PĒC CEĻA

Karaliskā lauksaimniecības izstāde — mācību lauks pasaulei un Latvijai

“Latvijas Vēstneša” lauksaimniecības redaktore Rūta Bierande — pēc Londonas Rīgā:

Turpinājums no 1.lpp.

Ja mēs visu laiku domāsim un runāsim, ka mums nav nedz vajadzīgās preču kvalitātes, nedz apjomu, tad arī mēs turpināsim vārīties paši savā sulā. Mums ir jāparādās pasaulē, lai interese rastos, un interese visbiežāk rodas pēc otrās trešās reizes — tad jūtama arī stabilitāte.

Tad, kad mēs iestāsimies Eiropas Savienībā, jau būs par vēlu sākt iepazīstināt ar savu preci. Tas ir jādara šobrīd. Un tirgus jātausta šobrīd. Un te jau vajadzētu būt visas valsts ieinteresētībai. Lielbritānija ir viena no tām zemēm, kur mums vajag sevi rādīt.

“Karaliskajā izstādē” šogad, neskaitot pašas Lielbritānijas “lielā” lauksaimniecības ministra un visu valsts ministru vizītes, oficiālu ielūgumu bija saņēmuši un forumā piedalījās Kubas, Gruzijas, Ungārijas, Ganas, Omānas, Krievijas, Arābu Apvienoto Emirātu, Urugvajas, Zambijas un Zimbabves lauksaimniecības ministri vai valsts sekretāri, vai ģenerālsekretāri. RASE finansēja tikai Ganas, Zambijas un Zimbabves ministru ierašanos un uzturēšanos.

Marģers Krams, Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietnieks:

— “Karaliskais šovs”, tāpat kā “Zaļā nedēļa”, iepazīstina ar produkciju, un izstādei mazāk ir darījumu nozīme. Vai ir jābrauc? Izstāde jau ir tikai daļa no tirgus meklēšanas pasākumu kompleksa. Ja produkcijas kvalitāte un apjomi atbilst Eiropai, tad izstāde ir vislabākais sevis popularizēšanas veids. Mūsu lielākā problēma ir tā, ka eksports uz Eiropu tiek ierobežots kvalitātes dēļ, un šis tirgus ir ļoti aizsargāts, kaut arī mums ir brīvās tirdzniecības līgums ar Eiropas Savienību. Teikt, ka Lielbritānija ir tieši tas reģions, uz kuru vajadzētu orientēties, negribu, tas jāprasa uzņēmējiem. Taču izstādēs būtu jāvīd Latvijas vārdam — tas apliecinātu mūsu spēju iesaistīties Eiropas Savienības procesos ne tikai politisku lēmumu līmenī vien, un mums ir nopietni jādomā par mūsu valsts tēlu. Taču — cik šis tēls maksā, rādot to izstādēs? Te jānāk kopā un jādomā gan pašiem ražotājiem, gan Zemkopības ministrijai.

Protams, vēl savu postošo darbību veicošās LSE iespaidā britu liellopu audzētāji un pārstrādātāji jūtas apmulsuši. Tikpat apmulsuši ir arī patērētāji. Tādēļ RASE lauksaimniecības direktors Maiks Dukers (Mike Ducker) uzsvēra, ka savstarpēja atklātība ir galvenā atslēga starp fermeriem un patērētāju. Šī kombinētā izstāde demonstrē, kā stingras kontroles metodes tiek lietotas ražošanā un ļauj izsekot visa procesa gaitai līdz pat ēdiena pasniegšanai.

Slimības diagnosticēšanas un ārstēšanas metodēm, kā arī to iemeslu pētījumiem bija veltīti jo daudzi stendi, taču tas netraucēja apmeklētājiem baudīt liellopu gaļas maizes turpat, izstādes “ātrajās ēstuvēs”. Bet skaisto šķirnes lopu pirktkārotāji uzmanīgi sekoja dzīvnieku “parādes gājieniem” speciālajās arēnās. Protams, noteicoša loma pieprasījumam un arī cenai bija ekspertu vērtējumam, kam ar lielu nepacietību sekoja arī vietējo dienas laikrakstu žurnālisti. Galu galā no viņu operativitātes (un arī tehniskā aprīkojuma) varēja būt atkarīgs daža šķirnes lopiņa tālākais liktenis.

Tieši tāds pats drudžains noskaņojums valdīja arī pie cūku, aitu un kazu novietnēm un vērtēšanas laukumiem. Pavisam uz izstādi šogad tika transportēti un sevi sacensībās pierādīt centās apmēram 7000 dzīvnieku. Starp citu, ne mazāk ieinteresētas publikas pulcējās zirgu sacīkšu un suņu paraugdemonstrējumu laikā Lielajā arēnā — brīžos, kad smagās tehnikas rādītāji bija nolēmuši atvilkt elpu. Piebildīšu, ka šogad ar britu stingrajām rikšotāju asociāciju tradīcijām spēkiem mēroties nolēma Rietumamerikas rančo īpašnieki, piedāvājot pavadīt brīvdienas ne vairāk un ne mazāk kā tīrasiņu ērzeļa mugurā tieši to pirmatnējās dzīvesvietās — prērijās.

Oļģerts Mierīgs, latviešu laikraksta Rietumeiropā “Brīvā Latvija”, kas mājvietu atradis Daugavas Vanagu fonda mītnē “Straumēnos”, atbildīgais redaktors:

— Kā darīt sevi pazīstamu pasaulē? Izstādes ir vienīgais veids. Neviens klāt nenāks. Taču, ja izstādoties ir brošūras un bukleti, tad tiem jābūt tādā angļu valodā, lai nerastos komiskas situācijas. Arī jābūt līdzi cilvēkiem, kas spēj stāstīt par produkciju bez tulka starpniecības. Šīm lietām jāpievērš ļoti liela uzmanība.

Lūkojoties no šejienes uz Latviju un arī diezgan bieži tur esot, satrauc tā lielā tautas nabadzība, zemais iedzīvotāju dzīves līmenis, it īpaši tiem, kuri ir gados un vairs nevar dabūt darbu. Tiem ir visbriesmīgākais stāvoklis. Uzņēmumi ir likvidējušies, daudziem vienīgie iekrājumi palika “Krājkasē” un pēc tam “Bankā Baltija”. Dzīve bez izredzēm.

Par Latvijas lauksaimniecību man ir divi viedokļi: ir tādi cilvēki, kuri uzskata, ka mazajām saimniecībām nav nekādas nākotnes. Tās nespēj ražot konkurētspējīgu preci. Tādas saimniecības var uzskatīt par vaļasprieku. Otra daļa ir tie cilvēki, kas tiecas pēc pirmskara Latvijas ideāla, bet tad taču saimniecība ar 30 govīm bija lielsaimniecība. Tagad tā vairs nav, un ar tādām saimniecībām mēs diezin vai varēsim Eiropā ieiet. Taču laukos bezdarbs ir neiedomājams. Vai tur laukos var ko darīt? Princips: zemi tiem, kuri grib apstrādāt, šajā agrārajā reformā nav ievērots.

Savus zemniekus subsidē pilnīgi visas valstis — gan te, Anglijā, gan arī Vācijā. Vai Latvijā varētu sagaidīt citādu attieksmi? Bez zemniecības nav nākotnes nevienai valstij. Tādēļ teikt, ka zemnieki Latvijā var ko uzsākt bez valsts atbalsta, ka bez lētiem kredītiem var paplašināt saimniekošanu, ir nepareizi. Šeit, Anglijā, zemnieks var aizdevumu dabūt par 5–6 procentiem. Jo kuram tad ir pēkšņi tā lielā nauda? Inflācija nedrīkst šeit pārsniegt 3 procentus — vienalga, vai pie varas leiboristi vai konservatīvie. Latvijā vēl tādas stabilitātes nav. Arī lats kā tāds ārzemēs necirkulē, kaut gan latvieši diezgan daudz braukā pa ārvalstīm. Kas var man šodien atbildēt, kad nāks tautai Latvijā labāki laiki?

(Gribu izteikt līdzjūtību visiem Daugavas Vanagiem sakarā ar ilggadējā DVF valdes priekšsēža Dr. Leopolda Rumbas pēkšņo nāvi. RB .)

Kā gan citādi — acis spīd un labā tehnikā iesēsties vēlas zemnieki pilnīgi visā pasaulē. Tādēļ nevajag domāt, ka britu konservatīvie fermeri izcilajai izstādē redzamajai tehnikai staigāja garām ar līkumu. Gan stenda ierīkotāji ar lielu rūpību mazgāja milzu riteņus, gaidot atklāšanas dienu, gan arī, uz tēviem kabīnēs skatoties, plaukstiņām šos milzu riteņus plikšķināja pavisam mazi arāji un sējēji.

Tehnikas demonstrējumos, kas norisinājās visu izstādes laiku, netrūka viszinīgu piezīmju, un ovāciju vētra kopā ar aplausiem pavadīja prestižās vislielākās šāgada zelta medaļas ieguvēju smagās tehnikas kategorijā — JCB ( Joseph Cyril Banford) teleskopisko pacēlāju JCB 520—50. Taču dažādus “sudrabus” ieguva jau mums tik pazīstamie “ John Deere LTD.” traktori un kombaini, kā arī mazāk pazīstamie “Bonhill Engineering LTD.”, “Gem Sprayers LTD.” un citu firmu tehnika. Jā, “sudrabiņu”uz mājām aizveda arī “Sisu Machinery LTD.” 5.paaudzes “Valmeta”traktora modifikācija — šī firma mūsu zemniekiem nebūt nav sveša. Izstādē stendi bija visām vadošajām pasaules tehnikas rūpnīcām, tā ka šeit uzskaitīt visas būtu lieki. Tikai piebildīšu, ka daudzu firmu nosaukumi bija jau tik pazīstami kā seni paziņas. Jā, informatīvajā kartē daudzo Rietumu firmu vidū cienīgi savu vārdu nes arī traktors “Belarus”.

Aļģirds Radzevičus un Albins Kusta, Lietuvas delegācijas pārstāvji no Lietuvas Lauksaimniecības un mežu ministrijas un Lietuvas Lauksaimniecības universitātes.

Aļģirds Radzevičus (Algirdas Radzevičius), Lietuvas Lauksaimniecības un mežu ministrijas Zinātnes departamenta direktors:

— Mūsu delegācijas sastāvā šajā izstādē ir arī trīs pārstāvji no Lietuvas Lauksaimniecības universitātes. Katru gadu Lauksaimniecības universitātē norisinās divas izstādes — pavasarī un rudenī, un mēs gribam iepazīties ar britu kolēģu pieredzi. Arī runājot par “AgroBalt”,— tā notiek pilsētā, Viļņā, un pilsētās nav iespējams rādīt tehnikas demonstrējumus. Toties varbūt šos tehnikas demonstrējumus mēs varētu pārcelt uz Lauksaimniecības universitātes izstādēm. Tādēļ ar interesi vērosim visu “Karaliskajā izstādē” norisošo. Mums ir jāmācās no citu pieredzes, jo nevajag no jauna izgudrot jau zināmas lietas. Esam bijuši Polijā, Itālijā, Vācijā, un nu esam šeit — Lielbritānijā. Lai mācītos.

Albins Kusta (Albinas Kusta), Lietuvas Lauksaimniecības universitātes rektors:

— Kā — kādēļ esam šeit? Lai paskatītos, ko dara citi. Lai zinātu, kas notiek. Mēs, tāpat kā jūs, ejam uz Eiropu, tādēļ jābūt lietas kursā par norisēm. Un ļoti būtiskas ir jaunas tikšanās. Mēs vēl neesam piedalījušies šajā izstādē, bet tāda doma ir. Dārgi — jā, bet bez izstādēm mēs Rietumu tirgū neiekļūsim. Patīkami, ka šeit redzam arī to firmu vārdus, kuras piedalījās maija sākumā izstādē “AgroBalt '97”.

Zinātnieki praksei — šķiet, kas līdzīgs figurē arī mūsu lauksaimniecībā. Protams, šeit atkal un atkal atgādnes par LSE (liellopu spongiozā encefalopātija), bet līdzās pie stenda “Ētika, morāle un graudu biotehnoloģija” sarežģītā sarunā par spēkbarības optimālu lietošanu iegrimuši lopkopji un zinātnieki. Viņu sarunās ieskanas doma, ka, iespējams, ģenētiski modificētā barība un arī pārtika varētu būt kaitīga un, līdzīgi kā LSE liellopiem, tās postošo iedarbību var atklāt tikai pēc ilga laika. Kaut arī zinātnieki šādu iespēju noliedza, stingras pārliecības tomēr nav, tādēļ uz šiem pārtikas produktiem noteikti vajadzētu būt atzīmei, ka tā ir ģenētiski modificēta. Īpaša uzmanība tiek pievērsta pesticīdu ātras noskalošanas jautājumiem, bet par derīgajām vabolēm cienīgi zinātnieki stāsta tikpat cienīgi baltos halātos tērptiem padsmitgadīgiem censoņiem. Jā, ar biotehnoloģijas pamatu pamatiem skolēni var iepazīties īpaši viņiem izveidotā skolas stendā, kur iespējams ne tikai klausīties, bet arī pašiem censties izpētīt graudus, izprast selekcijas būtību un nozīmi un citas praksē izmantojamas zinātniskas lietas, bez kurām mūsdienu lauksaimniecība vairs nav iedomājama. Īpaši liela vērība tiek pievērsta pārtikas standartu optimālai noteikšanai, tādēļ šogad izveidota Pārtikas standartu aģentūra, kurā iesaistījušās nopietnas iestādes — no Lielbritānijas lauksaimniecības, mežu un zivsaimniecības ministrijas (MAFF) līdz pat visādu jomu zinātniskajiem institūtiem, laboratorijām, un veselības aizsardzības iestādēm.

Gruzijas stenda vadītājs:

— Vai tam, ka piedalāmies “Karaliskajā izstādē”, būs atdeve, to vēl tagad pateikt nevaram. Taču mums ir būtiski iepazīstināt Eiropu ar savu valsti kā neatkarīgu republiku. Līdz šim mēs bijām tikai PSRS sastāvā, tad nāca karš. Šī ir pirmā iziešana Lielbritānijas publikas priekšā, vēl esam bijuši Francijā, kur mūsu stends ieguva lielo zelta medaļu. Pamazām sākam piedalīties forumos, lai pasaule mūs iepazītu. Tas ir jādara. Mums jāpiesaista investīcijas mūsu ražošanai, acīmredzot jums ir līdzīgas problēmas.

Tas, ka šeit uz vietas iespējams ieraudzīt augošu kviešu kvadrātiņus, nevienu neizbrīna. Galvenais — kas tās par šķirnēm un kur var iegādāties šos īpašos uzlabotā sastāva kviešus (Added Value Wheats) sēklai. Protams, kādēļ šos kviešus izdevīgāk audzēt, prasa visi, kam vēl nav nācies ar tiem saskarties. Taču — ja tīrumā šo šķirņu graudi briest tikpat raženi kā izstādes kvadrātiņā, tad, ieviešot tos arī Latvijā, ātri vien kristos vietējo kviešu pašizmaksa un būtu jāaizmirst par graudu ievešanu. Tiesa, šādas ražas sasniedzamas, vien ievērojot visas agrotehniskās prasības, un tas varētu būt viens šķērslis augstas ražas iegūšanai. Otrs — sēklas cena, jo ārzemju fermeri jau sen vairs sēklu mājās neaudzē. Taču — arī šāda skaistā nākotne mums vēl tīta zilā dūmakā.

Pie sēklu kvadrātiņiem pulcējās vienīgi īpaši interesenti, bet dārzkopības sētā, kaut arī tajā ieeja tikai par papildu samaksu, netrūkst ne lielu, ne mazu. Un sajūsmas izraisītu emociju izsaucieni nebija tikai sieviešu un bērnu privilēģija. Ziedu kārtojumi, kas arī tika vērtēti un prēmēti kā avangarda mākslas darbi, lika aizrauties un sajūsmā fotografēt ne vienu vien vīrieti. Un te arī bija ko redzēt — tiesa, tikai šīm dienām, ne ilgstošākai nākotnei kā citos paviljonos. Taču visu izstādīto fantastisko krāsu un pilnīgo izmēru ziedu sēklas, stādiņus un arī sīpolus iegādāties varēja visi. Un daudzi to arī darīja (kaut cenas bija augstākas nekā cituviet) — gan tik tradicionālajiem iekārtajiem ziedu groziem, gan dārziņiem mājas priekšā. Vienīgais, kas paliek tikai atmiņā: īpašā ziedu paviljona smarža, kas nav izstāstāma, bet katram, pieminot to, atgādina ko tik tuvu, pazīstamu, smaržojošu pēc pavasara saulē sasilušas zemes, vasarā pilnziedā smaržojošiem puķuzirņiem un rudenī agras rīta salnas apvītinātām lapām.

Indonēzijas stendā:

— Mēs jau tirgojamies ar Lielbritāniju, mūsu precēm šeit ir labs noiets, piemēram, kafijai. Tādēļ noteikti šeit ierodamies gadu no gada — esam jau piekto reizi, rādām to, ko jau eksportējam, un arī tās preces, kuras potenciāli varētu ieinteresēt britu uzņēmējus. Mums ar finansējumu palīdz valdība, jo ceļš ir tāls un dārgs, bet veiksmīga eksporta gadījumā gūst visa valsts. Jūs esat no Latvijas? Jā, zinu, zinu, kur tā ir! Vai jūsu valsts šogad arī piedalās?

Īpašu vietu stendu sarakstā ieņem lauku attīstības un konsultāciju serviss. Ne velti viņu rīkotā preses konference bija tik plaši apmeklēta, un arī izstādes viesi še drūzmējās, atkal un atkal vaicādami nezināmus jaunumus. ADAS (Agriculture Development & Advisory Service) izpilddirektors Filips Nīdems (Philip Needham) uzsvēra, ka viņu organizācija sadarbojas ar zemniekiem Austrumeiropas un Viduseiropas valstīs. Īpaši cieša sadarbība caur Lietuvas un Krievijas konsultāciju dienestiem izveidojusies ar šo valstu zemniekiem, kuri apgūst saimniekošanas pamatus tirgus ekonomikas apstākļos. Savukārt ar Latvijas konsultāciju dienestu sadarbību aktīvi turpina SAC (The Scottish Agricultural College). Protams, Latviju un pārējās Austrumeiropas un Viduseiropas valstis interesē pievienošanās Eiropas Savienībai. Filips Nīdems teica, ka šobrīd gan Eiropas Savienības, gan — it īpaši — kandidātvalstīs norisinās ļoti strauji pārmaiņu procesi. Pirmie lēmumi par ES paplašināšanos Austrumu virzienā varētu būt šogad, kad būs izstrādāta paplašināšanās stratēģija. Vispirms Eiropas Komisijai jāizstrādā dokumenti, kuros tiks izteikts viedoklis par katras valsts sasniegumiem demokrātijas un tirgus attīstības virzienā, novērtēta ES paplašināšanās ietekme uz Kopējo lauksaimniecības politiku (CAP) un reģionālajiem fondiem, izstrādāts budžeta projekts laika sprīdim pēc 2000.gada, kad paredzēts paplašināt ES, un dots vispārējs slēdziens par kandidātvalstu gatavību iekļauties kopīgajā apritē — kā paplašināšanās ietekmēs procesus Eiropas Savienībā. Taču pat vispārdrošākās prognozes iestāšanās laiku ES rāda ne agrāk kā 2002. gadā. Par Latvijas iestāšanos ES pašlaik viscītīgāk runā Skandināvijas valstis — Dānija, Somija, Zviedrija un Francija, kura uzskata par vislabāko variantu uzsākt sarunas ar pilnīgi visām kandidātvalstīm vienlaikus. Pārējās ES dalībvalstis kā pirmo no Baltijas valstīm min Igauniju. Taču šie jautājumi ir aktuāli visu laiku, un katru brīdi situācija mainās. Kas un kā — vai visa Baltija kopā (lai atceramies Baltijas vienotību) vai arī pakāpeniski, to, protams, izlems Eiropas Komisija. Vēl jo vairāk tādēļ, ka pašlaik nav īstas vienošanās pašu ES valstu starpā un ES budžeta plāna termiņš izbeidzas 1999. gada beigās, ES struktūru iekšienē valda saspīlējums un ES pašai nav vēl īstas skaidrības par Eiropas monetārās savienības gaitu.

Ganas stendā:

— Mēs šeit esam pirmo gadu, bet noteikti brauksim arī nākamajā gadā. Esam jau uzsākuši sarunas ar Lielbritānijas uzņēmējiem, un viņu ražotāji, kuri ieinteresēti tirdzniecībā, solīja mums palīdzēt arī nākamgad.

Lauku elekrifikācija vai arī citu alternatīvu enerģijas veidu izmantošana Vecajā pasaulē vairs nav aktuāla problēma. “Farmelectric” pārstāvis teica, ka bez Lauku enerģijas centra (FEC) aktīvas darbības nebūtu iespējama nevienas saimniecības attīstība. Un šobrīd jau ir sasniegts tāds līmenis, ka, atrodot kādu problēmu, priecīgi jāsauc: ”Problēma ir ieraudzīta!” Taču aktuālākais šobrīd ir ieviest maksimāli ekonomisku tehnoloģiju, jo — ja taupīsi enerģiju, taupīsi naudu.( Šis lozungs, izrādās, ir aktuāls visos laikos un visās vietās — ne tikai mūsu mazajā mīļajā Latvijā.) Un vēl lieta, kam šī lietainā vasara (iepriekšējā bija pirms apmēram 250 gadiem) piešķīrusi īpašu aktualitāti — irigācijas un ūdensresursu jautājumi. Arī šo sistēmu racionāla darbība cieši saistīta ar ekonomisku regulējošo ierīču uzstādīšanu un darbs pie vēl jaudīgāku, un enerģiju mazāk patērējošu automātiskās irigācijas kontroles sistēmu izgatavošanas nerimstas.

Dmitrijs Bunda, uzņēmējs no Samaras (Krievija):

— Šeit mēs iepazīstamies ar pašreizējiem lauksaimniecības visu virzienu standartiem, gūstam apjēgu par sasniegumiem, meklējam partnerus. Stenda mums nav, bet Lauksaimniecības ministrija vēlas gūt informāciju par notiekošo šajā izstādē. Acīmredzot nākamgad tomēr mums būs stends, par to domājam un tādēļ sākam sarunas jau tagad.

Tradicionāli visapmeklētākais izstādē ir ietilpīgais pārtikas paviljons. Nelieli visu veidu pārtikas stendi vilktin pievilka degustēt kārotājus, kuri itin bieži pēc smeķēšanas vilka ārā naudas maciņus un iegādājās nobaudīto produktu. Līdztekus ēdmaņai varēja iegādāties virtuves aprīkojumu — no pannām, katliņiem, elektroprecēm un virtuves dēlīšiem līdz pat koka galdiņiem uz un bez ritenīšiem, ar un bez atvilktnītēm. Taču vissabiedriskākā vieta paviljonā, kur ne brīdi netrūka skatītāju, bija īpaši ierīkotais “Pārtikas teātris”. Šeit uz ierīkotas skatuves profesionāli pavāri gatavojot stāstīja, rādīja un arī skates beigās ļāva nogaršot no izstādē redzamajiem produktiem gatavotus ēdienus un dzērienus. (Te nu vietā būtu mūsu aromātiskās rudzu maizītes šķēles, jo Lielbritānijā pazīst tikai no Vācijas ievesto “pumperniķeli”, kas izskatā un garšā atgādina mitru rupjmaizīti. Arī tādus skābētos kāpostus, kādus tradicionāli galdā ceļ mūsu namamātes, Britānijā pazīst tikai izceļotāji no Baltijas. Protams, šeit ir runa arī par publikas iepazīstināšanu un pieradināšanu pie nepazīstama produkta, un tas ir cieši saistīts ar Latvijas uzņēmumiem ekonomiski vissāpīgāko lietu — reklāmu... Un arī mūsu tautas daiļamata meistaru darinājumi, ko mēs dēvējam par lietišķi dekoratīvo mākslu: izstrādājumi no koka, māla, lina — te nu mūsu meistariem būtu ko rādīt.)

Amiržans Koškarbaevičs Kalijevs, valsts akciju sabiedrības “Asil” viceprezidents no Almatiem:

— Kazahstāna arī pašlaik pāriet uz tirgus ekonomiku: bijušās lielsaimniecības ir pārformējušās, un veidojas jaunas attiecības. Mēs braucām iepazīties ar Eiropas valstu pieredzi, ar viņu viedokli. Mums grūtības sagādā neprasme, kā labāk apkalpot fermeri, mazo zemnieku un sīko saimniecību. Visa centralizētā sistēma ir izjaukta, bet tādēļ jau nemazinās zemnieku vajadzības. Lauksaimniecībā mums pašlaik ir krīze, apmēram 70 procenti ir mazās saimniecības. Ir saglabājušies un tuvākajā laikā valsts uzturēs lielos lauksaimniecībai stratēģiski nozīmīgos uzņēmumus sēklaudzēšanā, zirgsaimniecībā, pārtikas ražošanā. Taču valstī kopumā samazinās ražojamā apjomi. Mazās saimniecības uztur pašas sevi, nevis valsti. Un tas ir smags jautājums. Tādēļ mēs radām dienestus, kas apkalpos zemniekus un palīdzēs viņiem rast noietu savai precei. Gribam saistīties ar Kanādas uzņēmējiem, ar kuriem jau šeit, izstādē, esam atraduši kontaktus. Un perspektīvā, tuvākajos gados, arī mēs gribam šeit parādīt savu nacionālo ražošanu — krāsaino metalurģiju, naftas pārstrādi, zirgkopību. Mums ir ko rādīt un ar ko lepoties.

“Karaliskā izstāde” no šauri specializētas Lielbritānijas lauksaimniecības parādes laika gaitā ir apaugusi ar visdažādāko organizāciju paviljoniem no visas pasaules. Jo cieši ar izstādes organizētājiem sadarbojas Apvienotās Karalistes Lauksaimniecības, mežu un zivsaimniecības ministrija (MAFF) — tai izstādē šogad bija 6 paviljoni; dažādas privātās sabiedrības, kas iegājušas pasaules apritē un ko tikai nosacīti var saistīt ar lauksaimniecību, piemēram, Rotari klubs; tirdzniecības paviljoni — preces visdažādākajiem dzīves gadījumiem un nepieciešamībai; tūrisma aģentūru paviljoni utt. Īpaši domāts par bērniem — rotaļu laukumi ar lauksaimnieciska rakstura spēlēm, vienkārši piepūšami “lēkājamie” matrači, pļavu “stūrīši” pilsētas mazuļiem ar piestiprinātiem uzrakstiem pie katras zālītes, kā šo augu sauc; speciāls centrs invalīdiem, kur citam citu satikt un atpūsties; starptautiskais centrs — šeit iespējams saņemt informāciju par ārvalstu viesiem; protams, arī preses centrs — žurnālistu darba mītne, kurā speciālas darba, saziņas un atpūtas telpas ceturtās varas pārstāvjiem.

Izstādes aizņemto platību rīkotāji nosacīti sadalījuši septiņos lielos blokos, kas kartē, kuru līdztekus ar ieejas biļeti saņēma katrs apmeklētājs, bija iekrāsoti atšķirīgās krāsās. Lai būtu vieglāk atrast vēlamo paviljonu, katalogos detalizētu stendu sarakstu pētot, to sazīmēt pēc kartes ar iezīmētajām “avēnijām” un numurētajām “šķērsielām” nebija grūti: lauksaimniecība un apkārtējā vide, kokaudzētava un ūdensresursu zona, ziedu paviljons un dārzkopība, zinātnes un starptautiskās lauksaimniecības zona, dažādu dzīvo eksponātu laukumi, zemkopība un tehnikas laukumi, jauno zemnieku sacensību vieta, Lielā arēna — visas izstādes “sirds” — un Karaliskais paviljons īpaši izmeklētai publikai, utt. Gluži tāpat kā šie mazie centri, savā starpā sadzīvoja arī dažādie pasākumi, kas nemitīgi un paralēli cits citam darbojās visu izstādes laiku. Tādēļ pilnīgi visu vērot nebija iespējams pat pie labākās gribas, taču dažos vārdos gribu pastāstīt par lauksaimniecības žurnālistu apvienību jeb, kā viņi paši sauc, ģildi. Tajā šobrīd darbojas apmēram 500 žurnālistu, un daudzi no viņiem piedalās arī Starptautiskās lauksaimniecības žurnālistu federācijas (IFAJ) rīkotajos pasākumos.

Preses diena, kad žurnālistiem tiek piedāvāts vislielākais skaits preses konferenču, parasti ir diena pirms izstādes atklāšanas. Tā ka arī šeit stingri bija jāizvēlas, kura informācija šķiet visaktuālākā. Taču tradicionāli pusdienlaika un vakara preses konferences notiek pie klātiem galdiem — tajās parasti piedalās uzaicināti viesi. (Vai varbūt to, vērtējot Latvijas pieredzi, varētu saukt par...?) Visādā ziņā tieši šajās preses konferencēs arī notiek savstarpēja domu apmaiņa gan par kulinārijas brīnumiem, ar ko rīkotāji cenšas iepriecināt, gan par aktualitātēm lauksaimniecībā, un notiek arī delikātu agropolitisku jautājumu apspriešana, bez kā nav iedomājams neviens lauksaimniecības žurnālistu saiets. Bet pirmās dienas vakarā — bankets, kura ievadā pēc oficiālajām ģildes priekšsēža un sponsorfirmu uzrunām sekoja balvu pasniegšana veiksmīgākajiem dažādu saziņas līdzekļu lauksaimniecības žurnālistiem. Gan tematisko rakstu un raidījumu, gan veiksmīgāko fotoreportāžu autori, gan stabilākās debijas tika vērtētas ar īpašām pateicības balvām un diezgan ievērojamām naudas summām, par kurām rūpējas lauksaimniecības uzņēmumi. Šogad galvenās balvas sponsors bija tehnikas ražotāji, visā pasaulē pazīstamā firma “John Deere”.

Taču ne jau par banketiem un balvām runa. Runa ir par savstarpējām dažādu nozaru darbinieku attiecībām, par koleģialitāti, par vēlēšanos pateikt atzinīgu vārdu. Te vietā būtu minēt Latvijas lauksaimniecības žurnālistu “ģildi”, kura, oficiāli nenoformēta, tomēr savā starpā jo jauki sadzīvo. Un sirdi silda arī Zemkopības ministrijas laiku pa laikam sarūpētā pateicība. Taču — lai arī “saskriešanās” vieta lauksaimniecības žurnālistiem ir nemainīga — preses dienesta telpās, tomēr ārpus savējo loka izskan: “Nu, tu jau ne par ko citu rakstīt nepratīsi... Rakstīsi par lauksaimniecību...” vai “Ak tad jūs — un par lauksaimniecību, žēl gan...” Ak, cik latviski, īpaši pēdējo notikumu kontekstā. Tādēļ ar labu vārdu jāmin visu to laikrakstu redaktori, kuri nenoliek lauksaimniecības norises atspoguļojošus materiālus “tukšumu aizlāpīšanai”, bet labprāt tos publicē arī starplaikos starp “zemnieku nemieriem”. Taču jāatceras viens — jo valstī spēcīgāk attīstīta nozare, jo spēcīgāka ir šīs nozares žurnālistu “ģilde”. Un par Lielbritānijas lauksaimniecības žurnālistu ģildi var droši teikt — prieks redzēties un satikties, un arī — mācīties.

Atis Sausnītis, 6. Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētājs:

— Katrā ziņā Latvijai sava produkcija jāved un jārāda uz abām pusēm — gan uz Rietumiem, gan Austrumiem. Tajā skaitā arī uz Lielbritāniju. Taču — teikt, ka ar šo lauksaimniecības produkcijas rādīšanu būtu jānodarbojas tikai nozares, šajā gadījumā — Zemkopības ministrijai, būtu netaisni. Te jābūt vienotai tirdzniecības politikai, kuras Latvijā diemžēl nav un par ko jāatbild būtu Ekonomikas ministrijai, bet informācijai par norisēm vajadzētu būt arī Ārlietu ministrijā. Taču diemžēl šādas sadarbības pašreiz nav. Līdz ar to arī katra nozares ministrija darbojas it kā pati par sevi un kopaina nav pārredzama. Ekonomikas ministrija ir radīta, lai koordinētu visu ražošanu, lai pētītu iekšējo un ārējo tirgu un būtu savstarpēja informācijas apmaiņa, taču pašreiz realitāte ir tālu no vēlamā.

Latvijai nenoliedzami ir jāpiedalās starptautiskajos lauksaimniecības forumos, izstādēs, jārāda sava produkcija, jāizraisa interese par to. Tai būtu jābūt vienotai mūsu valsts politikai.

Aberdīnas angusi, gaidot dušu pirms došanās ekspertu komisijas priekšā

Autores foto

Zelta godalgas ieguvējs — firmas “JCB” teleskopiskais pacēlājs