PĒC CEĻA

Karaliskā lauksaimniecības izstāde — mācību lauks pasaulei un Latvijai

“Latvijas Vēstneša” lauksaimniecības redaktore Rūta Bierande — pēc Londonas Rīgā:

“Karaliskās lauksaimniecības izstādes” (“The Royal Agricultural Show”) pirmsākumi meklējami pagājušā gadsimta vidū, bet sīkāka datu fiksēšana sākusies tikai 1969. gadā. Tad izstādē piedalījās 534 uzņēmumi un to apmeklēja 127 116 interesenti. Pakāpeniski no lokālas izstādes tā ieguva starptautiska lauksaimniecības foruma slavu, un šogad savus stendus Stounlijā (Stoneleigh) iekārtoja jau 1513 uzņēmumi un sabiedrības no visām pasaules daļām. Pirmo reizi sevi šajā forumā rādīja tādas valstis kā Gruzija, Gana, Ungārija, Indonēzija, Uganda un Riograndes pavalsts Brazīlijā. Paredzēti bija arī Moldovas un Ukrainas paviljoni, taču dažādu sarežģījumu dēļ šo valstu krāsas nacionālo paviljonu ainā nemanīja. Pavisam šogad 100 hektāru lielo brīvdabas izstādi no 30. jūnija līdz 3. jūlijam redzēja 200 000 apmeklētāju, un 20 000 bija “aizjūrieši”. Šogad izstādes patronese bija neviena cita kā Viņas Augstība Karaliskā Majestāte. Taču foruma organizētāji, kā parasti, bija Anglijas Karaliskā lauksaimniecības savienība (RASE).

Jānis Kinna , zemkopības ministrs 1994. gadā:

— Tajā 1994.gadā mums izdevās turp aizbraukt. Ja nekļūdos, mums bija samērā lielas atlaides no izstādes organizētājiem paviljona iekārtošanai. Sagatavošanās bija diezgan sarežģīta, bet tas ir jautājums par Latvijas vārda nešanu pasaulē. Cik izstādīšanās bija ekonomiski izdevīga, precīzi šobrīd pateikt nevaru. Taču jāsaprot, ka ar vienu reizi nekas liels arī nevar būt. Uz šo izstādi, domāju, būtu jābrauc, it īpaši tādēļ, ka ar Lielbritāniju mums tradicionāli veidojas laba eksporta bilance. Un šī ir viena no tām Eiropas izstādēm, uz kuru daudzi brauc un kur sāk veidoties savstarpējie ekonomiskie sakari. Būtu naivi gaidīt, ka no Eiropas kāds brauks uz Latviju un meklēs mūsu preces. Ja preci redz — un vieta, kur to var izdarīt, ir izstāde —, tad varam cerēt, ka mūs meklēs. Taču bez sevis pieteikšanas pēc preces diezin vai kāds atbrauks. It īpaši tādēļ, ka Lielbritānija ir lauksaimniecības zeme ar ļoti senām un stabilām tradīcijām.

Roberts Dilba, zemkopības ministrs:

— Izstādes ir daudzās valstīs, un mums jānosaka stratēģiskie virzieni. Tagad ministrijas struktūrā ir speciāla nodaļa, kas nodarbojas tikai ar izstāžu jautājumiem, un ceru, ka nākamajā gadā mēs varēsim palielināt arī finansiālo atbalstu tieši šīm vajadzībām. Ja valsts ir ieinteresēta, lai uzņēmējs pārstāv to starptautiskos saietos, tad vajag finansiāli palīdzēt, jo piedalīšanās izstādēs ir dārga. Un tajā pašā laikā visas šīs lielās izstādes ir arī politiski forumi, kas arī mums nav nebūtiski. Tajos ir jāpiedalās. Ne jau uzreiz mēs atradīsim tirgu, mūsu valsts vārds ir jāatkārto gadu no gada. Arī mēs paši gūstam milzu pieredzi, piedaloties šādos lauksaimnieku forumos — redzam attīstības tendences gan katrā valstī, gan Eiropā kopumā, mācāmies tirgoties starptautiskā līmenī.

Tas, ka daudzi briti uz izstādi devās, tērpušies gumijas zābakos, apkārtējos neizsauca nekādu izbrīnu. Kā izstādes atklāšanā teica Lielbritānijas lauksaimniecības ministrs Džeks Kaningems (Jack Cunningham), mainās valstis, mainās attiecības un — acīm redzami — mainījās arī laikapstākļi. Proti, pirms izstādes atklāšanas ilgāk nekā divas nedēļas Britāniju centās nogurdināt nepārejošas lietavas. To dēļ apjukums sākās arī slavenajā Vimbldonas tenisa turnīrā. Taču tieši izstādes laikā lietus tikai laiku pa laikam apslacīja paviljonu jumtus. (Tiesa, gribētu pieminēt vienu tikpat kā nemainīgu lietu visā izstādes gaitā. Proti, lielo ļaužu pūli pie Jauno fermeru asociācijas stenda. Ja še nebija paralēlas izstādes atklāšanas runas, apbalvošanas, sacensību, politiski ievirzītu uzsaukumu vai kādu citu nopietnu delverību, tad jau nu uguni pūst jaunie britu zemnieki gan ir labi iemācījušies. Te jāvelk paralēles ar Latvijas Zemkopības ministrijas nodomu izveidot Latvijas jauno zemnieku konsultatīvo padomi. Vai arī šai padomei būs tikpat nemainīgs piekritēju pulks?)

Jānis Lapše, Zemkopības ministrijas valsts sekretārs:

— Pirmā iziešana 1994. gadā bija veiksmīga. Tajā gadā Latvijai palīdzēja ar finansējumu, bet nu jau briti uzskata, ka mēs esam paši pietiekami spējīgi sevi uz izstādi “aizvest”. Taču šādā nabadzības laikā atrast liekus 20 000 latu izstādei — tā nav nieka summa. Tām jaunattīstības valstīm, kas piedalījās forumā, noteikti ar finansējumu palīdzēja.

Zemkopības ministrijas nākamā gada budžeta projektā ir paredzēti 60 000 latu tieši izstāžu vajadzībām. Ceram, ka Saeima, to apstiprinot, neizsvītros. Iespējams, ka nākamgad pietiks līdzekļu, lai piedalītos arī “Karaliskajā izstādē”.

Šogad mūsu Zemkopības ministrija nemaz netika uz šo izstādi uzaicināta. Vismaz oficiālā līmenī ne. Jā, bija ielūgumi Zemnieku federācijai un vēl privātfirmām. Acīmredzot tas vispirmām kārtām ir valdības nestabilitātes jautājums. Pasākuma rīkotāji rēķinās ar valdības nestabilitāti un atzīst par drošāku strādāt ar privātuzņēmējiem. Protams, mūsu valsti apvij arī nesaskaņu oreols cilvēktiesību jautājumos. Uzskatu, ka ar šobrīd Latvijā notiekošo esam spēruši soli atpakaļ citu valstu uzticībai. Te arī ir pirmie pierādījumi...

Laikraksts latviešiem Rietumeiropā “Brīvā Latvija” 1994. gada 18. — 25. jūlija laidienā raksta:

“Izstādes vidū atradās internacionālais stends ar novietnēm dažādām zemēm, to starpā arī Latvijai. Tai kaimiņos bija Gambija, Portugāle un citas zemes. (..) Visas šīs raibās drūzmas vidū četras dienas plīvoja Latvijas karogs. (..) Latvijas stendu “Karaliskajā izstādē” gribētos uzskatīt kā drošsirdīgu mēģinājumu popularizēt Latvijas vārdu Rietumu pasaulē, parādīt kaut ko no Latvijā ražotā un pašiem izstādītājiem gūt ieskatu Rietumu tirgus procesos.” (Dzidra Purmale. Latvijas ražojumi Karaliskajā izstādē.)

Ivars Ozoliņš, Latvijas lauksaimniecības atašejs Maskavā — “donkihots”, kurš iznesa visu sagatavošanās smagumu izstādei 1994. gadā:

— Tas bija tūlīt pēc tam, kad reformētās Zemkopības ministrijas sastāvā sāka strādāt Ārējo sakaru departaments, un mums izstāžu darbība bija ļoti spēcīga. Vadība pret to izturējās ļoti pamudinoši. Gatavojoties doties uz “Karalisko izstādi”, pie mums pat speciāli atbrauca konsultants — sers Ričards, kurš mūs par velti konsultēja, ko un kur labāk darīt ar visām muitām u. c. (Nākamajā gadā bija aizbraukusi Igaunija, bet Latvija vairs ne.)

Teikt, ka nebija nekādas intereses par mūsu precēm, būtu galīgi aplam. Laivu, ko bija darinājis Jūrmalas uzņēmums “Latvijas laiva”, tūdaļ pēc izstādes nopirka viena firma, kas solījās to vadāt līdzi arī uz citām izstādēm. Nenoliedzami liela interese bija par “Latvijas balzama” produkciju, un tieši izstādē sākās arī nopietnas sarunas. Mājās nepārvedām arī nevienu “Zundas” mēbeli. Interese bija par dzintaru, īpaši neslīpētu.

Mums uz izstādēm noteikti ir jābrauc un jāiepazīstina Rietumu pasaule ar mūsu valsti kā tādu un jāparāda, ka mēs protam ražot ne tikai pārtiku. Bez tam mūsu firmu vārdi parādās ārvalstu darba katalogos.

Tā kā divus gadus neesam izrādījuši nekādu interesi, protams, arī mūsu ministrijai nav pat oficiālā ielūguma. Taču, līdzko mēs paši sāksim interesēties — varētu caur mūsu vēstniecību Lielbritānijā —, tā noteikti atkal būs maksimāls izstādes organizētāju atbalsts. Mēs pašlaik esam pārāk pārņemti ar Vācijas izstādēm. Jā, uz Vāciju vajag braukt, taču tieši tāpat sevi vajag rādīt arī citās zemēs. Francijā ir brīnišķīgas dzērienu izstādes, un noteikti vajag braukt arī uz “Karalisko izstādi” Lielbritānijā.