Par deputātu un pilnvarnieku

Šķetinot jautājumu: vai Saeimas deputāts var būt valsts pilnvarnieks uzņēmējsabiedrībā?

Viktors Šadinovs, Privatizācijas aģentūras juridiskais direktors

Juristi zina, ka ir vispārējās likumu normas un speciālās likumu normas.

1994. gada 8. jūnija likuma “Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību” 8. panta trešajā daļā noteikts, ka, ja ir konstatēta pretruna starp normatīvajos aktos ietvertajām vispārējām un speciālajām tiesību normām, vispārējā tiesību norma ir spēkā tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma.

Šajā likumā ir vēl viens nozīmīgs pants, tas ir, 7. pants. Tas nosaka, ka “spēkā esošie likumi un Ministru kabineta noteikumi ir saistoši visā Latvijas teritorijā, un neviens nevar aizbildināties ar to nezināšanu”.

Jautājumā par to, kas var būt un kas nevar būt par pilnvarnieku, bez šaubām, likums, kas satur speciālās normas, ir 1996. gada 8. jūlija likums “Par valsts un pašvaldības kapitāla daļu pārvaldi uzņēmējsabiedrībās”. Turpmāk šo likumu ērtības labad sauksim par Pārvaldes likumu.

Ko nosaka Pārvaldes likums?

Pārvaldes likuma 2. panta 6. punkts dod atšifrējumu, kas ir pilnvarnieks. Tajā teikts, ka “pilnvarnieks — šā likuma izpratnē: fiziskā persona, kuru ieceļ valsts (pašvaldības) kapitāla daļas turētājs akcionāra vai dalībnieka tiesību un pienākumu realizēšanai uzņēmējsabiedrībā”.

Savukārt Pārvaldes likuma 3. pants nosaka, kas var būt par kapitāla daļu turētāju. Šajā pantā ir minēti seši kapitāla daļu turētāji:

1) valsts institūcija, kuru Ministru kabinets ir iecēlis par valsts kapitāla daļas turētāju;

2) pašvaldība;

3) institūcija, kura pieņēmusi lēmumu par valsts vai pašvaldības uzņēmuma pārveidošanu par statūtsabiedrību;

4) valsts vai pašvaldības uzņēmums (statūtsabiedrība);

5) Privatizācijas aģentūra;

6) Valsts sociālās apdrošināšanas fonds.

Pārvaldes likuma 7. pants nosaka, ka “par pilnvarnieku var iecelt fizisko personu, kuras pieredze un zināšanas nodrošina pilnvarojuma līgumā norādītā uzdevuma izpildi”.

Pārvaldes likuma 10. pants nosaka, ka, ieceļot pilnvarnieku, kapitāla daļu turētājs noslēdz ar viņu rakstveida pilnvarojuma līgumu saskaņā ar Civillikuma 2289.—2317. pantu un Ministru kabineta apstiprināto pilnvarojuma parauglīgumu.

Pārvaldes likumā ir divi panti, kas nosaka, kas var un kas nevar būt par pilnvarnieku.

Likuma 23. pants nosaka, kas nevar būt par pilnvarnieku, un tas attiecas uz visām fiziskajām personām, tai skaitā arī uz deputātiem. Saskaņā ar šo pantu par pilnvarnieku nevar būt:

“1) persona, kura pati vai kuras laulātais vai radinieks, skaitot radniecību līdz trešajai pakāpei un svainību līdz otrajai pakāpei:

a) ir vai pēdējā gada laikā ir bijusi par attiecīgās uzņēmējsabiedrības valdes, citas izpildinstitūcijas vai revīzijas komisijas locekli vai revidentu (zvērinātu revidentu),

b) ir vai pēdējā gada laikā bija noslēgusi darījumus ar attiecīgo uzņēmējsabiedrību, piedalās vai ir piedalījusies ar attiecīgo uzņēmējsabiedrību saistītos darījumos (izņemot uzņēmējdarbības tipveida darījumus, kurus uzņēmējsabiedrība slēdz visā Latvijas teritorijā par pakalpojumu sniegšanu iedzīvotājiem), kuru dēļ attiecīgās personas intereses varētu nonākt pretrunā ar turētāja interesēm,

c) citādi piedalās vai pēdējā gada laikā ir piedalījusies attiecīgajā uzņēmējsabiedrībā;

2) persona, kurai pašai vai kuras laulātajam un radiniekam, skaitot radniecību līdz trešajai pakāpei un svainību līdz otrajai pakāpei, attiecīgajā uzņēmējsabiedrībā pieder vai pēdējā gada laikā ir piederējušas akcijas, kapitāla daļas, pajas vai ieguldījumi”.

Savukārt likuma 8. pants ir tieši saistīts ar Korupcijas novēršanas likumu un attiecas uz šā likuma 5. pantā minētajām amatpersonām. Tieši šis pants būtisks, lai izšķirtu jautājumu par to, vai deputāts var būt par pilnvarnieku, tādēļ ir vērts to nocitēt pilnībā. Tajā teikts:

“8. pants. Valsts institūcija vai pašvaldība par pilnvarnieku var iecelt arī Korupcijas novēršanas likuma 5. panta pirmās daļas 6., 9., 12. un 13. punktā minētās valsts amatpersonas. Valsts (pašvaldības) institūcijas amatpersonu par pilnvarnieku var iecelt vienlaikus ne vairāk kā trijās uzņēmējsabiedrībās.”

Lai būtu ērtāk, Korupcijas novēršanas likumu turpmāk sauksim par Antikorupcijas likumu.

Tātad, Pārvaldes likuma 23. pants nosaka vispārēju ierobežojumu, bet 8. pants nosaka ierobežojumu attiecībā uz Antikorupcijas likuma 5. panta amatpersonām.

Bet būtiski ir tas, ka Pārvaldes likuma 8. panta ierobežojums attiecas tikai uz diviem 3. pantā minētajiem kapitāla daļu turētājiem: valsts institūciju un pašvaldību, t.i., uz 3. pantā minētajiem pirmajiem diviem kapitāla daļu turētājiem. Protams, uz šiem turētājiem attiecas arī Pārvaldes likuma 23. panta ierobežojumi. Attiecībā uz pārējiem kapitāla daļu turētājiem 8. panta ierobežojums neattiecas. Uz tiem attiecas 23. panta ierobežojumi.

Vēl viena būtiska detaļa. Pārvaldes likuma 8. pants tādā redakcijā, kādā tas ir citēts, šeit pastāv tikai no 1996. gada 17. decembra, kad likumā tika izdarīts grozījums. Pirms tam šī panta teksts bija īss:

“8. pants. Valsts (pašvaldības) institūcijas amatpersonu par pilnvarnieku var iecelt ne vairāk kā trijās uzņēmējsabiedrībās.”

Visā likuma tekstā attiecībā uz Pārvaldes likuma 3. pantā nosauktajiem kapitāla daļu turētājiem ir lietots apzīmējums “turētājs”. Bet 8. pantā no visiem kapitāla daļu turētājiem ir pieminēti tikai divi. Ja likumdevējs būtu gribējis šo speciālo ierobežojumu attiecināt uz visiem, tad arī šeit viņš būtu lietojis apzīmējumu “turētājs”, bet nevis nosaucis divus noteiktus kapitāla daļu turētājus. Vēl jo vairāk tāpēc, ka attiecībā uz Korupcijas novēršanas likumu un datumu, līdz kuram šā likuma 5. pantā minētajām amatpersonām, kuras atrodas nelikumīgi ietekmējamā (korumpējamā) stāvoklī, jāizbeidz atrašanās šajā stāvoklī, bija notikušas plašas diskusijas gan sabiedrībā, gan politiķu, gan arī deputātu vidū.

Vai pilnvarnieks ir amats?

Kā mēs jau noskaidrojām, tad Pārvaldes likuma 10. pants nosaka, ka, ieceļot pilnvarnieku, kapitāla daļu turētājs noslēdz ar viņu rakstveida pilnvarojuma līgumu saskaņā ar Civillikuma 2289.—2317. pantu un Ministru kabineta apstiprināto pilnvarojuma parauglīgumu.

Ministru kabinets 1996. gada 6. augustā ir pieņēmis noteikumus nr. 310 “Kārtība, kādā slēdzams pilnvarojuma līgums ar valsts vai pašvaldības pilnvarniekiem”. Turpmāk šos noteikumus sauksim par Ministru kabineta noteikumiem. Ar šiem Ministru kabineta noteikumiem apstiprināti divi pilnvarojuma parauglīgumi:

1) ar pilnvarnieku valsts vai pašvaldības statūtsabiedrībā;

2) ar pilnvarnieku privātā statūtsabiedrībā, kurā ir valsts vai pašvaldības kapitāla daļa.

Iepazīstoties ar visu Pārvaldes likuma tekstu, pilnvarojuma parauglīgumiem un attiecīgajiem Civillikuma pantiem, mēs ne reizi nesastapsim vārdus “amats” vai “amatpersona”.

Tā kā pilnvarojuma līgums slēdzams saskaņā ar Civillikuma 2289.—2317. pantu, tad būtu jānoskaidro, kā pilnvarojums traktēts Civillikumā.

Interesanti ir tas, ka apakšnodaļa “Pilnvarojuma līgums” ir iekļauta nodaļā “Prasījumi no svešu lietu pārziņas”, savukārt šī nodaļa ietilpst Civillikuma ceturtajā daļā “Saistību tiesības”. Ceturtā daļa sākas ar 1401. pantu un beidzas ar 2400. pantu. Zīmīgi, ka šajos tūkstoš pantos vārds “amats” pieminēts tikai vienu reizi — 2181. pantā. Šis pants ietilpst Civillikuma piecpadsmitās nodaļas “Prasījumi no darba attiecībām” pirmajā apakšnodaļā “Darba līgums”.

Tātad Civillikums jēdzienu “amats” saistību tiesību daļā saista tikai ar darba attiecībām un ne ar kādām citām attiecībām. Bet par darba līgumu un darba attiecībām saistībā ar pilnvarnieku parunāsim nedaudz vēlāk.

Tagad noskaidrosim, kā tad pilnvarojuma līgumu traktē Civillikums. Civillikuma 2289. pantā ir teikts, ka “ar pilnvarojuma līgumu viena puse (pilnvarnieks, uzdevuma ņēmējs) uzņemas izpildīt otrai (pilnvaras devējam, pilnvarotājam, uzdevuma devējam) — zināmu uzdevumu, bet pilnvaras devējs apņemas pilnvarnieka rīcību atzīt sev par saistošu”.

Kā redzam, tad Civillikums ar pilnvarojumu saprot zināma uzdevuma izpildi. Uzdevuma, nevis darba izpildi. Šajā gadījumā starp pilnvardevēju un pilnvarnieku veidojas civiltiesiskas attiecības, nevis darba tiesiskās attiecības. Pilnvarnieks izpilda uzdevumu, nevis veic amatu kā bieži presē nepareizi interpretē šo jautājumu dažādas amatpersonas.

Šajā konkrētajā gadījumā pilnvarnieks darbojas noteiktā vidē — viņš ir pilnvarnieks statūtsabiedrībā. Saskaņā ar likumu “Par uzņēmējdarbību” mums ir šādas statūtsabiedrības: akciju sabiedrība, sabiedrība ar ierobežotu atbildību (to mēs biežāk pazīstam ar apzīmējumu “SIA”), paju sabiedrība un kooperatīva (kopdarbības) sabiedrība. Praksē gan valsts un pašvaldību kapitāla daļas parasti ir divās statūtsabiedrībās — akciju sabiedrībās un sabiedrībās ar ierobežotu atbildību.

Tā kā deputāti ir pilnvarnieki akciju sabiedrībās, tad šajā gadījumā aplūkosim tikai likumu “Par akciju sabiedrībām”, kaut gan likumā “Par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību” šis jautājums tiek risināts analoģiski. Ērtības labad likumu “Par akciju sabiedrībām” turpmāk sauksim par Akciju likumu.

Kā jau mēs noskaidrojām, pārvaldes likums paredz, ka pilnvarnieks realizē akcionāra tiesības un pienākumus sabiedrībā. Akciju likuma 49. panta pirmā daļa nosaka, ka “savas tiesības piedalīties sabiedrības pārvaldē akcionāri īsteno pilnsapulcē”. Savukārt Akciju likuma 58. panta pirmajā daļā teikts, ka “akcionāri var piedalīties akcionāru pilnsapulcē gan personiski, gan ar savu pārstāvju vai pilnvarnieku starpniecību”. Saprotams, ja akcionārs ir fiziska persona, tad viņš var piedalīties pilnsapulcē personiski, bet, ja akcionārs ir juridiska persona, tad viņam nekas cits neatliek, kā iecelt savu interešu pārstāvībai pilnvarnieku.

Akciju likuma prasības vienlīdz attiecas gan uz privātām juridiskām personām, gan arī uz juridiskām personām — valsts un pašvaldību kapitāla daļu turētājiem, kas ir minētas Pārvaldes likuma 3. pantā.

Gan privātās juridiskās personas, gan valsts un pašvaldību kapitāla daļu turētāji ieceļ pilnvarniekus. Starpība tikai tā, ka valsts vai pašvaldību kapitāla daļām šo procedūru reglamentē atsevišķs likums — Pārvaldes likums. Līdz šim nevienam nebija ienācis prātā, ka privātas juridiskas personas pilnvarnieks pilda amatu, ka viņš ir amatpersona. Bet attiecībā uz valsts vai pašvaldību pilnvarniekiem nez kādēļ to mēģina attiecināt. Gan viens pilnvarnieks (privātais), gan otrs pilnvarnieks (valsts, pašvaldības) veic pēc Civillikuma uzdevumu konkrētajā akciju sabiedrībā, abiem pilnvarojuma uzdevums ir vienāds, bet pirmais pilnvarnieks netiek dēvēts par amatpersonu, savukārt otro pilnvarnieku mēģina nosaukt par amatpersonu. Te vairs nav nekādas loģikas.

Tagad par darba attiecībām, par ko minēju iepriekš.

Pārvaldes likums nav pirmais likums, kas ir pieņemts, lai reglamentētu valsts vai pašvaldības pilnvarnieka institūtu. Jau 1992. gada 10. jūnijā tika pieņemts likums “Par valsts un pašvaldību īpašuma pārvaldi uzņēmējsabiedrībās”. Atkal ērtības labad šo likumu turpmāk sauksim par Īpašuma pārvaldes likumu. Šis likums pamatā aplūkoja tos pašus jautājumus, ko Pārvaldes likums, tikai šie jautājumi tika citādāk reglamentēti.

Tāpat kā Pārvaldes likumā tika noteikts, kas var būt par kapitāla daļu turētāju (1. pants). Tāpat tika noteikts, ka akcionāra tiesību un pienākumu realizēšanai tika iecelts pilnvarnieks (2. pants). Tikai šajā likumā pilnvarnieka apzīmējumam paralēli tika lietots arī apzīmējums — pārstāvis. Visā likuma tekstā šis institūts tika apzīmēts ar vārdiem “pilnvarnieks (pārstāvis)”. Un tas ir pilnīgi pareizi, tas precīzi atspoguļo to, ka pilnvarnieks ir akcionāra pārstāvis.

Galvenā atšķirība šajos likumos ir tā, ka Īpašuma pārvaldes likuma 2. panta otrajā daļā bija noteikts, ka “ieceļot pilnvarnieku amatā, ministrs ... noslēdz ar viņu darba līgumu...”. Pilnvarniekam maksāja darba algu un līdz ar to atvilka arī iedzīvotāju ienākuma nodokli un par viņu maksāja arī sociālo nodokli, viņam pienācās atvaļinājums un atvaļinājuma nauda. Šis darbs viņam tika ieskaitīts darba stāžā, uz viņu attiecās visas Darba likumu kodeksā paredzētās garantijas, tai skaitā arī atlaišanas pabalsta izmaksa, ja valstij vairs nepiederēja kapitāla daļa statūtsabiedrībā un šis amats bija jālikvidē. Pie tam likums noteica, ka darba līguma termiņš nevar būt īsāks par 5 gadiem.

No Īpašuma pārvaldes likuma nāk uzskats, ka pilnvarnieks arī tagad ir amats.

Bet, kā mēs jau noskaidrojām, 1996. gada 8. jūlijā Saeima pieņēma jaunu likumu, kas reglamentēja kapitāla daļu pārvaldi uzņēmējsabiedrībās un pilnvarnieka institūtu. Likumdevējs jaunajā likumā vairs nesaka, ka pilnvarnieku ieceļ amatā un ka ar viņu jāslēdz darba līgums, bet gan noteica, ka ar viņu jāslēdz pilnvarojuma līgums saskaņā ar Civillikuma nosacījumiem. Likumdevējs vairs nesaka, ka pilnvarniekam jāmaksā darba alga, bet gan saka, ka viņam jāmaksā atlīdzība par uzdevuma veikšanu un līdz ar to par viņu vairs nav jāmaksā sociālais nodoklis, viņam nav jāmaksā atvaļinājuma nauda, atlaišanas pabalsts.

Lai pārtrauktu darba attiecības ar pilnvarnieku pēc Īpašuma pārvaldes likuma un Darba likumu kodeksa, viņam bija jāpiemēro viens no darba līguma izbeigšanas pamatiem, ko nebija tik viegli izdarīt, jo faktiski jau tās nebija darba attiecības. Pilnvarnieks varēja griezties tiesā, lai viņu atjaunotu darbā un tā tālāk, un tā joprojām.

Pēc Civillikuma pilnvarojuma līgums izbeidzas:

1) pēc savstarpējas vienošanās;

2) ar dotā uzdevuma nobeigšanu;

3) kad pilnvarotājs atsauc savu pilnvarojumu;

4) kad pilnvarnieks uzteic pilnvarojumu;

5) ar pilnvarnieka nāvi;

6) kad notecējis pilnvarojuma laiks.

Civillikums paredz, ka “pilnvarotājam ir tiesības katrā laikā vienpusēji atsaukt savu pilnvarojumu”.

Esot spēkā Īpašuma pārvaldes likumam, nonāca pretrunā saturs ar formu. Pilnvarojums tika ietverts darba līguma formā, kas traucēja pašam pilnvarotājam. Darba līgums aizstāvēja pilnvarnieku un nedeva iespēju pilnvarotājam pārvaldīt kapitāla daļas uzņēmējsabiedrībās. Viņš bija sasaistīts. Lūk, te ir tā “sāls”, kādēļ likumdevēju neapmierināja Īpašuma pārvaldes likums un viņš pieņēma jaunu likumu ar attiecīgām izmaiņām.

Kā mēs redzam, tad likumdevējs apzināti ir atteicies no tā, ka pilnvarnieks ir amats. Tāda bija Saeimas griba.

Vienlaikus jāpiezīmē, ka laikā, kad pieņēma Īpašuma pārvaldes likumu, likumdevējs bija Augstākā padome, bet kad pieņēma Pārvaldes likumu, likumdevējs bija Saeima, kas bija ievēlēta saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi.

Ir vēl viena interesanta detaļa, kas palīdz noskaidrot šī jautājuma nianses.

Korupcijas novēršanas likumu Saeima pieņēma 1995. gada 21. septembrī.

Pirmie grozījumi šai likumā tika veikti 1995. gada 21. decembrī, bet šie grozījumi bija saistīti ar dažādu uzdevumu izpildes termiņu pārcēlumiem.

Ievērojami grozījumi likumā tika veikti 1996. gada 16. maijā. Šajā laikā, kad tika veikti grozījumi Antikorupcijas likumā, tās jaunās nostādnes un atšķirības no Īpašuma pārvaldes likuma, par ko tika runāts iepriekš, jau bija zināmas arī Saeimas deputātiem.

Lieta tā, ka Saeimas pavasara brīvlaikā Ministru kabinets 1996. gada 10. aprīlī Satversmes 81. panta kārtībā pieņēma noteikumus nr. 127 “Noteikumi par valsts un pašvaldību kapitāla daļu pārvaldi uzņēmējsabiedrībās”. Šie noteikumi tika publicēti laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” 1996. gada 16. aprīlī (Nr. 65), bet spēkā tie stājās 1996. gada 17. aprīlī.

Saeimas pavasara sesija sākās jau nākamajā dienā pēc noteikumu pieņemšanas, t.i., 1996. gada 11. aprīlī. Ministru kabinetam saskaņā ar likuma “Saeimas Kārtības rullis” 83. pantu ne vēlāk kā trīs dienas pēc sesijas atklāšanas jāiesniedz Saeimā Satversmes 81. panta kārtībā pieņemtie Ministru kabineta noteikumi. Savukārt saskaņā ar šo pašu pantu Saeimas Prezidijs “iekļauj ziņojumu par minētajiem noteikumiem Saeimas sēdes darba kārtībā, ja šie noteikumi ir bijuši pieejami deputātiem vismaz septiņas dienas pēc iesniegšanas Saeimā”.

Tā kā šie Satversmes 81. panta kārtībā pieņemtie Ministru kabineta noteikumi tika pieņemti kā likums, tad atliek secināt, ka deputātiem, pieņemot 1996. gada 16. maijā grozījumus Antikorupcijas likumā, bija zināmas jaunā likuma nostādnes un atšķirības no Īpašuma pārvaldes likuma.

Vēl vairāk, deputāti jau tad acīmredzot bija akceptējuši šīs nostādnes, jo Antikorupcijas likuma 5. pants “Valsts amatpersonas jēdziens”, 12. pants “Amatu savienošanas un darba pildīšanas ierobežojumi” un 19. pants “Īpašie amatu savienošanas un darba pildīšanas noteikumi” ir pieņemti jaunā redakcijā un tie nesatur nekādas atrunas attiecībā uz pilnvarniekiem.

Kā jau tika minēts, tad Pārvaldes likumā tika veikti grozījumi 1996. gada 21. decembrī un tie ir saistīti ar Antikorupcijas likumu, bet arī tad, kā mēs redzējām, likumdevējs ir vēlējies ierobežot tikai divu kapitāla daļu turētāju darbību attiecībā uz Antikorupcijas likuma 5. pantā minētajām amatpersonām.

Vai Korupcijas novēršanas likums aizliedz Saeimas deputātam būt par pilnvarnieku?

Aplūkojamo jautājumu reglamentē trīs Antikorupcijas likuma nodaļas:

1) vispārīgie noteikumi;

2) vispārīgie ierobežojumi;

3) īpašie noteikumi.

Antikorupcijas likuma 2. pants nosauc divus gadījumus, uz ko attiecas šā likuma normas:

1) nelikumīgs ietekmējams (korumpējams) stāvoklis;

2) interešu konflikta situācija.

Savukārt šā likuma 3. pants konkretizē, kad ir korumpējams stāvoklis un kad ir konflikta situācija.

Korumpējams stāvoklis ir stāvoklis, kad amatpersona pārkāpj:

1) darba tiesisko attiecību ierobežojumus;

2) uzņēmējdarbības ierobežojumus;

3) ienākumu gūšanas ierobežojumus.

Šis ir pilnīgs uzskaitījums un nav paplašināti tulkojams.

Konflikta situācija ir situācija, kad amatpersona realizē savas pilnvaras, ja pastāv:

1) šīs amatpersonas materiālās vai citas personiskās intereses;

2) šīs amatpersonas radinieku materiālās vai citas personiskās intereses.

Likuma 5. pants dod to amatpersonu uzskaitījumu, kas saskaņā ar šo likumu ir amatpersonas. Bez šaubām, ka Saeimas deputāti ir to vidū.

Likuma otrā nodaļa dod pilnīgu vispārīgo ierobežojumu uzskaitījumu un to aprakstu. Šajā nodaļā ir uzskaitīti 10 dažādi vispārīgie ierobežojumi un aizliegumi:

1) ierobežojums šai amatpersonai sagatavot un pieņemt lēmumus;

2) aizliegums ietekmēt citu valsts amatpersonu lēmumu pieņemšanu;

3) ierobežojums šai amatpersonai veikt uzraudzības, kontroles, izziņas un sodīšanas funkcijas;

4) aizliegums šai amatpersonai būt par pārstāvi;

5) aizliegums šai amatpersonai izmantot publiski nepieejamu informāciju;

6) ierobežojums šai amatpersonai slēgt līgumus;

7) ierobežojums šai amatpersonai ieņemt citus amatus un veikt darbu;

8) ierobežojums šai amatpersonai pieņemt dāvanas;

9) aizliegums šai amatpersonai saņemt papildu atalgojumu;

10) ierobežojums šai amatpersonai nodarboties ar reklāmu vai izmantot savu vārdu reklāmai.

Likuma trešajā nodaļā ir uzskaitīti 3 īpašie notiekumi:

1) īpašie noteikumi amatu savienošanai un darbu pildīšanai;

2) īpašie uzņēmējdarbības un ienākumu gūšanas noteikumi;

3) īpašie lēmumu pieņemšanas noteikumi.

Faktiski šie īpašie noteikumi paredz izņēmumus no otrajā nodaļā noteiktajiem ierobežojumiem un aizliegumiem.

Tagad mēģināsim noskaidrot, vai šajās trīs likuma nodaļās ir kāds aizliegums vai ierobežojums Saeimas deputātam būt par pilnvarnieku.

Visbiežāk piemin Antikorupcijas likuma 12. panta aizliegumu Saeimas deputātam ieņemt citus amatus . Bet mēs jau noskaidrojām, ka pilnvarnieks nav amats, tādēļ šis pants nav par šķērsli deputātam būt par pilnvarnieku.

Likuma 9. pants paredz aizliegumu amatpersonai, tātad arī Saeimas deputātam būt par valsts institūcijas pārstāvi.

Kā mēs jau noskaidrojām iepriekš, tad valsts pilnvarnieks tiešām ir kapitāla daļu turētāja pārstāvis. Nav tikai īsti skaidrs, kas šajā gadījumā ir domāts ar valsts institūciju. Skaidrs, ka tā nav valsts institūcija Pārvaldes likuma izpratnē. Šeit varētu būt aizliegums deputātam kļūt par pilnvarnieku statūtsabiedrībā, kurā šai amatpersonai vai tās radiniekiem pieder vairāk nekā viens procents kapitāla.

Tomēr tam īpašas nozīmes nav, jo saskaņā ar Pārvaldes likuma 23. pantā paredzētajiem vispārējiem ierobežojumiem šī amatpersona, tai skaitā deputāts, nevar būt par pilnvarnieku, jo Pārvaldes likuma 23. panta ierobežojumi ir stingrāki nekā Antikorupcijas likuma 9. panta ierobežojumi.

Visi pārējie Antikorupcijas likuma ierobežojumi un aizliegumi neliedz Saeimas deputātam kļūt par pilnvarnieku. Tie kaut kādā mērā var skart amatpersonu, tam pildot pilnvarotāja uzdevumu, ja amatpersona kļūst par pilnvarnieku.

Kā mēs redzam no Pārvaldes likuma un Antikorupcijas likuma analīzes, tad Privatizācijas aģentūra par pilnvarnieku nevar iecelt tikai to Saeimas deputātu, uz kuru attiecas Pārvaldes likuma 23. panta ierobežojumi.

Vai Saeimas deputāts var saņemt atlīdzību par pilnvarnieka pienākumu veikšanu?

Pilnvarnieka atlīdzība ir paredzēta Pārvaldes līguma 21. pantā.

Antikorupcijas likuma 14. pants saucas “Aizliegums saņemt papildu atalgojumu”. No panta nosaukuma it kā izriet, ka amatpersona, tai skaitā Saeimas deputāts, nedrīkst saņemt papildu atalgojumu.

Bet, ja mēs iepazīstamies ar šī panta tekstu, tad aina ir pavisam cita. Šā panta pirmajā daļā teikts, ka “amatpersonai, kurai, pildot savus amata pienākumus, ir jāsniedz bezmaksas pakalpojumi vai jāpieņem lēmums, ir aizliegts par šo pienākumu pildīšanu ņemt maksu” .

Šā paša panta otrā daļa aizliedz ņemt papildu samaksu, ja amatpersona sniedz pakalpojumus par valsts noteikto samaksu.

Antikorupcijas likuma 19. panta trešajā daļā tiek runāts par to, ka Saeimas deputāts var saņemt atalgojumu tikai par vienu amatu. Šis nosacījums ir ietverts pantā ar nosaukumu “Īpašie amatu savienošanas un darbu pildīšanas noteikumi” un ir redzams, ka šī norma atļauj bez deputāta pienākumu veikšanas būt arī par Ministru prezidentu, Ministru prezidenta biedru, ministru, valsts ministru un parlamentāro sekretāru. Un šī norma nosaka, ka deputāts var saņemt atalgojumu tikai par vienu no abiem amatiem. Viņš pats var izvēlēties, vai saņemt deputāta atalgojumu vai, piemēram, ministra atalgojumu.

Antikorupcijas likuma 20. pants paredz īpašus ienākumu gūšanas noteikumus, bet tas attiecas uz ienākumiem no deputātam vai viņa radiniekiem piederošajām kapitāla daļām uzņēmējsabiedrībās vai no viņiem piederošajiem uzņēmumiem.

No visa iepriekš teiktā var secināt, ka nepastāv aizliegums Saeimas deputātam saņemt atlīdzību par pilnvarnieka pienākumu veikšanu.

Kam jāuzņemas atbildība likumu pārkāpuma gadījumā?

Pārvaldes likuma 23. pantā ir vesela rinda nosacījumu, kas neļauj konkrētajai personai, tai skaitā Saeimas deputātam, būt par pilnvarnieku.

Ministru kabineta noteikumos ir paredzēts, ka personai, kas pretendē būt par pilnvarnieku, jāiesniedz pretendenta paziņojums par to, ka nepastāv 23. pantā uzskaitītie apstākļi, kas liedz viņam kļūt par pilnvarnieku. Šis paziņojums ir jāiesniedz kapitāla daļu turētāja noteiktajā termiņā, bet ne vēlāk kā līdz pretendenta iecelšanai par valsts pilnvarnieku.

Savukārt abos parauglīgumos ir noteikts un tam jābūt arī līgumā ar konkrēto pilnvarnieku, ka pilnvarniekam jāziņo pilnvarotājam par visiem Pārvaldes līguma 23. panta apstākļiem, kas viņam neļauj būt par pilnvarnieku, ja tie iestājas pēc pilnvarojuma līguma noslēgšanas.

Ja pretendents nenorāda par sevi patiesas ziņas vai, būdams pilnvarnieks, neuzrāda apstākļus, kas viņam liedz būt par pilnvarnieku, tad saskaņā ar Pārvaldes likuma 26. pantu par to ir atbildīgs pilnvarnieks.