Īpašums nav tikai gods — par to ir arī jāmaksā

Komentējot pēdējā pusgada izmaiņas likumos un normatīvajos aktos par zemes lietu sakārtošanu

GUNTIS GRŪBE, Valsts Zemes dienesta ģenerāldirektors, — “Latvijas Vēstnesim”

— Kopš mūsu iepriekšējās sarunas aizritējis pusgads. Šajā laikā pieņemti grozījumi likumā “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”, likums “Par nekustamā īpašuma nodokli” un citi normatīvie akti, kuriem būtiska nozīme Valsts zemes dienesta darbā. Kā tas ietekmējis zemes reformas gaitu un īpašuma attiecību sakārtošanu?

— Jaunumu tiešām ir daudz. Saeimā beidzot ir pieņemti pašlaik aktuālākie un nepieciešamākie likumu labojumi, jo zemes reformas īstenošanas gaitā rodas arvien jaunas prasības. Precizējumi un grozījumi ir pieņemti gan likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos”, gan likumā “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”, gan arī jautājumos, kas tieši skar valsts un pašvaldību mantas privatizāciju, kad tā jau ir reģistrēta zemesgrāmatā. Var teikt, ka šobrīd valstī vienlaikus notiek divi procesi: bijušie īpašnieki un viņu mantinieki, kā arī valsts un pašvaldības atjauno savas īpašuma tiesības, zemi reformas gaitā izpērk pilsoņi, un šo zemesgrāmatā nostiprināto īpašumu gan fiziskās, gan juridiskās personas, arī valsts un pašvaldības reāli apgroza tirgū. Pērn mēs varējām runāt par apmēram 10 tūkstošiem transakciju, šogad šis skaitlis jau būs ievērojami lielāks. Manuprāt šobrīd vairs nav korekti apgalvot, ka Latvijā nav attīstīts nekustamā īpašuma tirgus. Cits jautājums, ka vēl arvien tieši Latvijas pilsoņiem ir ļoti lielas grūtības šos īpašumus iegādāties, jo kredītu procenti ir ļoti augsti; bankas ne visai aktīvi atbalsta ilgtermiņa kreditēšanu, kas nepieciešama nekustamo īpašumu iegādei. Bankām, finansu institūcijām būtu intensīvāk jāgādā par to, lai arī Latvijas pilsoņiem būtu pieejami kaut cik reāli kredīti nekustamā īpašuma iegādei. Tad, piemēram, būtu iespējama situācija, par kuru runāja arī Ministru prezidents — zemnieks, kurš savā zemes gabalā jau “atspēries”, varētu domāt par kaimiņa zemju nopirkšanu, ja tas vai nu nevēlas, vai nespēj sekmīgi darboties lauksaimniecībā. Jāapzinās, ka visi nekad neapstrādās zemi un visi arī nebūs īpašnieki. Bet jāsaprot arī tas, ka nekustamo īpašumu nekad nevarēs iegādāties par īstermiņa kredītiem. Tik rentabla lauksaimniecības nozare Lavijā nav iedomājama un arī citās nozarēs tas diez vai izdosies.

Šobrīd aktīvi notiek ne tikai īpašumu dalīšana, bet arī apvienošana. Īpašumu paplašina gan zemnieki, gan juridiskās personas. Tagad likumdevējs veselai virknei juridisko personu atļāvis iegādāties nekustamo īpašumu bez sarežģītiem birokrātiskiem šķēršļiem. Turklāt šo īpašumu gan pilsētās, gan laukos atļauts iegādāties arī nepilsoņiem. Ierobežojumi joprojām pastāv attiecībā uz lauksaimniecībā un mežsaimniecībā izmantojamo zemi, bet apbūves zemes var pirkt brīvāk, vienīgi iepriekš jāsaņem vietējās pašvaldības piekrišana.

— Par šo nosacījumu tika lauzts daudz šķēpu: plaši tika izteikts viedoklis, ka nu pavērts ceļš kukuļošanai. Kā jūs domājat?

— Ja pilsoņi netic pašvaldībai — ko tur valsts var līdzēt? Tur taču strādā pašu ievēlēti cilvēki. Es nedomāju, ka visās pašvaldībās ir tikai kukuļņēmēji. Varbūt atsevišķās vietās šādas darbības ir iespējamas. Pilsoņiem pašiem jāskatās, ko viņi ir ievēlējuši un par ko vēlēs nākotnē. Nevar visu laiku vainīgos meklēt citur. Demokrātija nav tikai visatļautība, bet abpusēja atbildība gan no tiem, kas ievēl, gan no tiem, kas tikuši ievēlēti. Katrā ziņā likumdošana par nekustamā īpašuma pārdošanu nepilsoņiem parlamentā tika izstrādāta ļoti piesardzīgi, un es domāju, ka arī daudzas politiskās partijas vērīgi seko šī procesa gaitai. Pie tam, kā zināms, nepilsoņi var iegādāties tikai to zemi, ko reformas laikā ieguvuši un uz sava vārda nostiprinājuši pilsoņi, valsts vai pašvaldības. Te atkal ir jautājums — vai paši pilsoņi savu zemi ātri un viegli nepārdos nepilsoņiem un pēc tam nesūkstīsies, ka deputāti un Zemes dienests kaut ko tādu pieļāvuši. Tajos gadījumos, kad cilvēks patiešām negrib savu īpašumu apsaimniekot un nolēmis no tā šķirties, tomēr jāpatur prātā, ka atgūt īpašumu un atgriezties īpašnieka statusā nav vienkārši, ne katram tas vairs būs lemts. Taču saprotams, ka šajos grūtajos apstākļos īpašniekiem, kuriem pieder lielas zemes platības pilsētās vai laukos, nepieciešams pārdot daļu no tām, lai iegūtu zināmu kapitālu un sakārtotu atlikušo īpašuma daļu. Es uzskatu, ka šobrīd likumdošana ir noteikusi optimālo variantu zemes tirgus attiecību regulēšanā. Ja atceramies — pirms pāris gadiem par tādām iespējām atļāvās runāt tikai daži politiķi.

— Kādas jūsuprāt ir būtiskākās izmaiņas likumā “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”?

— Šobrīd vairs nav sasaistīta kompensācijas sertifikātu saņemšana bijušajiem īpašniekiem un zemes saņemšana īpašumā par sertifikātiem labticīgajiem būvētājiem. “Personas, kuras kā kompensāciju ieguvušas īpašuma kompensācijas sertifikātus, norēķinoties par privatizēto zemi, ir tiesīgas izlietot visus savā rīcībā esošos īpašuma kompensācijas sertifikātus, kas tām piešķirti kā kompensācija par neatgūto īpašumu.” Šis process tagad ir “atbloķēts”, vienkāršots, un daļa iedzīvotāju vistuvākajā laikā ar saviem sertifikātiem varēs piedalīties zemes tirgū vai citu īpašumu publiskajos piedāvājumos. Ļoti būtiski arī tas, ka zemi brīvi var iegādāties ārvalstu juridiskās personas. Ārpus šīm pirkuma attiecībām faktiski paliek tikai tās, kuru valstis ar Latviju nav noslēgušas starptautiskus līgumus par ieguldījumu veicināšanu un aizsardzību.

— Vai arī šobrīd pastāv liela starpība starp zemes kadastrā un zemesgrāmatā reģistrēto īpašumu skaitu?

— Pēc manā rīcībā esošajiem operatīvajiem datiem, šobrīd Latvijā zemesgrāmatā jau nostiprināti vairāk nekā 100 tūkstoši īpašumu. Tātad saskaņā ar Civillikumu visi šie īpašumi var nonākt civiltiesiskā apgrozībā. No vienas puses, tas nemaz nav tik mazs skaitlis. Bet no otras — pēc mūsu prognozes tā ir tikai viena piektā daļa Latvijas valstī iespējamo īpašumu. Mūsu kadastra reģistru ir apmeklējuši vairāk nekā 140 tūkstoši potenciālo īpašnieku. Kā redzams, apmēram 40 tūkstoši zemesgrāmatā nav pieteikušies. Šobrīd zemesgrāmatās, varbūt izņemot atsevišķus Latgales rajonus, reģistrāciju iespējams veikt bez sarežģījumiem, un tātad zemesgrāmatas šo darbu nebremzē.

— Kādēļ cilvēki nenoformē īpašuma lietas līdz galam un nereģistrē to zemesgrāmatās?

— Viena daļa īpašnieku uzskata, ka viņiem tas nav obligāti jādara. Principā viņiem ir taisnība, jo Civillikums patiešām to nenosaka. Taču, vadoties no savas ilgās pieredzes, iesaku zemes īpašniekiem šo lietu tomēr vēlreiz pārdomāt, jo saskaņā ar šo pašu mūsu Civillikumu īpašums valstiski aizsargāts ir tikai tajā gadījumā, kad tas ir nostiprināts zemesgrāmatā.

— Cik precīzi jau izskaitļotas brīvās zemes laukos un pilsētās?

— Par lauku teritorijām šādu pārskatu sagatavojām maijā un esam Ministru kabinetam jau nosūtījuši informāciju — kurās pašvaldībās un cik ir brīvas zemes. Lauku teritorijās ir izskatīti 98 procenti iedzīvotāju sākotnējo iesniegumu. Bez šaubām, pagaidām robežas bieži vien novilktas tikai “uz papīra” un, nonākot līdz mērniecības lietām, vēl var gadīties strīdi. Pilsētās saskaņā ar Centrālās zemes komisijas un mūsu dienesta kopējo rīkojumu zemes komisijām visi pieprasījumi jāizskata līdz 1. oktobrim un līdz novembra sākumam jāsagatavo pārskata plāni, un tad arī beidzot būs redzamas visas brīvās zemes pilsētās.

Daži varbūt domā tā: ja iesniegumi izskatīti, lēmumi pieņemti, tad arī zemes reforma būtībā beigusies. Tā nebūt nav. Mums vislielākās ķibeles sākas tad, kad mērnieks iziet uz lauka un mēģina īstenot kartē iezīmētās robežas, kurām līdz tam piekrituši abi kaimiņi. Tad viedokļi kļūst pilnīgi atšķirīgi. Un iznāk, ka mūsu darbiniekiem tā īstā reforma notiek tad, kad jānoklausās visi labie un ne tik labie vārdi. Kad ķīviņi, sūdzību un pārsūdzību rakstīšana beigusies, tad gan var teikt, ka reforma tiešām ir galā... Situācija joprojām nav vienkārša — nedrīkstam aizmirst, ka zemes dalīšanā iesaistītas divas puses — zemes īpašnieki līdz 1940. gadam un pašreizējie zemes lietotāji. Likumdevēji ir mēģinājuši atrast zināmu kompromisu, taču arī mēs dažkārt saņemam iedzīvotāju vēstules, kas liecina, cik smagi šajos “mērnieku laikos” nereti tiek skarti konkrētu cilvēku likteņi.

— Kuri ir lielākie “klupšanas akmeņi” likumu izpildē?

— Tie saistās ar it kā sīkām, bet tomēr ļoti būtiskām lietām. Mūsu speciālisti sastopas ar dažādām neprecizitātēm, kas pilsētu un lauku zemju plānos pieļautas līdz 1940. gadam. Kad pilsētās sāk uzmērīt zemesgabalus, tur atklājas pavisam citas platības. Tā bieži vien tiek sagandēti daudzi projekti. Vai nu senāk bijuši kļūdaini mērījumi, vai arī teritorijas ar instrumentiem nemaz netika uzmērītas. Tālab bieži vien nākas pārstrādāt dokumentus. Mums ir lielas problēmas ar valsts objektiem, attiecībā uz kuriem likumdevējs paredz, ka tie jāatstāj valsts ziņā — gan transporta, gan izglītības, gan kultūras objekti. Izrādās, ļoti daudzos gadījumos valsts institūcijas, kurām šie objekti piederēja vai pieder, ne 1992., ne 1993. gadā vispār nav iesniegušas pieteikumus par zemes īpašuma piešķiršanu. Tagad rodas divdomīga situācija: likums gan paredz, ka šiem valsts objektiem ir prioritāte attiecībā pret bijušo zemes īpašnieku prasībām, taču — ja nekādi dokumenti par to nav iesniegti, tad tiesas ceļā bijušais īpašnieks var atjaunot savas tiesības. Rīgā vairāk vai mazāk šīs lietas ir kārtotas, taču sarežģījumi radušies ar dzelzceļiem un ceļiem. It sevišķi Austrumu reģionā — Daugavpilī, Rēzeknē — valsts uzņēmumi uzskatīja, ka valsts zemi jau padomju laikos ir nodevusi mūžīgā lietošanā, un vairs nekas nav jādara. Tagad sākas cīkstēšanās, kas reizēm prasa ļoti daudz nervu un enerģijas, kamēr šīs lietas atrisina. Te nav vainīgs ne likumdevējs, ne valdība, bet vietējo organizāciju neizdarība. Tagad, kad zemes komisijas masveidā izskata iesniegumus, visas kļūdas kļūst redzamas.

— Zemes komisiju darbs kļuvis straujāks?

— Mēs šogad ļoti stingri kontrolējam, lai zemes komisiju darba tempi iekļautos noteiktajos grafikos. Laukos pusgada laikā vietām izskatīts pat divas trešdaļas iesniegumu. Grūtāk ir valsts lielajās pilsētās, kur bieži vien mūsu dienestiem nav precīzu plānu un kartogrāfiskā materiāla, un ir vesela virkne citu problēmu. Nupat notika seminārs, kurā piedalījās visu rajonu un pilsētu zemes dienestu vadītāji, un noskaidrojās, ka šobrīd situācija strauji uzlabojusies. Pat Rīgā tā vairs nav tik bezcerīga kā agrāk. Rīgas komisijai gan no domes, gan arī mūsu dienesta puses ir vajadzīga materiālā palīdzība, lai varētu piesaistīt papildu personālu, paātrinātu darbus un, racionāli organizējot, tos nepadārdzinātu un pasūtītājam nebūtu vairāk jāmaksā. Te gribu uzsvērt, ka Valsts zemes dienests izcenojumus par veikto darbu nav paaugstinājis kopš 1995. gada, lai gan šajā laikā ir augušas gan algu, gan transporta izmaksas utt. Mums gan visu laiku tiek pārmests, ka Zemes dienesta pakalpojumi ir dārgi, taču esmu izrēķinājis: piemēram, lauku teritorijā 20 hektāru zemes un 10 hektāru meža tomēr ir vismaz desmit tūkstošu latu vērti. Ja mūsu pakalpojumi šī īpašuma iemērīšanai maksā 70 — 80 latu, es nevaru teikt, ka tas ir dārgi. Mēs taču nenosakām savu pakalpojumu cenu procentos no šo īpašumu vērtības, kā dara līdzīgi dienesti ārzemēs. Cilvēki gan gribētu atgūt un iegūt īpašumus pilnīgi par brīvu. Atlaides jau ir bijušajiem īpašniekiem un viņu mantiniekiem. Taču mantiniekiem gribu atgādināt, ka valsts šobrīd neprasa mantošanas nodevu. Un tā ir ļoti liela pretimnākšana... Tomēr ir zināmi gadījumi, kad Ludzas pusē dažos pagastos bijušie īpašnieki vai mantinieki atsakās no zemes. Jo tagad cilvēki sāk apjaust, ka būt īpašniekam ir ne tikai liels gods, bet arī pienākums. Pirmkārt — pret valsti, kurai jāmaksā nodokļi.

Rīgas pilsētā ir sācies sarežģīts un varbūt pat traģisks process. Rīgas iepriekšējā pašvaldība manuprāt ļoti smagi aplika ar zemes nodokli uzņēmējsabiedrības, tām pat simtām reižu palielināja šo nodokli, bet absolūti netika iekasēta pat minimāla samaksa no individuālajiem zemes īpašniekiem. Pašlaik fiziskajām personām ir izsūtīti nodokļu maksājumu rēķini, un te atkal ir zināms pārspīlējums no Rīgas domes puses, jo tagad fiziskajām personām vispār vairs nav paredzēti īpaši atvieglojumi. Tomēr bija jāskatās, kam un kur pieder īpašums — pensionētam pārim, kam citu apgādnieku nav, vai veiksmīgam uzņēmējam. Manuprāt tagad iebraukts otrā grāvī, un ceru, ka domnieki atradīs kādu saprātīgāku risinājumu. No valdības puses katrā ziņā tāda situācija nebija iecerēta. Šo pārspīlējumu noteikti varēs novērst jaunā likuma par īpašuma nodokli izpilde nākamajā gadā, jo tur visas šīs lietas jau daudz stingrāk būs noteiktas. Taču ir arī skaidrs, ka zemes nodoklis pret īpašnieku vienmēr būs “griezīgs” un, kā liecina arī ārzemju prakse, pašvaldības ar šī nodokļa palīdzību zināmā mērā īsteno savu politiku.

— Kā varat komentēt likuma “Par nekustamā īpašuma nodokli” nozīmi?

— Tas tika izsludināts šā gada 17. jūnijā. Jāsaka atklāti, ka īpašuma nodoklim pilsētās jāveic arī zināma īpašnieku pārstrukturizācija, un uzņēmējiem nāksies domāt, kurš no viņiem var atļauties savu firmu turēt Rīgas centrā, bet kuram jāpāriet uz pilsētas nomali. Pēc tam nodoklis to pašu liks izvērtēt arī ikvienam pilsētas iedzīvotājam. Tā ir smaga tēma, kas ļoti smagi tiks risināta un būs aktuāla vēl vismaz divdesmit trīsdesmit gadus, un ir ļoti cieši saistīta arī ar dzīvokļu politiku. Ļoti bieži būs tā, ka dzīvojamās mājas īpašniekam būs jāmaksā lieli nodokļi tāpēc vien, ka nams atrodas attiecīgā izcenojuma zonā. Bet ko darīt īrniekiem, kuru vidū ir invalīdi un trūcīgi pensionāri? Kur lai viņi paliek? Visa šī sistēma prasa būtisku pārstrukturizāciju, kas lielai sabiedrības daļai būs ļoti sāpīga. Ja zemes reforma un īpašuma lietas līdz šim jūtami ir skārušas tikai lauku cilvēkus, tad tagad tās stipri izjutīs arī pilsētnieki.

— Īpašuma nodokļa noteikšanā ļoti liela nozīme ir precīzai nekustamā īpašuma vērtības noteikšanai. Kādas ir aktualitātes šajā jomā?

— Par kadastrālām vērtībām šobrīd vēl notiek diskusijas — vai tās ir tādas pašas, kā pirms trim gadiem tika prognozētas. Tāpēc mēs ļoti intensīvi vācam tirgus datus. Arī jaunais likums par nekustamā īpašuma nodokli mums dos tiesības no valsts institūcijām un pašvaldībām pieprasīt ziņas par dažādiem darījumiem, lai varētu analizēt informāciju. Mūsu uzdevums ir izdarīt kadastrālo un tirgus vērtību analīzi. Esmu pārliecināts, ka, piemēram, Rīgā, Centra rajonā, cenas nesamazināsies. Protams, ir arī kļūdas, un īpaši tas attiecas uz nomalēm. Šeit dažviet tās ir par augstu, bet atsevišķos gadījumos parāk zemas. Piemēram, Ķīšezera rajonā, arī citos prestižos rajonos. Kopā ar pašvaldībām mums nāksies ieviest vairākas korektūras. Pašvaldības līdz šim savu uzdevumu veica visai formāli un nedomāja par sekām tuvākā nākotnē. Parasti sadarbība ar pašvaldībām ir laba, taču ir gadījumi, kad mēs paliekam katrs savā pozīcijā. Šeit ir arī zināma pretruna — pašvaldības vienmēr grib uzrādīt zemāku zemes vērtību, savukārt valsts ir ieinteresēta, lai tā būtu kaut cik ticama. Tāpēc esmu brīdinājis savus darbiniekus ļoti nopietni izvērtēt situāciju, arī mācīties no kaimiņvalstu pieredzes. Kā jau teicu: ja zemes reforma laukos rit sarežģīti, tad arī pilsētā tā vēl būs ļoti smaga.

— Bija iecerēts, ka līdz maija sākumam pagastos zemēm ir jābūt sadalītām, un tad varētu sākt individuālo vērtēšanu.

— Visas mūsu nodaļas šo darbu ir sākušas, bet šo darbu finansēšana varbūt tiks atvērta tikai pēc 8.jūlija valdības sēdes. Ja nebūs līdzekļu, var sākties ķēdes reakcija, un nākamgad problēmas samilzīs vēl vairāk. Mums vairs nav daudz laika, lai atrisinātu šo finansēšanas problēmu.

— Nepietiekamais finansējums neļauj īstenot arī valsts paredzētos atvieglojumus bijušajiem zemes īpašniekiem un viņu mantiniekiem?

— Problēmas bijušajiem īpašniekiem un mantiniekiem sākās jau 1994. gadā, kad Saeima pieņēma lēmumu samazināt šiem mērķiem paredzētos līdzekļus par apmēram vienu miljonu latu. Tagad katru gadu mēs saņemam apmēram 400 tūkstošus latu. Tas rada grūtības un neapmierinātību bijušo īpašnieku un viņu mantinieku vidū, jo valsts nenodrošina to, ko ir deklarējusi.

Ja līdzekļus saņemsim, savu uzdevumu laukos paveiksim paredzētajos termiņos, bet problēmas var tomēr rasties pilsētās. Bijām iecerējuši, ka visi darbinieki darbu laukos pabeigs pirmajā pusgadā un pēc tam varēs to turpināt pilsētās. Taču tagad nākas pārskatīt darba grafiku, un meklējam arī iespējas papildus piesaistīt speciālistus.

Mudīte Luksa, “LV”