartes — uz svētku gājienu Rīgas ielās, uz atklāšanas koncertu jau pēc dažām stundām. Šī diena, ceturtdiena, — Rīgas diena. Līdz pat dižkoncertam Dailes teātrī.

“Jo es gāju dziedādama...”

Vēl pirms lielā svētku gājiena Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdis Pēteris Pētersons prātot gribētājus aicināja uz Māmuļas Līgo zāli, kur sarīkota Prātnieku sanāka. Ar dancošanu un dziedāšanu to pareizā gultnē ievadīja latgaliešu etnogrāfiskais ansamblis no Upītes pagasta:

Jo tie pūta ziemas vēji,

Jo ābele balti zied.

Jo tie ļaudis aprunāja,

Jo es gāju dziedādama.

Un vēl tuvāk tematam (sievas gan dziedāja latgaliski, tad bija arī atskaņas):

Ar gudrību es dabūju

Lakstīgalas valodiņu.

Filoloģijas doktore Aija Priedīte runāja par nacionālo identitāti mūsdienu diskusiju kontekstā.

Šajā “diskusiju kontekstā” iekļāvās arī dzejnieks Imants Ziedonis. Viņš sacīja referentei paldies par uzdrīkstēšanos un vēlēšanos piedalīties šādās pārdomās, jo sabiedrībā pašlaik lielā mērā valda nacionālais nihilisms:

— Politiķi negrib būt latvieši. Viņi grib būt tikai eiropieši. Žurnālisti par šo tematu asprāto. Bet bieži vien — ģeķojas. Izsaka ģeķīgas asprātības. Daudzi ņirgājas par nacionāliem jēdzieniem. Popgrupas iemontē pat Latvijas himnu slidenos, nepiedienīgos kontekstos.

Var strīdēties, vai pastāv nacionālā identitāte, vai mums tāds nacionālisms vispār vajadzīgs. Bet jebkuros apstākļos pastāv nacionālās kultūras identitāte. Tā ir kopjama un attīstāma. Un te nepietiek ar konferencēm. Par nacionālo identitāti nevar runāt tikai sociālās kategorijas. Ir taču nacionālā dvēsele. Tā ir metafiziska lieta. Kopēja valoda, kopēja asinsrite. Kad tikko dziedāja Upītes sievas un meitas, es atcerējos to anekdoti par trim svētajiem jebšu gudrajiem uz vientuļas salas. Parādījies kāds misionārs. Gribējis noskaidrot, cik svēti vai cik gudri viņi ir. Izrādījās, tie vīri neprot Tēvreizi. Iemācījis. Un aizbraucis. Pēc tāda laiciņa brauc pārbaudīt. Vīri viņu jau pa gabalu ierauga, nāk pretī un nelaimīgi atzīstas: “Mēs aizmirsām pašu lūgšanas sākumu!” Misionārs skatās, kā viņi staigā pa ūdens virsu, un saka: “Jums tā nav vajadzīga!” Tā arī šiem dziedātājiem nekāda nacionālās identitātes teorija nav vajadzīga. Tās ir zemapziņas lietas — cik mēs kurš esam latvietis.

Ja Latvija grib pastāvēt kā kultūras valsts, tai jāuztur sava vērtību sistēma ne tikai folklorā, tradīcijās bet arī jaunradē. Jāaizstāv nacionālās prioritātes jaunradē.

Rakstot savu nacionālo ziņojumu, mēs pieminam latviešu tautas savpatnās vērtības. Mēs runājam par mūsu savpatno ainavu, apģērbu, par mūsu deminutīviem, kādu nav nevienai citai tautai, par mūsu koriem, grāmatniecības blīvumu, lielo vietvārdu skaitu, par cilvēku savstarpējām attiecībām, par Annas Brigaderes piesauktajiem jēdzieniem Dievs—Daba—Darbs, par attieksmi pret Māti. Un tā tas ir katrai tautai. Gudrais vīrs Boriss Vipers par nacionālo identitāti teicis, ka tie ir “pastāvīgi elementi, kas piemīt tautas garam”. Ar šiem elementiem tad arī jāstrādā.

Prātnieku sarunas vedējs Edgars Mucenieks atgādināja Zentas Mauriņas atziņu, ka mūsdienu nacionālismam jābūt tolerantam un reizē kritiskam. Proti, iecietīgam pret citām tautām un kritiskam pret savu tautu.

“Esiet stipri kopā ar mums!” — tā novēl Upītes dziedātāji, no prātnieku saieta taisnā ceļā dodamies uz lielo svētku gājienu.

Daudzos ciemiņus no visiem Latvijas novadiem un deviņām ārvalstīm pie Sv. Pētera baznīcas sagaida Rīgas kolektīvi, lai ikviens justos kā mīļi gaidīts viesis. Rīga aizvien vēl nav gatava, tāpēc dziedātāji un dancotāji no visām Latvijas malām veduši līdzi pa akmenim, kas tiek atstāti pie Rīgas vārtiem. Jāiet arī caur Ūdens vārtiem, jo no daudziem avotiem vestas līdzi ūdens lāses, lai darītu tīrākus Rīgas ūdeņus.

Ar svētku karogu

Atbilstīgi svētku rīkotāju sākotnējai iecerei trešdienas pēcpusdiena bija atvēlēta dalībnieku gājienam. Pa maršrutu Kaļķu iela — Brīvības iela — Esplanāde.

Tomēr sākotnējās ieceres dažkārt top pilnveidotas, un šī reize nebija izņēmums. Vecrīgas centrā sācies, režisoru Līgas Balodes un Kārļa Leišmaņa skubināts, tūkstošbalsu un divtūkstoškāju ritums reizumis aprāvās, pievēršot uzmanību vecpilsētai. Sevišķi nadzīgi te bija vieskopu dancotāji, kas izmantoja ikvienu kaut cik pusbrīvu laukumiņu, lai rādītu, ko un kā viņi prot.

Savu darīja arī “Baltica '97” akcenti, un simtiem (lai neteiktu — tūkstošiem) gaidītāju pie Brīvības pieminekļa dalībnieku kolonnas priekšpulku sagaidīja gandrīz pusstundu pēc iepriekš noteiktā laika. Lai būtu kā būdams, svētku dižkarogs Daiņa Stalta rokās pie monumenta nokļuva īstajā laikā.

Ikvienai kopai, jebkuram ansamblim bija iespējams pieminekļa pakājē nolikt ne tikai savu ziedu velti, bet arī atstāt laukumā savu skanīgu veltījumu. Daudzas (lai neteiktu — visas) kopas dziedāja, galvenokārt šai reizei un vietai atsbilstīgas tautasdziesmu apdares un mūsdienīga melosa pārveides.

Tālab arī šodien blakus svarīgajam Preiļu novada nestajam rudzvārpu vainagam pie Brīvības pieminekļa var redzēt simtiem (lai neteiktu — tūkstošiem) vasaras ziedu pušķu, kas nesti un atvesti no visiem te pieteiktajiem apvidiem. Palūk: Bārta, Briežuciems, Benislava, Dagda, Druviena, Galēni, Gaigalava, Gudenieki, Kraukļi, Līgatne, Madona, Salacgrīva, vesels birums rīdzinieku — “Grodi”, “Iļģi”, “Līvlist”, “Saime”, “Vilki”... Gandrīz divi desmiti no pašas Rīgas.

Sākotnēji gājienam bija paredzēta stunda. Faktiski tas risinājās vairāk nekā divas. Vai arī tāds nav liecinājums?

Aina Rozeniece,

Mintauts Ģeibāks,

“LV” nozaru redaktori

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Vakardiena starptautiskā festivāla “Baltica `97” dalībniekiem un viesiem sagādāja ne tikai oficiālo atklāšanas koncertu, bet arī svētku dalībnieku gājienu pa Rīgas centra ielām. Šajā attēlu kopā — daži zīmigi mirkļi pēcpusdienas stundās, kad vienotā gaitā sasaucās dažādas paaudzes, dažādi kolektīvi, dažādas valstis, kas kuplināja mūsu zīmīgās norises